Annas Salmanes performance "Viņa sēž uz krēsla" (fonā Oskara Davicka darbs "Citātu sniegavīrs") Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Foto: Aleksejs Beļeckis

raksti

— Piezīmes pēc festivāla “Survival Kit“ slēgšanas mājsēdes laikā

Solvita Krese

10/11/2021

Kad vairāku gadu garumā mēģināju atrast veidu, kā sarunāties ar savu mammu, kuras kādreiz tik aso prātu bija iznīcinājusi demence, sāku lasīt vairākas grāmatas, kas ļāva iztēloties dzīvi tās beigu posmā.

Pagājuši divi gadi, “kopš bez sirdsapziņas pārmetumiem visi dzīvojam kā pensionāri” – šis ir teikums, ko es esmu pasvītrojusi šī gada festivāla Survival Kit katalogā publicētajā Laiku kalendārā. Tieši tā es jutos otrās pandēmijas viļņa mājsēdes laikā. Mana ierastā ikdienas un dzīves kārtība bija izmainījusies līdz nepazīšanai. Daudzveidīgo un bieži vien neparedzamo notikumu karuseli bija nomainījusi diezgan vienveidīga ikdienas rutīna, kas vērta dienas līdzīgas cita citai. Tajās paredzamā kārtībā grupējās Zoom sapulces un atbildes uz neskaitāmajiem e-pastiem, maltītes gatavošana, darbošanās dārzā, ikdienas pastaigas, lasīšana un filmu skatīšanās vakaros. Kā nozīmīgākais nedēļas notikums un balva tika gaidīts iknedēļas svētdienas pārgājiens ar draugiem.

Daudziem šis laiks likās kā ilgi pelnīta atpūta un atelpas brīdis no nemitīgā skrējiena. Bet kā gan šajā laikā jutās paši pensionāri? Identificēti kā sabiedrības lielākā riska grupa pandēmijas apstākļos, lai samazinātu sociālos kontaktus un pasargātu seniorus no postošā vīrusa, viņi  bieži vien tika nolemti sociālai izolācijā un vientulībai. 

Par vecumu mēs bieži vien izvairāmies domāt, vai arī cenšamies šīs domas atlikt uz vēlāku laiku, kad tuvojas pensijas gadi vai sākas kādas nopietnas veselības problēmas, vai arī tad, kad dzīves beigu cēlienā nonāk mūsu vecāki, vecvecāki vai citi tuvi radinieki. Kad vairāku gadu garumā mēģināju atrast veidu, kā sarunāties ar savu mammu, kuras kādreiz tik aso prātu bija iznīcinājusi demence, sāku lasīt vairākas grāmatas, kas ļāva iztēloties dzīvi tās beigu posmā. Viena no tām bija Filipa Rota Ikviens, kas skaudri un nesaudzīgi iezīmēja šo laiku, runājot par “to neizbēgamo uzbrukumu, ko sauc par dzīves beigām. Ja viņš būtu apzinājies nāvīgās ciešanas, kas plosījušas katru vīrieti un sievieti, ko viņš pazinis visos savos darba gados, ja būtu apzinājies, ka ikvienam ir savs smeldzīgs stāsts par nožēlu, zaudējumu un stoicismu, par bailēm, paniku, izolāciju un šausmām, ja būtu uzzinājis, kā šie ļaudis šķīrušies no visa, kas reiz bijis gluži kā daļa no viņiem, un kā tikuši metodiski iznīcināti, tad neatkāptos no telefona ne dienu, ne nakti un piezvanītu vēl vismaz simt cilvēkiem. Vecumdienas nav cīņa; vecumdienas ir slaktiņš.”1

Veidojot šī gada Survival Kit festivālu, daudzkārt nācās atgriezties pie domas par vecumdienām uzdodot virkni jautājumu: ko nozīmē novecot mūsdienu sabiedrībā? Kā raudzīties uz digitālo eidžismu un no sabiedrības nošķirtām veco ļaužu mītnēm? Kā pārvarēt bailes no nāves un kļūšanas atkarīgam no citu cilvēku labvēlības? Kā dzīvot novecojošā sabiedrībā, kurā vienlaikus pastāv diskriminācija pēc vecuma pazīmēm, strukturālas pārmaiņas darba un aprūpes nosacījumos, un tagad vēl arī vīruss? 

Kā risināt šos neskaitāmos jautājums mājsēdes kontekstā, kad tavs dzīvoklis no patvēruma pārvērties par ieslodzījuma vietu? Atbalsojot pandēmijas radīto situāciju, šogad Survival Kit izstādes dalībnieki savus darbus veidoja un izstādīja Rīgas memoriālajos dzīvokļos, kuros dažādos laika posmos dzīvojuši ievērojami rakstnieki un mākslinieki, tādējādi atverot durvis privātajai telpai, kurā atsedzas katras personības dzīves faktūra un visbiežāk izgaismojas arī tās noslēdzošais dzīves posms. 

Katrā no memoriālajiem dzīvokļiem starp privātajām lietām, kas nu bija kļuvušas par muzeja eksponātiem, bet joprojām saglabājušas savu intimitāti, varēja pamanīt neuzkrītošas lapiņas ar darāmo darbu sarakstiem, ko bija sagatavojusi Dienvidāfrikā dzimusī māksliniece Dineo Sešē Bopapi. Bieži vien, uzkavējoties kādā no mākslinieces marķētajām muzeju telpām, atcerējos mazās piezīmju lapiņas, ko rakstīju savai mammai, lai atgādinātu ne vien to, kas ir jādara, bet arī kā sauc ikdienas priekšmetus, kas atrodas mājā. Ļoti savādi bija aprast ar domu, ka rūpju, pienākumu, notikumu un emociju pārbagātā dzīve var satilpt mazā piezīmju lapiņā. Atcerējos arī kādu atziņu no Džona Benvila lieliskās grāmatas: “Dzīvei, īstajai dzīvei, ir jābūt cīņai, nepārtrauktai rīcībai un apstiprinājuma gūšanai; tai jābūt tādai, kur cilvēka griba un apņemšanās triecas ar savu spītīgo galvu pret pasaules mūriem, bet atskatoties es sapratu, ka lielākā manas enerģijas daļa tika ziedota ikdienišķiem meklējumiem pēc pajumtes, ērtībām, jā, atzīstos, arī pēc mājīguma un omulības. Šī ir pārsteidzoša, lai neteiktu šokējoša atskārsme. Agrāk es sev biju nedaudz licies kā pirāts, kas visiem atnācējiem stājās pretī ar dunci zobos, bet tagad esmu spiests atzīt, ka tie ir bijuši maldi.”2

Bet te nu mēs Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā sastopamies ar Vorena Ņesluhovska – viena no Polijas mākslas aprindu harismātiskākā un ekscentriskākā personāža – arhīvu, kurā dokumentēts šī iedvesmojošā sarunu biedra, erudītā un vērīga mākslinieku sabiedrotā, tulkotāja un poliglota, sabiedriskās personības bez statusa, staigājošā bibliogrāfa un dendija dzīves posms no 2003. gada līdz viņa dzīves beigām, kad viņš izvēlējās nemitināties pastāvīgā dzīves vietā, bet gan ceļot no pilsētas uz pilsētu, ierodoties un pametot citu mājas pēc sev vien zināma grafika. Šis “ontoloģiskais nomads”, kas apvēršot ierastās sabiedrības normas, savā veidā uzspridzina priekšstatus par pieņēmumiem, kā jāorganizē pieauguša cilvēka dzīve, paliekot nepārtrauktā un jauneklīgā kustībā, kurā vecumdienas kā kategorija kļūst neiederīga.

Citā veidā tā paša memoriālā dzīvokļa gala istabā sabiedrības priekšstatus par novecošanu detonē Polinas Kurnjē-Žardēnas videodarbs, kurā homoerotisku mīlasstāstu izspēlē menopauzes vecuma sievietes. Viņas, izrāvušās no nebeidzamā reproduktīvā riņķa danča un iekāres objekta statusa, nekautrīgi un aizrautīgi svin savu seksualitāti. Mainoties patriarhālās sabiedrības konstrukcijas atbalsta punktiem, jautājums, ko nozīmē novecot kā sievietei, mūsdienās kļūst arvien aktuālāks. Tāpat aktuāli izskan somu mākslinieces, kura devusies apskatīt Survival Kit izstādi, jautājums – kāpēc viņa neredz populārās somu dziedātājas Elijas Forseles – Jaņa Rozentāla sievas vārdu – memoriālā muzeja nosaukumā. Vai kā jutās Aspazija, kad, atgriežoties Latvijā pēc 15 gadu ilgās trimdas, plašākā sabiedrībā tiek apspriests, kā viņa novecojusi, bet tai pašā laikā Rainis tiek cildināts par viņa nopelniem ? Vai kā savu radošo trajektoriju formulēja Felicita Pauļuka, kuras gleznas Survival Kit izstādē bija skatāmas Raiņa un Aspazijas muzejā un kura bieži vien primāri tikusi uzlūkota kā gleznotāja Jāņa Pauļuka mūza? Turpat arī redzams Ingrīdas Pičukānes Veltījums nogurušajam plakstiņam – zīmējumu sērija, kurā māksliniece attēlo savu ķermeni, kas mainās un noveco, attēlo bez izskaistinājuma, caur savu personīgo pieredzi, formulējot atbildi mediju telpā reprezentētajam – mūžīgi jaunās, skaistās un slaidās sievietes ķermeņa attēlam.

Izrādās, kā vēstī Survival Kit 12 festivāla katalogā publicētais Laiku kalendārs,  ir pagājuši 94 gadi, kopš ķīmiķe Florence Vola ASV radījusi pirmo pretnovecošanas krēmu. Bet jaunā meitene Ievas Kraules-Kūnas darbā nenoveco, tā dekompostējās un turpinās 35 jaunības reprodukcijās, rezonējot autoru kolektīva Tiqqun3 kritiskajam komentāram par patērētāju sabiedrības kolonizēto ķermeni, tā skaistumu un jaunību. Mēs attopamies sabiedrībā, kurā jaunā meitene ir kļuvusi par preci, par valūtu, ko var apmainīt pret mantām vai statusu, “kur oriģinalitātes iespējamību mazina nepieciešamība uzrunāt plašas tautas masas un vispārinātais priekšstats par skaistumu (skaistums kā sociāli kontrolēta patērētāju iegriba), kas domāts masveida pavairošanai iepriekš nepieredzētā mērogā.”4

Tā ir pasaule, kurā vecumam nav vietas, kurā novecošanas noliegums tiek iesaiņots kā trešā vai ceturtā jaunība ar visiem šim statusam nepieciešamajiem atribūtiem. Tikmēr, sekojot Pasaules veselības organizācijas vadlīnijām, kas nosaka senioru aprūpes minimumu – “sešas ikdienas dzīves darbības, kas saistītas ar funkcionalitātes spēju mazināšanos: mazgāšanās, apģērbšanās, paēšana, apgulšanās/piecelšanās no gultas, labierīcību izmantošana un spēja šķērsot istabu” –, Anna Salmane aicina četras bijušās baletdejotājas cieņpilni izdejot šīs ikdienišķās kustības, pārvēršot tās trauslā poēzijas horeogrāfijā. Arī es līdzās citiem šīs performances skatītājiem priekšnesuma laikā raudu. Iespējams, atceroties savas mammas pēdējo dzīves posmu, bet varbūt no aizkustinājuma, ieraugot tuvplānā vecuma skaudro seju, notvertu tik cēlā un skaistā veidā.

Vēršot uzmanību uz visaptverošu sabiedrības izdzīvošanas un novecošanās jautājumu, jaunu aktualitāti iegūst itāļu filosofa Roberto Espozito veiktā analīze, meklējot saikni starp politisko konceptu “kopiena” (communita) un epidemioloģisko konceptu “imunitāte” (immunita). Paturot prātā abu vārdu saknes munus dažādās nozīmes (Espozito to skaidro kā nastu, pienākumu, saistības, dāvanu, pakalpojumu, atbalstu, izrādi), festivālā Survival Kit 12 mēs mēģinājām iztēloties tādu sabiedrības imunitātes sistēmu, kas sākas ar mākslinieku austo pavedienu un turpinās kopīgā rūpju un atbildības audumā, kurā satiekas dažādi mūsu sabiedrības pārstāvji.

Lūk, Anda Lāce, turot rokās smalkus porcelāna priekšmetus, griežas ap savu asi un neskatoties krīt, cerot, ka mīksto porlona ķermeņu kaudze viņu pasargās no kritiena un neļaus saplīst trauslajam traukam. Performances fonā Aknīstes sociālās aprūpes centrā fiksētajā un mākslinieces animētajā videomateriālā kāda no centra iemītniecēm mēģina uzsākt deju. Viņa krīt, bet tiek uzķerta un atbalstīta, signalizējot par klātesošām rūpēm un atbalstu, kad var atļauties justies vājš un trausls. 

Rūpes par jauno paaudzi un iekļaujošas sabiedrības veidošanu caurstrāvo arī izglītības reformatores Martas Rinkas darbu, kas pagājušā gadsimta sākumā vadīja mecenāta Augusta Dombrovska dibināto Zaļo skolu Vecmīlgrāvī un kuras darbību jau vairākus gadus pēta māksliniece Ieva Epnere. Martas Rinkas dzīves liecības it kā nemanāmi, bet visur klātesoši pārņēmušas Andreja Upīša memoriālo dzīvokli, atgādinot Marsela Brothera apgalvojumu, ka “[m]uzejs ir viena patiesība, kuru iejož daudzas citas izplatīšanas vērtas patiesības”, un to, ka ar Andeja Upīša stāstu nepamanīts savijies arī Martas Rinkas pavediens. Turpat līdzās memoriālā dzīvokļa ēdamistabā aizvēsturiska televizora ekrānā skatāms Gilsinas Karamustafas darbs, kas vēsta par gagauziem – mazzināmu pareizticīgo kristiešu kopienu Moldovas dienvidos. Kopienas sievietes nelegāla darba meklējumu rezultātā daudzskaitlīgi nonāk Turcijā, kur strādā par slimnieku un vecu cilvēku kopējām. 

Patriarhālās sabiedrības iedibinātajā pasaules kārtībā ar aprūpi saistītie pienākumi lielākoties tiek piedēvēti sievietēm un viņu it kā iedzimto vēlmi atvieglot viņu ģimeņu un kopienu dzīvi. Tas tiek saistīts ar dzimumu, kas izrietot no “dabiskās“ uzvedības. Arī šobrīd pandēmijas laikā vēl skaidrāk redzams, ka aprūpes darbs, kas saistās ar zemu atalgojumu un smagiem darba apstākļiem, joprojām ir izteikti feminizēts.

Turpinot izgaismot rūpju politiku, Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā skatāms mākslinieces Oritas Ašerijas darbs, kurā viņa vairāku gadu garumā dokumentē savu vecāku pēdējos dzīves gadus, kā arī ir klātesoša sava tēva nāves brīdī. “Slimību, nāvi, miršanu viņa uztver kā nepaklausību kapitālisma piedāvātajai bioenerģijas nemitīgi darbinātajai dzīvei, [..] kritiski izvaicājot institucionālās pieejas rūpēm un sociālajam zaudējuma.”5 Kaspars Groševs savukārt rūpes par savu mammu pauž, stimulējot viņas radošo darbību un veidojot kopīgu darbu, kura centrālā sastāvdaļa ir aizkustinoši jaukie, mammas izšūtie ainavu un putnu attēli. Veidojot izstādi, atklājas, ka Ojārs Vācietis ir bijis garu  un regulāru pastaigu cienītājs, kā arī kaislīgs putnu vērotājs un pētītājs. 

Torņakalns, kur atrodas Ojāra Vācieša muzejs, ir arī mans rajons, kurā jau daudzus gadus dzīvoju un ar lielu prieku visai bieži eju garās pastaigās. Kādreiz es pastaigās devos kopā ar savu mammu, kura līdz pēdējam dzīves brīdim bija liela staigātāja. Torņakalnā var sastapt pārsteidzoši daudz putnu sugu, un reizēm garajās pastaigās es mammai no jauna mācīju  putnu vārdus, kurus viņa pēc maza brīža atkal aizmirsa. Visgrūtāk bija pierast pie domas, ka saruna ilgst tikai tagadnē, tikai tās notikšanas brīdī.

Aizrautīgais staigātājs, šveiciešu rakstnieks Roberts Valzers kādā no saviem darbiem teicis: “Es negribu nākotni, es gribu tagadni. Man tā šķiet lielāka vērtība. Jums ir nākotne tikai tad, ja jums nav tagadnes, un, kad jums ir tagadne, jūs aizmirstat pat domāt par nākotni.”6 Valzers arī nomira kādā no savām garajām pastaigām. Viņa ķermenis tika atrasts sniegā 1956. gada Ziemassvētkos netālu no mentālās aprūpes sanatorijas, kurā viņš uzturējās pēdējos dzīves gadus. Vienā no nedaudzajiem Valzera fotoattēliem redzama sniegā guloša cilvēka figūra. Sniegs kā ātri kūstoša un izzūdoša matērija kalpojis arī kā līdzeklis poļu māksliniekam Oskaram Davickim, lai turpinātu sava veida vanitas žanra interpretāciju mūsdienās. Atgādinot par savu zūdamību, uz Eduarda Smiļģa Teātra muzeja zāles skatuves visu festivāla Survival Kit 12 laiku – gandrīz divus mēnešus – darbojās milzīgs ledusskapis, kurā mākslinieks bija ievietojis īstu sniegavīru, kuru nepieciešams pastāvīgi aprūpēt, lai uzturētu pie “dzīvības”.

 

Raksts tapis eseju sērijā sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizēto festivālu Survival Kit, šoreiz pievēršoties sabiedrības novecošanas tēmai.

  1. Rots F. Ikviens. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. 131. lpp  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Benvils Dž. Jūra. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007. 44. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Tiqqun, Preliminary Materials for a Theory of the Young-Girl, Semiotext(e), 2012  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Kraule-Kūna I. 35 jaunības reprodukcijas. Laikmetīgas mākslas festivāla Survival Kit 12 katalogs. Rīga: Latvijas laikmetīgās mākslas centrs, 2021.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Ašerija O. Mirstot tavā acu priekšā. Laikmetīgas mākslas festivāla Survival Kit 12 katalogs. Rīga: Latvijas laikmetīgās mākslas centrs, 2021.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Walser R. The Tanners. New Directions Publishing Corporation, 2009. P. 72.  (atpakaļ uz rakstu)