kritika

— Trīs Poruki man zāļu skapītī stāv

Jūlija Dibovska

09/11/2021

Valoda ir daļa no Poruka dzīvesstāsta, viņa vārdi romānā birst kā ļoti sīkas, brīžiem pat grūti satveramas pērles, tomēr pamanoties pielipt lapaspusēm.

Dažreiz autoriem pirms dižākajiem darbiem ir pāris reizes jānomirst un jāpieceļas. Uzskatīsim to par procedūru, kad mākslas dēļ tiek atmests viss liekais. Šķiet, ka dzejnieks un prozaiķis Jānis Poruks (1871–1911) Ingas Žoludes romānā Vendenes lotospuķe nemitīgi “mirst” un atdzimst savā garā un prātā, pirms un arī pēc viņš ir kļuvis par latviešu literātu. Lasītājs līdz ar šī romāna Poruku notic vai pārliecinās, ka daba un gadalaiki spēj stindzināt un atdzīvināt, ka pārdzimšana un mūžīgā atkārtošanās ir iespējama arī praksē, ne tikai Nīčes darbos – īpaši tāpēc, ka tas ir psiholoģiski pamatots kā radošās galvas balansēšana uz ārprāta robežas. Vendenes lotospuķe ir rūpīgs ieskats latviešu fin de siècle rakstnieka piedzīvojumos trīs daļās – vienam gadsimtam nomirstot, strauji tuvojas cits, bet tiem abiem pa vidu ir trešais, veiksmju un neveiksmju pilnais “gadsimts”, vārdā Jānis Poruks.

Veiksmes tāpat kā neveiksmes visdrīzāk atrodas paša Poruka galvā, ne tik daudz objektīvajā romāna īstenībā (lai kas tā arī būtu). Poruks, pirmkārt, tiek studēt un vēl vairāk – piedzīvot Drēzdeni pēc dzimtās Druvienas. Otrkārt, viņš daļēji pats “iestudē” savas dzīves stāstu. Ja shematizē Poruka noskaņojumus Žoludes romānā, tie izrādās mainīgi un iet pa riņķi: viņš nemitīgi pārdzīvo savas neveiksmes, bet tad pēkšņi māk arī ļoti kvalitatīvi un ar sekām uzdzīvot un aizmirsties, vēlāk atgriežoties pie pirmā – melanholijas. Viņš nav pats savas laimes slīcinātājs, tik paidagoģiski šis romāns neskan, tomēr, būdams ārkārtīgi jūtīgs, Poruks atplestām rokām iet nāvei un skumjām pretī. Tieši šīs atplestās dzejnieka rokas, no kurām ar laiku izkrīt gan Drēzdenes mūzikas studiju vijole, gan labdara Vestermaņa atbalsts, gan nedroši saņemtās mīlamo sieviešu ķepiņas, rada romāna Vendenes lotospuķe dramatisko nervu. Citādi tas nebūtu Poruks.

Pilnīgi neticas, ka mūža otrajā pusē Poruks beidzot apprec Ernī. Visu mūžu viņš rudenī un ziemā it kā pamirst – fiziski un garīgi –, lai tad atdzimtu pavasarī un vasarā, tā signalizējot par savu piederību floras pasaulei. Kas ir Poruka dominante romānā? Jūtas. Lotospuķe – tā Poruks dēvē dažas no savām mīļotajām, taču Vendenes jeb Cēsu lotospuķe, liktenīgā un īstā, izrādās tikai Ernestīne Pētersone. Cik saprotu, Žoludes interpretācijā Ernī ar galvenā varoņa ideālistiski botānisko sapni ir visai nosacīts sakars, jo sieva ir miesa un asinis, kuras nekautrīgais kailums Porukam netīk, un viņas vēlme gūt baudu liek vīram nest mājās brošūras par miesīgas mīlas raisītām slimībām (jāatceras, ka tas ir tikai romāns un tie ir agrākā laika maldi).

Romāns vēsta, ka pirms Ernī Poruks bija iemīlējies vairākkārt, īpaši uzturoties Drēzdenē. Un vispār gribas Porukam teikt – pats tu lotospuķe, vienalga ziemciete vai sīpolpuķe, bet tavas sastāvdaļas ir šādas: tu esi Elbflorences jeb Drēzdenes pumpurs pirmajā romāna daļā, tad Rīgas mietsakne otrajā, bet trešajā daļā tu sabirsti ziedputekšņos un alksti apputeksnēties, prātam izkaisoties un sākot noziedēšanas procesu. Paliek tikai jautājums par romāna krāšņo nosaukumu – ja Vendenes lotospuķe ir tik konkrēti sazīmējama un Poruks to sastop tikai dzīves otrajā pusē, kad tā vairs nespēj viņu glābt… tad kāpēc tā kļūst par visa romāna zīmogu?

Jā, šīs Poruka lotospuķes sastāvdaļas romānā nav saskatāmas gluži loģiskā secībā, jo pumpura briešana romānā notiek ārpus dzimtenes, kur Poruks sāk aptvert savu literāta dabu, peldot iemīlēšanās, hedonisma, laikmeta ideju, iespēju un iedvesmu viļņos, kā arī mūzikas studiju kavēšanas miglā. Viņš tiek prezentēts kā melanholiķis, lai gan mūsdienās viņu varbūt dēvētu par cilvēku ar noslieci uz depresiju. Šī romāna daļa, kur līdzās latvietim Porukam ir tik daudz ārzemnieciskā un tikai šķietami svešā (jo viņš tam ļaujas un acumirklī pieņem par savu), lasītāju var izaicināt ar savu fantāzijas lidojumu – ko gan mēs skaidri varam zināt par Poruka mīlas jūtām pret salondāmu Rozu, maigo meiteni Anniju un cirkus arfisti Frīdu? Kāpēc neviena no šīm mīlas iedomām nepiepildās, bet ap Rozu virmo neaizsniedzamas seksualitātes aura, kuru lasītājs nespēj atminēt? Ko var zināt par viņa draudzību ar spilgtajiem mūzikas studentiem Oskaru un Blūmu? Un tomēr pirmais romāna Poruks ar visu dzīves posmu ārzemēs ir raibs, bet noapaļots, iespējams, tieši tāpēc, ka lielākoties būvēts pēc fiktīvas pasaules stiprinātajiem likumiem. Arī tas ir Poruks, kuru iepriekš noteikti nepazinām un kurš raisa pārdomas: piemēram, var rasties spekulācijas par šīs briestošā pumpur-Poruka seksualitāti un seksuālās vardarbības dabu vispār; var domāt, cik grūti literatūrai sadzīvot ar faktiem par reālu personību, kas mainās, grozās, nepaliek vienā stāvoklī, bet uz papīra aprakstīta izskatās drusku neticama.

Tālāk Poruks aug, tāpēc grāmatā ir vismaz vēl divi Poruki. Viņa saknes lasītājam atklājas tad, kad Poruks, izgāzies ārzemju studētvēlmē un pārstājis saņemt sava labdara naudu, ar kaunu un pašpārmetumiem atgriežas Rīgā un dzimtajā Druvienā. Atgriežas pie dubļiem laukos, kas spēj sabojāt kurpes, pie mīlošās mātes smagos lauku darbos, pie tēva, kurš nonācis cietumā, un pie izūtrupētajām vecāku mājām. Rīgas periodā Poruks aizdomājas par savu iespējamo ārprātu un diezgan lieki atstāsta Dziesmu svētku norisi. Otrās daļas Poruks var nedaudz garlaikot ar to, ka šeit romāna fantāziju, iespējams, nobremzē autorei pieejamie fakti, un tāpēc ir trešā daļa, kas ar savu veselumu un straujumu ir biedējoši tieša un tomēr izvairās no skaidrām rakstnieka dzīves beigu ainām. Tas būtu Poruka iziršanas posms, kurā viņš iegūst to, ko uzdrošinājies gribēt.

Žoludes romāna radīšanas metode visdrīzāk ir bijusi iegrimšana līdz pat iespējamam lotosu dīķa “dibenam” – teksta audeklu veido nemitīgas atsauces uz Poruka darbiem, rūpīgi norādot avotus, ir studēti un pārlasīti Poruka teksti un vākta informācija no ticamiem un neticamiem avotiem, kurus autore atļāvusies arī apšaubīt, kritiski skatoties, piemēram, uz 20. gadsimta sākuma modernās ārstniecības un diagnožu dīgstiem Latvijas teritorijā. Lasītājs saņem pamatīgu katlu ar Poruka ražīgākā dzīves posma interpretācijas virumu, kur iekšā salikts viss labākais un interesantākais. Varbūt drusku par daudz, lai tiktu pie balvas par eleganci, taču Poruka gadsimts un viņš pats kā gadsimts, augs, gars un nepilnīgi piepildīts trauks līdz ar to šajā versijā ir sataustāms.

Visvairāk pārsteidz Ingas Žoludes spēja transformēt rakstības stilu arī šajā romānā. Autore drusku piemērojas tam, kā par sevi, iespējams, varētu rakstīt Poruks (un tas nav tikai vārdu vecīgais skanējums un “es” vēstījuma forma). Valoda ir daļa no Poruka dzīvesstāsta, viņa vārdi romānā birst kā ļoti sīkas, brīžiem pat grūti satveramas pērles, tomēr pamanoties pielipt lapaspusēm un pilnībā ietinot lasītāju savā omulīgajā murdoņā. Tā veidota romāna pāri plūstošā miesa, no kuras brīžiem gribas arī atpūsties, saprotot, ka Poruks nu ir kļuvis vēl tuvāks un vēlāk vienalga gribēsies lasīt tālāk. Līdzīgas sajūtas piedāvāja jau Andris Zeibots Krauklī, kur Jāņa Ziemeļnieka galvenā narkotika nav tikai opijs, bet arī dzeja un ilgas; rakstniecības problēmas tikpat psiholoģiski ticami risināja Ilze Jansone Laika rēķinā. Visa sērija es esmu… taču ir tikai un vienīgi par to, kā radīt no valodas literatūru. Savukārt ārpus sērijas par radošā prāta izkāpšanu no rāmjiem runājis nemirstīgais Andra Kalnozola romāns Kalendārs mani sauc. Tas viss ir tikai iegansts runāt par aktuālo, meklēt sakritības un tāpēc arī mieru, kas aizvedīs labākā izpratnē par radošo procesu sev un citiem. Būtu naivi domāt, ka Poruka “radošais ārprāts” ir kas jauns un ārstējams. Jebkurš, kurš iedomājas no netaustāmā radīt ko paliekošu, ir ārprātīgs.