— Grozi

Klemente Palma (1872–1946) bija Peru rakstnieks un literatūras kritiķis, viens no pirmajiem peruāņu modernistiem. Savas literārās karjeras un talanta kaldināšanai Palma izmantoja tālaika valsts apstākļiem ekskluzīvas privilēģijas – bagātīgas bibliotēkas pieejamību (viņa tēvs Rikardo Palma vadīja Nacionālo bibliotēku), apgrozīšanos literātu un intelektuāļu vidē, kā arī studijas Nacionālajā universitātē.

Plašāku atzinību Palma guva 1901. gadā  pēc asprātīgi ironiskā stāsta Pēdējā blondīne un izsmalcināto šausmu caurstrāvotā vēstījuma Līnas acis publicēšanas. Abi stāsti iekļauti 1904. gadā Barselonā izdotajā krājumā ar trāpīgu nosaukumu Ļaundabīgie stāsti (Cuentos malévolos).

Tajā apkopotie stāsti iezīmēja pavērsienu ierastajā Peru literatūras vidē, kurā līdz tam bija prevalējis detalizēts vietējo tradīciju un īpatnību apraksts. Palmas stāstu publicēšana lika tai uzņemt pārliecinošu kursu modernisma virzienā; Peru literatūrā ienāca kosmopolītisms, mitoloģija, zinātniskā fantastika, tēlu psiholoģijas neceļi un, protams, šausmas. Jābrīdina, ka Palmas stāsti noteikti nav feel good literatūra. Viņa varoņi bieži rīkojas amorāli, demonstrē apšaubāmu ētikas interpretāciju un iemieso autoram tik raksturīgo vilkmi uz baiso, mieru laupošo un nepareizo.

Ļaundabīgajiem stāstiem ir raksturīga izteikta Edgara Alana Po, Gija de Mopasāna (un citu franču dekadentu), kā arī Palmas īpaši iecienīto 19. gs. krievu rakstnieku ietekme. Latviešu lasītājs noteikti saskatīs radniecību arī ar Erika Ādamsona vai Jāņa Ezeriņa varoņiem.

Grozi ir krājuma pirmais stāsts, kas paver priekškaru Palmas smalko dīvainību un neticamo psiholoģisko patoloģiju pasaulei. Ja lasītajam izdosies pārvarēt sašutumu par Vasiliča nepilsonisko rīcību, viņam priekšā ir apskaužams ceļojums vēl vienpadsmit stāstu garumā.

Tulkotāja

 

Ja jums kādreiz ir izvēle, vai izdarīt niecīgu pakalpojumu, kas knapi paliks atmiņā tam, kuram esat izlīdzējuši, vai nopietnu pāridarījumu, kas atstās dziļu nospiedumu, izvēlieties tieši otro. Pastāstīšu jums, kā man atgadījās kādā ziemas pēcpusdienā ar kādu nabaga vīru, vārdā Vasiličs.

Es zvēru, ka esmu labs cilvēks, krietns ģimenes tēvs, bet tikai tad, kad pie šīm miglainajām debesīm parādās saule. Ak! Ziemas migla dara man pāri un pārvērš par necilvēku.

Ja es būtu pops, vasarā nodotos Dieva slavēšanai, bet ziemā tam uzgrieztu muguru un pievērstos paša nelabā iepriecināšanai. Ziemā es viņu mīlu, jūtu, kā tas iezogas manī, pārņem manu garu un iededz visas nelāgās dziņas. Tad es jūtos nihilists, spējīgs zagt un slepkavot. Sarkanā krāsa kairina maņas, mani saista viss asais un griezīgais.

Kad uzsnieg pirmie sniegi, sieva man saka: “Markof, vecais, jau atkal nelabas domas sāk zibēt tavās acīs. Jau tuvojas tas laiks, kad tu to vien dari kā rūc, šķendējies, un netaupi ne mani, ne bērnus. Klau, paliec labāk uz mūrīša, jo saltums tevi padara par īstu riebekli.”

Bet, kā jau solīju, izstāstīšu jums kādu atgadījumu, gandrīz jau piemirsu. Klausieties nu:

Gāju vienu dienu, pīpi kūpinādams, pār kādu garu un šauru tiltiņu. Turpat pāri ar ratiem brauca pakurlais Vasiličs, vezdams vairāk nekā divdesmit grozu smalku zivju, ko vairāki īpašnieki bija viņam uzticējuši nogādāt tirgū pārdošanai nākamajā dienā.

Braukdami pa tilta izliekumu, rati zvārojās no vienas malas uz otru, bet nešķita, ka tie varētu apgāzties, jo tilta margas bija pietiekami augstas. Lai nu kā, es gribēju Vasiliču tā labi sabaidīt. Es neesmu slikts, ticiet man, bet tomēr karsti vēlējos viņam sagādāt izbīli, kaut vai ar visiem ratiem iemest viņu upē, ja citādi nevarētu. Te pēkšņi aukla, kas bija apjozta groziem, vai nu saplīsa vai atraisījās. Pie visiem svētajiem, mana sirds vai kūleni apmeta! Tilts bija šaurs un garš ar pamatīgu izliekumu pašā vidū, un rati lēni turpināja ceļu, krietni gāzelēdamies.

Pēc neliela mirkļa “plunkš!” – viens no groziem atraisījās un smagnēji uzgāzās tilta margai, un no turienes pa taisno upē. Es to redzēju krītam, un kāda vārga balstiņa manī čukstēja apmēram tā: “Pabrīdini taču nabaga vedēju, ka viņa krava krīt upē!” – bet ziema manī kliedza skaļāk: “Muti ciet, vecais, vienkārši skaties! Vai tad nav interesanti un izklaidējoši noraudzīties, kā upē iekrīt veseli divdesmit grozi, cits pēc cita kā muļķa aunu bars?

Un taisnība vien bija, tas man patika daudz labāk. Tas jau nu gan, ka Vasiličs, lāga vīrs, kas nekad man nebija nekā ļauna darījis, dabūs krietni ciest par šo nelaimi, bet kas man daļas? Vai man kas zuda no Vasiliča nelaimes? Nē, gluži pretēji, man tā bija laba izklaide visa tilta garumā, kas bija savi simts metri.

Tā nu es klusēju un noskatījos, kā upē iegāžas otrais grozs, tad trešais un ceturtais, tad piektais un nākamie. Nabaga Vasiličs, vai nu tāpēc, ka bija pakurls, vai pārāk izklaidīgs, nepamanīja lielisko troksni, kas radās, groziem skarot upes viļņaino virsmu un putu strūkliņām uzspurdzot augšā. Zirgs notiekošo saprata daudz labāk, jo, ratiem paliekot vieglākiem, arī viņa solis kļuva raitāks. Kad bijām nonākuši tilta galā, es steidzos ceļa virzienā.

– Klau, Vasilič, draudziņ!

Vedējs mani nedzirdēja. Man bija jāpienāk tuvāk un jāuzsit ar pīpes galu pa kāju, kliedzot: – Vasilič, Vasilič!

– Kas ir? Ko tu gribi? Man jāsteidzas…

– Ai, vecais, vairs jau ne. Man tev jāpaziņo kāda liela nelaime.

– Ai, Dieviņ! Vai nomirusi Ivanovna, mana sieva?

– Nē, apzvēru, ka ne, tas ir kas daudz ļaunāks un ar lielāku sociālo ietekmi.

– Vai nomiris cars?

– Lai pats velns viņu rauj!

– Runā taču!

– Apturi tad ratus, mans sakāmais ir ļoti svarīgs.

– Bet… tuvojas nakts un man jāsteidzas uz pilsētu.

– Vairs jau nav jāsteidzas.

– Kādēļ? Runā taču, Dieva dēļ! – Vasiličs nepacietīgi kliedza, apturējis ratus.

Es tikmēr lēnām iededzu pīpi, kas jau bija apdzisusi.

– Kā jau teicu, draudziņ, tev vairs nav steigas tikt pilsētā. Pats redzēsi, ka man taisnība.

– Sasodīts! Bet kādēļ tā?

– Jo, redz’ … man nudien žēl tev to paziņot, tētiņ. Klausies manī cieši – tev vairs nav jāsteidzas, jo… jo upes māte kumosu pēc kumosa ir aprijusi tavus zivju grozus. Pats savām acīm redzēju. Es tev ieteiktu uz priekšdienām apjozt ciešākas virves.

Vasiličs strauji pagrieza galvu un, pārliecinājies par savu nelaimi, nobālēja kā krīts, tad piesarka un, atstājis ratus, pagājās uz upes pusi.

– Klau, draudziņ, tu meklē caurumus, kas palika no taviem groziem? Upes ūdens tos jau sen aizpildījis.

Vasiličs sāka raudāt. Viņam nebija naudas, ko skādi samaksāt. Viņu apķīlās. Ivanovnu un viņu bērnus piemeklēs briesmīgas ciešanas, un, ja viņam neizdosies nomaksāt parādu, viņu pašu iemetīs cietumā. Un pie tam ziemā, kas bija tik barga! Nabaga pakurlais vīrs izplūda gaužās asarās. Te nu atlika vienīgi noslīcināties!

– Jā, vecais, te nu tiešām jāslīcinās nost, – es apstiprināju ar filosofisku noti. Un patiešām cerēju, ka viņš ar galvu pa priekšu metīsies upē, jo bija cieši pietuvojies tilta margai. Plaši atvēru acis, lai nekas no lielā lēciena man nepaslīdētu garām. Varbūt zirgs arī metīsies upē, kā vēsta nostāsti par pārsteidzoši uzticamiem lopiņiem, aizraudams sev līdzi ratus.

Ja viņš tā nedarītu, es viņu pamudinātu. Tilts atradās gana vientuļā vietā, un pilsēta bija divu verstu attālumā. Bet tomēr ne, jo Vasiličs, redz’, sāka klaigāt un zākāt savu likteni… Un tā izzuda mana cerība. Mani aizkaitināja vedēja stulbums un gļēvulīgā pieķeršanās dzīvei, kas liedza viņam darīt to, ko šajā brīdī pienācās, un es smaidīdams viņam teicu:

– Es varēju tevi pabrīdināt, tētiņ, jau tad, kad redzēju iekrītam pirmo grozu. Bet kādēļ gan? Tu jau rītdien pat būtu aizmirsis par manu palīdzību, turpretim, tagad, kad tevi vedīs uz cietumu, un tava sieva un bērniņi raudās nelaimē, tad gan tu atcerēsies par mani. Lai nolādētu, bet tomēr atcerēsies…

Vasiličs man neatbildēja – vai nu tādēļ, ka nedzirdēja, vai savas nelaimes apstulbināts. Es paraustīju plecus un, pīpi kūpinādams, turpināju ceļu. Galu galā, zivju īstā vieta taču bija upē nevis grozos. Es tik vien kā biju atjaunojis līdzsvaru dabā.

No spāņu valodas tulkojusi Ilva Šinta