— Dzīves līdzgaitniece literatūra

Tuvajā sarunā satikušās rakstniece Jana Egle un viņas meita, dzejniece Liepa Rūce.

 

Jana Egle: Par ko mums jārunā?

Liepa Rūce: Ierosināja par balvām – man par Domuzīmes balvu, tev par filmas Bedre panākumiem. Bet tas bija sen un varbūt vairs nav tik aktuāli. 

J. E.: Bet negribas ar to sākt, jo tas nav pats svarīgākais, kas notiek ar to, ko mēs darām.

L. R.: Tā kā saruna notiek novembra vidū, es šobrīd domāju par Latvijas svētkiem. Intervijā Ir man jautāja, kā mani vecāki atceras atmodas laiku. Bija pārpratums, it kā jūs man būtu ielikuši vārdu Liepa un tāpēc tikām interpretēta kā ļoti latviska ģimene. Iedomājos, ka šajā Latvijas svētku laikā varētu tev arī uzdot jautājumu, kāds tev bija atmodas laiks. Jo es nezināju, ko atbildēt. Pieminēju notikumu, ko tu man biji stāstījusi, kā tēvs bija bēdzis no lodēm barikādēs, bet neko vairāk nezināju.

J. E.: Mans atmodas laiks vispār pagāja, gaidot un auklējot tevi. Bet vietējā mērogā es patiešām no sirds iesaistījos. Mēs dibinājām Tautas frontes nodaļu uz vietas Embūtē. Tas bija tāds milzīga saviļņojuma un patiešām jūsmas laiks – kad notiek kaut kas tāds, kas ir šķitis neiespējams – sava valsts. Un notiek! Pa īstam. Protams, ka tika sekots visam, kas bija pieejams televīzijā, radio un presē. Izdevumi Atmoda, arī Avots. Bija laba sajūta. Un arī bailes. Tās ir neizbēgamas. Brūk tā sistēma, kuru tu pārzini.

L. R.: Es arī to jautājumu gribēju paplašināt par tavu latvietības apziņu vispār – cik sen tu sevī tādu atceries? Vai tāda vispār ir bijusi, teiksim, tavā bērnībā – zinot kontekstu ar Padomju laikiem un visu to nerunāšanu?

J. E.: Jā, mūsu ģimenē nerunāšana bija spilgti izteikta. Es biju jau pieaugusi, kad sāku apjaust. Radās draugi, kuru ģimenēs runāja. Tikai tad nāca izpratne, kas īsti ir noticis ar Latviju. Vakar biju kapos kopā ar māsīcu. Izrādās, ka viņai bijis tieši tāpat. Ka viņa ar mūsu vecotēvu, kurš vienīgais dažreiz atļāvās ieminēties kaut ko par pirmskara laiku, –  arī strīdējusies par to, cik slikti toreiz ir bijis un ka padomju laiki ir daudz, daudz labāki. Vakar par to sirsnīgi smējāmies, kaut arī patiesībā tas ir traģiski, ka tikai viena paaudze starpā, bet mēs jau esam ideoloģiski pārņemtas. Tikai tāpēc, ka viņi klusēja. Tagad tas nav iespējams, jo nevienam nav jāklusē. Ir patiesa vārda brīvība. Īsta, patiesa vārda brīvība. Mēs varam stāstīt, kā gāja padomju laikos un kā ir tagad, salīdzināt. Toreiz nedrīkstēja, jo varēja skolā kaut ko izrunāties, un nepatikšanas būtu gan mums pašiem, gan vecākiem. Bet kad es apzinājos latvietību? Man ir ārkārtīgi grūti pateikt. Ja es gribētu tā ideālistiski, teiktu, ka esmu to vienmēr apzinājusies. Bet vai tā tiešām ir? Katrā ziņā atmodas laiks bija tas, kurā šī latvietība iznāca priekšplānā, bet es nevaru teikt, ka tajā brīdī es apzinājos. Tā tobrīd bija ārkārtīgi svarīga identitātes sastāvdaļa. Un nav zaudējusi svarīgumu līdz šim brīdim. Kaut principā es dzīvi un procesus skatos tādā globālā kontekstā, man ir ārkārtīgi svarīga šī identitātes daļa, ka es esmu latviete. Un kā tev ar to?

L. R.: Kurš jautājuma aspekts tevi interesē visvairāk? (Abas smejas.) Nu, man nav tāds vēsturiskais fons kā tev – ka tas lēnām varēja ienākt prātā, par ko sāka parādīties domas. Drīzāk tas bija automātiski: “Es taču esmu latviete.” Vēlāk ir bija process, kurā saprast, ko tas nozīmē un vai man tas ir svarīgi.  Jā, un šajā procesā domas ir gājušas dažādos virzienos. Visspilgtāk es laiku pa laikam atceros kaut kādu senu 18. novembri Čakstes laukumā pie 10. vidusskolas un to sajūtu, kad tiešām no sirds tiek dziedāta himna – un es viņu dziedu no sirds! Tālāk skatoties, man tieša kontakta sajūta ar valstiskajiem simboliem ir zudusi. Bet šķiet, ka ar valodu atkal nostiprinājusies. Esmu sev atzinusies tajā, ka latviešu valoda droši vien ir vienīgā, kurā savas dzīves laikā varēšu sarunāties patiešām pilnvērtīgi, un tas ir kaut kas mans. Droši vien tas ir galvenais elements, ar kuru es jūtos piederīga. Arī domājot, cik maza valoda tā ir, es varbūt dažkārt jūtos pat mazliet iesprostota tajā. Piemēram, kāpēc gan es nevarēju piedzimt tur, kur runā kādā no lielajām valodām, teiksim, franču, vācu, angļu vai kādā citā, un tas man sniegtu plašākas komunikācijas iespējas. Bet tajā pašā laikā, man liekas, tāda maza valoda atkal liek uzmanīgāk skatīties uz to, uz ko skaties. Mēģināt precīzāk izpaust sakāmo. Fokuss ir kaut kādā ziņā koncentrētāks uz vienu lietu, nekā, es domāju, man būtu, ja es ikdienā lietotu valodu, kura man piedāvātu plašāku kontaktu loku. Valodas lietotāju skaits ir ierobežots, tāpēc nav iespējams mainīt kontekstus, tiklīdz nogurstu vai apnīk, tāpēc nākas specializēties, rakt dziļāk.

J. E.: Liekas, ka gan šī mazā, miljona vai pusotra miljona valoda, gan cita – varbūt pat miljarda runāta, abas prasa zināmu saudzību. Bet saudzības atšķiras. Mēs esam saudzīgi, lai principā saglabātu valodu. Lielām valodām ir cita problēma – tajās runā tik daudzi, tik dažādi, varbūt reizēm neprasmīgi, vienkāršoti, ka tās straujā tempā noplicinās. Mums, manuprāt, tas mazāk draud. Tā kā valoda ir maza, esam saudzīgāki, cenšamies glabāt, cik iespējams. Jā, protams, tas, kas jau apnicis un par ko daudz es negribu runāt, ir, ka jaunā paaudze runā ar ļoti daudz angļu valodas iespraudumiem. Vairāk nekā mēs savā laikā lietojām krievu valodu. Jo mums krievu valodas iespraudumi bija, nu, tādi ļoti latviskoti. Bet jaunieši angļu valodu lieto bez šīm latviešu deklinācijām, locījumiem, vienkārši kā angļu valodu.

L. R.: Un arī bieži saglabājot oriģinālo rakstību.

J. E.: Jā, tieši tā. Krievu valoda tomēr tik ļoti nenodarīja mums pāri. Varbūt arī tāpēc, ka mēs pretojāmies pārkrievošanai, jo tā simbolizēja visu šo ideoloģiju. Tagad jau nav nekādas ideoloģijas, ko angļu valoda simbolizētu. Visām valodām ir savas cīņas. Lielajām ir savas un mazajām ir savas. Un angļu valodā, es domāju, runā daudz vairāk, nekā ir šīs valodas nesēju, līdz ar to tā kļūst daudz vienkāršāka, daudz šaurāka kaut kādā nozīmē.

L. R.: Man šķiet ļoti interesanta tieši mūsdienu valoda. Piemēram, dažkārt es ieraugu senu, aizmirstu vārdu kādā Facebook kampaņā, izlasu to trešo reizi un tad saprotu: “Ā, es taču reiz to zināju un pat lietoju.” Bet pirmajā brīdī likās vienkārši interesants vārds, it kā es to pirmo reizi izlasītu. Man tā ir bijis par vairākiem tādiem vārdiem, kurus lietoja ome un vectētiņš. Un, jā, no vienas puses, šķiet, ka es to valodu esmu pilnīgi zaudējusi, bet man nav tādas drūmas sajūtas par to. Tas ir novecojis, to valodu lietoja 20. gados dzimušie radinieki, un tā tas arī varētu būt, ka to vairs nelietoju. Tomēr, domājot par to, kā esmu aizmirsusi, vairāk koncentrējos uz to, ka mēģinu noskaidrot, kas tad ir tā īstā šodienas latviešu valoda. Kaut kādā periodā manī bija lielāks nihilisms – lietošu, kādus angļu valodas vārdus gribu, un arī tādā uzpūsta svarīguma nozīmē man joprojām ir tāda attieksme, ka nevar tā viena cilvēka līmenī saglābt valodu, kura pati iet bojā. Bet tas manī ir radījis to izaicinājumu un iekšējo izjūtu, ka es gribu runāt pēc iespējas tīrāk un skatīties, kuri ir tie mana laika īpašie vārdi, kurus pēc tiem kādiem astoņdesmit gadiem kāds klausīsies un domās…

J. E.: Kā savulaik “mīla” un citi senlaiku jaunvārdi, kas mums ir pilnīgi pieņemami šobrīd…

L. R.: Nu jā! Domāt par to, kas ir tā tīrā vai tipiskā latviešu valoda, kas nebūtu ar pārāk lieliem piejaukumiem, bet arī pārāk neturēties pie tā, kas kādreiz bija tā pareizā latviešu valoda. Interesēties, kas tā ir šodien.

J. E.: Jebkurš organisms, kurš ir dzīvs, attīstās, veidojas un mainās. Es domāju, ka uz valodu tas pilnīgi noteikti tieši tāpat attiecas. Teicu tev, ka pirms kāda brīža lasīju daudz pirmskara avīzes par saviem ģimenes locekļiem. Tur ir mazliet cita teikumu struktūra, tiek lietoti vārdi, kas šobrīd neskaitās īsti pareizi. Tas pats “priekš”, kas šobrīd ir ļoti noniecināts, kaut arī es to joprojām mīlu un izmantoju vietās, kur man to vajag. Valoda ir jūtami citāda pirms simts gadiem vien. Dažreiz es diezgan ķecerīgi kaitinu lielo valodu nesējus, ja es viņus satieku, piemēram, Rakstnieku mājā. Es saku, ka latviešu valodu mācīties ir ekskluzīvi, tas ir lukss, tas ir kaut kas ļoti īpašs. Un kāds ne Krievijā dzīvojošs krievs uz mani pat sadusmojās, ka es tā saku. Bet es uzskatu, ka jebkura maza valoda ir ekskluzīva – jebkuras lietas, kas pieejamas šauram lokam, ir ekskluzīvas. Tā ir vistiešākā nozīme šim vārdam.

L. R.: Tur jau nav, par ko sadusmoties, jo tas vienkārši ir tas, kas tas ir.

J. E.: Jā. Bet viņš to uztvēra tā, ka es sevi stādītu augstāk par viņu. Tā, protams, nav. Bet, teikdama to, es reizēm apzinos, ka var tā uztvert. Man ir svarīgi, un ir svarīgi, lai arī citiem būtu svarīgi valodu uzturēt, kopt iespēju robežās. Līdz kaut kādam galīgam pūrismam neaizejot, bet tomēr ir svarīgi, ka ir arī šie valodas pūristi. Viņi par daudz ko liek domāt, viņi liek pamanīt lietas, kuras ir piemirstas, kuras palīdz izprast kādu kontekstu, un varbūt ir vērts kaut daļu no tām reanimēt. Tā ka tas viss ir ļoti interesanti. Bet, runājot par tavu latvietību, vai 3×3 nometne Jelgavā tev nav atstājusi nekādas sajūtas? Tas bija agrāk, pirms Čakstes laukuma, par ko tu teici.

L.R.: Jā, bet tas bija vēl tas laiks, kurā es nedomāju par latviskumu kā daļu no identitātes. Tas vienkārši ir; kā ir, piemēram, koki. Tomēr interesanti, ka, no vienas puses, domāju, ka vēl nebiju tādā vecumā, lai par to reflektētu, bet atceros, ka par kristietību gan jau tad domāju tādā veidā. Visdrīzāk, ka latvietība atšķirībā no kristietības manī bija tik automātiski iekšā, ka vēl nebija iemeslu to sākt vētīt. Toties tagad, ja man jāapskata savas dzīves pieredzes, kurās ir saistība ar latviskumu, tas  noteikti ir viens no tādiem notikumiem, kuri veidojuši vēlāko izpratni. Bet man ir maz skaidru atmiņu. Vairāk no tām fotogrāfijām, kuras palikušas, un caur tām es post factum apzinos, ka tur notika dažādi tādi procesi, kas kaut kādā ziņā mani piesaistīja latviskajam. Piemēram, tajā laikā īpaši nozīmīga man bija tikšanās ar Rozi Stiebru, satiekot cilvēku, kurš ir veidojis multenes, kuras es skatos. Tas likās ļoti, ļoti īpaši.

J. E.: Bet tur bija abi, atceries? Gan Roze Stiebra, gan Ansis Bērziņš.

L. R.: Jā, vienīgi tajā laikā man vēl tikai Roze Stiebra kā vārds kaut ko izteica. Pēc gadiem tikai sapratu, kas ir arī Elza Radziņa, ar kuru bijām kopā bildē. Sajūta kā ar to omes valodu, ar kuru es it kā dzīvoju 20. gadu pasaulē, tāpat arī tajā 3×3 nometnē es padzīvoju tālaika latviskuma noskaņā, kuru saprast un atpazīt es varēju tikai vēlāk.

J. E.: Vai tev šķiet, ka visas tās latviskuma lietas ietekmē arī to, ko tu raksti?

L.R.: Manos dzejoļos ļoti daudz nāk iekšā Latvijas daba.

J. E.: Valoda jau pati par sevi ir latviešu, kurā tu izsakies.

L. R.: Jā, un es ļoti daudz tos dzejoļus redzu kā ainas, kā filmiņas, un tās parasti notiek tādās ļoti tipiskās Latvijas ainavās. Man šķiet, tā ir tā skatuve, uz kuras veidojas mani dzejoļi.

J. E.: Tās ainavas, kuras tu esi desmitiem kilometru kājām izstaigājusi…

L. R.: Jā… Par to pašu latviskumu un 3×3 sajūtu man ir vēl viens jautājums, kas varētu tematiski iekļauties. Mūsu mājās Embūtē šad un tad bija literāti…

J. E.: Bija.

L. R.: Es sapratu, ka par to neko nezinu – kā vispār viņi nonāca līdz mums? Kā notika literatūra tajā laikā? Kā pie mums gadījās, piemēram, Baltvilks?

J. E.: Tas ir ļoti vienkārši. Zīlītes redakcijā toreiz strādāja mans draugs Alvils. Viņš bija šoferis. Toreiz autori, kuri rakstīja bērniem, braukāja ļoti daudz uz skolām, bibliotēkām. Tā pie mums ciemos ir bijusi arī Dagnija Dreika, lieliskā māksliniece Anita Paegle, Jānis Baltvilks. Un vēl jau. Es uzreiz visus neatceros, bet es viņus cienāju ar riezi. Nu, zini, atceries, kas ir riezis – rīvētu kartupeļu rausis ar šausmīgi daudz speķīšiem. Bet bez speķīšiem nevar cept, tad viņš ir sauss un ciets. Vajag likt tos speķīšus, un ķiplociņu vajag noteikti. Tad ir šausmīgi garšīgi, tad tāds irdens, ja viņam ir pietiekami taukvielas. Garšīgs bez gala! Un, ja kāda dāmīte aizdomīgi skatās, es saku: “Drīkst makšķerēt laukā un likt kaudzītē tos speķīšus!” Tad tā arī darīja, un gardu muti pārējo nolocīja. Jā… Tādā veidā arī viņi pie mums nonāca. Tā mēs pamazām sapazināmies.

L. R.: Vai tev šķiet, ka tam ir kaut kāda ietekme uz tavu tālāko rakstīšanas procesu?

J. E.: Es pieņemu, ka varētu būt. Tad, kad viņi viesojās, es gan vienkārši laipni uzņēmu ciemiņus. Arī māsa Gunta Šnipke – toreiz viņa jau dzīvoja Liepājā un mēs ļoti reti tikāmies, bet uz Dzejas dienām viņa atbrauca uz bibliotēku viesoties, un tad es arī viņu aicināju pie sevis kafiju padzert. Es toreiz nedomāju, ka man ir kaut kā īpaši uz viņiem visiem jāskatās un jāmēģina līdzināties.

L. R.: Bet tu jau pati tad rakstīji?

J. E.: Nē, nē,  bet patiesībā… Varbūt, ka ap to laiku tas sākās. Jo es jau strādāju bibliotēkā, kad viņi visi brauca. Tie bija 90. gadi, jā, es strādāju bibliotēkā. Es viņus ļoti apbrīnoju, man patika, ka ienāk pie manis un mēs varam gudri parunāt. (Smejas.) Vai, pareizāk sakot, viņi visi gudri runāja, un es klausījos. Bet kaut kā tas viss reizē sakrita. Atceros, ka sāku rakstīt un taisīt jau tādas kā dzejas kopas, tas pats minētais Alvils piedāvāja, ka viņš iedos Jānim Baltvilkam apskatīties. Man bija šausmīgi bail, un es teicu: “Nē, nē!” Es labi apzinājos, ka tur diez vai ir kaut kas tāds, ko rādīt pašam Baltvilkam. Bet pēc tam jau mēs vienalga tā vairāk sakomunicējām. Tajā laikā man ne prātā nebūtu ienācis, ka es varētu pilnībā savu dzīvi saistīt ar literatūru. Es to vēl arī pirms gadiem sešiem septiņiem diez vai būtu iedomājusies. Bet tā tas ir noticis. Jo dzeja šķita kā tāda dzīves līdzgaitniece, bet proza izrādījās tīrā dzīves realitāte. Proza ir tas, kur es dzīvoju. Kaut sāku ar dzejoļiem un ilgi rakstīju tikai dzejoļus… Bet kāpēc tu sāki rakstīt? Nevis kā, bet kāpēc?

L. R.: Kuru reizi? (Smejas.) Ir vairāki sākumi. Pats pirmais jau ir saistīts ar vectētiņu un ar iespēju no Rucavas skolas braukt uz Sandras Vensko meistardabnīcu Liepājā. Tas bija 3.–4. klasē. Kaut kā sakrita, ka interese mājās sakrita ar to, ko skola piedāvā kā radošu nodarbību. Bet, nu, jo vairāk es pieaugu un ļauju sev atbildēt patiešām, ko es domāju par lietām, nevis to, kā tam vajadzētu izklausīties, saprotu, ka tāda patiesa, dziļa interese par literatūru man nekad īsti nav bijusi. Man ir bijusi interese par būšanu kopā un kontaktēšanos ar cilvēkiem. Tas pats vectētiņš – mēs bijām tad kopā, mēs runājām par to, ko tad es esmu uzrakstījusi, un, protams, manos tā laika tekstos ļoti daudz bija visādas zaļās tēmas, kuras no vectētiņa ietekmes nākušas. Piemēram, ka nevajag piemēslot Baltijas jūru. (Smejas.) Nu, jā, tas bija veids, kā mums būt kopā. Un vēlāk, padsmit gados, es sāku rakstīt, jo bija Dzejnieku namiņš.

J. E.: Jā, jā…

L. R.: Tas arī bija kaut kas, kur es ļoti gribēju būt iekšā. Nebūtu godīgi teikt, ka literatūra patiesībā man nekad nav bijusi svarīga, bet tādā veidā, caur to kontaktēšanos vēl un vēl, un atkal, esmu atradusi arī to, ka arī pats rakstīšanas process man tomēr ļoti patīk un interesē, un iemesls, kāpēc es rakstu, ir pārvērties. Tas vairs nav it kā būt klāt tajās foršajās vidēs ar tiem foršajiem cilvēkiem. Var jau būt, ka tiem mūsu viesiem Embūtē arī bija sākotnēja ietekme. Tāsās sarunas un atmosfēra. Bet šobrīd es jūtos tieši pretēji, ka līdz ar rakstīšanu esmu aizgājusi tālāk no iespējas caur to kontaktēties ar cilvēkiem, bet man ir kļuvis arvien interesantāk tajos tekstos kaut ko risināt. Mēģināt sev parādīt kaut ko jaunu.

J. E.: Acīmredzot šī patikšana uz procesu arī nes tādus spilgtākus rezultātus, ja tava grāmata ir saņēmusi pirmo Domuzīmes balvu. Kā tu par to jūties?

L. R.: Tā bija ļoti interesanta pieredze. Man likās ļoti īpaši, kā viss secīgi bija noticis. Ka es ļoti biju gribējusi to nomināciju [Latvijas Literatūras] gada balvai, un sanāca, ka manā gadā bija ļoti daudz spēcīgu debiju, tāpēc tas gāja secen. Par to es biju mazliet sarūgtināta. Tad es domāju – nu, labi, bet vismaz vienmēr ir Dzejas dienu pasākums Ojāra Vācieša muzejā Atvērt nevar aizvērt, kurā lasa pēdējā gada laikā iznākušo grāmatu autori, bet šī tradīcija tika mainīta – tika aicināti piedalīties tikai Dzejas dienu balvas nominanti. Tad es biju tāda bišķiņ sašļukusi, ka šīs iespējas man ir aizgājušas gar degunu. Un tas bija tik interesanti, ka līdz ar nomināciju Domuzīmes balvai uzradās iespēja lasīt tieši Vācieša muzejā. Tad es nodomāju: “O! Atvērt nevar aizvērt!” Biju par to ļoti priecīga. Tā arī devos uz to lasījumu. Saistībā ar gada balvu biju bēdīga un drusku sarūgtināta, ka Daina Sirmā bija sarakstījusi tekstiņus katram nominantam, izrietošus no viņu tekstiem, tādu kā apkopojumu, un man šķita – viņa tik skaisti to izdarīja, bet man arī šis gājis secen.  Domuzīmes balvas kontekstā pārējiem bija citu autoru apraksti, bet man tieši Dainas Sirmās tekstiņš. Tad man likās – nu, re, kā, tiek man viss, ko vēlējos!

J. E.: Tu saņēmi visu, ko biji cerējusi.

L. R.: Jā, un es gāju uz to pasākumu jau kā saņēmusi balvu. Tāpēc tad, kad to paziņoja, es vēl ļoti ilgi biju šokā. Pēc tam ar vīru un vēl vienu ģimenes draugu aizgājām Terapijā pasēdēt un pasvinēt, un es neko nedzirdu. Tā kā īsta trauma – iet uz riņķi tā pieredze, dzirdu prātā vēlreiz, ka izsauc mani, un vēlreiz. (Abas smejas.)

J. E.: Tu vari man noticēt, ka es ļoti labi saprotu tavas sajūtas?

L. R.: Es tieši grasījos jautāt, vai tev šis ir pazīstams.

J. E.: Man tas tik ļoti ir pazīstams no Laligabas, kur Gaismā ieguva gada balvu. Jo es biju pilnīgi droša un pārliecināta, ka tā pienākas kādam citam. Un es joprojām esmu pārliecināta, ka jebkuram no pārējiem bija tikpat liela iespēja to saņemt. Šo tavu stāstu izdzīvoju caur sevi, jo biju apbalvota jau ar to, ka esmu nominēta. Grāmata bija nominēta, pareizāk sakot. Nekad arī nebiju bijusi gada balvas ceremonijā, jo dzīvesvieta, laiks un attālumi dara savu. Atceros, kā pārbraucu mājās, nācu pa durvīm iekšā un mana mamma man teica, ka es neizskatos kā balvu saņēmusi, bet kā pa pieri dabūjusi. Tā es apmēram arī jutos. Bet, protams, ka tas ir ļoti, ļoti patīkami. Principā, runājot par balvām, man nav sajūtas, ka tas ir neprātīgi svarīgi. Mana pamata sajūta ir, ka tas ir ļoti patīkami, kaut arī ir ļoti daudz cilvēku, kuri cenšas šo sajūtu – patīkami – iznīcināt. Tas nav noslēpums visā mūsu literatūras kontekstā. Balvas ir svarīgas drīzāk nevis autoram kā personai, bet gan literatūras procesam. Tās pievērš uzmanību grāmatām, liek runāt vairāk, varbūt pat vairāk izlasīt. Jo, ja man ir sajūta, ka nomināciju vai balvu noteikti ir pelnījis šis autors, tad man ir jāizlasa arī tie pārējie, lai es varu savu pārliecību nostiprināt reālajā pieredzē, kad patiešām esmu izlasījusi. Nereti jau ir tā, ka kāds ir izlasījis sava drauga, paziņas vai vienkārši iemīļotā literāta grāmatu; citus nav lasījis, un tad kliedz un sauc, kuram noteikti vajadzēja būt listē, bet nezina, kādas ir pārējās grāmatas. Varbūt tās tiešām ir labākas. Literatūras procesam noteikti balvas ir svarīgas. Bet autoram kā personai nominācija varbūt ir pat svarīgāka nekā balva. Jā, tā es varētu domāt.

L. R.: Saņemot to balvu, man likās ļoti interesanti, ka viss ir pa vecam. (Abas smejas.) Tajā pašā laikā man personiski ļoti, ļoti patika un arī bija žēl, ka, ja nesaņem balvu, tad daudz kas nenotiek – piemēram, personīgās vēstules no cilvēkiem, kuri ir lasījuši grāmatu, kaut ko jutuši un domājuši. Viņi taču to juta un domāja neatkarīgi no tās balvas. Bet vienkārši nav iemesla jebkādā veidā to darīt zināmu autoram. Tas par to manu sākotnējo iemeslu rakstīšanai – komunikāciju. Tomēr ir ļoti forši, ja cilvēki uzraksta. Un man pat arī žēl, ka viņi neuzraksta, ja viņiem licies, ka grāmata ir galīgi garām, un tu taču neesi pelnījis balvu. Man vienkārši ir interesanti, ko cilvēki domā par maniem tekstiem. Balva to pavēra, daudzi cilvēki man uzrakstīja. Arī internetos parādījās vairāk reakcijas.

J. E.: Un mēs taču nevaram noslēpt, ka reakcijas par savu grāmatu mēs gaidām. 

L.R.: Jā, ka viņa nav kaut kur tukšumā. Tas arī bija iemesls, kāpēc es gribēju to nomināciju. Ne jau, lai man ir ķeksis par nominācijas faktu, bet es gribēju, lai grāmatu lasa, un es zināju, ka ar nomināciju ir lielākas iespējas, ka to darīs.

J. E.: Tieši tā, tieši tā. Protams, ne jau priekš CV, bet priekš tā, lai tev ir atgriezeniskā saite. Balvu saņemšana, protams, to sniedz daudz vairāk.

L. R.: Šai sakarā varu tev pajautāt, vai tev šobrīd vēl vispār ir kādas ambīcijas un, ja ir, tad kādas. Vai saistībā ar kādu ārēju iespējamu sasniegumu, vai arī procesā, kā tu raksti.

J. E.: Patiesībā man tādu īpašu ambīciju nav bijis. Lielāko daļu no tā, kas ir noticis ar manām grāmatām, esmu uztvērusi kā lielu pārsteigumu. Nešaubīgi, kā jau teicu, tas ir ļoti liels prieks. Tas ir ļoti patīkami. Tās, kas ir manī attiecībā uz nākotni, nav īsti ambīcijas, bet idejas un vēlmes. Ļoti gribētos sagaidīt kādus tulkojumus savām grāmatām. It īpaši, šķiet ļoti svarīgi tulkot grāmatu Svešie jeb Miļeņkij ti moij, jo… Tas ir pārsteidzoši. Mēs abas Facebook sekojam Anna Bezmiegs, kurš klīst šobrīd pa Eiropu, un viņam Vācijā bija piedzīvojums. Viņš sēdēja nostopētā mašīnā, un pie stūres bija vīrietis, kurš dzimis Sibīrijā un tagad jau ilgi dzīvo Vācijā. Ja es nemaldos, astoņu gadu vecumā ar ģimeni pārcēlušies uz Vāciju. Viņa vectēvs esot bijis latvietis. Viņi ar Annu Bezmiegs runājuši par dzīvi un par pagātni. Un šis svešais vīrietis nav zinājis, kāpēc viņa vectēvs pārcēlās uz Sibīriju. Man tas vienkārši likās tik šokējoši, ka tu par savu vectēvu nezini, kāpēc viņš četrdesmitajos gados no Latvijas ir pārcēlies uz Sibīriju. Un, ja man laiku pa laikam šķiet, ka to vēsturisko grāmatu ir daudz par daudz, tad laikam jau tā nav vis. Tās ne tikai jāraksta, bet ir arī jāved ārā pasaulē. Jo, teiksim, Svešie jeb Miļeņkij ti moij – stāsts, kas vijas visam cauri, – tas jau arī ir par tām drāmām, ko nodarīja padomju sistēma. Par to daudz vairāk jāstāsta Eiropā. Šis vīrs pie stūres, pats būdams eiropietis ar latviešu saknēm, nezina, kāpēc vectēvs “izlēma” pārcelties uz Sibīriju. Tāpēc ir svarīgi tādi ļoti personiski stāsti, kuri savijas ar vēsturi. Mātes piens ir ļoti spilgts piemērs. Es domāju, arī Svina garša noteikti būtu pelnījusi tulkojumus. Bet, atgriežoties pie saviem tekstiem, jā, tas ir tas, ko man gribētos. Taču ar stāstiem ir sarežģīti, labāk ir rakstīt romānus. Tāpēc, ka tos var labāk pārdot ārzemēs. Bet man nav ambīciju, lai mani noteikti pārdod ārzemēs. Es gribētu tulkojumus, taču netaisos pielāgoties, jo stāsts ir mans formāts. Man ļoti patīk stāsts. Es gribu to rakstīt.

L. R.: Bet Svešos arī var pasniegt kā romānu.

J. E.: Jā, nu, es arī pati par sevi esmu pasmējusies šajā sakarā. Man piedāvāja braukt uz pirmā romāna festivālu, un tad es teicu: “Jā, jā! Tas ir arī romāns!” – kaut arī līdz tam stūrgalvīgi uzstāju, ka tie ir stāsti. (Smejas.) Festivāls galu galā nenotika pandēmijas dēļ, bet es biju laimīga, ka to kāds uzskata par romānu, jo es nu nokļūšu festivālā. Es nesauktu tās par ambīcijām, bet man ir idejas pamēģināt dažus citus žanrus, varbūt arī pilnīgi citu rakursu kādām lietām. Negribas savas idejas atklāt, jo man ir bail, ka es neizdarīšu, un pēc tam teiks: “Re, viņa tur teica…” Jo ar vienu ieceri, kuru šur un tur esmu atklājusi, man ļoti grūti veicas. Bet es to noteikti realizēšu. Taču, kad jautā, cik tad nu tālu jau ir, tas sasprindzina. Ir vēl dažas interesantas idejas, ko gribu pamēģināt, bet par ambīcijām es nezinu… Es arī ļoti priecājos par nomināciju Eiropas balvai šogad. Ļoti priecīgs brīdis, un kaut kādā ziņā priecīgs arī, ka neiedod. Jo pēc tam būtu dažādi pienākumi. Nominācijas ir tāds liels, tīrs prieks.

L. R.: Es tagad nesen noskatījos seriālu Emīlija. Latvijas preses karaliene un sapratu, cik interesanta ir vēsture. (Smejas.) Es laikam esmu šobrīd tajā vecumā, kurā, piemēram, brīvās Latvijas laiki ir pietiekami tālu, lai tās nebūtu tikai “omīšu runas”; kad tas sāk kļūt interesanti. Man, protams, bija interesanti klausīties omi arī mājās, bet tīri vēstures procesa mācīšanās nozīmē, teiksim, skolā, neatceros, ka man būtu aizraujošā veidā par to stāstīts. Vairāk atceros Eiropas vēstures aizraujošākus momentus vai pavisam senākus laikus. Bet tieši par Latvijas vēsturi mazāk. Jo vēl nebija pagājis pietiekams laiks, lai tas atkal kļūtu aktuāli un saistoši. Arī izvilkt tās avīzes, ko tu izvilki no arhīva. Kur mūsu senči ar lāpstu tur kaut ko darījuši… (Abas smejas.)

J. E.: Mana vecvecmāmiņa Rucavā ar lāpstu piekāva kaimiņieni. Un par to piecas dienas sēdēja cietumā. Jo viņa domāja, ka šī kaimiņiene viņu ir apzagusi, bet tiesa lēma, ka kaimiņiene nav viņu apzagusi! (Smejas.)

L. R.: Jā, ja tu man šo stāstītu par, teiksim, mūsu vecmāmiņu, par laikiem, kad vēl biju bērns, piemēram, 90. gados, man tas liktos ļoti briesmīgi, bet attiecībā uz tik senu pagātni tie jau ir interesantie stāsti. Tā vairs nav mūsu vide, kur es augu, bet jau tāds simbolisks senču spēks, kas ir visapkārt. Nu jā, es varu iedomāties, kāda ir sajūta tam cilvēkam uz tās Vācijas šosejas – pie viņa iekāpj kaut kāds stopētājs un varbūt pastāsta, kas varēja būt noticis ar viņa vecotēvu.

J. E.: Jā, Anna Bezmiegs šim vīram izstāstīja, kas īsti notika četrdesmitajos gados Latvijā.

L. R.: Un tajā brīdī tas jau pārvēršas par stāstu, filmu, grāmatu. Kas nav tāda kā manu tagadējo problēmu risināšanas lieta, kas gan literatūrā arī ir pieļaujams, bet, nu jā, tam parādās jau cits slānis. Tas man liekas ļoti interesanti. Šobrīd es jūtu, ka man vispār pirmoreiz dzīvē parādās interese par pirmskara laikiem.

J. E.: Nu, lieliski! Tātad filma ir ne tikai paveikusi šo informatīvo darbu, bet arī veicinājusi interesi arī par citiem procesiem, vai ne? Man atkal tagad visā šinī kontekstā, par ko mēs šobrīd runājam, minot dažādus radus, gribas zināt tavu sajūtu attiecībā uz to, ka tev mamma raksta, tavs vectētiņš rakstīja, mammas māsa raksta… Vai tu gribi tā kā vairāk identificēties un justies kopībā, vai norobežoties un justies kā  atsevišķa rakstoša persona?

L. R.: Es gribētu teikt, ka abējādi. Man šķiet, tas ir par visām vidēm, kurās es iekļaujos kā viena no vienībām. Kur man gribas tikt redzētai kā atsevišķai un gribas arī, lai eksistē tā saikne. Man no tā pēctecības viedokļa ir vissliktākā pozīcija, jo esmu jaunākā, attiecīgi mana mamma ar savu māsu jau bija un vectētiņš jau bija, pirms es biju, tāpēc es salikumā sanāku pēdējā, mazākā. Es gribētu, lai nav šī dalījuma, kurš  vecāks, jaunāks vai, kā mūsu gadījumā – kuram ir vairāk balvu un atzinības, bet rakstnieku vidē man gadās balansēt uz identitātes robežas starp Janas Egles meitu un Liepu Rūci. Tas dažreiz rada apjukumu. Savukārt, ja kādā brīdī es esmu priekšplānā, man būtu svarīgi, lai arī tu nepazūdi kā manas ģimenes sastāvdaļa rakstītāju saimē. Un arī vectētiņš un Gunta. Visā tajā pēkšņajā interviju jūklī bija žēl, ka aizmirsu Guntu pieminēt kā daļu no savas saimes. Bet gribētu, lai katru lasa un uztver kā atsevišķu, pašpietiekamu autoru. Domājot par šiem rakstošajiem radiniekiem, man uzreiz arī rodas jautājums, bet vai es zinu visus? Līdz ar to, ka esam vairāki, rodas arī dziļāka interese.

J. E.: Vai tev ir sajūta, ka tas, ka mūsu principā ir diezgan daudz, ir ietekmējis to, ka tu raksti?

L. R.: Es domāju, ka nevar neietekmēt. Nevaru pilnībā atšifrēt, vai un kā. Kā jau teicu, tiešā veidā, protams, vectētiņš jau reāli darbojās ar mani, un tad mēs tajā dzejnieku namiņā pulcējāmies, kuru tu vadīji. Vide jau ietekmē. Bet man arī bija tādas literatūras skolotājas, Kristīne Roze un vēlāk Baiba Lāma, ar kurām arīdzan man veidojās ļoti labs kontakts un kuras veicināja rakstīšanu. Un kaut kā tā gadījās, ka tieši tie cilvēki, ar kuriem man veidojas labas attiecības, arī rakstīšanas lieta ir kopīga.

J. E.: Vai tad, kad tu sāki rakstīt, tu juti, ka man negribas, lai kļūsti arī par rakstošu cilvēku?

L. R.: Hm…

J. E.: Jo man negribējās.

L. R.: Nezinu, jutu vai ne, bet es kaut kā pati to savu rakstīšanu gribēju turēt pie sevis. Lai, dzejnieku namiņā ar citiem draudzētos, es to nevarēju turēt pie sevis, bet no tevis tomēr būtu gribējies noslēpt.  (Abas smejas.)

J. E.: Gribu mazliet atšifrēt, lai nepaliek dīvaina sajūta. Es jau pati arī tikai nesen biju iegājusi tajā vidē iekšā, jo, kamēr laukos rakstīju, tad vienkārši rakstīju un biju viena, pati par sevi. Atnākot uz Liepāju, es sāku tajā vidē iedzīvoties. Man tā likās drausmīgu dīvaiņu vide. Reizē valdzinoša un reizē biedējoša. Un es negribēju, ka mans bērniņš arī nāk tur iekšā. Tagad man tā vairs nešķiet. Vai arī es pati esmu kļuvusi par drausmīgu dīvaini. (Abas smejas.)

L. R.: Bet manas grāmatas atvēršanā es tomēr pamanīju, ka tu teici kaut ko tādu – kad es sāku rakstīt, tu uztraucies, jo tas ir tik sāpīgi, vai ka rakstīšana ir laist visu caur sevi, vai…

J. E.: Nu, atvēršanās. Tā ir atkailināšanās kaut kādā ziņā.

L. R.: Jā. Un es par to esmu vēlāk daudz domājusi, jo man šķiet, ka alternatīva – kā neatvērties un to nedarīt – ir man vēl sāpīgāka un grūtāka. Tādā ziņā man drīzāk veidojas disonanse ar tevis teikto. Protams, tieši apzinoties, ka tas vienmēr zināmā mērā ir risks. Bet man arī ir interesanti rakstīt tikai tādus dzejoļus, kuros es jūtu kaut kādu personīgu risku. Lai man tas kaut ko nozīmētu pašai. 

J. E.: Nu, jauki. Mēs neparunājām par vidi, kurā mēs sākām šo sarunu.

L. R.: Mēs par to vēl varam parunāt, ja tev ir kas sakāms.

J. E.: Mēs sākām sarunu tur, kur mūs fotografēja. Tā arī ir mana Liepāja, man to ir svarīgi pateikt. Jo Liepāju parasti publiskā telpā redz kā ļoti sakopto centru vai Karostu, un Laumas rajons ir tas, kas principā tiek ignorēts. Nu, ja tā skatās no malas. Oficiāli degradētā vide ir Karosta, kur tomēr ir daudz skaistuma un šarma. Skaistā vide ir centrs un Piejūras parks. Bet man ir mans Laumas rajons. Velnciems. Kaut arī Velnciems un Laumas rajons ir it kā viens un tas pats, tomēr – Velnciems ir latviskais, un Laumas rajons ir tas, kur es dzīvoju. Septiņdesmitajos gados te saveda cilvēkus no visas plašās savienības, jo Latvijā tobrīd nesagatavoja speciālistus, kuri varētu strādāt milzīgajā tekstilkombinātā Lauma. Principā viņi arī joprojām te visi dzīvo. Vasarā, kad logs atvērts, tas, par ko mēs sarunu sākām, – latviešu valoda – ir tikai iekšpusē; ārpusē ir cita valodas vide. Tajā pašā laikā es esmu, šeit dzīvodama, iemīlējusi šo rajonu. Pilnīgi noteikti vide man palīdz procesā, tā mani atbalsta.

L. R.: Man tas ir interesanti, jo Liepājas takas ir arī manas takas, bet tieši tur, kur mēs bijām, es nekad nebiju gājusi.

J. E.: Es tur ļoti daudz esmu gājusi, jo šeit dzīvoju. Izvandu katru stūrīti.

L. R.: Nu jā, bet tieši tas kvartāliņš, jo visapkārt tam – pa labi, pa kreisi – es biju gājusi. Bet man pašai Laumas rajona sajūta primāri kādreiz saistījās ar to ļoti vieglo, ātro ceļu uz jūru un tad to ilgo, lēno ostīgo aizbūvēšanu.

J. E.: Jā, tas bija ļoti sāpīgs brīdis, kad to brīnišķīgo molu… Tu vēl atceries to molu?

L. R.: Nu, jā, jā!

J. E.: Es jau neatceros, kurā brīdī viņu aizvēra ciet.

L. R.: Tad, kad sāku dzīvot un staigāt pa Liepāju, viss bija vaļā. Un tad pamazām…

J. E.: Tur bija brīnišķīgs mols, kur varēja saulrietu iet skatīties, pastaigāties. Tagad tas ir ostas teritorijā, aiz žoga. Bet pārmaiņas jau ir svarīgas. Pārmaiņas rada, redz, emocijas. Mums bija žēl, mums bija sāpīgi. Ja nekas nemainās, tad mēs notrulināmies. Līdz ar to tu ej un meklē citas vietas. Tad es klīstot uzeju tos armijas bunkurus, kur mēs tagad staigājām. Un tie divi puikas, kas iegāja… Mēs nezinām. Es teicu, ka viņi iet durties, bet mēs nezinām, ko viņi tur darīja, ielīduši iekšā bunkurā, tur, apakšā. Grafiti uz visām sienām. Arī tā ir mana Liepāja. Manī kaut kas sāp, bet kaut kas arī biedē, ja es domāju, ka viss varētu kļūt sakopts un nolaizīts. Tās ir ļoti pretrunīgas sajūtas, un neko ar viņām nevar darīt. Diskomforts iekšpusē liek rakstīt. Liek kārtot tādu pasauli, kādu es to mēdzu sakārtot ar saviem vārdiem, ar savu valodu.