— Septiņi stāsti ar izkārtnēm

Par Kristas Annas Belševicas stāstu krājumu Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām (Zvaigzne ABC, 2021)

 

Kas ir oriģinalitāte? (Te nevienam nav jānotrīc, es pa labam.) Šķiet, ka rakstītājam oriģinalitāte ir tas, kas pašam šķiet gana izaicinošs, interesants un jautrs, – piemēram, formas meklējumi un atradumi. Tā ir svarīgākā oriģinalitāte. Tad vēl ir saturs… bet ir jau arī robežas ikvienam sižetam. Tās veido valodas iespējas un izvēlētais žanrs vai, piemēram, ietvars. Stāsts nevar sprāgt pušu un cerēt uz turpinājumu, ja to nevēlas autors. Iekšā gan var visādi sanākt – mikrosprādzieni un vēlme padalīties ar svarīgām atziņām. Bet to var arī piedot. Un satura masa autoru aizved pie apzināti audzētiem formas diktāta asniem, kas padara Kristas Annas Belševicas prozu par interesantu atklājumu 2021. gadā izdoto tekstu klāstā.

Gan jau būšu oriģināla, domādama, ka Belševicas septiņi stāsti pamatā vēsta par vientulību. Vientuļi izskatās pilnīgi visi varoņi. Tie veidoti ar platām ēnām un spilgti izgaismotu galvu – kā no ielas lampas, it kā autore viņus būtu atradusi sabiedriskā transporta pieturā vēlu naktī, kad vairs nevar tikt mājas bez takša. Kas atstājis, kāpēc? Pārsvarā viņus tur atstājuši tuvinieki un mīlnieki, kas nav bijuši gana derīgi un mīlīgi. Jā, Belševicas prozas cilvēkam neder jebkas un jebkurš, tie, tāpat kā autore, meklē sajūtu ietvaru, formu un iemiesojumu. Neskatoties uz savu nelaimi, tie vēl ir palikuši ar zināmu mugurkaulu – vesels vai defektīvs, bet tas tomēr vēl tur miesu uz kauliem. To saprotot, ir drusku bail par šiem prozas cilvēkiem spriest kritiski, jo viņi noteikti uzmetīs lūpu un iemetīsies iekšēju kompleksu jūrā ar galvu pa priekšu. Un tomēr jāriskē iedomāties, ka netālu no viņiem Belševica pati justos labi – īpaši tāpēc, ka viņa dēvē sevi par cilvēku pētnieci.¹

Nespēju gan iedomāties, ka Belševicas varoņiem būtu viegli pietuvoties, lai izpētītu: tiem piemīt zināma iekšēja inteliģence, ko neveido izglītība, izcelsme vai sasniegumi, bet gan autores balss. Var teikt, ka vēstītājs padara visus varoņus par briesmīgi spriestspējīgiem un patstāvīgiem cilvēkiem, kas mazina iespējas just tiem līdzi. To interesantums atklājas varbūt tikai noteiktos apstākļos.

Pat viena maza, eksotiska detaļa, neskatoties uz savu neveiklību, krājumā var aizvest tālu. Pamanu vārdu “strimalas” pirmajā stāstā Stelles (zīmīgi, ka iepriekš tas tika publicēts ar nosaukumu Audums,² norādot, ka jāskatās šķiedras un pavedieni). Zemsvītrā redzams, ka 70. gados apvidvārds ”strimalas” apzīmēja reņģes, un pamattekstā tas vienkārši ir lēts un pieejams ēdiens. Skaisti jau ir, taču stāsts nav par reņģu nosaukuma variācijām, bet gan mātes pienākumu, likteni, varbūt pat nedaudz par sajūtām, sociālajam un vēsturiskajam fonam sadalot stāstu trijās daļās un trijās dažādās mātēs: 2019., 1996. un 1977. gadā. Ja sengrieķu valodā “zivs” var būt akronīms Jēzus Kristus dievišķības atzīšanai, vai strimalas savā jancīgajā fonētiskajā ietvarā nevar būt simbols katram bērnam, kas piedzimst vientuļai mātei? Katra no Steļļu “audējām” kļūst grūta no vīrieša, kurš savā prombūtnē līdzinās svētajam garam, un katra tātad dzemdēs nākamo “strimalīgo” jēzusmāšu vai svēto garu paaudzi. Un šī nebeidzamā auduma šķiedras ir ievadvārdi visiem nākamajiem Belševicas stāstiem krājumā, jo būtisks faktors dzīvei, kā izrādīsies, ir vecāki.

Ar to laikam arī beidzas atbildes. Tālāk stāstos rodami arvien dziļāki jautājumi: kas ir mīlestība, nāve, māte, tēvs, dievs, māksla, proza, realitāte? Ir lasītāja prāta šķīstītava psihoterapeita seansā stāstā Cilvēki aiz loga, kur notiek dialogs starp A un B un jautājumu-atbilžu filozofiskā un psiholoģiskā maniere visdrīzāk noslogos lasītāja plecus. Lai gan, tāpat kā visi krājuma stāsti, arī šis atrod vietu ne tikai formas oriģinalitātei (atceramies, ka oriģinalitāte ir tad, kad pats autors jūtas oriģināli), bet arī tam, kas tiek klasiski uzskatīts par prozas iezīmi: stāsts stāsta, pieskaras notikumiem, uzārda auduma pavedienus, pavelk un iegūst murskuli ar notikumiem, traumām, atmiņām. Stāstu krājums ir ieskrējies, un šis, otrais stāsts jau sāk rakņāties varoņos. Es gan neteiktu, ka tā ir aizraujoša rakņāšanās, jo palēnām jāsaprot, ka Cilvēki aiz loga ir terapija, nevis stāsts, varbūt izdomāta, bet kautrīga atzīšanās tam, ka A ir emocionālā Anna, kas runājas ar B jeb formālo Belševicu, un nekāda psihoterapeita nemaz nav.

Belševicas stāstu nosaukumi reibina ar izdomu – Ķieģeļi domā par lietu, Litija mēness, Sirdspukstu trajektorijas, Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi –, taču tie nenozīmē pilnīgi neko un ir tikai skaistas izkārtnes, it kā ironizējot par iespējamo prozas poētismu un rakstnieku dižo pieķeršanos nominālajam un ārējam. Stāstā Litija mēness vēstītājs gan nekautrējas mākslinieka portretā iepīt ārišķīgas dzejas rindas, kas izskatās vājākas par prozas tekstu. Un es atklāju šokējošu patiesību: Belševica ir spiesta sarakstīt poētiskas muļķības, lai prozas varonis iegūtu papildu dimensiju, kas gan mākslinieciskā ziņā ir maz baudāma: “Neviens vēl nav / uzrakstījis simfoniju no / pildspalvas klikšķa, lai / arī tā būtu skaistākā lieta / pasaulē.” (82. lpp.) Diemžēl tikpat plastmasīgi izskatās arī stāsts Ķieģeļi domā par lietu, kurā autore izmēģinājusi roku epistolārajā formā – kāds trakais raksta vēstules saviem mirušajiem vecākiem, atklājot dažādas mazsakarīgas detaļas par savu trakumu. Bet acīmredzot arī šī forma Belševicai bija jāizmēģina, lai tuvāk saprastu prozas mehānismus.

Visbeidzot, stāstu krājuma otrā pusē lasītāju gaida divi nelieli visai tradicionālas formas deserti un viens pārpratums, kas gan noteikti ir īpaši veidots triks ar zināmām viltus kabatām un mājieniem. Man patīk stāsta Sirdspukstu trajektorijas otrā puse, kur vectēva Antonija mazdēls saskaras ar tukšu dzīvokli un pamet to. Jā, stāsta tur nav daudz. Tā vietā ir sadzīves poētisms, sajūtu apvaldīšana un formas tieksme kaitināt ar atkārtojumiem, kas apvienojumā ar krājumam nez kāpēc svarīgo 2017. gada martu izveido īpašu noskaņu. Un, lai gan autore diezgan brīvi jūtas, veidojot vīriešu tēlus, kas izdodas tādi brīvmākslinieciski, stāstā Kafija jūsu krūzē ir atdzisusi viņai padomā ir bijusi arī vismaz viena sieviete, kuru pažēlot. Uz Ameriku, uz Ameriku, viņa postčehoviskā manierē imitē vēlmi tuvoties kaut kam aizgājušam. Un, lai gan gribētos uzzināt vairāk par galvenās varones pēkšņo vajadzību aizvest mātei urbi (laikam redaktors nepamanīja šo detaļu “gaisā”), viņas tuvība Janas Egles un Andras Neiburgas prozas nelaimīgajām sievietēm nez kāpēc satuvina mani ar varoni. Esmu pieradusi pie šī noguruma un vilšanās naratīva. Tā ir diezgan klasiska pieeja, lai gan vairs nav arī īsti moderni mētāties ar frāzēm “viņa nebija glīta” (111. lpp.) un iepīt Ingas Ābeles Paisuma stila neveikli informatīvās rindkopas (Ābele kaitinoši stāstīja, kas ir Cojs, bet Belševica caur savu tēlu pēkšņi atklāj, kā ASV izturas pret garīgi slimajiem).

Kā komisks kapakmens visam labajam (joks!) izskatās Pēdējais stāsts, kurā kāda sieviete mūža nogalē spriež par to, kas ir stāsts un kas ir romāns (spēju tikai iedomāties, kā tas kaitinās pieredzējušus autorus) – viens ir, kad maz ko teikt, bet otrs – kad daudz utt. Un varone gribētu uzrakstīt stāstu par savu dzīvi, kurā esot maz tēlu, bet tāpēc tur būs jāatklāj daudz, tomēr ne viss utt. Ironija ir iespējama, taču kaitināšana ar diletantisku pārspriedumu un pārlieku iejušanos šajā groteskajā lomā, iespējams, neatstās labu iespaidu uz nozares profesionāļiem.

Vai pēdējais stāsts un līdz ar to visa krājuma noskaņa ir konstrukcija jeb “lakmusa papīriņš” pārlieku nopietnajiem? Vai tāpēc bija nepieciešama pasāža, ka sirdī visi ir rasisti, lai gan Pēdējā stāstā tam īsti nav kontekstuālas nozīmes? It kā viscaur krājumam vītos ironija par autoru pārlieko uzmanību ārējam… nosaukumiem, krāsām, izcelsmei, žanriem, formai un tātad tas būtu autores sveiciens pašai sev. Un pats svarīgākais – Belševica prot ironizēt arī mazāk sāji. To var redzēt, piemēram, stāstā Stelles: “Pēteris pat nezina, ka tagad viņi ir vairāk nekā precējušies, viņai nāk prātā. Būs viņam jāpasaka.” (12. lpp.) Un viņas atļaušanās dažreiz nesaķemmēt valodu literāri (“padarīt lietas atkal labas”) – piedodu, interesanti. Un viņas vēlme pievienot savai kopsummā ironiskajai prozai Alises Krajevičas zīmētas ilustrācijas – vietām it kā pārlieku tumši nodrukātas, bet, protams, baudāmas, sirreālas ainavas, kas, atšķirībā no nosaukumiem, sasaucas ar stāstu saturu. Vēl 2021. gadā ilustrēt stāstus no t. s. “augstās literatūras” klāsta atļāvās debitante Elīna Kokareviča Rēgos un Nora Ikstena Ūdens mirdzēšanā, kas liek domāt, ka šī spēle ar ārējo ir īpaši svarīga a) tiem, kas meklē, b) tiem, kurus meklē. Un tur, kur oriģinalitāte izmanto formu par savu balstu, arī atradēja laimei jābūt pilnīgai.

1. intervija LSM  (atpakaļ uz rakstu)
2. pirmpublikācija Punctum  (atpakaļ uz rakstu)