— Uzzīmēt mātišķību

Angļu māksliniece Treisija Emina, kura plaši pazīstama ar saviem visai atkailinošajiem autobiogrāfiskajiem mākslas darbiem, bieži citēta sakot: “Protams, labu mākslu var radīt arī tad, ja tev ir bērni. Ja tu esi vīrietis.” Attiecības starp mātišķību un sievietes mākslinieces radošo darbību nudien nereti ir spraigas un neviennozīmīgas un, šķiet, izpaužas dualitātē: mātišķība var būt bagātīgs iedvesmas avots, un reizē tā radošajām izpausmēm var likt teju neapejamus šķēršļus.

Piecas mākslinieces – Lorena Vainstīna, Emma Raitofta, Pia Bramlija, Bekija Bārnikota un Anna Harmala – ne tikai nenogurstoši žonglē ar mātišķību un radošo darbību, bet izmanto savas mātišķības pieredzes par iedvesmas avotu, precīzi un nereti ironiski reflektējot gan par savu identitāti, gan sabiedrības izpratni par mātes lomu. Mijiedarbībā ar mātišķību viņu radošās izpausmes piedzīvo gan satricinoša trausluma mirkļus, gan gūst vēl nebijušu spēku.

Savas mākslinieces būtības apzināšanās ir klātesoša, piemēram, Lorenas Vainstīnas, kļūstot par māti gūtajā atziņā: es nekad nepārstāšu būt māksliniece. Vainstīna pie šīs atklāsmes nonāca, barojot bērnu un ļaujot, lai viena krūts samilzt no pārmērīgas “lietošanas”, tikai tāpēc, lai komiksu zīmēšanai nepieciešamā roka paliktu brīva. Tāpat neizsīkstošu radošo iedvesmu Emmai Raitoftai sniegusi gan jaunatklātā mātišķības, gan dzemdību pieredze. Raitofta vēl svaigā atmiņā esošās sajūtas par tikko notikušajām dzemdībām sāka skicēt, joprojām atrodoties slimnīcā, bērna zīdīšanas un trauslā miega starplaikos, kad nostiprinājās viņas iecere nākotnē veidot krāšņu dzemdību tēmai veltītu sienas gleznojumu.

Radošās darbības trauslumu un gaistošo dabu, saskaroties ar nereti vienmuļo, bet vienmēr uzstājīgo mātišķo ikdienas pienākumu pildīšanu, var novērot ne tikai tēmās, kuras bieži aktualizē mātes mākslinieces, bet arī viņu radīto mākslas darbu formā un izpildījumā. Pia Bramlija savu mātišķības pieredzi zīmē ātrās, saraustītās līnijās uz maziem papīra gabaliņiem – veidā, kurā viņa vispraktiskāk spēj izmantot mazās, ikdienas pienākumiem un bērna aprūpei nočieptās laika kripatiņas. Mātišķība visai bieži izgaismo arī nelineārās un bieži visai sāpīgās attiecības starp radošajiem darbiem un ienākumiem, kas mātes mākslinieces nereti iemet ārējas un iekšējas taisnošanās un hroniska darbam nepieciešamā laika trūkuma ritenī.

Mātišķība šīm māksliniecēm nav tikai pašizziņas un iedvesmas avots, bet arī stāvoklis, kura tradicionāli sterilais un viendimensionālais attēlojums ļoti kontrastē ar pašu pieredzi, ka tās savos darbos uz šīm pretrunām norāda humora pilnos, ironiskos un groteskos veidos. Bekija Bārnikota atzīst, ka viņai ārkārtīgi patīk savos komiksos apspēlēt mātišķības šķietami nebaudāmākos aspektus, kas saistīti ar ķermeņu šķidrumu noplūdēm, rāmjos nesaturētiem ķermeņiem un nevietā augošiem matiņiem. Savukārt Anna Harmala, kuras komiksi traģikomiskā veidā vēsta par solo mātes ikdienu, aktualizē sabiedrībā valdošos aizspriedumus un nevēlēšanos solo mātes saredzēt kā pilnasinīgas sievietes ar vēlmēm un vajadzībām, kas sniedzas ārpus rūpēm par bērnu.

Mātes pieredzi raksturo gan mākslinieču izvēlētā tematika un stereotipu laušana, gan skaudrā laika trūkuma vizualizācija, izvēloties ātru, tiešu un iedarbīgu mediju savu sajūtu un vēstījuma paušanai. Vainstīnas dzemdību tēmai veltītā komiksu grāmata Mother’s Walk sastāv no strauji ar zīmuli zīmētiem attēliem, kas nepastarpināti ļauj izjust tēmas skaudrumu un raksturo arī Vainstīnas ierobežojumus, 30 lappušu garo komiksu pabeidzot 30 dienās pēc dzemdībām.

Šo piecu un daudzu citu mākslinieču darbos, kuras savas mātišķības pieredzes izmanto kā iedvesmas avotu un izejas punktu uz savas ādas izjustu sabiedrības aizspriedumu un sociālu norišu komentēšanai, pārliecinoši tiek lauzts arī mātišķībai piedēvētais nišas tematikas statuss. Ignorējot stereotipu, ka ar mātišķību saistītās tēmas interesē tikai mātes, šīs mākslinieces atkal un atkal pierāda, ka šī tēma, iespējams, dziļāk nekā jebkura cita skar ikvienu no mums.

 

Anna Harmala (Anna Härmälä, Somija): “No solo mātes tiek sagaidītas visai vienveidīgas darbības un attieksmes.”

Es vienmēr esmu zīmējusi un gleznojusi, un mani vienmēr interesējuši cilvēki un viņu stāsti – un arī drāma visās šī vārda nozīmēs. Es studēju grafisko dizainu dzimtajā Somijā un pēcāk vizuālo komunikāciju Norvēģijā, bet pēdējos 10 gadus esmu pasniegusi mākslu un veidojusi ilustrācijas bērnu grāmatām. 

Vienmēr esmu gribējusi zīmēt komiksus pieaugušajiem, bet tas līdz šim šķita pārlieku bērnišķīgi. Pirms sešiem gadiem, kad piedzima mana meita Selma, es ar viņu paliku viena – viņas tēvs mani atstāja, kad Selma bija piecas nedēļas veca. Šī pieredze toreiz bija tik traumatiska un mulsinoša, un tik daudz kas šķita notiekam vienlaikus, ka man reizēm bija grūti atšķirt realitāti no ilūzijām. 

Jau toreiz zināju, ka pienāks laiks šai pieredzei vēlreiz stāties pretī un izstāstīt savu stāstu. Laiku pa laikam es to jau biju mēģinājusi, bet tikai nesen atradu tam piemērotāko “balsi”. Man bija nepieciešams laiks un tā radītā emocionālā distance, jo zināju, ka nāksies toreiz gūto traumu izdzīvot vēlreiz.

Es izveidoju Instagram kontu @singlemothering_, kurā sāku publicēt komiksus – īsus stāstiņus par mātišķības sākumposmā piedzīvotajām situācijām –, un atsaucība bija ļoti liela. Projekts auga, un šobrīd top komiksu grāmata, kuru plānoju pabeigt tuvāko divu gadu laikā. Es jūtos atbildīga par veidu, kādā stāstu šo stāstu, jo es to daru retrospektīvi – no drošas pozīcijas zinot, ka man izdevās izdzīvot un atstāt to visu pagātnē. Bet daudzas sievietes, kuras ko līdzīgu piedzīvo šobrīd, šīs sāpes un šausmas izjūt daudz skaudrāk, tāpēc es nevēlējos stāstus stāstīt tikai ar humoru. Jā, manos komiksos ir daudz humora, droši vien arī tāpēc, ka humors ir mana dabiskā reakcija uz sāpēm un grūtībām, bet tajos attēlotas arī sāpes un nedrošība, kuru piedzīvoju.  

Es toreiz krasi izjutu sabiedrībā valdošo pārliecību, ka ģimene vienmēr sastāv no mātes, bērna un tēva. Par citiem modeļiem mēs publiski runājam maz, tāpēc solo mammām bieži nākas justies tā, it kā viņas tādas būtu vienīgās. Bet ir tik daudz cilvēku ar šādām pieredzēm! Tāpat nav pieņemts runāt par grūtībām, ar kurām mātes saskaras. Tev šķiet, ka nav pareizi runāt par savām negatīvajām pieredzēm, jo tas radīs iespaidu, ka tu nepietiekami mīli savu bērnu, bet tas tā nav! Tās taču ir grūtības, kuras mēs ar bērnu pievarējām kopā! Man šķiet, tas mātes un bērna mīlestību padara tikai stiprāku. 

Daudzos no komiksiem es runāju par sabiedrības reakciju uz māti, kura nonākusi manai līdzīgā situācijā. Daļā gadījumu es izjutu to, ka cilvēki gluži vienkārši nevēlas par to visu, jo tas viņiem liek it kā palūkoties spogulī. Piemēram, ja esi pārī, tad solo māte liek apzināti vai neapzināti baidīties, ka viņas liktenis varētu piemeklēt arī tevi. Tāpat ir arī tik daudz priekšstatu par to, kā solo mātei būtu jāuzvedas. Viņa nedrīkst bērna dzīves sākumposmā domāt par randiņiem, jaunām attiecībām! Precētas mātes, protams, drīkst gulēt ar savu vīru, bet solo māte par tādām lietām nedrīkst interesēties! Kaut kādā ziņā es saskāros ar šīs “tīrās” un nevainīgās mātes simbolu, kura gluži kā jaunava Marija ir transformējusies no sievietes par māti bez jebkādām miesiskām interesēm. 

No solo mātes kopumā tiek sagaidītas visai vienveidīgas darbības un attieksmes. Es piedzīvoju arī to, ka apkārtējiem nešķiet pieņemami, ka man ir iespēja veltīt laiku sev reizēs, kad par meitu parūpējās viņas tēvs. Jo man taču vajadzētu atrasties mātišķās laimes hierarhijas pašā apakšā! Es nožēloju, ka toreiz kaunējos par sevi – arī man pašai šķita, ka esmu nonākusi hierarhijas pašā apakšā. Tagad man ar saviem komiksiem ir iespēja citām mammām palīdzēt sajust, ka tas tā nebūt nav.

 

Annas komiksi par viņas pieredzi, esot solo mammai, atrodami viņas Instagram kontā @singlemothering_. Šobrīd Anna strādā pie komiksu grāmatas, kurā viņas pieredze tiks apkopota hronoloģiskā stāstījumā.

 

Lorena Vainstīna (Lauren R. Weistein, ASV): “Ar mātišķību saistītie ierobežojumi ir apzināti ieausti mūsu sabiedrības audeklā.”

Komiksus es sāku zīmēt, studējot glezniecību Vašingtonas universitātē. Man šķita, ka vēlos kļūt par gleznotāju, bet pēcāk sapratu, ka gribu stāstīt stāstus. Tolaik stāstus stāstīt bija ļoti nestilīgi: tā bija postmodernisma ēra, kad visi stāsti jau, šķiet, bija izstāstīti, bet stāstīt tos komiksu formā man šķita pietiekami “svaigs” un precīzs, nepastarpināts paņēmiens. Es sāku publicēt komiksus vairākos neatkarīgajos iknedēļas izdevumos un sapratu, ka nevēlos runāt tikai par sociālām problēmām, – es gribēju, lai stāstiem, kurus stāstu komiksos, ir arī pašiem sava dzīve.  

Kad es pirms 12 gadiem pirmoreiz kļuvu par māti, mana dzīve pilnībā izmainījās vienas dienas laikā. Es pēkšņi ieraudzīju, cik nesaraujamām saistēm saistīts seksisms un kapitālisms, un šo saišu dēļ sievietēm māksliniecēm, kuras kļūst par mātēm, ir ārkārtīgi sarežģīti turpināt darboties savā profesijā. Mans vīrs turpināja katru dienu doties uz darbu, bet man bija jāpaliek mājās ar bērnu. Mēs tolaik nespējām atļauties algotu palīdzību, un mūsu abu dzīves pēkšņi bija kļuvušas diametrāli pretējas. Laikam jau vispārsteidzošākais tajā visā bija mans pārsteigums par notiekošo… Man šķiet, pat tad, ja kāds mūs saņem aiz rokas un brīdina par to, kā tas būs, praktiski mēs šos ierobežojumus nespējam iztēloties. Pirmā mātišķības pieredze man lika apzināties, ka šie ierobežojumi ir apzināti ieausti mūsu sabiedrības audeklā.

Toreiz es jutos apmaldījusies, un viss, ko es biju darījusi līdz šim, pēkšņi tikta pārtraukts. Bet man bija jāturpina strādāt, tāpēc es zīmēju – bieži vien tad, kad baroju bērnu, jo man viena roka bija brīva. Pabeigt četru lappušu komiksu par tēmu – darba un privātās dzīves līdzsvars man izdevās aptuveni pusotra gada laikā… Un tomēr šī pieredze lika man saprast, ka es nekad nepārstāšu būt māksliniece.

Kad pēc astoņiem gadiem piedzima mana otrā meita, es biju gudrāka. Neilgi pirms viņas piedzimšanas The Village Voice piedāvāja man viņiem veidot iknedēļas komiksu. Es biju stāvoklī, bet par to viņiem neko neteicu un piedāvājumu pieņēmu. Biju pārliecināta, ka arī tad, ja nevarēšu neko citu, es taču spēšu uzzīmēt vienu komiksu nedēļā! Iepriekšējā pieredze man bija iemācījusi, ka man nepieciešams darbs, kuram piemīt nepārtrauktība – kurš man būs jāturpina arī pēc bērna piedzimšanas, pretējā gadījumā es atkal jutīšos pazudusi. Un tā es “piespraudu” pie krūts nu jau otro bērnu, baroju un zīmēju, zīmēju un baroju… līdz viena no manām krūtīm kļuva krietni lielāka par otru!

Īsi pēc otrās meitas piedzimšanas sāku strādāt arī pie komiksu grāmatas Mother’s Walk, kurā izstāstīju savu dzemdību stāstu. Pirmais attēls parāda to, kā manas dzemdību kontrakcijas sākās brīdī, kad mīlējos ar vīru – es tam neticētu, ja to man pastāstītu kāds cits! Es vēlējos runāt par savām dzemdībām, jo tas man palīdzēja aiz muguras atstāt pirmo, visai traumatisko dzemdību pieredzi. Es gribēju par to rakstīt un to uzzīmēt, kamēr es vēl atceros, kādas tad īsti ir dzemdību sāpes, un arī tagad, pārlasot šo grāmatu, es to spēju atsaukt atmiņā. Man šķiet, tas komiksus padara īpašus – tie spēj informāciju par notikušo nodot sajūtu līmenī.

Mother’s Walk sastāv no ātri ar zīmuli uzzīmētiem attēliem – es šīs 30 lappuses uzzīmēju apmēram 30 dienās. Man bija svarīgi šajā komiksā atspoguļot savu spontanitāti, un to, protams, raksturo arī par māti kļuvušu sievieti ierobežojošie faktori. Stāsti par mātišķību, grūtniecību un dzemdībām netiek stāstīti pārāk bieži; un man šķita – kāpēc gan nestāstīt tos ar atšķirīga, netradicionāla medija starpniecību? Man šķiet, tradicionālais mātišķības atainojums slēpj to, ka tā ir īsts maratons – izturības “spēle”. Tā patiesi pieprasa tavu uzmanību un klātbūtni, bet nereti, kā māksliniece, es vēlos savu uzmanību un klātbūtni veltīt kaut kam pavisam citam. 

 

Lorenas komiksa Mother’s Walk digitālo versiju iespējams iegādāties šeit.

 

Emma Raitofta (Emma Rytoft, Zviedrija): “Grūtniecība pelnījusi, ka to ataino drosmīgi un košās krāsās!”

Esmu dzimusi Zviedrijā, bet šobrīd jau gandrīz 10 gadus dzīvoju Berlīnē. Es studēju arhitektūru, bet vienmēr arī daudz zīmēju un, kopš sāku strādāt arhitektu birojā, sāku zīmēt aizvien vairāk un vairāk, jo mans darbs izrādījās mazāk radošs, nekā es biju iztēlojusies – un vēlējusies. 

Iepriekš manā stilā dominēja leņķi un taisnas līnijas, un es lielu daļu darbu veltīju lielpilsētām, kurās dzīvoju – tās šķita ļoti anonīmas, taču reizē arī dominēja manās sajūtās. Kopš dzīvoju Berlīnē, man ir sajūta, ka pati pilsēta atkāpusies fonā, bet tās patieso seju veido cilvēki, raksturi. Fokuss uz cilvēkiem manu stilu padarīja organiskāku; tagad tas ir ļoti ilustratīvs, ar izteiktām līnijām, spēcīgām krāsām, tajā pavīd humors un pārsteigums. 

Berlīnē esmu strādājusi pie daudziem lielizmēra sienu gleznojumiem – pēdējā laikā esmu radījusi daudz darbu par grūtniecības tēmu, jo pati biju stāvoklī. Es vienmēr esmu gleznojusi to, ko redzu, vai jūtu, to, kas ar mani notiek. Jo vairāk ar grūtniecību saistītus mākslas darbus es radīju, jo vairāk šī tēma mani ieinteresēja. Es pētīju citu mākslinieku darbus, un pamanīju, ka, lai gan mātišķības tēma pēdējā laikā kļuvusi salīdzinoši populāra, grūtniecība, šķiet, joprojām atstāta novārtā. Katrā ziņā tā netika atveidota kā priekpilna pieredze – tā, kā to piedzīvoju es pati. Man šķiet, ka grūtniecība pelnījusi, ka to ataino drosmīgi un ar košām krāsām!

Pēc tam, kad biju piedzemdējusi, es daudz domāju par to, cik neiedomājama šī pieredze, cik atšķirīga no jebkā, ko esmu darījusi iepriekš. Es gribēju pamēģināt šo pieredzi uzlikt uz papīra, atainot milzīgo spēku, neprātīgās sāpes, un dzīvniecisko stāvokli, kādā esi dzemdību laikā. Kamēr vēl bijām slimnīcā, palūdzu, lai man atnes skiču burtnīcu, un es, esot pilnīgā miega badā, sāku barošanas starplaikos aizgūtnēm zīmēt. Šķita būtiski vismaz daļēji notvert šo sajūtu, pirms tā izgaisusi. Dzemdēšana ir kaut kas tik ļoti spēka pilns, un tas no sievietes prasa tik daudz – es vēlējos parādīt šo spēku. Es zinu, ka pienāks laiks arī lielformāta mākslas darbam par dzemdību tēmu.  

Esmu sākusi savos darbos attēlot arī mātišķību: māte pagaidām esmu bijusi tikai aptuveni piecas nedēļas, bet apzinos, ka tā ir un būs mana realitāte, tāpēc mātišķības pieredze turpmāk būs arī daļa no manas radošās darbības. Man nešķiet, ka māksla un mātišķība nesader kopā – gluži pretēji, mātes pieredze var sniegt ārkārtīgi lielu iedvesmu mākslā! Protams, esot mātei, laiku tam atrast nav viegli, bet ideju ir pārpārēm, un arī pati laika atrašana darbam prasa radošus risinājumus. Mani iedvesmo arī barošana ar krūti, tāpēc nereti es skicēju, kamēr baroju bērnu – man šķiet būtiski notvert šīs sajūtas tad, kad tās rodas. 

Mātišķību mākslā noteikti nevajadzētu uzskatīt par nišu – tā ir tēma, kura ir saistīta ar ikvienu no mums, un tomēr, tā reti tiek piedāvāta plašākai publikai. Veidojas stereotips, ka ar mātišķību saistītās tēmas neinteresē vīriešus, neinteresē bērnus… bet tām taču vajadzētu interesēt ikvienu no mums! Pat ja tev nav un nekad nebūs bērni, tu pats kādreiz biji bērns. Ikviens no mums ir bijis savas mātes vēderā. Es ticu, ka šī tēma patiesībā dziļi skar mūs visus.

Ticu, ka šī nevēlēšanās redzēt, šī nišas sajūta, ir saistīta arī ar to, ka mātišķība, it īpaši tās agrīnajā stadijā, tiek izdzīvota privātajā telpā, aiz aizvērtām durvīm, un pastāv uzskats, ka tikai citas sievietes, kuras ir līdzīgā situācijā, var notiekošo saprast. Protams, daļēji tā ir taisnība – sākumā tu pavadi vairāk laika iekštelpās, bet man šķiet svarīgi aktualizēt to, ka māte joprojām ir daļa no sabiedrības. Mātišķību vajadzētu redzēt, pamanīt un respektēt visiem apkārtējiem – šai pieredzei nevajadzētu tikt izdzīvotai vientulībā un slepenībā.

 

Emmas mākslas darbus, kuros apskatīta grūtniecības tēma, iespējams aplūkot viņas mājaslapā.

 

Bekija Bārnikota (Becky Barnicoat, Lielbritānija): “Savos komiksos es stāstu par mātišķību bez jebkāda kauna.”

Es esmu komiksu māksliniece, un man ir divi mazi bērni – vienu un trīs gadus veci. Agrāk es strādāju birojā, bet pēc tam, kad biju devusies bērna kopšanas atvaļinājumā, sapratu, ka daudz laimīgāka jūtos smilšu kastē vai vienkārši guļot uz paklāja kopā ar bēbi, tāpēc nolēmu pie līgumdarba neatgriezties un turpmāk strādāt tikai sev. Tas man ļauj būt gandrīz pilna laika mammai, un arī darīt darbu, kurš man ārkārtīgi patīk. Šobrīd es zīmēju iknedēļas komiksus The New Statesman, kā arī komiksus un karikatūras The New Yorker.

Parasti es komiksus zīmēju par to, kas ar mani notiek, kas mani kaitina, kas mani tobrīd smīdina. Tā nu sanāca, ka tad, kad man bija piedzimuši bērni, daudzas no komiksu idejām, kuras es steigšus pierakstīju telefonā, bija saistītas ar mātišķību. Man ļoti patīk komiksu formātam raksturīgais humors. Mani saista vieglu pretīgumu izraisošs zīmēšanas stils, un man patīk parādīt mātišķības nebaudāmākos aspektus – ķermeņu šķidrumu noplūdes, nevietā augošus matiņus, rāmjos nesaturētos ķermeņus… Es zīmēju ar cerību, ka rezultāts kādam būs tuvs un saprotams. Man nereti šķiet, ka cilvēki tik daudz ko domā pie sevis, bet jūt lielu atvieglojumu, uzzinot, ka kāds cits domā vai jūtas tāpat. Tad viņi, iespējams, sajūtas mazāk neveiksmīgi vai vientuļi.

Mans stils ir visai brīvs, un tas tīri labi saderas ar mātišķību, kas lielā daļā gadījumu sevī ietver haosu un improvizāciju. Zīmējot mātišķību, bieži vien pirmā skice arī ir labākā – tajā vēstījums, humors un personība redzama visskaidrāk. Zīmēšana ir viena mistiska padarīšana – vismaz es jūtos tā, it kā tikai daļēji kontrolētu procesu. Es apsēžos, un mana roka man pasaka priekšā, ko un kā šodien zīmēsim. Reizēm izdodas, bet reizēm nepavisam!

Man šķiet, ka mēs, mātes biežāk tekstos vai mākslas darbos aktualizējam ar mātišķību saistītās grūtības un ierobežojumus. Mēs to darām ar humoru, bet vēstījums ir un paliek: šis ir ļoti grūti un diezgan garlaicīgi. Arī es savos komiksos nereti mātišķību attēloju šādā veidā, bet patiesībā man ļoti patīk būt par māti. Man patīk pavadīt laiku mājās, ēst, skatīties televizoru, un iet ārā dārzā, lai paskatītos uz kāpuriem: darbības, kuras tīri labi sakrīt ar mazu bērnu vēlmēm. Un tomēr, ir acīmredzams, ka mums nav paredzēts strādāt un audzināt bērnus vieniem pašiem. Mums vajadzētu dzīvot lielās pērtiķu ģimenēs, kur ikvienam pienāk kārta gatavot, tīrīt, gulēt un spēlēties ar bērniem. Modelis, kādā dzīvojam šobrīd, ir lemts neveiksmei. Tāpēc es vismaz mācos pieņemt nekārtību un haosu – uz kaut kā rēķina taču tam visam jāturpinās.

Mātišķība nereti tiek uzskatīta par nišas tēmu, jo mēs dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kur pieņemama šķiet multene Ķepu patruļa ar pieciem vīriešu dzimuma galvenajiem varoņiem, kuriem ir izteiktas personības, bet kurā ir tikai viena sieviešu dzimuma varone, un viņas vienīgā personības iezīme ir rozā ķivere. Man saviem bērniem jāmāca, ka, pretēji tam, ko viņiem cenšas iestāstīt televizors, pasaulē ir apmēram 50% sieviešu, nevis 16%. Mani sadusmo tas, ka sieviešu stāstītos stāstus joprojām drīkst uzskatīt par šaurai auditorijai paredzētiem – un māksla šķiet produktīvs veids, kā šīs dusmas paust. Liela daļa no maniem komiksiem stāsta par sievietēm – izspūrušām, pusapģērbtām, ideāli neperfektām. Tie ir par mātišķību bez jebkāda kauna. Bet šie komiksi ir paredzēti visiem – vecākiem, vecvecākiem, tantēm un onkuļiem. Mātišķība un vecāku būšana kopumā taču patiesībā ir tēma milzīgai auditorijai!

 

Bekijas komiksu sērija par mātišķības traģikomiskajiem aspektiem nesen publicēta The New Yorker. Citi Bekijas komiksi apskatāmi viņas Instagram kontā @beckybarnicomics.

 

Pia Bramlija (Pia Bramley, Lielbritānija): “Esmu iemācījusies nočiept mazas laika kripatiņas.”

Ilustrēšanu es apguvu Braintonā un zīmēšanas studijas turpināju Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā. Šobrīd es dzīvoju Ņūforestā Anglijas dienvidos un neveikli žonglēju savu laiku, lai pagūtu gan aprūpēt savu dēlu, gan zīmēt. Mani zīmējumi vienmēr ir attēlojuši manā ikdienas dzīvē notiekošo, un pēdējos pāris gadus mana ikdienas dzīve sastāv, galvenokārt no rūpēm par dēlu, tāpēc arī manu zīmējumu tematika ir mainījusies.

Esmu iemācījusies nočiept mazas laika kripatiņas, lai strādātu brīžos, kad mans dēls guļ vai ir aizņemts ar kādu rotaļlietu – pietiekami ilgi, lai es pagūtu ātri uzzīmēt zīmējumu. Esmu pieradusi zīmēt ātrās līnijās uz maziem papīra gabaliņiem – tas, gluži vienkārši, ir vispraktiskākais veids, kā varu paust ideju. Tik daudz ar mātišķību saistīto ideju un attēlu ir pārpilni ar klišejām un ideāliem – tie ataino pasauli, kurā viss ir mierīgs un labi organizēts. Mana mātišķības pieredze tāda nav bijusi, un es ceru, ka mani zīmējumi šo realitāti kaut nedaudz ataino.

Primāri es zīmēju pati sev – ar zīmēšanas palīdzību es sev izskaidroju pasauli un atgūstu stabilitātes sajūtu dzīvē. Man mani zīmējumi šķiet ļoti godīgi – esmu centusies tos radīt tā, lai tie precīzi atainotu gan mātišķības lielos priekus, gan raizes. 

Es nesen pabeidzu darbu pie grāmatas Pandemic Baby, kurā esošie zīmējumi attēlo dažādu ģimeņu pieredzi, kļūstot par vecākiem pandēmijas laikā. Parasti es ļauju, lai zīmējumi mani kaut kur aizved, bet šī grāmata ir visai savāds mikslis, kurā attēlota gan mana personīgā, gan citu cilvēku pieredze. Ikvienā no zīmējumiem esmu smēlusies arī no savas pieredzes, bet ne visi šie stāsti patiešām “notika” ar mani – tas man lika just daudz lielāku atbildību pret to, kā tos atainoju, un lika arī daudz domāt par to, cik jūtīga tēma ir mātišķība.

Šokējošākais manā pieredzē ir bijis laika trūkums un tas, cik izaicinoši ir apvienot mātišķību ar darbu. Turpināt zīmēt niecīgajos tam pieejamos laika nogrieznīšos, naktī guļot tikai pāris stundas – tas no manis ir prasījis daudz. Ja man būtu cits darbs, kurā man maksātu par nostrādāto laiku, atdalīt darbu no ikdienas dzīves un veltīt tam vairāk laika būtu vieglāk; bet attiecības starp maniem zīmējumiem un ienākumiem ir visai grīļīgas, tāpēc nereti šķiet grūti attaisnot darbam veltīto laiku – un tā nekad nav pietiekami. Taču, bez spēcīgas iekšējas nepieciešamības zīmēt, man ļoti svarīgi ir arī tas, ka mans dēls redz mani darām kaut ko, kas man ir patiesi nozīmīgs.

 

Pias grāmata Pandemic Baby: Becoming a Parent in Lockdown tika izdota 2021. gada 4. novembrī.