— Viņa paskatās laukā pa logu

Viņa paskatās laukā pa logu – viss, ko var redzēt, ir smilškrāsas ķieģeļu māja ar daudziem logiem un zils debesu laukums virs tās. Varētu būt jebkura saulaina diena. Ārā neredz nevienu koku, kas nodotu gadalaiku, un, ja speciāli neceļas kājās, ielu arī ne. Ja būtu ziema, varbūt uz ietvēm būtu sasnidzis sniegs. Ja būtu vasara, varbūt tur kādam būtu nokritis saldējums. Tas gan var notikt arī ziemā. Rudenī vējš tvarstītu lapas un gružus. Pavasarī tāpat. Protams, vēl gājēju apģērbs. Pienāk īsziņa no mammas. Viņa negrib to lasīt. Mamma atrodas blakus istabā, un to var pa brīdim dzirdēt. Ja tas nebūtu pa brīdim sadzirdams, viņa varētu iztēloties, ka mamma aizbraukusi ceļojumā un tagad raksta, cik labi tur klājas. Bet mammu var pa brīdim dzirdēt. Ja mamma no blakus istabas raksta īsziņu, tajā, visticamāk, rakstīts kas tāds, ko viņa negribētu dzirdēt un tātad negrib arī lasīt. Pienāk vēl viena. Vispatīkamāk ir iztēloties vasaru. Varētu tāpat šortos iziet laukā un noelsties, cik karsti. Tad atkal uzskriet augšā pēc peldkostīma. Viņa labprātāk vasarā būtu kur citur, nevis pilsētā, bet tad vismaz jāaizbrauc līdz peldvietai. Varbūt tomēr ir ziema? Visskaistākā ziemas diena ar zilām debesīm un sauli. Žēl, ka nav neviena, ko gribētos satikt. Viņa paskatās telefonā. Mamma uzrakstījusi četras īsziņas, kāda no tām sākas ar vārdiem: “Tāpēc ar bērniem ir sarežģīti.” Viņa tālāk nelasa, nodzēš paziņojumus no sākuma ekrāna. Mamma blakus istabā runā pa telefonu. Viņa prāto, kādu mūziku klausītos saulainā ziemas dienā. Labāk tomēr vasarā. Viņa ieraksta meklētājā “Bossa Nova jazz”. Mamma noņēmusi no sarakstes ziņu, kas sākās ar iepriekš izlasītajiem vārdiem. Viņa gribētu nelasītas izdzēst arī pārējās, bet sajūt sāpes starp lāpstiņām. Só danço samba, só danço samba, vai, vai, vai, vai, vai. Viņa atver telefonu izdzēst ziņas, bet tā vietā tās izlasa. Un tikai pēc tam izdzēš. Pagriež skaļāk mūziku un apguļas gultā. Skatoties griestos, viņa iztēlojas, kā šobrīd pa kāpnēm kāpj augšā kāda draudzene. To gandrīz var dzirdēt. Liekas, parasti viņa ir tā, kas pie kāda dodas, bet šoreiz varētu būt otrādi. Viņa iemieg. Sapņo. Pamodusies to vairs neatceras. Viņa mēģina iedomāties kādu puisi, bet prātā nenāk neviens, par ko gribētu domāt. Viņa atkal aizmieg, šoreiz uz ilgāku laiku, un atkal sapņo. Pamodusies atkal neatceras. Kaut kas par aiziešanu un palikšanu. Cilvēki sapnī runāja franciski, bet viņa neprot franču valodu. Varbūt tāpēc neatceras. Viņa paskatās laukā pa logu. Debesis joprojām skaidras, bet, ja ir vasara, tad nu jau vakara debesis. Iekliedzas kaija. Piestāv vasarai, bet tās šeit ir visu gadu. Un citus putnus nedzird. Paiet vēl kāds brīdis. Viņa aiznes uz virtuvi dažas netīrās krūzes, kaut ko apēd, uztaisa sev kafiju, aprunājas ar kaķi un visbeidzot uzraksta puisim, kurš pirms diviem mēnešiem bija izteicis vēlēšanos viņu satikt. Viņš drīz atbild: “Vakaram plānu nav. Ko domā?” Viņa domā, ka nav iespējams atstāt šo dzīvokli, šo istabu, saģērbties atbilstoši gadalaikam, uz kaut kurieni doties un būt. Viņa jūt, kā sitas sirds, kad iedomājas par atrašanos starp citiem cilvēkiem un mēģināšanu sarunāties. Tagad ārā ir pavisam tumšs. Viņa iztēlojas, ka aiz loga ir nevis iela, bet izplatījums. Viņa atver portatīvo datoru, nopērk divas biļetes uz kino un tad uzaicina puisi pievienoties. Viņa to jūt kā pašnāvību.

Nākamajā rītā viņa pamostas ar ciet aizvilktiem aizkariem. Gulšņā līdz dienas vidum. Neviena cita nav mājās. Pēc skaņas aiz loga izklausās, ka ielas ir pavisam slapjas. Protams, tur varētu būt arī kanāls, pa kuru brauc motorlaivas, bet tam viņai šodien nav noskaņojuma. “Nav iemesla, lai šī nebūtu laimīgākā diena manā mūžā,” viņa skaļi nosaka. Un tomēr tā nav.