— Neiztukšojamo jautājumu trauks

Par Annas Auziņas romānu Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata (Ascendum, 2021)

 

Ir grāmatas, ko lasīt viegli un raiti, kam lasītājs izpeld cauri kā zem tiltiņa. Ir arī tādas grāmatas, kuru lasīšana ir smags, bet gribēts darbs. Annas Auziņas debija prozā, romāns Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata ir vienlīdz viegla un smaga. Tā ir viena no retajām grāmatām pēdējā laikā, ko esmu izlasījusi divu vakaru laikā, neatbildot uz telefona zvaniem, izslēdzot internetu un uzrakstot draugiem, ka būšu dažas stundas vēlāk. Tomēr ātri aprītās domas nekur nepazuda un vēl joprojām klusi šķetina kaut ko dziļi, dziļi manās atmiņās un pārliecībās. Annas vārdu vieglums un viņas varones Terēzes atpazīstamās realitātes svars piešķir Mājokļa lasījumam īpatnēju divdabību un ilgumu. Grāmatas teksts ir ierobežots un izbeidzas, bet lasījums turpinās arī aiz teksta, lasītājam pārdomājot un attīstot Terēzes uzdotos jautājumus arvien jaunos kontekstos. Mājoklis ver savas durvis viegli, bet izrādās, ka nokļūt līdz izejai ir ļoti grūti, jo priekšā ir mūžīgo jautājumu gaiteņi un trepes.

Mājokļa vieglumam ir divi iemesli, kas abi šķiet pazīstami jau no Annas Auziņas dzejas darbiem: vienkārša, nesamākslota valoda un asociatīvs stāstījums. Gan dzejā, gan prozā Auziņas valoda ir viegli saprotama, un retajos gadījumos, kad nav saprotama, tieši tāda arī ir domāta, jo apraksta kaut ko, kas tiek pieredzēts kā nesaprotams. Mājoklis tam ir izcils piemērs – to veido ikdienišķi vārdi un vienkāršas teikumu struktūras, kur tomēr ik pa brīdim parādās arī sarežģīti, medicīniski termini kā “trisomija” un “amniocentēze”, kas izceļ kontrastu starp ikdienišķām rūpēm (attiecībām ģimenē, seksualitāti utt.) un ārkārtējām (slimību un nāvi). Valodas neviendabība atdzīvina rakstīto, piešķirot teiktajam dažbrīd rotaļīgu, bet citviet arī kritisku attieksmi un atklājot līdz galam neizsakāmus pārdzīvojumu, piemēram, bailes un neziņu. Turklāt Mājoklī valodas dažādībai ir vēl kāda funkcija – tā padara Terēzi par miesīgu cilvēku, dodot viņai iespēju pieaugt un novecot. Nesenā intervijā Anna Auziņa min, ka “grāmatas tapšanas procesā Arvis Viguls, izrediģējis pirmos fragmentus, norādīja, ka tekstā it kā ir divas Terēzes – viena diezgan izglītota un otra, kas raksta tuvu sarunvalodai, tā prasti”.¹ Es redzēju pat vairāk Terēžu – jaunas un vecas, laimīgas un nelaimīgas –, un viņas visas atrod vietu Mājoklī. Neviendabīgais valodas lietojums veiksmīgi ilustrē atšķirīgās valodiskā brieduma fāzes un veidus, kā mēs izsakām noteiktas pieredzes. Lai arī tās ir vienas Terēzes pieredzes, grāmatā tās izskan vairāku Terēžu balsīs, ko diriģē Terēze rakstītāja, ar valodu kartējot dažādas intensitātes izmaiņas savā būtībā. Ausij tīkamais “bārdainītis” ar laiku top par “vulvu”, bet “cilindrītis” – par “klitoru”. Tikai “pimpis” ir un paliek “pimpis”, kā mīļvārdiņš arī pieaugušajai Terēzei.

Mājokļa struktūras princips ir blogs – to veido daudz nelielu, hronoloģiski un nereti arī saturiski nesaistītu ierakstu, proti, galvenās varones Terēzes dienasgrāmatas, kas, iekļaujot arī atmiņu stāstus par bērnību un jaunību 80. gadu Rīgā, kopā aptver četrdesmit dzīves gadu. Tomēr pārejas no viena fragmenta uz nākamo ir dabiskas, pat ja tos nesaista ne laiks, ne telpa, ne personas, ne vēstījuma saturs. Teksta daļas vieno asociācija. Mājokļa plūdums atgādina nepiespiestu domāšanu, ļaujot prātam ne tikai plānot, bet arī atcerēties, apzināties sevi kā vēsturisku subjektu, kā tagadni nosaka pagātne. Annas Auziņas romāna tekstu asociatīvā daba atgādina par domas un vārda radniecību un padara lasīšanu par domāšanu, no kā izriet arī teksta uztveres vieglums. Lasīt Mājokļa fragmentus nozīmē tos saprast. Tajos apvienojas stāstītāja un klausītāja pieredze, sintezējot vienu lielu domu, kas nemanāmi izsniedzas ārpus fiziskā lasīšanas procesa un iekļaujas lasītāja subjektīvo un kultūrvēsturisko rūpju kopumā.

Iesākumā Terēze apraksta “pirmās reizes” – pirmo iekāri, seksu, mīlestību un bērnu –, bet grāmatas pēdējos divos gados viņa piedzīvo vecāku slimību un nāvi. Lai kuru savas dzīves fragmentu Terēze atcerētos, tas iekļaujas attiecīgajam pieaugšanas posmam raksturīgajā izteiksmē un kompozīcijā iegūst arī atbilstošu nokrāsu. Pirmo gadu ieraksti ir dinamiski, strauji un jautri, bet pēdējo – daudz lēnāki, pārdomātāki un melanholiskāki. Kaut arī Terēze pati bloga rakstīšanas laikā nepiedzīvo ne bērnību, ne vecumdienas, tomēr viņas dzīvē secīgi aktualizējas arī šajos mūža posmos būtiskie jautājumi, piemēram, nāve, pēcnāve un slimība, kas parādās grāmatas beigās caur Terēzes tēvu un vēlāk arī māti. Līdz ar to Mājoklī no vērotāja skatpunkta tiek secīgi pētīta un iztaujāta visa dzīve, pieaugšana un novecošana, bloga autorei paliekot relatīvi nemainīgā vecumā.

Terēzes stāsts ir par ķermeni un tā apzināšanos. Par to ķermeni, kas saglabā maigumu un sāpes pat tad, ja visas ādas šūnas jau ir nomainījušās. Dienasgrāmatā viņa skaidro ķermeni savam (un arī lasītāja) prātam – kā vidutājs mēģina samierināt abas puses laulības šķiršanas prāvā, uzrādot prāta un ķermeņa kopīgās intereses un mērķus. Tā kā ķermenis nepārtraukti mainās, tas ir jāiepazīst vienmēr no jauna, pielāgojot iepazīšanas gaitu un metodi. Grāmatas sākums ir kā ceļojums, Terēzei iepazīstot sava ķermeņa reģionus un to iespējas, savukārt beigās tas tiek iepazīts jau citādi, caur mātes ķermeni pieredzot arī savu nākotni un dažāda veida nespējas. Terēze sakārto gribētās un negribētās pieredzes, līdz viss vairs nešķiet tik nesaprotams un šķietamie misēkļi atklājas kā likumsakarības, nevis kļūdas. Terēze to risina ar apbrīnojamu precizitāti un vieglumu – dienasgrāmatas gaitā viņa kristīgā mierā piedod sev, vecākiem, bērniem, bijušajiem, pretapaugļošanās tabletēm, plīsušiem prezervatīviem, kā arī katoļu baznīcai. Lai arī daži grāmatas tēli atklājas ētiski viendimensionāli, proti, svešam vīrietim ir neapšaubāmi amorāli aizvilināt meitenītes no viesnīcas pagalma, iemānīt skolnieces apskatīt savu fallu utt., tomēr Terēze viņus neapsūdz. Šie tēli un satikšanās ar tiem ir instruments, kas skaidro vēlākās Terēzes rīcības un ķermeņa reakcijas.

Kaut arī Terēzes stāsti ir ļoti privāti, tomēr daudzas situācijas grāmatā apraksta Latvijas sabiedrībai raksturīgus sociālvēsturiskus fenomenus, piemēram, veikala Drogas ienākšanu Latvijā vai arī daudziem pazīstamus sporta vingrojumus skolā. Tie ir konteksti, kas, pirmkārt, veicina tūlītēju asociatīvu saikni cilvēkiem, kas piedzīvojuši līdzīgus notikumus, un, otrkārt, veido arī kopienas, sabiedrības atmiņu fonu, no kā izriet kopīgās problēmas un jautājumi. Manu jaunību no Terēzes jaunības šķir apmēram divdesmit pieci gadi, pieaugšanas pieredze man bijusi krasi atšķirīga. Tomēr daudzas Latvijā ierastas problēmas ir veidojušās vai saglabājušās no Terēzes bērnības un pusaudzības laika, tāpēc, lasot šo atmiņu stāstu, es iepazinu sev pazīstamo sociālo normu un jautājumu ģenēzi. Nāves un dzīvības, jaunā un vecā, prāta un ķermeņa attiecības ir mūžīgas un vienmēr jaunas, tomēr katrai sabiedrībai raksturīga atšķirīga izpratne par šo attiecību iedabu, ko nosaka kolektīvās atmiņas. Tas cieši savieno manu un Terēzes pieredzi. Es pieņemu, ka Drogas kā pirmais higiēnas un skaistumkopšanas preču lielveikals ir ietekmējis izpratni par jaunības uzturēšanu un skaistumu, bet laiks pirms Drogām noteikti veicinājis neziņu un kaunu par tādu vārdu kā “tampons” izteikšanu skaļi. Lai gan apstākļi mainās strauji, bailes domāt un zināt par sievietes ķermeni joprojām tiek nekritiski uzturētas un mēs turpinām dzīvot Drogas skatlogu ēnā. Terēze tikai apraksta savu pieredzi, pirmo reizi ieejot Drogās, tomēr šim aprakstam ir sociālkritisks un arī mūsdienu kontekstā aktuāls vēstījums – viņas pieredze skaidro man, kāpēc “tampons” skan tik jocīgi un kāpēc kontracepcijas līdzekļi ir jātur slepenībā.

Mājoklis palīdz viegli un bez sāpēm domāt par problēmām, kas veidojušās nesenā vēsturē un Latvijas sabiedrībā saglabājušās kā neatrisināti atavismi, tāpēc romāns kā katalizators ir īpaši nozīmīgs vietējiem lasītājiem. Tomēr aiz lokālās, nesenās vēstures atklājas arī daudz senāki jautājumi. Terēzes pieredze grāmatas garumā pārbauda robežu ar mūžīgo: dzīvības aizsākumu un beigas, Dieva būšanu pasaulē, ķermeņa un prāta līdzāspastāvēšanu un mijiedarbību, nošķīrumu starp labu un ļaunu, laimi un nelaimi. Šīs tēmas piešķir Mājoklim svaru, ļauj grāmatai iegrimt un nosēsties kaut kur dziļi lasītāja iekšienē. Jautājumi, ko Terēze tieši vai netieši risina savā dienasgrāmatā, iespējams, mūsdienās mainījuši formu, taču tie joprojām ir tikpat neatrisināti kā savulaik bijuši viņai pašai. Turklāt Terēze pat neizliekas tos risinām, bet gan mudina lasītāju atrast laiku tālākiem meklējumiem. Man rokās ir Terēzes špicglāzīte, pilna ar neizzūdošiem jautājumiem – par ķermeni, seksualitāti, gribēšanām, nāvi – un vēl tur ir Dievs, kas vāra arvien jaunus jautājumus.

1. Auziņa, Anna un Jansone, Rasa. Konflikta ķermenis.  (atpakaļ uz rakstu)