— Atlantīda miglā

Par Egīla Ventera grāmatu Lūnas impērijas hronika (EZIS.LV, 2021)

 

Visupirms – maza atkāpe samērā nesenā vēsturē. 2000. gadā iznāca Egīla Ventera grāmata Melanholijas skaidrojošā vārdnīca (tā bija Ventera otrā grāmata; viņš debitēja ar stāstu krājumu Melnā sērija, 1992). Lai cik tas jokaini neizklausītos, Melanholijas skaidrojošā vārdnīca bija romānu krājums, turklāt īsākā romāna apjoms bija tikai 29 lappuses. Tolaik latviešu prozā tika darītas un arī sadarītas trakas un vēl trakākas lietas, tomēr, liekas, vēl neviens tik demonstratīvi un kaut kādā mērā arī provokatīvi nebija fiksējis žanra problēmu – kas tad 20. un 21. gadsimtā ir vai vismaz varētu būt romāns, ar ko tas atšķiras un vai vispār ar kaut ko atšķiras no stāsta. Problēma patiesi pastāv – ne velti par to mežģī smadzenes gluži nopietni literatūrpētnieki, pēc izmisīgas teoretizēšanas nenovēršami nonākdami pie secinājuma, ka romāns tāds ļoti garš stāsts vien ir, jo jebkādi citi romāna definēšanas kritēriji, teiksim, plašais laika un telpas aptvērums, personāžu skaits vai kaut kas cits iz tīras grāmatvedības vai statistikas sfērām, vienkārši nav spējīgi uzradīt puslīdz pieņemamu romāna definīciju. Ir gadījies lasīt 500 lappušu biezus vēstījumus, kuros no romāna nav ne miņas, kaut gan tie it kā atbilst šiem kritērijiem. Un deviņdesmitajos gados Latvijā krietni savairojās to tekstu skaits, kuri it kā pēc apjoma atbilda iedomātajai romāna definīcijai, tomēr to autori vispār izvairījās lietot žanra apzīmējumu. Piebildīšu, Ventera grāmatas LNB katalogā pārsvarā ieklasificētas sadaļā Latviešu romāni, tāpat par romāniem tās krustītas literatura.lv datubāzē.

Varētu iebilst, ka lasītājam viss viens, romāns vai stāsts, ka tikai labs lasāmgabals, tomēr pastāv tāda kategorija kā romānista domāšana vai romānista vēriens. Vai – dziļuma dimensija, kurai nav nekāda sakara ar jēdzieniem “liels”, “mazs”, “garš”, “īss”, “daudz”, “maz”: rakstnieks ar romānu ieurbjas kaut kur dziļi esamības zemslāņos vai vismaz pierāda – ne tikai parāda –, ka tie joprojām ir neatšifrējama mīkla, un teksta apjoms tad ir sekundārs jautājums. Iespējams, šī kategorija ir pilnībā intuitīva un atkarīga arī no vērtētāja skatpunkta. Lai vai kā, bet, savulaik recenzējot Melanholijas skaidrojošo vārdnīcu, atzinu, ka šie tekstiņi tiesīgi saukties par romāniem. Vai arī – šie trīs savā starpā it kā nesaistītie teksti kopā tomēr pamanās veidot romānu.

Kāds gan tikko teiktajam sakars ar grāmatu Lūnas impērijas hronika, kura satilpināta 135 lappusēs? Hronikā viss ir kā pienākas – trīs daļas, sešas nodaļas un vēl numurētas apakšnodaļas. Romāns kā jau romāns, nu, varbūt ne pārāk apjomīgs, kas arī saprotams, jo rakstnieki mūslaikos lēmēti ar visādām slaistības patoloģijām. Taču atliek kaut vai pāršķirstīt Hroniku, lai ieraudzītu, ka daža apakšnodaļa ir vien trīs vai četras rindiņas īsa. Lasītāja iztēlei atstāti milzumlieli balti palagi. Katrai rindkopā pārsvarā atvēlēts viens teikums. Vietumis teksts drīzāk atgādina miglaini mīklainu dzejprozu, kurai visai attāls sakars ar sižetisku vēstījumu. Un tā tālāk, līdz saveidojas nenovēršamais jautājums – kas tas vispār ir?

Egīls Venters izpelnījies visādus delikātus apzīmējumus – piemēram, Inga Žolude nodēvēja viņu par “nepelnīti nenovērtētu autoru” (tas gan varētu būt pārspīlējums, par ko liecina fakts, ka romāns Mainīgā intervence  2013. gadā saņēmis Dzintara Soduma balvu un nominēts Literatūras gada balvai, bet īsprozas grāmata Poseidona galva tika nominēta Kilogramam kultūras, tāpat arī katra Ventera grāmata izpelnījusies varbūt piesardzīgu, tomēr noturīgu kritikas uzmanību, kas mūžīgajā latviešu kritikas agonijas stāvoklī nebūt nav maz), savukārt Bārbala Simsone apgalvoja, ka “Venters patiesi vienmēr turējies nomaļus no latviešu literatūras galvenajām straumēm” un ir “noslēpumainākais mūsdienu latviešu prozaiķis”. Jāpiekrīt Simsonei, ka Venters, uzturēdamies prozas marginālijās, “radījis pats savu unikālu prozas pasauli”. Ar piebildi – pasaule ir tik unikāla, ka spēj lasītājā izraisīt neizpratni un jau formulēto jautājumu – kas tas vispār ir? Jautājums par to, kādam žanram teksts piederīgs, īstenībā ir pakārtots, kaut arī izvirzās priekšplānā.

Tātad – pasaule. Hronika ir cieši saistīta ar romānu – vienkāršības labad tomēr pieturēsimies pie šī žanra apzīmējuma – Atlantīda, kāda tā ir (2015), tomēr tā nebūt nav Atlantīdas turpinājums vai otrā daļa, un, lai lasītu Hroniku, nebūt nav jābūt lasījušam Atlantīdu. Drīzāk abas grāmatas saplūst kopā, vēsta par vieniem un tiem pašiem notikumiem, abās grāmatās pazibinās vieni un tie paši personāži (ja vien uz Ventera darbiem var attiecināt ierastos literatūrkritikas jēdzienus – sižets un personāži). Es teiktu, ka abas grāmatas veido vienu tekstu, saplūst kopā un pēc to izlasīšanas nudien grūti nošķirt, kas bija vēstīts kurā. Daža epizode, kas Atlantīdā negaidīti un bez jebkāda loģiska pamatojuma apraujas un paliek bezmaz karājamies gaisā, atgriežas Hronikā; arī nebūtībā aizslīdējušie personāži, par kuriem nav skaidrs, vai tie vispār ir cilvēki, kaut gan nekas cilvēcisks viņiem nav svešs, mēdz piepeši parādīties jaunajā romānā, lai tikpat neizskaidrojamā ceļā atkal pagaistu. Piebildīšu, šāda tekstu “saaudzēšana” vai drīzāk “sapludināšana” vispār raksturīga Ventera prozai, tostarp, piemēram, Mainīgajā intervencē labi jūtama Melanholijas skaidrojošās vārdnīcas klātbūtne, bet Atlantīda epizodiski tiek piesaukta arī stāstu krājumā Poseidona galva (2017).

Ventera Atlantīda – tā ir “tā pati” mums zināmā Atlantīda, kuru savulaik pasaulē palaida Platons. Ja reiz Atlantīda, tad, pats par sevi saprotams, ka kārtīga apokalipse divu romānu garumā. Neko daudz par atlantiem mēs gan neuzzinām – cilvēki kā cilvēki, ir gan lielās politikas intrigas, gan mīlas stāsti, gan sīkas sadzīviskas ķibeles. Īsti nekļūst skaidrs, vai Atlantīdu, savulaik skaistāko un bagātāko vietu zemes virsū, iznīcina dabas kataklizmas, plūdi un zemestrīces, vai izraisa ļaužu neapdomīgā darbošanās, bet skaidrība nemaz nav vajadzīga, jo šāda kategorija Ventera prozā šķiet pagalam neiederīga. Migla gan – jo vairāk, jo labāk.

Vēl atlanti pielūdz Mēnesi (tāpēc arī Lūnas impērija – senajiem romiešiem Lūna bija Mēness dievība), karo ar senajiem grieķiem, ir uzražojuši dažādas īpatnējas ietaises, teiksim, “dihroisko gaismas iekārtu ar kristāliskajām halogēnajam lampām”, kas paredzēta bildīšu rādīšanai naksnīgajās debesīs, un gluži veiksmīgi iedarbinājuši mūžīgo dzinēju. Loģiskās un cēloņsakarīgās saiknes starp notikumiem un personāžiem sairst (manuprāt, šie pārrāvumi vietumis kļūst pārmēru uzbāzīgi un tāpēc traucējoši, kaut gan tas varētu būt kārtējais demonstratīvais izgājiens, kas vēsta, ka Ventera prozā nekādi likumi nedarbojas), sižets nemitīgi grasās izirt un izplūst, mūslaiku ainas sajaucas ar neatšifrējamām vai vismaz grūti atšifrējamām mitoloģiskām alūzijām, kaut gan seno grieķu un mazākā mērā arī romiešu mītu klātbūtne ir viegli samanāma. Laika kategorija neeksistē, ja nu vienīgi “agrāk” un “tagad” nav gluži iznīdēts, pareizāk sakot no svara ir tikai mirklis – gadus var aprakstīt pāris teikumos, kas izlasāmi mirklī, kaut gan “tieši nenozīmīgie acumirkļi piepilda mūsu dzīvi ar mūžību”.

Te mēs nonākam pie, iespējams, Lūnas impērijas hronikas būtības. Iespējams – tas tāpēc, ka, runājot par Ventera prozu, kategoriski un viennozīmīgi apgalvojumi kļūst pagalam aplami. Romāna sākumā aprakstīts kāds vīrietis, kurš agrāk “rakstīja stāstus un dzejoļus, bet nu jau sen viņš tikai pierakstīja metaforas”. Turklāt par metaforu var kļūt jebkas – kaut vai uzraksts, kas parādās vīrusaina datora displejā: “Pagātne sākas šodien.” Pieļauju, ka zināmā mērā šo anonīmo metaforu kolekcionāru varētu uztvert kā autora paštēlu, jo agrāk Venters nudien radīja tekstus, kas bija ciešāk saistīti ar mūsu priekšstatiem par to, kādai būtu jābūt tradicionālajai prozai. Turpretī, lai arī abās grāmatās Atlantīda ir, pasaules tur nav, ir tikai teksts, tikai frāze, un ārpus tās nekas nenotiek. Metaforas gausi slīd, krājas, pāriet cita citā, bet bez precīzi fiksējamām robežām, spoguļojas cita citā, bet nekur nesākas un nebeidzas. Precīzāk, teksts gan sākas, taču apsīkst miglā, un kas tur miglā “īstenībā” ir – to varam tikai iztēloties. Un – “vienas ilūzijas nomaiņa pret citu ir pasaules gals, kā sliktā sapnī”.

Atlantīdā lasāms arī pēcvārds, kas gan drīzāk uztverama kā atsevišķa eseja par pēdām, kādas Atlantīda atstājusi kultūras vēsturē. Tajā Atlantīda traktēta kā gluži reāla – nevis sala, bet gan kultūras parādība. Un tad nu “jūs redzat vēstures notikumus, kurus neesat piedzīvojis”. Ja tā, tad Atlantīda patiesi ir absolūti reāla un blakusesoša. Ar precizējumu – šoreiz Ventera Atlantīda ar visu metaforisko miglu.