— un aiz katrām durvīm…

Par Evitas Hofmanes stāstu krājumu Durvis (Latvijas Mediji, 2021)

Kad māju sāk bojāt koksnes puve jeb brants, kā to sauc sarunvalodā, vispirms kļūst pamanāmi netīri, dzelteni plankumi un ūdens pilieni virs tiem. “Asarojošā” sēne, kas pati ražo mitrumu, sāk grauzt vienu stūri, tad grīdu, līdz top skaidrs, ka drīzumā tā “savos zobos sagrābs arī pārējo māju”.¹

Evita Hofmane, kuras darbus jau pazīstam no publikācijām izdevumos konTeksts, Domuzīme, Punctum, Kultūrzīmes un Jaunā Gaita, savā debijas stāstu krājumā paver durvis uz cilvēku dzīvēm, kuras skāris branta radītais posts. Kāda stāsta varonis ir pamanījis posta sākumu un bailēs no tā, ka “kādunakt, kamēr visi gulēs, sēne izgrauzīsies cauri sienai un sāks krimst arī viņu”,² mēģina nelaimi izolēt pēc savas saprašanas. Diemžēl, ja puvuma vietu grib vienkārši notīrīt, lai netraucētu netīkamais skats, sēnes sporas izplatās vēl ātrāk un nemākulīgais problēmas novēršanas mēģinājums nodara lielāku ļaunumu. Kāda cita stāsta varoņi branta saēstā mājā netraucēti dzīvo jau vairākās paaudzēs, nepievēršot tam nekādu uzmanību un ļaujot baisajai ligai izplatīties visas dzimtas apmērā.

Iekšējas puves saēstu cilvēku dzīves stāsti latviešu prozā pēdējās desmitgadēs vairs nav uzskatāmi par jaunumu. Kopš Janas Egles īsprozas krājuma Gaismā (2016) un tam sekojošajiem darbiem pārsteigums par drosmi atgriezties pie reālistiska un pat naturālistiska vienkāršu ļaužu dzīves melnāko nostūru izcēluma jau rimis. Tomēr Evitai Hofmanei, kuras debijas krājuma Durvis stāsti pirmajā mirklī rada asociācijas ar Janas Egles prozu, izdevies reālisma atdzimšanas tendenci ievirzīt pārsteidzošā gultnē un pat aizvirzīties prom no tās.

Rakstnieces skats puves pārņemtajām cilvēku dzīvju teritorijām pievērsts tik precīzi, kā to varētu sagaidīt no rūdīta meistara. Veiksmīgi izvēlētais nosaukums un visos stāstos rodamā durvju metafora veido vienotu koncepciju krājumam, kurā piedāvāts ieskatīties dažādu cilvēku apslēptākajās dzīves telpās. Lai arī šis caurviju motīvs krājumā ir izcelts, tas nav uzmācīgs. Šķiet, ka arī tumšie nostūri nav meklēti ar nolūku, lai lasītājam piedāvātu izshēmotu un daudzveidīgu neērtu sociālo problēmu katalogu. Rakstniece vienkārši labi jūt sairuma lokalizācijas vietas un nekļūdīgi vērš savu skatu tieši uz tām, nemaz neskatoties virsū šķietami gludām un neskartām virsmām. Lai gan kādā darbā tiek norādīts, ka “stāsti nesākas, nazim ieslīdot miesā”, bet gan “dzimst daudz agrāk”,³ rakstnieces mērķos tomēr neietilpst veikt reālismam atbilstošos meklējumus, rādot tipiskos raksturus tipiskos apstākļos.

Varoņu “es” konkrētā situācijā Hofmanes stāstos iznirst gluži kā no nekurienes. Autore sniedz vien lakoniskas norādes uz bijušo un rāda cilvēku brīdī, kad sākas viņa uzvaras gājiens vai ir pilns viņa izturības mērs. Rakstniece netiecas nedz raksturot ļaunuma izplatīšanās ceļus, nedz arī ietvert kaut mazāko morāles devu. Viņa negatavojas iejaukties vairāk, kā to iespējams sagaidīt no speciālista, kurš koncentrējies uz puves izplatības vietas atrašanu un maldinošās virskārtas noņemšanu. Iespaidīgākajos krājuma stāstos (Tunelis, Durvis, Grūst) cilvēku dzīvju bojātie segmenti atsegti naturālistiski tieši, bez šausmināšanās un pretīguma, neizvairoties ne no vienas bojājuma daļas, lai cik netīkama tā būtu. Svarīgs ir tikai fokuss uz eksistenciālā bezizejā iedzīta cilvēka sajūtām un darbību. Šajā fokusā nenonāk nebūtiskais, tikai primāri eksistenciāli svarīgais – dzīvība vai nāve. Šis būtiskais tiek izcelts galēji ekspresīvi, hiperbolizēti, dinamiski, dažkārt arī groteski. Laiktelpu un cilvēku savstarpējo attiecību raksturojošo detaļu klātbūtne tekstā samazināta līdz minimumam, apziņas darbības, rīcības un dialogu robežas nojauktas, teikumi veidoti, cik vien iespējams īsi. Teksts lasāms lēni un uzmanīgi, jo notikums un tā radītā sajūta ir attēloti maksimāli blīvi, turklāt autore nepalīdz lasītājam koptēla veidošanā.

Labākajos krājuma stāstos lasītājs ir iesviests ekspresionistiskā iznīcināšanas ainā, kurā uzjundī viss Ēriha Fromma formulētais cilvēciskās destruktivitātes spektrs.⁴ Cilvēks, kuram iepriekš minētajos stāstos darīts pāri, nav Kafkas prozas bezcerīgais vientiesis, kurš metīsies lejā no tilta pēc vienas tēva pavēles vai ļaus, lai viņu lēnām saplosa plēsīga lija. Hofmanes stāstu varoņus sairums skāris sen un dziļi, bet dzīvības instinkts viņos ir tik spēcīgs, ka viņi neļaus sev darīt pāri. Stāstu varoņi ir tipiski nekrofili orientētas personas, kas ir ilgstoši cietuši un ies tikai uz priekšu. Lai paši nepazustu, viņi iznīcinās visu ap sevi. Šajā pašsaglabāšanās cīņā varoņi pievērš uzmanību fizioloģiskiem instinktiem un sajūtām, visam piezemēti profānajam. Šīs zonas raksturojums veidots bezkaislīgi, anonīmi, norises uzskaitītas maksimālā ātrumā.

Vietumis šķiet, ka iznīcības ainās ienāk pa kādai sirreālai vai maģiskai detaļai, bet tā tas nav – katrs visbaisākais redzējums vai asociācija ir balstīta konkrētā realitātē. Kad zēns pūš ziepju burbuļus un “zem viņa kājām mirušie raugās akliem acu dobuļiem”,⁵ tā ir norāde uz to, ka zem soliņa vecās baznīcas parkā ir mēra epidēmijas kapsēta. Kad “plīstošu pudeļu lauskas sagriež miegu”, tad tā ir brāļa mesta šņabja pudele, kas “kā balerīna aizvirpuļo pa istabas grīdu un ietriecas sienā”.⁶ Bez šaubām, šo realitātē balstīto detaļu straujajā sablīvējumā, kurā nav komentāru un pāreju, veidojas savdabīga gotiska poētika. Tai atbilst stāstu darbības vietas – vecas, tukšas mājas, šauras istabas, pagrabi, vārtrūmes, sasmakušas gultas un steidzīgas pilsētas ielas, lidosta un citas vietas, kur iespējams noslēpt trauksmi, bailes, izmisumu, kas ietīti noslēpuma tīmeklī.

Dažbrīd šausmu atmosfēra tiek sakāpināta līdz galējai robežai – kad stāstā Durvis agrotīkla plivināšanās vējā te atsedz, te aizklāj tikko nogalinātā vīra seju, bet varone uz to netīksmē noraugās, kakao malkodama, tad parādās arī absurda un groteskas poētikas izraisītā aizsargreakcija – smiekli. Dzīvo miroņu pasaulē viss sakāpināts līdz tik galējai robežai, ka pārceļamies farsa un totālas dekadences telpā. Jāsaka, tā ir talantīgi veidota, nu kaut vai šī vārtrūmes aina: “Simtiem reižu te kāds atspiedies pret granīta sienu un zaudējis elpas ritmu, grūzdams un juzdams vagīnas atbildi. Savijoties pie pelēkajiem klintsbluķiem, plaukstas aizspiedušas akmeņu vēsos redzokļus.”⁷

Kad vienā stāstā puves vietu aizsedzošie dēlīši cits pēc cita ir norauti un katastrofas apjomi izcelti, rakstnieces skats dodas tālāk – iekšā pa nākamajām durvīm, kur atsedzas jau cita posta aina. Bojājuma izņemšanas un sadedzināšanas, dezinfekcijas un aizstāšanas jeb protezēšanas darbi nav ietilpuši rakstnieces uzdevumos. Katra stāsta durvis uz iekšēji sabrukušo māju tiek aizvērtas strauji, atstājot vien trillera cienīgas beigas, kurās branta saēstais “izdzīvojušais” izvelkas saules gaismā un atgriežas maldīgo, gludo virskārtu pasaules šķietamībā. Tas, ko rakstniece mums parādījusi, ārēji joprojām nav redzams, bet lasītājs nu jau gan zina, kas tur mīt. Viņam atliek vien šausmās nodrebināties, iztēlojoties, cik plaša iznīcības aina nākotnē izplatīsies ap ārēji nekaitīgo būtni.

Iespējams, krājums Durvis iegūtu, ja tajā būtu apkopoti tikai tie darbi, kuros koncentrēšanās uz branta skartajām vietām ir maksimāla. Vairāki stāsti tomēr vijas lasītājam ērtākā gultnē – tajos rodama blīvāka saistviela (skaidrāk saprotama laiktelpa, nodalīta apziņas un reāllaika darbība), kas, no vienas puses, var palīdzēt teksta uztverē, bet, no otras puses, draud izjaukt vēstījuma spriegumu un mazināt vispārinājuma iespēju. Tajos veidots skaidrāk uztverams sociālās dzīves fons un apstākļi, labāk sazīmējamas cēloņskarību ķēdes, tie paliek drošākā sociālās dzīves ainiņas veidolā. Stāsti Brants un Tētis un žurka savdabīgi balansē uz reālisma un vieglas šausmu poētikas robežas, bet sociālā un psiholoģiskā konkrētība tajos mazina to vispārinājuma iespēju, kāds rodams izteikti gotiski ekspresīvajos stāstos. Diemžēl pārāk bieži ekspluatētu tēmu latviešu prozā atklāj tie darbi, kuros makabras dzimumu līdztiesības cīņas ainas Adamsu ģimenes garā nomainītas ar tradicionālu, reālpsiholoģijā balstītu vēstījumu par vīrieti kā neaudzinātu un seksuāli apsēstu tēviņu, kurš ar saviem netīrajiem zābakiem slāj pa smalkāk jutīgu būtņu dzīvēm.

Atsevišķos stāstos ievijas centieni mazināt melno, smago atmosfēru, beigās iekļaujot vismaz nelielu mājienu, ka “viss jau būs labi”, un kaut vai vienā rindkopā norādot uz jaunas dzīves, cilvēciskas tuvības un saprašanās iespēju. No vienas puses, ja krājumā būtu iekļauti tikai ekspresīvi gotiskie stāsti, kas nesola neko labu, kopnoskaņa tiešām būtu sabiezināti melna. Intonatīvi daudzveidīgu stāstu izvēlei ir savi argumenti, jo tādējādi iespējams gan mazināt drūmo kopnoskaņu, gan arī potenciāli uzrunāt plašāku auditoriju. Taču, no otras puses, vai, parādot dažādos gados un meistarības pakāpēs tapušus darbus, netiek mazināts īsta tīrradņa ieguves prieks? Un galvenais – vai, domājot par cerīgu intonāciju iekļāvumu, nerodas kāda dīvaina pretruna? Pēc visa, kas piedzīvots, lasot spēcīgākos krājuma darbus, noslēguma stāsta Neviena nav mājās fināls, kurš iezīmē gatavību aiziet no puves apsētām telpām un izstaro siltu cilvēcību, visticamāk, var izraisīt tikai viegli ironisku smaidu – tādu, kādu rada baltu, nevainīgu pelīšu pēkšņā parādīšanās stāstā par kādu melnu, melnu pilsētu, kādu melnu, melnu māju, kādu melnu, melnu istabu…

1. Hofmane E. Durvis. Rīga: Latvijas Mediji, 2021. 37. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat, 148. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Vācu sociologs, psihologs, psihoanalītiķis Ērihs Fromms darbā Cilvēku destruktivitātes anatomija (1973) izvērsti pētījis vardarbības cēloņus kultūras virzības kontekstā.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Hofmane E. Durvis. 148. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Turpat, 100. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Turpat, 148. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)