— Dārzs

Vilis Kasims ierosināja, lai es uzrakstot ievadu šai publikācijai, kamēr prokrastinēju, rakstot stāstu Einšteina vienīgā mīlestība, kuru vēlos nolasīt Prozas lasījumu noslēguma pasākumā. Šobrīd tiešām nezinu, vai man tas izdosies, t. i., uzrakstīt stāstu par Einšteina mīlestību. Jo vairāk es skatos un uzzinu par Albertu un viņa pirmo sievu Milevu, jo neiespējamāk šķiet pateikt kaut ko īstu, netiesājošu.

Bet Dārzu es uzrakstīju pagājušogad un nolasīju radio. Tas ir eksperimentāls stāsts par traumas apzināšanos. Pašos lasījumos es lasīju ko jautrāku un prozas brokastīm piemērotāku. Savukārt dzejolis Dārzs ir tapis vēlāk, 2021. gada Lieldienās, domājot par sievietēm un viņām pieejamajām balvām un dāvanām.

Autore

 

 

Kad jūs meklējat to dārzu un dārzā mājiņu, jums jāatceras pagriezties pie tā stūra, kur ir tas zilais sēru vītols.

Viņš teica: meitenes, kādi jums tālākie plāni? Braucam uz dārzu, viņš teica.

Un, redzi, viena no viņām trīsēja sajūsmā, jo mīlēja vīrieti jau izsenis, mīlēja no attāluma, dažu uz viņas pusi izmestu vārdu dēļ. Pārgājienu uz dārzu pa naksnīgajām, tuksnesīgajām Rīgas ielām, dziedot dziesmas Čaka vārdiem, viņa atceras kā savas dzīves…

Nav vairs tur nekāda sēru vītola.

Kad jūs tuvojaties vietai, kuru ieskauj maiga, bieza migla, pēdiņas lieciet vienu pie otras, nebēdājiet, ja paklūpiet, tas visām tā ir… pēc tam jūs drīz ieraudzīsiet dārzu, dārzā – māju ar siltu kamīnu, kamīnā – apsūkātus, jau mazliet apdegušus kaulus.

Kaulus? Es gan labāk negribētu nekādus kaulus. Ja drīkst.

Kad jūs lēnām, apjaušot savu vienreizību, no sajūsmas trīsot par to, cik salds ir gaiss, kas piepilda jūsu mazās plaušas, cik skaistas ir mirstošās lapas jums zem kājām, tuvojaties raganas mājiņai, jūs sākat skriet, lai paspētu ātrāk…

Vai tā ir raganas mājiņa?

Jā, tā ir mājiņa. 

Un no tās mājiņas iznāk meitenīte, kura mitinās tur kopā ar nedzirdīgu veceni. Noklenkerējusi pa kāpnēm, meitenīte sāk alkatīgi ēst gārsu, kas bagātīgi saaugusi ap mājiņu. Paēdusi, viņa pagriežas ar muguru pret čīkstošo, apglumējušo būvi un ieinteresēti skatās uz istabu, kur cits uz cita sakrituši guļ kaili, dzīvi, apreibuši ķermeņi.

Viņa izlavās starp augumiem, kas savijušies kā saknes, caur skāņo paģiru un izsmēķētu cigarešu smaržu un izmakšķerē šokolādi čaukstošā papīrā no saburzītās žaketes kabatas.

Atgriezusies mājiņā, viņa vispirms to piedāvā vecenei. Tā pārkrustās, atkāpies sātan, un velti noraida. Tad meitene atloka šokolādes spožo papīru un aizgūtnēm ēd. Vecene pikti noskatās, bet nesit šoreiz meitenei to laukā no rokas, kā tad, kad viņa bija atstiepusi vistas kāju, izķimerētu no jēgu pārdzērušā aktiera kabatas. Kad bērns ir paēdis, vecene apsēstas ieplestām kājām un pavēloši gaida. Meitene nopūšas un apsēstas starp viņas smirdīgajām, ar ļepatainiem svārkiem segtajām kājām un sāk dziedāt:

– Kā šūpolēs es iesēdos un šūpojos, un šūpojos. Un rīta ausmā ilgojos, es ilgojos.

Vecene, kas ķemmē meitenes matus izdod dobju, neapmierinātu skaņu.

– Es nevaru izstāstīt to stāstu, kuru vajadzētu izstāstīt, jo man jāsaudzē bērni. Viņi ir dārzā. Un es nemāku izstāstīt to stāstu, kuru tu gaidi. Es gribu, bet nemāku.

Mellllo, kliedz vecene. Meitene domā, kā tas nākas, ka kailie cilvēki laukā nekad nedzird šo ārdīšanos un nenāk viņu glābt. Varbūt tāpēc, ka viņi ir dzērāji un izvirtuļi, kustas slinkām, tumsnējām kustībām, atbalstās viens pret otru, pasniedz kausus, izdzer tos tukšus un met pret krāsni. Lai šķīst, lai pazūd šī diena, dzeru spēkus remdēdams, dams, dams.

– Kā lai es tev to izstāstu, ja sniegs ir balts?

Vecene sprauslā.

– Viņa stāv tā mauriņa vidū uz tā kluča, viņai mugurā ir čaukstoša princešu kleita, un viņa dzied par lelli. Es esmu nākošā rindā… Ko? Tas ir tāds stāsts. Kā gaisma tumsā. Tāds.

Vecene purkšķina ar lūpām, rādot, ko viņa dod par tādu gaismu.

– Ko, lūdzu? Tu esi ļauna. Es tevi negribu. Tev vajadzēja ēst to šokolādi, kad es devu. Tu esi tik ļauna tāpēc, ka vienmēr esi badā, meitene burkšķ. – Naktī es saņemu e-pastu, kurā Ieva… Nē? Tas arī nav īstais?

Vecene ir sapinusi meitenei matus bizē, tagad viņas samainās vietām un meitene pin sirmos, visu galvaskausu vairs nesedzošos matus. Vecene izveļ no mutes kaut kādu skaņu salikumu, kas varētu nozīmēt: franču bizi, bet varētu nozīmēt arī: nu tu vizi, vai: čižik pižik. Meitene uzmanīgi un maigi ķemmē dusmīgās večas pluskas un runā ļoti skaļi, jo vecenei nav iespējas nolasīt no viņas lūpām.

– Meitene tek pa rīta migliņu, vieglām kājiņām uz aku tek, pie akas viņu pārsteidz eņģelis, bet viņa to notrauc kā asaru, čššš, eņģelis izkūst karstajās smiltīs pie viņas kājām, viņa ienes trauku ar ūdeni istabā savam jaunajam vecajam vīram. Viņa dēli ir divreiz vecāki par viņa jauno sievu, kura ienes ūdeni istabā. Viņš izliekas aizmidzis.

Aizmiegusi acis, meitene milzīgā tempā un skaļumā grib paspēt izstāstīt savu mīļāko stāstu, bet vecā ar varu atplēš viņai plakstiņus un izteiksmīgi sapurina galvu, izjaucot meitenes pinumu.

– Šis tev parasti patika.

Mana sajūta par lauvu bedri, kurā iemet Daniela apmelotājus kopā ar visām sievām un bērniem, mana sajūta par to, ka es varētu nekad vairs neēst, jo paēdusi zaudētu modrību. Bailes nebūt nomodā par to bērnu un nesadzirdēt, ka viņš krīt lauvu bedrē.

– Arī ne? Ko tu, pie velna, gribi? Ja nu tu būtu aizbēgusi Marija? Tevī tik un tā būtu Pestītājs vēderā, peldētu tavā augļūdenī kā zivtiņa, abinieks, sieviete, vīrietis, svētītu tevi un sargātu. Vai viņi tevi notvertu un nomētātu ar akmeņiem? Vai arī tad tu teiktu: lai notiek, lai notiek tavs prāts?

Vecene ar šā tā sapītiem matiem iemetas gultā un tēlo, ka guļ kā multfilmas varonis, viņa uzstutē dibenu augstāk par galvu un demonstratīvi krāc.

– Nu gan. Paklau, man pietiek. Es varu aiziet prom, pie viņiem, pie tiem izvirtuļiem tur laukā. Izskatās, ka viņiem diezgan labi tur laukā klājas.

Mana sajūta par sievietēm, kuras apsūdzētas neticamos, absurdos noziegumos, no kurām atzīšanās izspīdzināta, maucot nagus, dedzinot viņas ar karstu dzelzi, sitot viņas, līdz atzīstas, un atzinušās sadedzina, visam ciematam, visai mazpilsētai skatoties un elsojot orgasmiskā izelpā.

Meitene pagriežas pret veco sievieti, tā ir aizvērusi acis un gārdz, tēlojot, ka tūlīt, tūlīt mirs. No garlaicības un apnicības. Meitene nezina vairs, ko darīt.

– Viņa bija kristīta. 14 gadu vecumā viņu nokristīja sieviete mācītāja.

Vecene atver acis, bet joprojām neelpo un rāda zīmēm, ka ir siltāks, bet viņa joprojām nav mierā ar meitenes stāstu.

– Vīrietis mācītājs?

Spurdziens, siekalas, neko tu neesi sapratusi un es tev visu savu dzīvi, visu savu miesu, dzemdēju astoņpadsmit stundas, ar knaiblēm man tur iekšā iebāzās, viss bija šausminošs, nekādas anestēzijas, nekādu sieviešu tiesību, bērnu aiznes uz piecām dienām nezin kur, atnes atpakaļ tikai uz barošanu, neko nemāca, neko nesaka, un pēc tā visa, ko esmu izturējusi, tu neko nesaproti un domā, ka tavā nepareizajā stāstā mani uztrauc vīrietis mācītājs?

Tas meitenei ir jāsaprot no vecenes izteiksmīgās galvas purināšanas.

Meitene ļoti nervozē. Šādi vēl nav gadījies. Līdz šim viņa ir varējusi piepildīt vecās gorgonas nesātību ar stāstiem par paziņu sāpēm, sieviešu spīdzināšanām, bet ko tagad grib tā vecā?

– Ko tu gribi?

Vecā, izkāmējusi muļķe dur meitenei krūtīs sačervelējušos pirkstu.

– Tu gribi manu sirdi? Tev tā jau ir.

Viņa turpina bakstīt.

– Es? Es tiku nokristīta?

Vecene atslīgt ar vecrozā plīsi pārvilktā klubkrēslā un gaida turpinājumu.

– Es tiku nokristīta. Man bija 14 gadu. Mani nokristīja sieviete mācītāja. Tas bija tai mirklī, kad tas varēja notikt, tā bija kā cilvēka izniršana no zemledus, elpas ievilkšana, svaigais gaiss dedzināja plaušas, mums ir brīvība, mēs tagad visu varēsim. Un tad atnāca vīri pelēkos veltenīšos un, dauzot mūs ar oranžiem kaltiem, sadzina…

Vecā apmierināti murmina: pelašķi, pūpoli, pelargonijas, priesteri, puvuši āboli notekās.

– Es ļoti daudz lasīju un zināju, ka īsta mīlestība pievarēs visu. Jo īsta mīlestība visu sakārto un pārvērš, un parāda īsto ceļu. Kādā veidā šī mīlestība saistīta ar seksu, es nezināju. Jo mūsu valstī seksa nebija, par to nedrīkstēja runāt, pašapmierināšanās nebija, mēnešreižu nebija, sievietes izmantoja abortus kā kontracepcijas metodi un tad, pēc tam, kad tie citi, tie piedzemdētie bērni bija pieauguši, no neizsērotajām bēdām nodzērās. Es atceros, ka pamostos un redzu vecākus, tas ir, mammu ar jauno tēvu, darām kaut ko stāvus, kas šķiet biedējoši un tumši. Viņi ir kaili. Viņi ir pie krāsns. Mūsu istabā, kurā dzīvojam visi kopā, ir krāsns. Ir vasara, citādi viņa nevarētu pret to balstīties. Es biju tik maza un tik viena šajā viņu jaunās mīlestības ēnā, tā pat nebija ēna, tā bija kaut kāda ledus siena, viņi bija iesaluši tur, viņiem bija silti tur iekšā.

– Tad vēl bija tā, ka kaut kādos Jāņos vai, es gulēju un izlikos aizmigusi, kad mājas saimniece ienāca un čukstus jautāja vecajai kundzītei, kura gulēja otrā no četrām gultām, vai varot ielaist šeit atgulties divus jauniešus un vecā kundzīte teica: jā.

– Vai tā biji tu? – meitene pēkšņi prasa vecenei.

Vecene šķelmīgi grudzina.

Man neviens neko nejautāja. Man varbūt bija kādi pieci gadi. Kaut kur tālumā, dārzā, bija mana mamma ar savu jauno vīru. Savā šaurajā gultā jaunieši tumsā darīja kaut ko, es nezināju, kā to sauc, bet tas varēja būt saistīts ar mīlestību. Mēs ar vecenīti klausījāmies. Tad vecenīte aizmiga un sāka krākuļot. Viņi norima tikai pēc tam, kad mājas saimniece rītausmā atnāca gulēt ceturtajā gultā. Dienas gaismā es skatījos uz jauno sievieti ar sajūsmas trīsām un bailēm.

Mana sajūta par zāli, par zemi, par vībotnēm, par gārsu, kuru es ēdu aizgūtnēm, pēc tam man bija kauns, tāds kauns, ka es to gārsu ēdu kā kaut kāds dzīvnieks. Pēc tam uzzināju, ka man ir anēmija un gārsas izmanto tās ārstēšanai.

Vecene dziedot izstaipa locekļus: pura silenes, ceriņi, atraitnes, …

Es zināju, ka mana mīlestība ir īsta un tā visu izlabos. Ka viņš atnāks, mani izvēlēsies, paņems aiz rokas un tad cauri visām vasarām. Lai notiek. Tā notika visās grāmatās, ja mīlēja pa īstam, tas visu sakārtoja. Un es biju arī kristīta, gāju uz dievkalpojumiem, lūdzos. Lai notiek tavs prāts.

Pēc tam, vai varbūt tas bija pirms tam, es sēdēju pie suņa. Pirms kam? Nu kaut kad es sēdēju pie suņa, kurš bija tik mierīgs, es noslīdēju gar sienu un runāju ar suni. Man nebija no viņa bail.

Lai notiek, es teicu. Lai viņš mani sakož, man vienalga, bet viņš nolaizīja man roku un uzklausīja manu lielo sāpi, jo vīrietis nebija izvēlējies mani, bet gan draudzeni. Vēlāk, sāpes remdēdamu, damu, damu, piedzērušu, aizmigušu, mani izvaroja viņa draugs. 

Mana atmiņa ir kā sairis siets

no katras šķiedriņas piedzimst jauns zieds:

lilijas dālijas narcises krokusi ķirši un kreimenes

rozes kreses pelašķi pujenes

madaras vībotnes atraitnītes

Vecene murmulēdama ir iemigusi. Meitene viņu apsedz un apsēdusies viņai līdzās čukstus pabeidz viņas dziesmu:

maijpuķītes un vizbules

ceriņi ceriņi gaiļbiksītes

margrietiņas neaizmirstules

rudzupuķes āboliņš pelašķi

un jasmīni jasmīni jasmīni

Un, redzi, pēc gariem vizbuļu, pelargoniju un atraitnīšu gadiem, rīta saule, krītot saburzītā šokolādes folijā, pamodina meiteni, veceni, sievieti.

Viņa atver acis. Viņa iesmejas. Viņa pieceļas. Viņa iziet no mājiņas. Tai apkārt plešas dārzs. 

Tas pieder tikai viņai.

Viņa nokāpj pa kāpnēm, noplūc pie pakša augošo gārsu, vējš maigi glāsta viņas franču bizē sapītos matus.

 

 

Dārzs

 

Vai ezera tilpums ir tāds,

ka tajā pietiktu vietas visām manām bailēm?

Gaiši zilais ezers un virs tā, mākoņu kupenas.

Mēs esam tik pazuduši starp visām šīm pilīm,

mašīnu skaņas ir okeāns,

lielceļš ir hārona upe,

mazie dzīvnieciņi māj man no otras puses:

tu vienmēr vari izlemt pievienoties mums.

Nē, es nevaru pūkainīši

laika bērniņa pazaudētie dūrainīši

man ir pienākumi un tie ir skaidri iegravēti

manās sievietes smadzenēs

kā gada skaitļi

kā kaloriju daudzums

kā dzimšanas dienu tortes ar glazūru bez

kā bailes par katru elpu

katru soli katru sveša cilvēka iekāres pilno skatienu:

tev nāksies skatīties cauri manām

acīm rokām un krūtīm kuras var atdzimt pavasarī

ja vien to vajag maniem bērniem,

skaties caur mani un redzi

mana noguruma sudraba maliņa

baiļu ezera laipa

sievietes stāv pie krusta nespēkā

nogurušas

viņas neiet prom

jo vismaz var pastāvēt mierā

kad vīrieši visi ir prom

viņas stāv un domā par noziedznieku

par slepkavu zagli kūdītāju un dievu

viņas pustumsā sajauc to vienu ar otru un trešo

nikodēms atnes alveju mirres

saņemās meitenes, saņemās

viņš ir tas, kurš pa labi

nē, čukst marija, nē, tas nav viņš

mans mīļais ir tas kuru zinu

kuram pieder mans dārzs

rītausmā asaru migla nokritīs sārta

un ziedi izplauks par spīti nāvei

un naktij

izplauks nakts kā saudzējošs klusums

pār visām mums

samtainā maigumā guliet

jūs, kam pietiek ar palaga maigumu

vienmēr ir pieticis

kuras aizmiegot domā par tiem

kam šo palagu atdot jo

laime ietīta mirrēs un alvejā

atplaukst ik rītu

pamostoties un sakot

nebaidies, marij, nebaidies

redzi es varēju izturēt pilnīgi visu

marija smaida un skatās

jā mīļais patiesi es saku es redzu

zaļajam ir tik daudz nokrāsu

zāles skuju un pirmā stara,

tava trūdošā auguma

zaļais aizklājs man dārzā

un meitenes mazas aiz tā

kurām es cenšos noslēpt

ar augumu savu

to ka viņām būs jāiztur vēl

daudzkārt

un daudzkārt

vairāk