— Cilvēki, nebarojiet vampīru!

Oksana Zabužko (Оксана Забужко, 1960), patlaban ir viena no nozīmīgākajiem Ukrainas rakstniekiem, pirmos dzejoļus publicējusi 1973. gadā, taču tad ieplānotais dzejoļu krājums neiznāca – viņas vecāki atradās 1972.–1973. gadā represējamo sarakstā. Toties 1996. gadā iznākušais Zabužko pirmais romāns Lauka pētījumi ukraiņu seksā (Польові дослідження з українського сексу), kurā Ukrainas vēsture skatīta caur mazohisma, vardarbības, pakļaušanas prizmu, gan izraisīja vētrainu un pretrunīgu kritiķu reakciju, taču kļuva par pirmo neatkarīgās Ukrainas bestselleru un ir atzīts par grāmatu, kas neatkarības gados visvairāk ietekmējusi Ukrainas sabiedrību.

Oksana Zabužko ir filozofe, kuru interesē kultūras joma un Ukrainas vēsture 20. gadsimtā; nozīmīgākais viņas veikums non-fiction žanrā ir grāmata Notre Dame d’Ukraine: ukrainiete mitoloģiju konfliktā (Notre Dame d’Ukraine: Українка в конфлікті міфологій, 2007). Ukrainas kultūras vēsture tajā aplūkota, pētot dzejnieci Lesju Ukrainku kā postkoloniālo Citu. Apbrīnojami, ka arī šis Zabužko darbs kļuva par bestselleru.  Romānā Pamesto noslēpumu muzejs (Музей покинутих секретів, 2009) stāstījums vērpjas trijos vēsturiski zīmīgos laikposmos – Otrā pasaules kara laikā mežos, kur cīnījās Ukrainas Sacelšanās armijas (УПА), septiņdesmitajos un divtūkstošajos gados.

Vienmēr bezbailīgi izteikusi savu politisko nostāju, 2004. gadā Oksana Zabužko laikrakstā Wall Street Journal publicēja rakstu Ukraine’s Solidarity, kurā pareģoja lielus protestus Kijivā; pēc tā mediji sāka viņu dēvēt par “Oranžo Kasandru”. Neminstinoties, asi un precīzi izteikdamās par valstī un sabiedrībā notiekošo, Oksana Zabužko joprojām aktīvi publicējas Ukrainas un ārzemju presē, kā arī internetā. Še publicētā minieseja ir viņas ieraksts Facebook 2022. gada 19. janvārī; to nekavējoties pārpublicēja ziņu portāli. Punctum plāno publicēt arī autores stāstu un interviju.

 Tulkotāja

Esmu mazliet nogurusi, mierinot savus Rietumu draugus (viņiem visiem ir panic disorder vai kaut kas tuvu tam). Mierinot un – jo īpaši, skaidrojot, ka tas taču arī ir Kremļa galvenais ierocis – inducētā psihoze: tā vietā, lai dzīvotu savu dzīvi, radītu-celtu-domātu-attīstītos, jūs noskalojat enerģiju un savas dzīves neatgūstamo laiku “Putina plānu” melnajā podā: viņš diktē jums savu dienaskārtību. Nu bet nafig viņam vēl kaut kā “uzbrukt”, ja viņš arī bez liekiem tēriņiem, tāpat uz dullo var jūs pilnīgi lieliski paralizēt ar kaut kādu ekscentrisku jaunu ziņu, un jūs augām dienām ne par ko citu nedomāsiet?

Man tieši acu priekšā reiz tādā veidā tika paralizēta vesela inteliģences paaudze – manu vecāku paaudze, tā, kuru sākam saukt par “Nosmacēto renesansi”¹ – un es zinu, cik “neredzami” un nenozīmīgi mums vēl joprojām – joprojām! – šķiet šī psiholoģiskā kara paveidi, lai gan KGB sienās tos izstrādāja veseli departamenti; joprojām ir tā, ka “Arestēto Koļadu”² mēs protam ieraudzīt – kratīšana-arests-cietums, tas ir “saprotams”, turpretī tas, ka desmitiem tūkstošu cilvēku gadu desmitiem nespēja darīt sirdsmīļotu darbu – tas jau “nav tik saprotami”, un it kā nemaz “nav jau nemaz tik traki”: nepakāra taču kā Ivasjuku,³ nenosita ar cirvi kā Horsku,⁴ cietumā “nenoārstēja” līdz nāvei kā Marčenko ⁵ un Sņehirjovu!⁶ – tikai ir tā, ka, ja cilvēks gadiem ilgi to vien dara kā “spēlē šahu” ar KGB, pat pastaigā ar savu miesīgu bērnu gudrojot par aizsardzības un uzbrukuma stratēģijām, tad šāds cilvēks vienkārši pazūd no visiem radariem, pat savu tuvāko acīs:

– Tēti, ko tu saki?

– Neko, neko, meitiņ, es te domāju, kā man ar vienu onkuli jārunā…

Un meitiņa pierod, ka tētis vienmēr ir aizņemts. Dažkārt, kad pastaigas laikā viņa iekšējais monologs izlaužas ārā kā saraustīta bubināšana, meita pārjautā:

– Vai tu tagad domā, kā tev vajadzēs runāt ar vienu onkuli?

– Jā, jā…

Un tikai tad, kad aizritējis pusgadsimts, jau pieaugusī meitiņa saprot, ka arī viņa toreiz ir apzagta; arī viņa ir psiholoģiskā kara upuris – Andropova laikmeta tehnoloģijas “nemanāmi” nokrimtušas arī viņai kolosāla lieluma resursu, kuru viņa nav ieguvusi tāpēc, ka viņas vecākiem tajā laikā vajadzēja gatavoties nākamajai pratināšanai un viņi rakstīja nevis atmiņas, bet sūdzības PSKP CK – tālaika “zvanu centra” ekvivalentam…

Tagad Putins – “Andropova skolas” produkts – šo tehnoloģiju izmanto jau valstu mērogā. Un visi uzķeras.

Veselu nedēļu Rietumiem dažādos meldiņos atkārtoju, pa telefonu un vēstulēs: cilvēki, nebarojiet vampīru! Gatavojieties izdurt tam cauri mietu, taču, pie visa, kas jums svēts, nekrītiet panikā – nesarunājieties (domās) ar Putinu, sarunājieties ar saviem bērniem!

Un uz šī fona – nez no kurienes kā svaiga gaisa malks stāsts par japāņu mediju reakciju: yes! Ir! sajūtiet atšķirību!

Banzai vai jau vairs ne banzai, taču psiholoģiski tā ir vienīgā jēdzīgā reakcija: tāda, kas nodrošina spēku sakopošanu, nevis to izkaisīšanu. Man pat, neviļus aplaizoties, kārtējo reizi ienāca prātā ģeniālais Jurijs Ševeļovs⁷ un viņa prognoze par Japānas lomu 21. gadsimta civilizācijā (īsumā – Ševeļovs ar Japānu aizrāvās tāpēc, ka, viņaprāt, tā bija vienīgā valsts (izņemot Dienvidkoreju), kurai bija izdevusies modernizācija uz tradicionāla pamata: cilvēces neizmantotā rezerves iespēja nākotnē, kad Rietumi galīgi izsusēs…)

Mācāmies. Lasām. Bruņojamies.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova

1. 1972. gada 12. janvārī sākās politisku represiju vilnis – UPSR KGB soda akcija Bloks, kas kļuva par daļu no lielā kultūrpogroma, ko Ivans Dračs vēlāk nodēvēja par “Nosmacēto renesansi”. Masveida arestu aizsākums bija 4. janvārī, kad Čopes stacijā tika arestēts tūrists Jaroslavs Dobošs no Beļģijas, kurš it kā vēlējies izvest uz ārzemēm “vienu pretpadomju dokumentu” (patiesībā – pārfotografētu Ukraiņu valodas atskaņu vārdnīcu); pēc apstrādes KGB Dobošs atzinās, ka ieradies “izpildīt Ukraiņu nacionālistu organizācijas banderiešu pretpadomju centra uzdevumus”. Formāli sasaistot ar viņa lietu, par sociālistiskajai iekārtai naidīgas darbības veikšanu tika arestēti nepilni divi simti inteliģences pārstāvju: rakstnieki un dzejnieki, tulkotāji, samizdata izdevēji, zinātnieki, ārsti, skolotāji, priesteri, ieskaitot tādas simboliskas personības kā tautas dzejnieka Ivana Franko mazmeita un tautas rakstnieka Mihaila Kocjubinska brāļameita; viņas bija iecerēts piespiest nožēlot grēkus televīzijā, taču Kocjubinska arī pēc draudiem atņemt meitu nesalūza. Lielāko daļu arestēto notiesāja uz septiņiem gadiem cietumā un pieciem gadiem izsūtījumā par “pretpadomju aģitāciju un propagandu; stūrgalvīgākie tika ieslodzīti psihiatriskajās slimnīcās. Tikmēr tūkstošiem “aizdomīgo” tika terorizēti, saucot uz pratināšanu KGB. Kad disidenti bija fiziski likvidēti, Ukrainā sākās sistemātiska nacionālās identitātes iznīcināšana, īpaši tēmējot uz valodu un kultūru: likvidēja ukrainisko izglītības sistēmu un presi.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Arestētā Koļada – 1972. gadā Ļvivā notika ārstes un disidentes Olenas Antoņivas organizētās tradicionālās ukraiņu Ziemassvētku svinības ar budēļos iešanu, pirms tam noturot mēģinājumus, kuros ļvivieši mācījās Ziemassvētku tautasdziesmas. Svinēt Ziemassvētkus bija aizliegts, tāpēc koļada, kurā piedalījās ap pussimtu, notika naktī uz 1. janvāri, koļadotāju pulkam apstaigājot iepriekš zināmus namus. KGB bija zināmas koļadotāju pulciņu vedēju uzvārdi, visas adreses, kurās viņi varēja iegriezties, tika konfiscētas maskas, tērpi un citi svētku piederumi. Gandrīz puse koļadotāju, viņu vidū arī dzejnieks Vasiļs Stuss, tika arestēti. Stuss par “pretpadomju aģitāciju un propagandu” tika notiesāts uz pieciem gadiem darba nometnē un diviem gadiem izsūtījumā. Nepilnu gadu pēc atgriešanās no Magadanas viņš pirms Olimpiskajām spēlēm Maskavā tika apcietināts vēlreiz, notiesāts uz 10 gadiem un 1985. gadā neskaidros apstākļos aizgāja bojā badastreika laikā. Vairāk: https://www.radiosvoboda.org/a/vertep-areshty-kolyada-dysydenty/31650180.html  (atpakaļ uz rakstu)
3. Volodimirs Ivasjuks (Володимир Івасюк, 1949–1979) – ukraiņu komponists un mūziķis, dzejnieks, viens no ukraiņu estrādes mūzikas pamatlicējiem. Daudz rakstījis Sofijai Rotaru, autors labi zināmajai dziesmai Червона рута. Atrasts pakāries kādā Ļvivas pievārtes mežā; jau toreiz oficiālā versija – notikusi pašnāvība – tika apšaubīta; 2019. gadā tiesu medicīnas ekspertīzē pierādīts, ka pakārties Ivasjuks fiziski nebūtu varējis. Ivasjuka bēres Ļvivā izvērtās par plašu protesta akciju. 2009. gadā viņam piešķirts Ukrainas varoņa goda nosaukums.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Alla Horska (Алла Горська, 1929–1970) – ukraiņu māksliniece, aktīviste, viena no pirmajām andergraunda pārstāvēm, cīnītāja par cilvēktiesībām. Kopā ar režisoru Lesu Taņuku un dzejnieku Vasiļu Simonenko 1962. gadā atklāja NKVD upuru masu kapus Kijivas Bikivņas mežā un par to paziņoja Kijivas pilsētas padomei ar Memorandu Nr. 2; Simonenko pēc tam milicijā tika nežēlīgi piekauts un nomira, kad nebija pagājis ne gads; Taņuks aizbēga uz Maskavu, bet Horskai sāka atklāti sekot KGB. 1970. gadā viņa tika atrasta nosista ar cirvi vīratēva kartupeļu pagrabā.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Valerijs Marčenko (Валерій Марченко, 1947–1984) – ukraiņu literatūrzinātnieks, tulkotājs, disidents, Helsinku grupas dalībnieks. Viens no 1973. gada arestu vilnī apcietinātajiem, par “pretpadomju propagandu un aģitāciju” notiesāts uz sešiem gadiem stingra režīma kolonijā un 12 gadiem izsūtījumā. Kolonijā turpināja rakstīt, piemēram, par traģiskajiem 40.–50. gadu notikumiem Rietumukrainā. Pēc atbrīvošanas turpināja cīņu, tostarp publiski iebilstot pret rusifikāciju izglītībā. Smagi slimu, viņu 1983. gadā arestēja un tiesāja kā “sevišķi bīstamu recidīvistu, piespriežot 10 gadus kolonijā un piecus gadus izsūtījumā. Miris cietuma slimnīcā.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Helijs Sņehirjovs (Гелій Снєгирьов, 1927–1978) – rakstnieks, kinorežisors, žurnālists, disidents, rakstīja krieviski, publicējoties ārzemju izdevumos. Uz dokumentiem par viņa vajāšanu ir KGB priekšsēdētāja Jurija Andropova paraksts. 1977. gadā arestēts par pretpadomju darbību, cietumā pieteica badastreiku un tika ēdināts spaidu kārtā tik barbariskām metodēm, ka cieta mugurkauls un iestājās daļēja paralīze; nomira lielās mokās.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Jurijs Ševeļovs (Юрій Шевельов,1908–2002) – valodnieks, ukraiņu literatūras vēsturnieks, literatūrkritiķis, Hārvarda Universitātes un Kolumbijas Universitātes profesors, sarakstījis fundamentālus pētījumus valodniecībā Mūsdienu ukraiņu valodas apraksts (Нарис сучасної української мови), A Prehіstory of Slavіc: The Historical Phonology of Common Slavіc, Die ukrainіsche Schrіftsprache 1798–1965 (Wiesbaden, 1966), A Historical Phonology of the Ukrainian Language u. c. Izstrādājis teoriju par ukraiņu, baltkrievu un krievu valodas attīstīšanos nevis no kopīgas austrumslāvu pirmvalodas, bet gan no vairākām atšķirīgu dialektu grupām; piemēram, savrupas ukraiņu valodas aizsākums saskatāms jau 7. gs. Ševeļova publikāciju kopskaits ir 872. Grāmatā izdota Oksanas Zabužko un Jurija Ševeļova vēstuļu izlase (Вибране листування на тлі доби. 1992–2002).  (atpakaļ uz rakstu)