Foto: Ieva Viese

raksti

— Novecošana, teksti

Anna Auziņa

20/10/2021

Jau kādu laiku drīzāk jūtos kā Muminu māmiņa, nevis Mija, Snorkes jaunkundze vai Susuriņš, bet nesen pamanīju, ka, lasot bērnu grāmatas, pielaikoju sev arī vecmāmiņas lomu.

“Viss, par ko es varētu šobrīd rakstīt, ir kaut kas tāds kā nāve, izmisums, zaudējumi, bezcerība, vecums – ne jau tāpēc, ka es pati visu laiku tā justos, bet to es jūtu kā svarīgu. Un vienlaikus es sargāju savu apziņu no pārāk lielas iedziļināšanās šajās tēmās, noturu tās kaut kur uz apziņas ārējās robežas un nelaižu klāt. Es varu par to visu lasīt, bet es negribu to izdzīvot kā personisko pieredzi, un rakstot tas notiek.” Šīs rindas raksta Andra Neiburga draugiem domātā dienasgrāmatā 2019. gada janvārī,1 nebūdama nemaz tik veca – viņai tikko bija palikuši 62 gadi –, un nenojauzdama savu drīzo un pēkšņo aiziešanu. 

Man tagad ir 46. Kā būs ar mani? Vai es spēšu pierakstīt vērojumus par novecošanu, vai spēšu novērot?

 

– Jūs te neviens nemaināties, – nesen konstatēja sešus gadus neredzēta radiniece no ārzemēm. – Izņemot tos, kas nekrāso matus, – viņa zīmīgi paskatījās uz mani. – Bet tu vari to atļauties, tev ir tik jauna seja! Vai neesi mēģinājusi nokrāsot ar hennu? Tas uzlabo matu struktūru. 

Lai gan kopš dabīgo, pa lielai daļai sirmo matu ataudzēšanas tiku pamanījusi, ka daži jaunieši, arī tādi, kuriem neesmu bijusi pasniedzēja, ir sākuši mani uzrunāt uz jūs, kopumā ar šādiem matiem jūtos brīvāk nekā tad, kad regulāri krāsoju saknes. Sirmi mati paši par sevi nudien nav nekāda novecošanas pazīme, ņemot vērā, ka cilvēki mēdz sākt sirmot ļoti dažādā vecumā. Un patiesi – es joprojām varu nokrāsot matus ne tikai ar hennu, bet arī vēsi blondus vai atkal tumšus, kādi man bija agrāk – kādus vien vēlos.

Tomēr no novecošanas es baidos. No tiem novecošanas aspektiem, salīdzinot ar kuriem matu krāsai un pat tam, vai uz galvas vispār vēl aug mati, nav īpašas nozīmes. Jau tagad man ir zemākas darba, alkohola lietošanas un negulēšanas spējas nekā kādreiz, turklāt, lai prāts labi darbotos, tas īpaši jāvingrina, piemēram, regulāri izlasot kādu teorētisku tekstu. Tā kā es trīsdesmit sešos gados devos atkal studēt un četrdesmit divos dzemdēju jaunāko bērnu, un vēl dažu iemeslu dēļ, dzīve mani ir ievietojusi par mani jaunāku cilvēku vidē. Kā pasniedzējai man patika būt starp jauniešiem; daudz uzzinu no saviem vecākajiem bērniem. Dažkārt tomēr jūtu, ka mēdzu neizprast jaunākiem cilvēkiem aktuālo, vai arī mani tas neinteresē, un tad es īgni nodomāju – nu ko var ņemties. Jau kādu laiku drīzāk jūtos kā Muminu māmiņa, nevis Mija, Snorkes jaunkundze vai Susuriņš, bet nesen pamanīju, ka, lasot bērnu grāmatas, pielaikoju sev arī vecmāmiņas lomu. 

 

Par pašu novecošanu ir uzrakstīts maz. Daiļliteratūrā, iespējams, tāpēc, ka līdz nesenam laikam cilvēki biežāk nomira, īsti nenovecojuši, kā arī tāpēc, ka autores un autori novecodami sākotnēji nevēlējās par to reflektēt, bet pēc tam vairs nespēja. Kultūrā tā līdz nesenam laikam bijusi tabu tēma, jo saistās ar dažādiem apkaunojumiem. Menopauze, demence, fizisku procesu nekontrolēšana – tie visi ir neērti sarunu temati. Menopauze kā robežšķirtne raksturīga tikai sievietes dzīvei, taču tas, kas tai seko, ir ne mazāk delikāts, turklāt aktuāls neatkarīgi no dzimuma. Ja par vecuma problemātiku vispār kaut cik atklāti raksta, tad vecajam cilvēkam parasti ir Cita loma. 

Simona de Bovuāra Otrajā dzimumā gan ir veltījusi sievietes novecošanai veselu nodaļu. Pašai Bovuārai tobrīd ir ap 40. Jāatceras arī, ka Bovuāra aicina sievieti pārtapt, transcendējot miesu.2 Šajā nodaļā viņa raksta, ka sieviete fertilā perioda izbeigšanos un tam sekojošo novecošanu īpaši smagi izjūt tad, ja viņai nav citu resursu, kā vien ārējā pievilcība, kā arī tad, ja saglabājas seksuālas dziņas.3 Dzīvē esmu pazinusi tikai vienu sievieti, kas vecumā starp 50 un 60 gadiem sarunās atklāti atzina, ka cieš no menopauzes, un nebija gluži tā, ka seksuālā pievilcība būtu bijusi viņas vienīgais kapitāls, – tā bija dziļa, radoša personība. Viņa teica, ka menopauze ir briesmīga un ka risinājums ir dzert hormonus, bet no tā viņai ir bail. Sīkāk viņa neizvērsa, vai arī es neklausījos. Toreiz man bija citas intereses. Taču par manu menopauzi (pēc gadiem pieciem vai desmit tā varētu pienākt) jūs vēl dabūsiet lasīt. 

Par demenci gan nevaru to apsolīt. 

 

Manā personiskajā pieredzē vienīgā apzināti fiksētā cilvēka novecošana un aiziešana saistās ar klātbūtni mātes dzīves nogalē. Protams, novecoja arī tēvs: ar gadiem viņam kļuva mazāk spēka, pasliktinājās agrāk spožā atmiņa, viņam bija grūti pieņemt dažādus jaunievedumus. Tomēr tēvs dzīvoja neatkarīgu, pilnvērtīgu dzīvi un saglabāja asu prātu un labu fizisko formu, līdz 75 gadu vecumā dažu mēnešu laikā strauji izdzisa smagas slimības dēļ. Līdz ar to viņš nepieredzēja pakāpenisku novecošanu, ja tādu uzskatām par dabiskāku dzīves nobeigumu. Viņš katru dienu rakstīja dienasgrāmatu – rūpīgi fiksēja darbus, apstākļus un notikumus, dažkārt pārdomas, gandrīz nekad emocijas. Tēvs veica īsus pierakstus arī slimošanas laikā, līdz pienāca pēdējais ieraksts, pēc kura viņš vēl kādu laiku bija dzīvs, taču rakstīt vairs nespēja. 

Mamma nodzīvoja gandrīz 82 gadus. Tāpat kā tēvs, viņa aizgāja pēc smagas slimības, taču pirms tam ilgāk izjuta novecošanas procesus, un arī laiks, kad viņa vairs nespēja rakstiski reflektēt par savām sajūtām, bija garāks. Pagaidām neuzdrošinos atšķirt viņas atstātās piezīmes. Mutvārdos viņa mūža beigās ne vienmēr izteicās atbilstoši citiem redzamajai realitātei. Tieši mammas psihiskais stāvoklis pēdējos mēnešos mani visvairāk pārsteidza nesagatavotu.

 

Pieņemt cilvēka ķermeņa sabrukumu no man zināmiem laicīgiem, nefikcionāliem mūsdienu literāriem darbiem var palīdzēt Atula Gavandes grāmata Būt mirstīgam.4 A. Gavande ir indiešu izcelsmes amerikāņu ķirurgs, kurš savā populārajā darbā novecošanu un nāvi aplūko no medicīniskās aprūpes viedokļa. Pateicoties izcelsmei, viņš var salīdzināt pieeju dažādās tradīcijās un uzstāj, ka pacienta dzīves kvalitāte un prioritātes ir būtiskākas, nekā dzīves paildzināšana par katru cenu. Gavande mudina uz savlaicīgu sarunu ar mirstošo cilvēku, lai uzzinātu viņa vēlmes šai sakarā. Taču ar manu māti šāda saruna tika nokavēta. Vai varbūt mums ar māsu pietrūka drosmes cienīt mātes brīvo izvēli demences apstākļos, ja tā var dēvēt viņas prāta aptumšošanos mūža beigās. Mēs nepaspējām viņu ievietot aprūpes iestādē, pat pieņemt kopēju ne. Pāris mēnešus ilgā uzturēšanās pie manis mammai bija pārbaudījums tāpat kā man. 

“Viņa izliekas laipna, bet katru reizi, kad Johanna grib iziet laukā, uzraudzes acīs parādās zvērs – tā kā lapsa vai vilks izbāž savu purnu un nošķiļ ar mirdzošajiem ilkņiem: nein. Nav atļauts. Nav atļauts. [..] Viņai ir auksti, bet atpakaļ viņa nevar iet. Jāiet uz priekšu. Viņa iet, ķepurojas uz priekšu, sper kājas, tās apautas istabas čībās, jāiet tik uz priekšu. Hanna, Hanna, Johanna nav nekāda čīkstule, viņa iet braši savam tētim par prieku. Tēvs sauc viņu smaidot: nu nāc, Johanna, nāc. Johanna atraujas no kādām saules apspīdētām rokām un sper soli uz priekšu. Un vēl vienu, un vēl vienu. Malacis, Johanna, mana meita, īsts vīrs, ne skuķis, Johanna.”5

Citēju Ingas Gailes rakstīto par viņas varoņa agrāk tik neatkarīgo un valdonīgo vecmāmiņu, jo tas precīzi ilustrē apziņas plūsmu, kas raksturīga stāvoklim, kuru sarunu valodā sauc par vecuma neprātu, bet medicīniski – par demenci. “Sākotnēji demences pacients spēj labi atcerēties jaunības notikumus, noskaitīt bērnībā iemācītu dzejoli, taču nevar atminēties, kas noticis pirms dažām dienām vai pat minūtēm.”6 Demence nav konkrēta slimība, bet gan sindroms, ar šo vārdu apzīmē atmiņas, domāšanas, orientācijas, saprašanas, rēķināšanas, spējas mācīties, runas un spriešanas spējas traucējumus kopumā. Vārds “demence” ir radies no latīņu vārdiem “de” un “mens” un var tikt tulkots kā “prāta zudums”. Tomēr attiecinot to uz konkrētu pacientu, iesaka izslēgt citas fiziskas vai psihiskas slimības, kas var radīt demencei līdzīgu simptomātiku, tāpat jānosaka demences forma.7 “Lai arī bieži pacientus ar demenci uztver kā izdalāmu atsevišķu grupu senioru populācijā, tomēr trūkst pierādījumu, ka var novilkt skaidru robežu starp demences skarto un “normālo” senioru grupu. Daži zinātnieki uzskata, ka pastāv kontinuitāte no normālas funkcionēšanas līdz smagai demencei. Savā ziņā demence, ko novēro vecāka gadagājuma cilvēkiem, ir to kognitīvo un uzvedības izmaiņu pārspīlēta izpausme, ko parasti novēro novecošanās laikā.”8

Mēs tā arī neuzzinājām, kas tieši bija noticis ar mammas apziņu. Sākotnēji, kad viņa arī fiziski vēl bija stiprāka, mēs neuztvērām gana nopietni pirmās iezīmes, arī pati mamma neaptvēra pārvērtības. Vēlāk, pandēmijas ziemā, vest pie psihiatra nevakcinētu un ļoti vārgu vecu cilvēku ar vairākām fiziskām saslimšanām nešķita saprātīgi. Pat mātes ģimenes ārsts, kā izrādījās, bija miris – mēs to uzzinājām pēc trim mēnešiem, kad ārsta aizvietotāja piepeši vairs nedrīkstēja izrakstīt parastās receptes. Jaunā ģimenes ārste nepaspēja mūs apmeklēt, tikai satraucās, vai mamma nebēgs no mājām, dažreiz veci cilvēki tā darot. 

Domājot par šo laiku, dažas lietas man ir grūti sev piedot, un vienlaikus es nekoncentrējos uz sevis vainošanu, ir tikai bezgalīgi skumji. Saprotu arī, kāpēc tajā situācijā nesniedzu to, ko mamma gaidīja, taču ir tik ļoti viņas žēl. Nevarīga un apjukusi, mamma apzināti un neapzināti alka ne vien pēc neatkarības, bet arī pēc uzmanības un mīļuma. Reiz mamma man pateica, ka es viņā saskatu pienākumu izpildīšanas objektu, nevis cilvēku. Demence netraucēja viņai to saprast. Es rūpējos, taču ātri izdegu. Bērnu es varu aizvest uz bērnudārzu, šis pakalpojums vairs nav nekāda ekstra; teorētiski darbojas arī veciem cilvēkiem paredzēti dienas centri. Taču par mammu nevarēja saprast, kura slimība ir prioritāra, un attiecīgi kāda veida aprūpe būtu vispiemērotākā, un galvenais, kā to organizēt pagājušajā ziemā, kad Covid-19 vakcīnas vēl nebija brīvi pieejamas. Kamēr domājām, viņa aizgāja no šīs dzīves. 

 

“Viņa iet. Viņa aizmirsusi, kurp devās. Viņa atskatās, aiz muguras vērpjas bieza migla, un māja tajā vairs nav saskatāma. Viņa ir izgājusi laukā pa vārtiņiem. Atpakaļ viņa nevar iet. Ir jāiet uz priekšu. Viņa stāv, pelēkā segā ietīta, un viņu pārņem šausmas. Milzu izbailes. Viņa nesaprot, kur atrodas, nesaprot, kurp iet un kas viņa ir.”9

Māte vismaz nomira gultā. Mana interneta draudzene Esmeralda, kas ilgstoši strādājusi par slimnieku kopēju Vācijā, apgalvo, ka tas vien jau esot ļoti labi. 

Ingas Gailes tekstu izmantoju arī tāpēc, lai šai esejā, kas tomēr nav gluži dzejolis vai stāsts ar literāriem varoņiem, nevajadzētu minēt vēl vairāk detaļu, kas skar mammu vai citus aizgājušus cilvēkus, kuri par tādu pieminējumu nepriecātos. Saprotu, ka demences pārvērstā apziņa ir aizsargreakcija, lai cilvēks vispār varētu izturēt bezpalīdzīgā stāvokļa ievainoto lepnumu. 

“Pārākums, kur ir mans visu mūžu auklētais pārākums? Kur tas ir? Mans lepnums, mana rota un spēks. Tu esi īpaša, Johanna. Ko tu, ko tu, mīlulīt, īpaša ir šī koka sakne, pie kuras tveras mani zilie pirksti. Tā izliekusies kā mūsu pestītāja roka pie krusta. Man nav bail nemaz, mīļais, nemaz. Tikai gribētu vēl atvadīties. Nepaguvu atvadīties. Un kaut kas palika tāds… Tad viņa pamostas pavisam. Uz sekundes simtdaļu. Es nepaspēju, viņa nočukst. Esmu ļoti bēdīga, jo nepaspēju.”10

 

Man ir 46 gadi, un es ļoti gribu paspēt. 

 

Raksts tapis eseju sērijā sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizēto festivālu Survival Kit, šoreiz pievēršoties sabiedrības novecošanās tēmai.

  1. Atļaujos citēt, jo zinu, ka šī dienasgrāmata nākamgad nāks klajā Ilmāra Šlāpina redakcijā.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Rietumu kultūrā dominējošajā tradīcijā ķermeni parasti nepieciešams transcendēt, lai tas netraucētu prātam. Šo uzskatu pārstāv arī Simona de Bovuāra. Grāmatā Otrais dzimums viņa norāda, ka patriarhālā ideoloģija prezentē sievieti kā imanenci un vīrieti kā transcendenci. Savukārt “modernā sieviete”, pēc Bovuāras domām, noliedz savu ķermeni un tā sievišķās atšķirības un tādējādi spēj līdzināties vīrietim. Līdz ar to viņa akceptē patriarhālās vērtības, kas noniecina ķermeni, sievišķumu, mātišķumu.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. De Beavoir S. The Second Sex. London: Vintage Books, 2011. P. 639.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Gavande A. Būt mirstīgam. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Gaile I. Skaistās. Rīga: Dienas Grāmata. 21.–22. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Pudāns M. Demences sindroms – jēdziens, diagnostika un stadijas. Ārsts.lv. Pieejams: http://arsts.lv/jaunumi/matiss-pudans-demences-sindroms-jedziens-diagnostika-un-stadija  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Gaile I. Skaistās. 22. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Turpat, 24. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)