— Es sekoju laimīgajiem

Teikšu jums tā – pats neesmu laimīgs, bet laimīgos dziļi cienu. Es viņus momentā atpazīstu, tiklīdz pamanu atpakaļskata spogulī. Tas, protams, negadās bieži – laimīgos atrast ir tikpat grūti kā dzīves jēgu. Viņus es rūpīgi sargāju, uzreiz ieskauju sava skatiena drošajā lokā.

Bet vispār cilvēku sejas es lasu kā atvērtas grāmatas.

Nu, teiksim, acis. Acis par cilvēku var pastāstīt ļoti daudz. Piemēram to, vai viņš guļ, vai ir nomodā.

Vai paņemsim lūpas. Arī no lūpām var daudz ko nolasīt, lai gan caurmērā tām var ticēt mazāk nekā acīm. Atpakaļskata spogulī esmu iemācījies nekļūdīgi lasīt otrādi izmestos vārdus un kā gatavas meža ogas savērt uz smilgas pareizā kārtībā. Principā es varētu runāt ar jebkuru. Ja būtu par ko. Bet nav.  Tāpēc es nerunāju, labāk skatos un klausos. Esmu ļoti daudz dzirdējis. Tiesa gan, vienu un to pašu, bet daudz! Mainās nedēļas dienas, mainās gadalaiki, nomainās gadskaitļi, bet vārdi, ko cilvēki nemitīgi atkārto, tie nemainās. Tie tikai nolietojas. Izvalkājas, noļūk kā dungriņi ceļgalos, nobružājas kā bikšu kabatā ietūcīta lēta portmaneja. Es vispār domāju, ka veselu virkni vārdu – tādus kā laimīgs, nelaimīgs, dzīves jēga un tamlīdzīgus – būtu laiks aizstāt ar citiem, mazāk nolietotiem.

Piemēram, kādiem?

Nu, piemēram, sērmūksis, naģe, dezoksiribonukleinskābe.

Bet vispār pareizajā attālumā visi cilvēki ir diezgan okei. Manā gadījumā – no priekšējām durvīm līdz aizmugurējām. Atpakaļskata spogulī, viena brauciena ilgumā. Es viņus vēroju. Mani vienmēr interesējis, ko cilvēki dara, nenojaušot, ka tiek vēroti. Tagad es zinu – da neko viņi nedara! Lielākā daļa vienkārši grib kaut kur nonākt. Visbiežāk cilvēki nonāk tur, kurp dodas. Bet ir arī tādi, kam kaut kas sajucis – virzienos, maršrutos, galvā –, un tādi, kuriem vienalga, kur nonākt, vienkārši likteņa spēks un pašu bezspēks tos iemetis pirmajā garām braucošajā transportā, un es nezinu, kurus es vairāk žēloju. Viņi ir kā sabraukta putna spārns uz lielceļa – trauslo ķermenīti jau sadragājuši pirmās mašīnas riteņi, nākamie piespieduši to asfaltam un sapresējuši kā sažuvušu herbārija ziedu, bet spārns, spārns vēl plivinās stāvus vējā kā bura. Tēlo, ka izdzīvojis. Tūlīt lidos.

– Kad pienāks laiks… – cilvēki stāsta viens otram, es lasu no viņu lūpām savā grāmatu grāmatā, atpakaļskata spogulī. Bet laiks, ziniet, nepienāk, laiks tikai aiziet. Es, piemēram, skaidri redzu, kā tas pazūd zem riteņiem kopā ar balto pārtraukto līniju, pazūd uz neatgriešanos ar ātrumu viena sekunde sekundē. Bet viņi to nemana. – Visam savs laiks, – viņi mierinoši bubina cits caur citu, un aizmirst, ka viss reiz beidzas, pat laiks. – Laiks atrisina visas problēmas, – viņi atviegloti nopūšas. – Un rada atkal jaunas, – es papildinu, bet viņi to nedzird. – Taisnība agri vai vēlu nāks gaismā, – apgalvo viņi, lai gan tā nav taisnība, un vēl viņi saka: – Viss, kas notiek, notiek uz labu, – bet neapjēdz, ka ne jau vienmēr viņiem par labu!

– Gadi skrien kā stirnas – alu sadzērušies, tie vēlajā reisā rauj vaļā aizmugurējā sēdeklī, un es viņiem to atļauju un, lūpas nekustinādams, pievelku līdzi: – Gadi maļ kā dzirnas, pirmās samaļ kājas, kas reiz bija vingras, pēc tam samaļ stirnas…¹

Bet vispār, es jums teikšu, – salīdzinot ar laiku, stirnas lēnā solī pastaigājas. A ko viņam darīt, tam laikam, ar šiem nepateicīgajiem ļaudīm, kas visi grib dzīvot mūžīgi, bet nezina, ko iesākt lietainā pēcpusdienā.

Personīgi es viņu pieciešu, to laiku. Galu galā viņš taču ir vienīgais, kas šķir mani no nāves. Man viņš vajadzīgs, lai dzīvotu. Un dzīvot – dzīvot ir labi, tikai diezgan grūti.

Bet es nesūdzos – esmu sasniedzis visu, ko gribēju. Iespējams tāpēc, ka neko daudz negribēju.

Gribēju būt šoferis, aizbraukt prom.

Vai man tas izdevies?

Daļēji, es teiktu.

Jo vienmēr bija jābrauc arī atpakaļ. Jābrauc atpakaļ un nākamā rītā viss jāsāk no jauna.

Ja vien, protams, nebija naktsmaiņa. Tad bija jāsāk no jauna jau vakarā.

 

Un te, lūk, iekāpj viņi! Laimīgie. Divi. Divjūgs, pāris, pārinieki. Īpašie. Izredzētie. Dieva noglāstītie. Viens otram. Mēs abi. Mīlu tevi! Izrakstījušies no nāves, vientulības un bailēm! Izrakstījušies no laika, kā to spēj tikai laimīgie. Laimīgie, mīlošie. Nē, mīlošie, laimīgie. Viņi parādās manā atpakaļskata spogulī kā pēkšņi atrasta dzīves jēga, ļauj, lai ieskauju viņus sava skatiena sargājošajā lokā, lai lasu viņu sejās kā Jāņa atklāsmes grāmatā:

 

– Klau, es vairs neredzu jēgu.

– Kam tu atkal jau neredzi jēgu?

– Kopā mocīties. Es nejūtos laimīga. Man tas nepatīk.

– Tev nekas nepatīk.

– Man nekas nepatīk, jā.

– Tas, ka tev nekas nepatīk, vēl neliecina, ka tu esi baigi gudrā.

– Tu vispār vēl atceries, kā mēs iepazināmies…?

– Kaut kā neatceros. Ja nu tu izģērbtos…

– Un tu piedzertos. Man bija pretīgs sapnis, bet tu nemaz negribi zināt, ko es redzēju!

– Kā tu zini, ka negribu?

– Jo tu neko negribi. Paklausies anekdoti – ja jūs vakarā atnākat no darba un jums negribas seksu, tad darbs jūs pilnībā apmierina.

– Ha, ha, ha. Nē, nu es varu arī nestrādāt, gulēt mājās tāpat kā tu, vaidēt par bipolāriem traucējumiem vai citu moderno herņu. Nemaksāsim rēķinus, dzīvosim zem tilta, valkāsim maisus…

– Rēķinus, šmēķinus. Baisus maisus. Maukas tev izmaksātu lētāk, vai ne?

– Bļin, nu kāds tam, ko es teicu, sakars ar maukām?

– Es neesmu laimīga.

– Zini, es tiešām nejūtos tur vainīgs.

– Maxima arī nejutās vainīga, kad viņai jumts iebruka.

– Džīzas, tu zālītes atkal aizmirsi iedzert? Un nerunā, lūdzu, vairāk tik skaļi par maukām. Paskaties, tas vecis blenž tieši mutē.

– Kāds vecis? Kur? Tavā slimīgā greizsirdībā?

– Nē, tai realitātē, kas tev pie kājas. Pie stūres.

– Tad pie kājas vai pie stūres?

– Pie tramvaja stūres. Tramvaja vadītājs blenž uz tevi.

– Tramvajam nav stūres.

– Nav stūres. Bet ir atpakaļskata spogulis. Viņš blenž tieši tev mutē. Tūlīt pabeigs tur, tā izskatās.

– Vispār mēs esam trolejbusā. Vai autobusā. Vai izplatījumā. Peldam tur kā divas taisnes, kas nekad nekrustosies.

– Varbūt viņš lasa no lūpām.

– Droši vien kurlmēms.

– Kādā sakarā?

– Tie vienmēr lasa no lūpām.

– Drīzāk kāds trakais. Maniaks. Seksuālais, kādi tev patīk.

– Viņi tādēļ pat tiekot izmantoti par spiegiem.

– Trakie?

– Nē, kurlmēmie. Kas lasa no lūpām. No attāluma nolasa visu, ko vajag. Un, ja noķer un spīdzina, tāds neko neizpauž. Jo nevar parunāt. Viss chill, par visu padomāts.

– Ak dievs, kurlais pie trollija stūres!

– Nu tomēr bik labāk nekā trakais. Vai aklais. Un mēs esam tramvajā. Tad šķiramies, sarunāts, mīļum?

– Laiks visu saliks pa vietām.

– Laikam viss pie vienas vietas. Tāpat kā man.

– Eu, kāpēc viņš pabrauca garām pieturai?

– A pogu tu nospiedi?

– Šoferīt, pieturiet! Mums vajag izkāpt! Vai dzirdat?!?

– Bāc, tiešām kurls.

– Drīzāk traks! Lūr tev virsū kā nedabūjis.

– Idiots!

– Mauka!

– Āksts!

– Psihopāte!

 

Lūk, tā es sekoju laimīgajiem. Kamēr viņi ir mana sargājošā skatiena drošajā lokā, tikmēr viss tur būs labi, viņi būs laimīgi.

Un tāds būšu arī es.

Es vairs nenovērsīšu savu skatu no viņiem. Gan jau laiks ar laiku visu saliks pa vietām manā vietā, un taisnība triumfēs. Vienreiz par visām reizēm.

1. Brīvi citēts Andra Brežes dzejolis.  (atpakaļ uz rakstu)