— Vēsture pieder mums

Par Ovena Heterlija eseju krājumu Baltijas atklātnes (izdevējs – biedrība Orbīta, sērijas Publiskā telpa redaktori – Vladimirs Svetlovs, Anna Volkova, 2021)

Par laimi garas pastaigas pa dažādām pilsētas nomalēm un ikdienā neierastiem ceļiem ir viena no pandēmijas laika atļautajām izklaidēm. Orbīta šogad izdevusi grāmatu, kas piedāvā ne tikai domās izstaigāt kaimiņvalstu ielas, bet iedvesmo vērīgāk skatīties uz savu apkārtni: atklāt nemanāmas vēstures liecības, ieraudzīt sakritības un lasīt pilsētu citā veidā nekā līdz šim. Baltijas atklātnes ir Lielbritānijā pazīstamā arhitektūras kritiķa Ovena Heterlija darbu pirmais tulkojums latviešu valodā. Līdz 40 gadu vecumam viņš paspējis uzrakstīt jau 10 grāmatas, izceļoties ar izteikti kreisu politisko pārliecību, modernisma ideju un arhitektūras aizstāvniecību. Viņa darbi nav nedz ceļveži, nedz akadēmiska arhitektūras analīze. Tie apvieno dziļas zināšanas par vēsturi, arhitektūru un pilsētvides procesiem ar politisku skatījumu un personisku interesi, un pieprasa šo interesi no lasītājiem – arī šī grāmata būs piemērota cilvēkiem, kuriem, piemēram, šķiet loģiski veltīt veselu kāda ceļojuma dienu sabiedriskā transporta sistēmas izpētei, kā to dara Heterlijs Sanktpēterburgas metro.

Baltijas atklātņu piecpadsmit esejās, katrā veltītai lielākai vai mazākai pilsētai, Heterlijs ved mūs ceļojumā apkārt Baltijas jūrai, sākot ar labklājības citadeli Oslo (“nedaudz ģeogrāfiski šmaucoties”, kā pats saka, jo tā patiesībā atrodas pie Skageraka jūras šauruma), ar pieturpunktiem Dānijā, Vācijā, Polijā, Baltijas valstīs, Krievijā, noslēdzot ceļu ar atgriešanos Skandināvijā – Stokholmā. Nosaukumā minētā Baltija tātad iekļauj ne tikai Latviju, Lietuvu un Igauniju, kā pirmajā brīdī varētu šķist, bet gan ģeogrāfiski, sociāli, ekonomiski un politiski daudz plašāku un neviendabīgāku telpu. Eseju krājumu var skatīt arī kā izaicinājumu ieraudzīt kopīgo un atšķirīgo šajā reģionā, šķetinot mūsdienu pilsētvides attīstību un problēmas. Kā ceļabiedrs, Heterlijs ir asprātīgs un erudīts – nepieciešams nofokusēt uzmanību, lai spētu izlēkāt līdzi neskaitāmām atsaucēm, salīdzinājumiem un faktiem. Viņš ar skatienu caururbj pilsētas burzmu un krāsaino ikdienu – satiksmi, garāmgājējus un reklāmas stabus – tā vietā ar arhitektūras un pilsētplānošanas detaļu palīdzību pa vienam nolobot vēstures slāņus, lai “lasītu” katras pilsētas individuālo stāstu. 

Lai arī kolekcijas nosaukumā minētas atklātnes, šīs esejas noteikti nelīdzinās pastkartiņām tradicionālā nozīmē. Kā izpētes materiāls Heterliju vairāk interesē autentiskais, nevis uzpucētais: “pūstošais apmetums un drūpošs mūrējums uz bruģētajām kāpnēm, kas ved lejup pie jūras, izdala sīvo vēstures smārdu, nevis nopulēto un sterilo kultūrmantojama smaržu”¹. Heterlijs garāmejot piemin “svarīgas” arhitektūras piemērus (Elbas filharmonija, Oslo Operas nams vai Pēterburgas prospektu slavenās “dekorācijas”), tomēr daudz lielāku uzmanību pievērš blokmāju dzīvojamiem rajoniem, pašvaldību ēkām, ostmalu industriālām teritorijām un citām šķietami neizteiksmīgām vietām, kas veido pilsētas raksturu un tās iedzīvotāju ikdienu. Viņam ir zināma vājība uz neparastiem padomju modernisma piemēriem, tomēr šķiet, ka autoru interesē visa arhitektūra vienlīdzīgi, ciktāl tā stāsta par konkrētās vietas vēsturi; viņa skatījumā ēkas ir mainīga sociālā, politiskā un ekonomiskā stāvokļa fiziska manifestācija. Kur citi redz urbānas nejaušības vai haosu, Heterlijs redz politikas atbalsis reālā, apdzivotā vidē. 

Īpaši aizraujoši šķiet tie stāsti, kur Heterlijs ziņo no mazāk zināmām, marginālām vai nepieradinātākām vietām – piemēram, Austrumvācijas Rīgenes sala ar nepabeigtu Hitlera laika kūrortu, kādreiz otra lielākā Somijas pilsēta Vīborga, kas šodien ir daļa no Krievijas, vai Igaunijas un Eiropas austrumu robežpilsēta Narva. Šādās vietās 20. gadsimta sarežģītā vēsture, robežu un režīmu maiņas ir burtiski ierakstītas pieminekļos, ielu nosaukumos un ēkās. Heterlija esejas ir piemērs tam, kā imperiālisma, nacionālisma, totalitārisma, sociālisma un citu politisko parādību sekas var analizēt arī “ielas līmenī” – ēkās un laukumos, kur pavadām ikdienas dzīvi.

Šogad izdotā grāmata ir nedaudz novēlots turpinājums Orbītas sērijai Publiskā telpa, kura iekļauj trīs 2017. un 2018. gadā izdotas fotogrāmatas, veltītas padomju laiku Latvijas sabiedriskajai telpai dažādos subjektīvos skatījumos: Andrejs Strokins piedāvā fotogrāfisku arhīvu no Palladium kinotēatra, Māra Brašmane kopš 1965. gada dokumentējusi Centrāltirgu, bet Vladimirs Svetlovs iestudējis fotosesiju 1970. gadu sanatorijas interjerā. Tematiskos pārklājumus ar Baltijas atklātnēm nav grūti identificēt, tomēr šīs grāmatas iekļaušana sērijā drīzāk rada jautājumus, jo tā nav nedz tikai par Latviju, nedz (tikai) par padomju laiku. Lai gan dažos aprakstos arī šī nosaukta par fotogrāmatu, ir grūti tai pielāgot šādu rāmējumu. Nelielie, pelēkie un blāvie paša autora fotouzņēmumi ir kompozicionāli korekti, un kā uzskates materiāls papildina un atsvaidzina rakstīto daļu. Tie drīzāk atgādina vizuālus pierakstus vai labi uzturēta arhitektūras arhīva uzņēmumus, nekā laikmetīgu ainavu fotogrāfiju, un šajā ziņā sasaucas ar Heterlija vēsturnieka izglītību. Attēlos reti redzami cilvēki. Dažreiz nelielas dzīvas fīguras sniedz arhitektūrai perspektīvas un mēroga izjūtu; brīžiem ir aizdomas, ka cilvēki iekļauti tāpēc, ka autors vienkārši nav varējis sagaidīt brīdi, kad neviens vairs neaizklās skatu uz kādu stāstam svarīgu ēku. 

Arī rakstītajā tekstā nav manāmas pilsētnieku balsis vai izvērsti apraksti par to, kā vietējie iedzīvotāji ikdienā šo arhitektūru izmanto un adaptē savām vajadzībām. Heterlijs veido sava veida sarunu, izmantojot biežas atsauces uz citu teorētiķu un pētnieku darbiem, tomēr ārpus stāsta paliek uz vietas reāli sastaptie cilvēki – vai tie būtu blokmāju iedzīvotāji, pašvaldību ēku darbinieki, vai viņa pieminēto airbnb dzīvokļu saimnieki. Atsaucoties uz sērijas nosaukumu, Heterlija fokuss patiešām ir publiskā telpa; privātajā telpā netiekam ievesti ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Tai pat laikā Heterliju bez šaubām interesē “mazais cilvēks”, un viņš izteikti pastāv par vairākuma tiesībām uz labklājību, ar piemēriem demonstrējot, kā tas izpaužas vai neizpaužas tieši arhitektūrā. Tā drīzāk ir apzināta izvēle – pieturēties pie nedaudz atsvešināta rakstīšanas veida, kur galvenais tēls ir un paliek pilsēta, materializējusies betonā, ķiegeļos un metālā. Dažbrīd gan šķiet, ka Heterlija pilsētu neapdzīvo dzīvi mūsdienu cilvēki, bet par vietām joprojām cīnās pagājušo laikmetu rēgi. 

Esejas ir atlasītas no vairākām grāmatām (Komunisma ainavas (2015), Transeiropas ekspresis (2018) un Ovena Heterlija piedzīvojumi postpadomju telpā (2018)), bet to pirmavoti ir vēl citi (gan dažādi britu mediji, gan autora blogs); dažas esejas tapušas īpaši šim izdevumam. Tā rezultātā krājumā jūtama zināma disonanse, kas skaidrojama ar iepriekšējo grāmatu dažādiem uzstādījumiem. Viesojoties postpadomju valstīs, autora uzmanība lielā mērā tiek pievērsta komunisma neviennozīmīgajam mantojumam un revolūciju pēdām pilsētvidē. Tikmēr esejās no grāmatas Transeiropas ekspresis viņš tiecas izprast mūsdienu Eiropas ideju caur tās pilsētām, ieņemot salīdzinošu skatpunktu no Lielbritānijas, kas atrodas uz breksita sliekšņa (latviešu lasītājam par izaicinājumu var kalpot atsauces un salīdzinājumi ar dažādām, tostarp ļoti mazpazīstamām Lielbritānijas pilsētām un priekšpilsētām, kas atgādina par konkrēto eseju sākotnējo auditoriju). 

Toties jau pašā pirmajā esejā Heterlijs tieši (pat nedaudz pamācoši) uzrunā latviešu lasītājus, caur Oslo piemēru izceļot dažādas izpratnes par sociālismu: jēdzienu, kas Latvijā nav spējis atbrīvoties no nepatīkamās nokrāsas, ko ieguvis, pateicoties padomju okupācijai, un joprojām tiek izmantots kā lamuvārds nacionālistiskās politikas diskursā, aizmirstot tā saistību ar tādām vienkāršām lietām kā strādnieku tiesības, labklājība un sociālā vienlīdzība. Protams, Heterlijs neglorificē PSRS, tomēr tā vietā, lai šo vēstures periodu norakstītu, viņš atļaujas nopietni analizēt padomju centienus uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti caur arhitektūru. Viņa skatījums nav nostalģisks un noteikti nepieder pie “ruin porn” žanra, kurā rietumu fotogrāfi stereotipos balstītā vizuālā valodā dokumentē pamestas padomju sanatorijas, raķešu bāzes un pieminekļus, attēlojot šo reģionu kā lielu impērijas un ideoloģijas kapsētu². Tā vietā tas ir kritisks skatījums gan uz padomju laika ambiciozajiem pilsētplānošanas centieniem, gan uz sekojošo dzīšanos pakaļ rietumiem un neoliberālā kapitālisma laikmeta (ne-)spēju sniegt kaut ko vietā. Heterlijs piedāvā alternatīvu naratīvu tam, ka padomju laiku un tā arhitektūru būtu labāk noslaucīt no zemes virsas. Viņš novērtē to kā būtisku reģiona attīstības daļu, kas atsevišķās arhitektūras izpausmēs nav nedz labāks, ne sliktāks par rietumu alternatīvām. Šāds skatījums joprojām šķiet atsvaidzinošs un nepieciešams, it īpaši atceroties pagājušā gada diskusijas par neviennozīmīgo padomju modernisma mantojumu saistībā ar priekšlikumu būvēt koncertzāli Elizabetes ielā 2 – bijušās Centrālkomitejas ēkas vietā, ko kultūras ministrs Nauris Puntulis nodēvēja par “komunisma rēgu”. Neaizmirstot par traumām un pārdarījumiem, Heterlijs tomēr aicina pārvērtēt vietējās arhitektūras (un ne tikai) vēsturi, atbrīvojoties no tāda kā Austrumeiropas mazvērtības kompleksa. Cieņai pret kultūras mantojumu nav jāattiecas tikai uz īpaši izvēlētiem vēstures periodiem – visa mūsu sarežģītā vēsture pieder mums.

Ar vēstures pārvērtēšanu tieši nodarbojas arī eseja par Kuldīgu. Heterlija versijā Kuldīga nav tikai ceļvežos un latviešu kolektīvajā zemapziņā ierakstītā skaisti bruģēta senās koka arhitektūras pērle, kur plastmasas logi sastopami retāk nekā citās pilsētās, un slavenākais vēsturiskais iemītnieks ir hercogs Jēkabs. Šeit Kuldīgas vēsture izstāstīta caur pilsētā atrodāmām (kaut bieži nevērīgai acij noslēptām) 1905. gada un citu 20. gadsimta revolūciju relikvijām – piemiņas plāksnēm nošautiem revolucionāriem, Līvijas Rezevskas skulptūrām, rūpnīcu korpusiem un padomju mikrorajoniem. Te galvenie varoņi ir plašā un aktīvā strādnieku šķira, kas izveidojusies un organizējusies Kurzemes lielajos rūpniecības centros 20. gadsimta sākumā. Heterlijs izceļ baltus plankumus Kuldīgas populārajā vēsturē. Viņaprāt, “šīs pilsētas sirdī atrodas rūpīgi iekonservēts tukšums”³, ko eseja cenšais aizpildīt; šajā versijā “pilsēta nav nemaz tik miegaina”⁴ (vai vismaz kādreiz tāda nav bijusi). No Latvijas pilsētām Heterlijs izvēlējies aprakstīt vēl Ventspili, un arī šeit esejas saturs neatkārto tūrisma bukletu tekstus, bet gan izmanto tos kritiskam un nedaudz ironiskam skatam uz pilsētas “veiksmes stāstu” un attīstības apstākļiem.

Kā autoru kolektīvam (un vienlaikus  – izdevniecībai) Orbītai vienmēr bijusi cieša saistība ar pilsētu – konkrēti, Rīgu – , ko dalībnieki izmantojuši gan kā iedvesmu, gan materiālu savai dzejai un projektiem (piemēram, vērienīgais 2014. gada projekts Rīgas dzejas karte, kurā viņi paši un citi dzejnieki kartēja dažādās pilsētas apkaimes tekstos un mākslā, vai šī gada izstāde un notikums ​​Tornis un kastes par Rīgas padomju laika daudzdzīvokļu namiem). Skaidrs, ka šī interese ir arī par pilsētu kā fenomenu kopumā, īpaši postpadomju telpā, tāpēc viņu draudzība ar Heterliju un grāmatas izdošana šķiet likumsakarīga. Jāatzīst, ka man tīri subjektīvu iemeslu dēļ ir mazliet žēl, ka Rīga nav tikusi pie savas esejas šajā krājumā: es vienkārši vēlētos iespēju ieraudzīt, piemēram, Grīziņkalna, Sarkandaugavas, Maskavas forštates vai Zolitūdes vēsturi caur Heterlija acīm. Arhitektūras pastaigām pa Rīgu līdzīgās noskaņās kā ceļakarte gan noder arhitektu Evelīnas Ozolas un Matīsa Groskaufmaņa 2019. gadā sastādītā grāmata Kopā un atsevišķi: daudzdzīvokļu namu arhitektūra Latvijas ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā ainavā (turpinājums Latvijas izstādei Venēcijas arhitektūras biennālē, tā iekļauj gan Reiņa Hofmaņa fotogrāfiju sēriju, gan vizuāli bagātīgus arhīva materiālus). Tāpat kā Heterlijam šajā izdevumā “arhitektūras vēsture vienmēr ir politikas vēsture”⁵ un dzīvoklis kļūst par “valsts (pār)veidošanas instrumentu”⁶. Tajā autoru kolektīvs reflektē par privāto mājokli kā vietu, kur arhitektūra vistiešāk saskaras ar politiskiem, sociāliem un ekonomiskiem apsvērumiem, pievēršoties gan pirmskara sociāldemokrātiskajā ievirzē radītajiem Rīgas pašvaldības dzīvojamiem projektiem, gan padomju daudzdzīvokļu namiem, gan mūsdienu pirms un pēc-krīzes jaunajiem projektiem. 

Sakritības dēļ Baltijas atklātnes lasīju nevis Rīgā, bet Ņujorkā. Sēžot nebeidzami garos metro pārbraucienos no Bronksas cauri Menhetenai un Bruklinai, gaidīju brīžus, kad vilciens izbrauc virszemē un paver skatu uz arhitektūras dažādību šajā izteiktās sociālās nevienlīdzības pilsētā. Vilciens vienmēr sniedz citu skatu uz pilsētu – nevis caur tās galvenajām ielām, laukumiem un biznesa centriem, bet gan pagalmiem, priekšpilsētām un rūpnīcām. Vietas un skatpunkts, kas arīdzan interesē Heterliju. Esot netālu, domāju arī par vēl vienu dzejas un mākslas kolektīvu, kuru darbos pilsēta ieņem lielu nozīmi – par nolaista Manhetenes ostmalas rajona jeb Elles ķēka latviešu dzejniekiem pagājušā gadsimta vidū. Arī viņiem pilsēta nebija tikai tās redzamā daļa – viņi lasīja un interpretēja metropoles blīvās zīmes. Linarda Tauna dzejolis Svešā pilsēta sākas ar vārdiem: Iziešana uz šīm ielām/ Ir kā aizplūšana ar upēm lielām⁷. Tikai Heterlija gadījumā upes, kas mūs nes, ir vēstures un politikas spēki, kas spēlē tik milzīgu lomu vides veidošanā mums apkārt. Viņš aicina apstāties un aizdomāties par to, kā esam nonākuši līdz šodienai, un kādas ir citas versijas.  

1. Heterlijs, O. Baltijas atklātnes. Rīga: Orbīta, 2021. 131. lpp  (atpakaļ uz rakstu)
2. Rann, J. Beauty and the east: is it time to kick our addiction to ruin porn?, Calvert Journal 09.06.2016   (atpakaļ uz rakstu)
3. Heterlijs, O. Baltijas atklātnes. Rīga: Orbīta, 2021. 68.lpp  (atpakaļ uz rakstu)
4. Turpat  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ījabs, I., Neredzamā vara. Dzīvojamās vides politiskā vēsture Latvijā no grāmatas Kopā un atsevišķi: daudzdzīvokļu namu arhitektūra Latvijas ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā ainavā. Rīga: FOLD sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu, 2019. 9.lpp  (atpakaļ uz rakstu)
6. Ozola, E., Groskaufmanis, M. Priekšvārds no grāmatas Kopā un atsevišķi: daudzdzīvokļu namu arhitektūra Latvijas ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā ainavā. Rīga: FOLD sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu, 2019., 7.lpp  (atpakaļ uz rakstu)
7. Tauns, L. No dzejoļa Svešā pilsēta, krājumā Plīvošana ar pilsētu. Rīga: Liesma, 1988. 72.lpp  (atpakaļ uz rakstu)