kritika

— Mirušo sakāves stāsts

Vilis Kasims

26/01/2022

Šeit viss notiek pusēnās, kur toni nosaka miglainas iespējamības, zemapziņas kņudoņa un dziļi apslēptas bažas.

Par Ismaila Kadares romānu Mirušo armijas ģenerālis (no albāņu valodas tulkojis Dens Dimiņš; Pētergailis, 2021)

Kad reiz atvēru Mirušo armijas ģenerāli tramvajā, man jau pēc brīža blakus piesēdās krietni iereibis vīrietis, lai painteresētos, par kādu īsti ģenerāli te ir runa. Viņš pats zināja divus – Josifu Staļinu un Jāni Balodi – un likās apbēdināts, ka grāmata stāsta nevis par viņiem, bet gan kādu bezvārda ģenerāli no bezvārda valsts, kas ieradies Albānijā, lai ekshumētu karā kritušos karavīrus un aizvestu viņus atpakaļ dzimtenē, apglabātu kā pienākas. “Nu jā, tas arī labi,” vīrietis novilka un atsāka runāt par Staļinu un Balodi.

Kadares romāna ģenerālim mans sarunu biedrs nebūtu paticis. Galu galā viņam jau tā gandrīz 250 lappušu garumā ir jācīnās ar slavenāku karalaika ģenerāļu savārītajām ziepēm. Turklāt darbu apgrūtina arī vietējo iedzīvotāju neuzticība un līdzi norīkotā priestera nomācošā klātbūtne, un citas bezvārda valsts bezvārda ģenerālleitnants, kurš arī ieradies Albānijā tādā pašā uzdevumā, taču veic to nepiedodami pavirši. Un arī savādie sapņi un bezvārda aizdomas, kas biezē tik ļoti nošķirtās, neizprotamās valsts iedzīvotāju acīs. Cieņa tad ir mazākais, ko viņš varētu gaidīt no mājās palicējiem.

Bet Mirušo armijas ģenerālis nav grāmata, kur ģenerāļi tiek cienīti. Arī kara varoņi nav nedz skaidri nosakāmi, nedz atrodami – Albānijas dubļos nogrimst ne tikai viņu ķermeņi, bet arī stāsti. Šeit viss notiek pusēnās, kur toni nosaka miglainas iespējamības, zemapziņas kņudoņa un dziļi apslēptas bažas. Lai gan romāna tēli neizvairās no atklātām sarunām, arī dialogos dominē mājieni uz kaut ko lielāku, nopietnāku, baisāku. “Vai gan kara veterānam var būt lielāka balva par iespēju no kapa izrakt savus bijušos ienaidniekus?” (84. lpp.) vienubrīd priesteris jautā ģenerālim, klausīdamies vietējo racēju vienmuļajā dziedāšanā. Atšķirībā no ģenerāļa viņš ir dienējis šeit notikušajā karā un apzinās, ka viņi ir nesenajā ienaidnieku teritorijā, svešinieki svešā zemē – un ne tikai kā ārzemnieki Albānijā, bet arī dzīvie mirušo valstībā.

Stāsta iekārtošanās šādās plaisās starp pasaulēm ir Kadarem raksturīga. Latviešu lasītāji ar to varēja iepazīties jau 2006. gadā izdotajā, no franču valodas tulkotajā grāmatā Ziedoņa puķes, ziedoņa sals, taču Mirušo armijas ģenerālis ir daudz labāka iespēja iepazīt autoru, kuru jau desmitgadēm min starp iespējamajiem Nobela prēmijas laureātiem. Tas nav tikai valodas dēļ – šis romāns ir Latvijas vēsturē pirmais grāmatas tulkojums tieši no albāņu valodas –, bet arī darba nozīmīguma un, jā, kvalitātes dēļ. Autoram raksturīgā nosacītība Mirušo armijas ģenerālī nav attīstījusies uz stāsta dzīvīguma rēķina, kā tas noticis dažos vēlīnajos darbos.1

Šeit Kadares iecienītās tēmas – vēstures traumu atbalsošanās; plānā, caurlaidīga robeža starp dzīvo un mirušo pasauli; realitātes pakļaušanās stāstiem – ir iezīmētas precīzāk un sabalsojas labāk nekā Ziedoņa puķēs, tā pārradot salīdzinoši statisko pamatstāstu par tajā aprakstītās vēstures cienīgu literatūru. Vienlaikus gan jāņem vērā, ka Kadares sižetu attīstībā lielāka loma parasti ir darba motīvu un simbolu iekšējai loģikai, nevis stāsta arhitektūrai vai tēlu savstarpējām attiecībām. Lasītājs netiek aizmirsts, taču visā romānā viņam tiek veltīti labi ja pāris skatienu, pārējā laikā koncentrējoties uz autoram vien zināmu mērķu īstenošanu.

Tieši Mirušo armijas ģenerālis padarīja Ismailu Kadari par starptautiski pazīstamu autoru. Kā intervijās vairākkārt ir stāstījis viņš pats,2 šī grāmata vispirms tika iztulkota franču valodā Albānijā (līdzīgi kā apgāds Progress Maskavā savulaik izdeva angļu tulkojumus), tad Tirānā to izlasīja kāds žurnālists un aizveda savu eksemplāru uz Parīzi. 1970. gadā apgādā Albin Michel romāns iznāca vēlreiz – bez Kadares piekrišanas, autoram par to pat nezinot. Sekoja slavinošas recenzijas un franču izdevuma tulkojumi citās lielajās valodās. Par to uzzināja arī Albānijas līderis Envers Hodža, un komunisma ēras turpinājumā Kadarem vajadzēja lavierēt starp savu literāro ceļu un režīma interesēm.3

Tomēr Mirušo armijas ģenerālī autoritārisma ēna ir mazāk uzkrītoša kā daudzu Latvijas autoru 50. un 60. gadu darbos. Romānā nav komunisma slavināšanai veltītu atkāpju vai citu mēģinājumu izvairīties no grāmatas aizliegšanas. Albānijā iebraukušā ģenerāļa pašlepnums un augstprātība gan reizēm tiek attēlota ironiski, un vietējie iedzīvotāji kara laiku viennozīmīgi uztver daudz smagāk nekā ģenerāļa pārstāvētā valsts (ekshumācijas misijas prototips ir Itālijas armijas plāns veikt mirušo repatriāciju4), taču šī sociālpolitiskā kritika romānā ir sekundāra un organiski iegulst pārējā tekstā.

Daudz lielāka loma Kadares darbā ir kultūru sadursmei un pārdomām par Albānijas nošķirtību laikā, kad visa Eiropa dažādos veidos steidza uzņemt kursu pretī 21. gadsimtam. Ģenerālis romānā izbraukā lielu daļu Albānijas un pamazām iepazīst šo valsti, kas viņa uztverē labākajā gadījumā ir eksotiski primitīva, bet pamatā – vienkārši nepazīstama, neizprotama nekuriene. Viņam tā ne vienmēr ir patīkama pieredze, taču lasot ir grūti just līdzi ģenerālim, kura raksturu lielā mērā veido pārliecība par viņa paša un viņa kultūras pārākumu. Tā, grāmatas pusē viņš atklāj, ka viens no viņa valsts armijas karavīriem pēc dezertēšanas ir faktiski strādājis par kalpu vietējam melderim. Tas liek ģenerālim sašust: “Bez maizes iztikt nav iespējams, tas skaidrs, bet nevajag iemīt dubļos savas dzimtenes cieņu!” (113. lpp.)

Bet ir jau par vēlu – romāna gaitā kļūst arvien skaidrāks, ka Albānija pēckara gados ir ne vien pieņēmusi, bet arī pārņēmusi mirušo armiju, kurai pakaļ viņš ieradies. Romāna beigās vietējie iedzīvotāji jau apsēj atraktos kapus, saukdami to par zemes atvaroņošanu. “Nudien visai neparasta lieta šeit, Balkānos,” nosaka ģenerālis (217. lpp.), joprojām nespēdams atturēties no Albānijas citādošanas. Viņaprāt, tā ir zeme, kurai ir vajadzīga nāve, lai turpinātu savu noslēpumaino dzīvi. Un grāmatas noslēgumā viņam neatliekas nekas cits kā atgriezties mājās ar pārpalikušo, atkal sakauto mirušo armiju, par spīti iepriekš sapņos izcīnītajām uzvarām visos agrākajos karos.

Tas ir vēl viens pavediens Mirušo armijas ģenerāļa kopējā rakstā, kas ik pa brīdim gan iznāk priekšplānā, taču nav īsti patstāvīgs stāsts, bez pārējā romāna nespēj pastāvēt. Tādu šeit ir daudz un visbiežāk tie sabalsojās drīzāk kādā noslēpumainā zemādas līmenī. Tāpēc tā ir grāmata, kuru grūti aprakstīt draugiem un svešiniekiem. Lai gan romāns sniedz daudzslāņainu un daudzveidīgu baudījumu, pilnvērtīgi to raksturot nozīmētu pārstāstīt visu grāmatu – un tā jau ir labas literatūras pazīme.

Nezinu, vai to būtu sapratis mans tramvaja ceļabiedrs, pat ja viņš būtu izlauzies cauri dzēruma tvanam un pieņēmis – ne visi stāsti par ģenerāļiem ir varoņteikas, daudz biežākas ir bezjēdzīgas sakāves, kas sākas ar lietu un beidzas ar dubļu izdzēstām asinīm. Šaubos, vai viņam būtu patikusi tāda pastaiga ēnu pasaulē, kur ikviena traģēdija ar laiku pāraug melanholijā. Bet vienlaikus man nez kāpēc šķiet, ka tieši viņam tā būtu noderējusi visvairāk.

  1. Tāpēc īpašs prieks, ka izdevējs ir atradies tieši šai grāmatai, tādējādi laužot pēdējo gadu paradumu izciliem agrāko paaudžu autoriem – piemēram, Alisei Manro un Džonam Maksvelam Kutzē – izdot “svaigos” darbus, lai gan tie nereti atpaliek no viņu iepriekšējām grāmatām. Varu tikai cerēt, ka šis Kadares romāns būs pietiekami veiksmīgs, lai attaisnotu izvēli un tam sekotu, piemēram, viņa Sapņu pils (Pallati i ëndrrave, 1981).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Piemēram, Scottish Review of Books  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Vienlaikus gan Albānijas vadonis arī neuzdrīkstējās vērsties pret Kadari tik tieši kā pirms autora starptautiskās slavas, kad viņš tika norīkots uz valsts ienaidniekiem iezīmēto Beratas mazpilsētu strādāt par neliela laikraksta korespondentu un bija spiests pievērsties albāņu socreālismam romānā Kāzas (Dasma, 1967).  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Morgan P. Ismail Kadare: The Writer and the Dictatorship 1957–1990.  (atpakaļ uz rakstu)