— Un viņi kliedza, un viņi klusēja

 

Literatūrai un kino nereti tiek pārmests, ka to naratīvi romantizē vardarbību attiecībās. Kaislīgs sekss pēc vētraina strīda ir klišeja, kas joprojām dzīvo masu kultūrā un ir bagātīgi sautēta “sit, tātad mīl” mērcē. Domājot par to, man prātā nāk Deivida Finčera filmas Septiņi varoņu pirmie teikumi kādā asiņainā nozieguma vietā. Breda Pita atveidotais tēls saka ko apmēram tādu: “Laikam jau baigā kaisle.” Uz to Morgans Frīmans rezignēti novīpsnā: “Jā, paskaties uz visu to kaisli uz sienām.” Neko vairāk no šīs filmas neatceros, un, iespējams, nav arī vērts, bet ne jau par to ir stāsts. Problēma ir tajā, ka vardarbību attiecībās mēs joprojām bieži uztveram kā normu. Nu nav mīlestībai nekāda sakara ar fizisku vardarbību, ja vien nav abpusējas vienošanās par safe word jeb drošo vārdu, kas garantē, ka abas puses piekrīt notiekošajam. 

Šī iemesla dēļ tika izveidots Lietisko pierādījumu muzejs, kas cita starpā sadarbībā ar Punctum plāno izdot grāmatu Vardarbības kalendārs, kurā tiks apvienoti autobiogrāfiski sieviešu pieredzes stāsti un dzeja. Realitāte kopā ar daiļliteratūru. Un tā nebūs tāda dzeja, kas balstās romantizētos vai sadomātos priekšstatos par vardarbību ģimenē, vairumā gadījumu tā būs dzeja, kas balstīta tās autoru personīgajos pārdzīvojumos, tātad arī zināmā mērā autobiogrāfiska. 

Vardarbības pieredzes stāstu galvenā vērtība ir diskusija par kolektīvo atbildību un mudinājums atpazīt brīdi, kad jaukšanās citu darīšanās ir nevis okšķerēšana vai vuārisms, bet gan pienākums. Cik tālu privātais skar publisko un otrādi? Vai atbildīgs ir tikai varmāka vai tomēr arī ikviens, kurš zināja un nerīkojās? Turklāt personīgi stāsti ļauj tematu nenonivelēt un vienmēr paturēt prātā, ka varmāka reti ir tikai varmāka, parasti viņš (vai viņa) kādam ir arī mīļotais vai mīļotā, draugs, draudzene, tētis, mamma, radinieks. Tātad gan varmākas, gan upura emociju spektrs ir pietiekami niansēts un lielākoties situācijas gana komplicētas, lai atrastos iemesli klusēt un palikt kopā ne tikai gadu, bet pat gadu desmitiem. Lielākoties klusēšanas iemesli nav ne muļķīgi, ne banāli. Diemžēl ikviens esam saskārušies ar dažāda veida vardarbību, ja ne personīgi kļūstot par upuriem, tad pastarpināti pieredzot to apkārtējo cilvēku dzīvē. Kā mums rīkoties, lai mazinātu ciešanas?

Daļa no šajā dzejkopā lasāmajiem dzejoļiem bija dzirdami Vardarbības lasījumos, kas notika 2021. gada 18. augustā Punctum festivālā un ko rīkoja Lietisko pierādījumu muzejs sadarbībā ar Punctum.  Finansiālas veiksmes gadījumā Vardarbības kalendārs nāks klajā tuvāko gadu laikā. Bet pagaidām šeit iespējams lasīt dažus no dzejoļiem, ko plānojam iekļaut grāmatā.

Elvīra Bloma

 

Lote Vilma Vītiņa

 

Dima

sīciņo smieklu
zēns

no zāles uzlasīto
sēklu acīm

sēdi pievilcis kājas
sakļāvies
kā auga aizmetnis

mākslas kabinetā
ieaugusī sakne

reiz es aicināju tevi
uz muzeju skatīties gleznas
tur ir skaisti
smarža zelts un pārējais

tevi neatveda
tikai vēlāk 
čukstēji man ausī

mani vecāki piedzērās

sīciņi smiekli

visiem mājās ir kāds
kurš dzer

 

Sintija Sudmale

 

***

un viņi kliedza 
un viņi kliedza viņi kliedza
un viņi visi ko tu slēp 
viņi sastājās lokā
viņi ienāca istabās
arī slepenajā
pazemju katakombu patrepīšu kambarī aiz mēmajiem pakalniem zem palsas zāles segas
kāpēc tavas drēbes tik netīras
visus šos sasodītos gadus 
tu slēp iededzinātu tu slēp norītu
tu slēp izšķīdušu skābē
kāpēc visas tavas lelles
izskatās mirušas
un viņi kliedza 
un viņi kliedza viņi kliedza
viņi sastājās kā koki aplī un skatījās
viņi nebija atturami no sazarošanās un izplešanās
un kad pienāca laiks
dzelzs augļiem krist
tie krita

 

Emija Grigorjeva

 

***

after the last few women in their twenties,
I’m only attracted to centenarians

Pēteris Cedriņš

vai es varu lūgt tavu numuru 
vai es varu tevi pavadīt
vai es varu sastādīt tev kompāniju 
vai es varu
un vieglākais ir pateikt jā
un jā pārtop par jā jā jā
kurā brīdī pārstāt sacīt jā
ko tu jūti mīļā
ko tu jūti
vai tas ir jā
vai tomēr vārgs nē
varbūt tas ir jā es neprotu par sevi pastāvēt 
bet viņš saka
tu saki nē lai uzsistu cenu
un tev liekas
nu nē es jau neesmu tāda
un tu viņam uzsmaidi
maigi pieskaries plecam
tu taču esi mīļa
          jā?
jā
tad viņš paņem tavu roku un tu saki nē
bet vēlāk viņš paņem vēlreiz
un tev jau kauns teikt nē
tu taču tikko to teici
vai tad viņš nedzird
un galu galā pirms tam tu teici jā
tad kāpēc tagad nē
stulbene
un vai tad tas sāp
vai tad kādam kas notiks
ja tu vienkārši ļausi viņam
mazliet paturēt
savu roku
           jā?
jā
tev patīk ar viņu būt
tev patīk ka tu viņam patīc
viņš skatās tev dziļi acīs
tu novērsies
sāc viņam kaut ko stāstīt
jūs ejat mājās
viņš tevi pavada
saka ka viņam ļoti vajag čurāt
un tu saki nu labi lai jau
un tad tev liekas
būs kaut kā dīvaini viņu aizdzīt
turklāt ir sācis līt
tāpēc tu uzvāri tēju
pie kuras jūs tad pielejat
mazliet
degvīna
tu klausies
kā burkšķ viņa vēders
un tad tu saki
nu labi tev laiks
viņš lēni velk kurpes
            jā?
jā
tu pieradīsi pie viņa
pieradīsi pie rokas
pieradīsi pie smaržas
pie brillēm matiem sviedriem
alkohola vēliem vakariem agra rīta
īsziņām zvaniem un e-pastiem
viņa soļiem ielās viņa auguma ēnas
viņa pleciem krūtīm bedrītēm vaigos
pie viņa visa tu pieradīsi viņa mātes
māsas bijušajām kuras tu neesi redzējusi
bet tu viņas sapņosi viņas būs dzīvas tevī
tu nesīsi viņas pa ielām kā iepirkuma maisiņus
tu klusē tu visu laiku klusē tu dzīvo vienai
dienai un tu uzkrāso lūpas
paskaties uz sevi spogulī pirms izej jo
tev viņš patīk
tev taču viņš patīk
re kur tu stāvi krustojumā
mīļais mans mīļais
šis krasts ir nebeidzami garš
tu skaties tālu jūrā
saki viņam tur ir 
ragaciema bāka viņš tikmēr
cenšas tevi noskūpstīt
strauji sitas sirds
nevar saprast vai tā ir sajūsma
vai bailes
bet ne viens ne otrs nekam neder
tu pagriez vaigu
tik skaists vasaras vakars
kad jūs iekāpjat mašīnā
priekšējā sēdvietā
ir bijusi viņa ex
varbūt viņiem šeit ir bi-
bet viņš ir pie tevis atbraucis
un nekas labāks vienkārši 
nav iespējams tāpēc
tu uzkāp viņam virsū
viņš atver tavas bikses
viņa plaukstas ir tavā miesā
seja tavās krūtīs
es tevi mīlu
ak dievs kā es tevi mīlu

 

Ēriks Priede

 

***

sākumā bija prāta vētra lidmašīnas viss ir tieši tā kā tu vēlies mans draugs mans rododendra augs tavas mājas manā azotē pirmais kasešu atskaņotājs red hot chili peppers un depeche mode tēvs pārnāca pārsistu pieri 

bet vispār bija cartoon network eds eds un edijs powerpuff girls džonijs kvests un govs un cālēns no rītiem rādīja atpakaļ nākotnē mamma pīpēja virtuvē 

pēc tam nāca viens pats mājās un bēthovens un mūsu čārlijs kobra 11 komisārs reksis lorenzo lamass kalnietis un tonijs soprano vakarā atklājām ka medicīniskais spirts ir izdzerts 

un tad nāca karalis lauva aladins skaistule un briesmonis 101 dalmācietis trusis rodžers no veikala atnesa plastmasas maisiņu iekšā zaigojās bundžas gribēju nozagt un noslēpt bet nesaņēmos vakarā bija skaļi 

un tad nāca z-tv un briesmoņu kari un mārtiņš rītiņš savādi gan linda leen un mednis tēvs netrāpīja gultā vēlās uz nepareizo pusi nokrita uz grīdas 

un tad bafija pirmo reizi bučojās ar eņģeli skalliju nolaupīja un ar viņu izdarīja eksperimentus amerikāņu vilkatis parīzē lēca no eifeļa torņa aiz sienas skaļi un piedūmots 

bet vispār bija teikas un pasakas trīs māsas kur vecākās izvārta vecīti darvā bet jaunākā ir labiņa balta un labiņa bembijs ko zināju no galvas vinnijs pūks doktors dūlitls ronja laupītāja meita stāsts par sanmikelu trollīši mumini neredzamais bērns komēta nāk zirgs kurš pazaudēja brilles mamma vienreiz apraudājās 

un pēc tam jau bija robinsons krūzo ar dabas aprakstiem trīs musketieri ar draudzību pa vidu matrikss un spiegu bērni un tarantīno bet tad atkal deivids selindžers ērihs marija remarks makss frišs un goldinga mušu valdnieks kur ruksim smadzenes izšķīda pa akmeņiem tēvs nokrita no mopēda un vēlreiz pārplēsa pieri

tad nāca hese demians sidharta un stikla pērlīšu spēle kafka kafka kafka un orvels un hakslijs ar jauno pasauli un salu uzmanību uzmanību visu laiku labākais pirmais teikums romānā tad piedzima brālis

un nāca rejs bredberijs un pieneņu vīns un viss vonnegūts pēc tam hulio kortāsars un borhess ko nesapratu bet tad markess ak markess un vecāki izšķīrās 

un tad izrādījās ka ir deep purple led zeppelin džimijs hendrikss un cream izrādījās ka ir the doors un velvet underground bītli un the kinks pa darbadienām pie tēva nedēļas nogalēs pie mammas

un tad nāca lietotas mēbeles no holandes ko gan darītu jēzus bērnības milicija baložu pilni pagalmi mazie smirdīgie kociņi martas asinis es izvācos no mājām

parādījās tarkovskis čārlijs kaufmans un džons malkovičs bergmans antonioni un godārs bija brehts un beketa mērfijs un godo bija hermaņa vectēvs un garā dzīve bija džilindžera kaligula mamma pārvācās ārpus rīgas tēvs iešuva ampulu

draugi parādīja cibu un twitter un rembo un pelmeņus ar krējumu nāca čaks un sudrabkalns iemīlējos marijā madarā maijā ar vecākiem nesazvanījos 

tad nāca mākslas akadēmijas karnevāls patriarha rudens arsenāls dzejas dienas homo novus riga iff survival kit purvīša balva baltā nakts muzeju nakts baltic sea docs tiguļkalns sansusī skaņu mežs rūjiena komēta zemlika laba daba valmiera ezera skaņas brālim sākās pubertāte notetovēja seju

un tad nāca dievišķā komēdija servantess hamlets džoiss vulfa un kamī nāca darbalaiks pampers un brokastis laikā nāca zāles un elpošanas vingrinājumi un sekss reizi nedēļā 

nāca dators un bērnu ballītes seriāli vēlreiz tā pati bafija un nenozīmīgas sarunas nāca kafija divreiz dienā un līgumu mapīte 

nāca tēvs kas noķēra ruksi nekādas smadzenes nešķīda mamma visu izskaidroja džonam malkovičam neviens nebija iesprūdis citam prātā

nāca alus no veikala plastmasas maisiņā nāca pusdivi naktī nāca arlabunakti un tad pēc tam pēc tam pēc tam nāca rīts 

 

Ausma Perons

 

vasarsvētki 

sarkanās un baltās jāņogas 
jaunajam mācītājam
bērnu lasītas
divi spaiņi
es toreiz tajās iespļāvu Jāņonkuli
vairāk nevajag dzīt mani cauri
aukstajam mājas gaitenim 
kā patiesības tunelim
basas pēdas uz plakaniem laukakmeņiem 
bucīti aiz ragiem
aiz matiem vilkt uz gaismu
vai tu iespļāvi tajās jāņogās
vai tu esi mans mācītājs
kad tu iedzer un garāžā audzini bērnus 
tā ka atskan mežmalā
nav kur noslēpties
tu atbrauc
un mūs visus pabaro
kā lai ielien telefona vadā uz Rīgu
vai kāds var piezvanīt 
vai es varu turp aiziet kājām
lielas rokas pļauka 
pie jāņogu krūmiem
skābi salda 
nočurāta kāja
un debesmanna vakariņās
no ogām uzkulta
pilna māja Jāņonkuļu
melu garša melu garša

 

Aivars Madris

 

Slepkava manī

Ir lietas, kas vienkārši jāaizmirst, ja vēlies dzīvot tālāk.

Džims Tompsons

Ko es nogalināju pirmo?
Kukaini vai zāles stiebru? Varbūt nolauzu zaru, kas mira manās rokās?
Kas notika tālāk? Glumjš vardes ķermenītis mīksti sašķīda pret asfaltu.
Kāpēc to meta mana roka? Vai tā es aizsāku šo apburto loku?
Vai vienkārši bija pienākusi mana kārta tajā iesaistīties?

Kad nogrūdu brāli no siena panta vai uzbraucu viņam ar riteni –
vai zemapziņā mani vadīja iedzimtais slepkavas instinkts?
Kāpēc bailes no sāpēm un nāves mani nepadarīja jūtīgāku,
bet – gluži pretēji – mudināja uzbrukt arvien nesaudzīgāk?

Kad mani sita un vārtīja pa dubļiem skolas priekšā,
lika ēst sniegu un teica, saņemies, Madri, esi
taču vīrietis, – vai tas palīdzēja nonākt pie
apjausmas, ka vienmēr manās zemdegās
pulsējusi vēlme nogalināt?

Kad gribēju to apklusināt – bez samēra triecu dūres
pret sienām, pa spilveniem, pa datoru, galu galā – 
pat salauzu roku pret sadales skapi.
Tas ļāva gūt īslaicīgas uzvaras.

Tomēr zinu, ka tas nekur nav pazudis,
bet turpina tikšķēt manī kā detonators.
Es dzēšu to kā Bikforda auklu, kamēr
tā negaidīti uzliesmo atkal un atkal.
Šī sacīkste noslēgsies bez uzvarētāja.

 

Ieva Viese-Vigula

 

***

Būt šeit vai izlauzties attālumā
Skats spogulī ir aizmiglojies
Telpa man apkārt – neizšķirama un tāla
Pielieta ar brīdinošiem rakstiem
Flīzes svīst
Ūdens pakšķi ziņo draudus vēl pirms balss
Vīrieša balss
Kas ir tumša un durstīga
Visuresoša kā melnie matiņi uz kailās miesas 
To nesalasāmās zīmes par briesmām acu priekšā
Izpilināts, aiztecējis, nesadzirdams Morzes kods
Neviena kas spētu atšifrēt un sadzirdēt
Neviens šeit neko nesaka
Telpā iesūkusies rūsas smarža
Rūsā iesūkusies asiņu atmiņa
Atmiņā iesūkusies izdzīvošanas dziņa
Kaut kas dzīvniecisks jūt vajadzību bēgt par katru cenu
Lai gan viss ir kā parasti, kā katru dienu
Un neviens taču neko nesaka
Nevienu dienu neko nesaka
Arī tad, kad ir ļoti bail
Briesmu sajūta vārdos šķiet smieklīga 
Man ir tikai tie vārdi, ko viņš ir iedevis
Un kam man teikt?
Viņš guļ vannā kā muzeja eksponāts formalīnā
–         Tagad izstāsti man
Kā var būt tik ļoti bail no kāda, kas ir bez ieročiem
bez drēbēm
kā embrijs
–         Ko tu darīji šodien?
Mans skatiens cenšas patverties no glumā kailuma
Oža kliedz – lamatas
–         Biju skolā
Man ir tikai tie vārdi, ko viņš ir iedevis. 
Ausīs griež čīkstoņa, tā it kā berzētu stiklu, lai iekļūtu vai izkļūtu
Iekļūtu vai izkļūtu
Viņa mugura pret vannas malu
–         Kas bija tālāk?
–         Biju mājās, mācījos
–         Nemelo
Skatos uz izmirkušajiem, dūrēs savilktajiem pirkstiem
–         Kas bija pirms tam?
Zem pilošā krāna dzīslo sarkanas līnijas
Rūsas smarža, kas dzen prom jau tā nepadevīgos vārdus
–         Gāju pa mežu mājās
–         Gāji pa mežu mājās
Tā ir zināma taka. Tās ir lamatas, ko viņš ir ieracis manas dienas minūtēs
Nosedzis ar mājasdarbiem, skolas uzdevumiem, ar svešvalodām, ar fizikām un ķīmijām ar nepaveicamu darbu bezgalīgajām grēdām ar grāmatām un lappusēm un čaukstošām lapām, zem kurām ir asmeņi
Slazds sakļaujas un iecērtas man miesā
–         Nemelo un saki, ko tu darīji, ar ko tu biji?
–         Ar Annu.
–         Ar Annu biji. Ar Annu biji mežā.
Ūdens ir sakustējies. Lamatas spiež
–         Pretīgā lezba. Tev patika?
Neko neteikt. Lamatas. Ūdens trako
Neatceros, kad man jebkas būtu drīkstējis patikt
–         Patika mežā?
Neko neteikt. Neviens šeit neko nesaka. Vārdi ir lamatas
–         Ko?
Katru dienu neviens šeit neko nesaka. Man ir tikai tie vārdi ko viņš ir iedevis. Man ir tikai vārdi-lamatas, kas griežas manā miesā. Neviens šeit neko nesaka. Rūsa un asinis. Žņaugs
–         Klusē, tātad tu atzīsties. Pretīgā lezba. Tu esi kauns.
Neviens šeit neko nesaka. Nevienu dienu neko nesaka. Arī tad kad ir ļoti bail
Arī tad, kad ir ļoti bail, arī tad, kad nav vārdu un elpas
Mēs esam vainīgas ar to, ka esam. Mēs esam atzinušās ar to, ka turpinām būt
Esam atzinušās ar skatieniem, kas bēguļo gar čuguna vannas robaino malu. It kā meklējot palīdzību. It kā meklējot atbalstu. It kā varētu sadzirdēt
It kā tāls un neizšķirams spēks manī paceļ roku
Ausīs griež tāda čīkstoņa it kā berzējot logu stiklu, lai iekļūtu vai izkļūtu
Es nezinu, cik ļoti ir iespējams izkļūt
Es nezinu, vai es varu būt tā, kas izkļūst
Es noslauku spoguli
Es ļauju ieskatīties acīs
Tu neesi kauns
Neesi kauns

 

Anna Belkovska

 

***

var iziet no dzīvokļa
pat neaizslēgt durvis
aiziet pa Aglonas ielu uz auteni
iekāpt autobusā
aizbraukt uz galvaspilsētu
ievākties ar draugiem
dzīvot vienai
un ielaist šajā dzīvē citus
bet nekad nekad neļaut sev darīt pāri
un ja kāds dara pāri
teikt: “nedari vairs tā”

var 

bet tur zem krēsla raud bērns

viss pārējais pamazām sadalās
kā stresā noknibināts tapešu stūrītis
istabā
no kuras tu visu ļoti labi dzirdi 

viss pārējais ir noslēpumā turēts
labi notēlots jūklis
bet zem krēsla raud bērns 

un tas ir viss ko tu negribi atcerēties
un viss ko tu gribi mainīt
jo bērns nevar pa Aglonas ielu aiziet uz auteni 

un šeit ir pieaugušais
kas nevar bērnu pavadīt
pieaugušais kam jāatceras
kā bērns no durvīm tīrīja mātes asinis
un izlietnē mazgāja viņai matus
vai arī tas jau bija liels cilvēks?
no krēslapakšas izaudzis nobijies bērns 

stāv durvīs
tīrās no asinīm
bet nevar ieiet iekšā
jo baidās no krēsla 

 

Evelīna Andžāne

 

oāze afektam

visticamāk tā arī ir
tavi vārdi ir lieli, rotaļīgi sukulenti, kas spēj iedarboties tīri fizioloģiski, kad tos dzirdu ar redzi,
bet vēlos tikai iegādāties jaunu istabas augu
kā ūdensdūrieni, kas apaugļo manas trahejas 
ar mainīgas intensitātes satiksmi

atpazīstu
savas lūpas plēves matētajā ieskāvumā
tās sakrokojas pūtienā un velta tev gaisu bez skaņas
kur es vienmēr varu uzzīmēt
līnija asā vilcienā lai neredzētu izplūstam
iedomātas miesas robežas
vai izrakt dīķi maņām kuras slēpjas viena aiz otras
un dun draudā pārvērsties manī par tumbu

kā iemīlējies baltais troksnis
manos atmiņas caurumos
tevi tur neatpazīst

 

Jeļena Glazova

 

***

cilvēks sākas ar varmācību
neizprotamu dusmu uzplūdu
ceļotāju tvertni
pārņem iekāre
nāve un saldkāre valda pār kuģi
lai novērstu šķēršļus
iekāres apmierināšanai
dažus pasažierus nogalina
pārmet pār bortu
no rīta vairs nekādu pēdu
tad aiz borta pazūd ūdens
jūras vietā sākas mākoņi
netikumu tilpne peld gaisā
bez orientieriem
ēterā viens vienīgs klusums
pasažieri cīnās par resursiem
pamazām nonāk līdz gabalos ciršanai
un kanibālismam
“ja mani apēdīsi caur tevi izdzīvošu”
kad gandrīz visi apmiruši
izdzīvo upuris
meitene ar vardarbības bērnu vēderā
viņa nogaida
līdz kuģis mutējis par kalnu
tad par kontinentu
pašā virsotnē mīt izdzīvojusī
ar varmācības bērnu
aizrit gadi
varmācības bērns skrien mātei nopakaļ
cilvēks atkal sākas ar vardarbību

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs