kritika

— Savu misiju meklējot

Ilze Jansone

02/02/2022

Lasītājam pēc romāna izlasīšanas vēl ilgi paliek iespaids, ka visi šā teksta iedzīvotāji galu galā dodas kādā misijā.

Par Undines Radzevičūtes romānu Zivis un pūķi (Jāņa Rozes apgāds, 2021)

 

Undines Radzevičūtes romāns Zivis un pūķi vedina lasītāju prātot par diviem gandrīz neiespējamiem jautājumiem vienlaikus – pirmkārt, par to, kas tad īsti ir misionārisms, un, otrkārt, par garīgajiem vingrinājumiem, kuros sastapt un pārvarēt citu sevi un atklāt citus, kuriem esi pagājis – vai papeldējis – garām kā glīti un precīzi uzgleznotam attēlam.

Misionārisma mērķis, protams, ir bijis cēls jau kopš apustuļa Pāvila laikiem, lai arī dažādos laikos tas ticis visādi iegrozīts un piemērots politiskām vai baznīcas vajadzībām. Šī iemesla dēļ misionārisms, kura būtība ir gaužām vienkārša – organizēti centieni sludināt kristīgo ticību, īpaši teritorijās, kur tā nav izplatījusies – nereti saistās ar vietējās kultūras kolonizēšanu vai pat izpostīšanu (atcerēsimies, ka arī konkistadori veda sev līdzi misionārus). Radzevičūti šajā romānā visvairāk gan interesējis inteliģento un izcilu izglītību ieguvušo misionāru ordenis, proti, jezuīti, un, ja vēl konkrētāk, viņu darbība Ķīnā 18. gadsimtā. Daļa romāna teksta seko jezuītu gleznotāja Džuzepes Kastiļjones jeb Lana Šinina gaitām – vai drīzāk Kastiļjones iekšējam ceļam uz sevi, novecošanu, uz spēju pieņemt sevi kā mākslinieku svešā vidē un samierināties ar garīgo uzsvaru maiņu. Tas viss Lojolas garīgo vingrinājumu ietvarā, tiesa, lēnām virzoties prom no tiem.

Lai arī sākotnēji Kastiļjones tēlā jaušas kaitinošais “vienīgās patiesības” sludinātājs, romāna gaitā viņš lasītājam kļūst aizvien simpātiskāks, tuvāks un cilvēcīgāks. Galvenokārt tieši tāpēc, ka pakāpeniski no Kastiļjones slīpējas nost kristīgā misionāra laka, atklājot talantīgu un emocionālu cilvēku ar savām vājībām, kurš ir gatavs ļauties Austrumu kultūras milzīguma valdzinājumam, pat ļaut tai sevi aprīt. No rietumnieciskās kristietības iedomības par svešās kultūras pielāgošanu beigās nepaliek itin nekā, un jezuītā abas kultūras saplūst gluži vai organiski – Ķīna galu galā mainās vien tik, cik vajadzīgs tai pašai (247. lpp.), un beigās vieglāk izrādās aizgādāt Ķīnu uz Eiropu, nekā Eiropu uz Ķīnu (257. lpp.).

Tomēr Kastiļjones meditatīvās pārdomas un pamazām spēkā pieaugošā izpratne par ķīniešu kultūru veido tikai vienu romāna šķautni – paralēlais stāsts vēsta par kādu ģimeni ar četrām sievietēm, kuras arī, kā izrādās, dodas katra savā misijā. Lasot rodas iespaids, ka ar Kastiļjones gaitām mēs vispār neiepazītos, ja par to nepastāstītu viena no paralēlā vēstījuma varonēm – Šaša. Pati to lasot un rakstot, viņa iezīmē jezuītu misionāra gleznotāja gaitas sīkiem, gleznainiem triepieniem, īsiem teikumiem veidotā stāstījumā, kas sākotnēji var šķist pārlieku aforistisks vai saraustīts, bet galu galā iežūžo lasītāju kā meditācijā. Šaša pati dzīvo kādā anonīmā pilsētā, nelielā dzīvoklī kopā ar mammu Noru, vecmāmiņu Amigorenu un jaunāko māsu Miki. Šīs četrotnes galvenā problēma sākumā maldīgi šķiet omes Amigorenas nedienas ar smēķēšanu, bet vēlāk – tas, ka mammas Noras dzīvē uzrodas kāds vīrietis.

Gan Kastiļjones tēla, gan arī paralēlo vēstījumu atšķirīgās izteiksmes formas dēļ lasītājam pēc romāna izlasīšanas vēl ilgi paliek iespaids, ka visi šā teksta iedzīvotāji galu galā dodas kādā misijā. Par Kastiļjoni viss skaidrs – viņš ir aizbraucis sludināt ķīniešiem kristīgā Dieva vārdu, paklupis aiz mākslas stūrakmeņa un nu riņķo sevī, mēģinādams saprast atšķirību starp dzīvu karpu un uzzīmētu, kurai dzīvā papeld garām. Omes Amigorenas misijā ietilpst pa logu redzamo ķīniešu uzskaite, kas saista viņu ar Šašu. Ne velti tieši ome Amigorena mazmeitai dod padomu “varbūt labāk neko vairs neraksti” (253. lpp.).

Omes attālinātā un šķietami neizskaidrojamā misija romāna gaitā maina formu, vedinot lasītāju kārdinājumā ieprātoties par to, ka cilvēkam tomēr pietiek ar stāvlampu, dīvānu un televizoru, varbūt vēl arī tvaika nosūcēju, nemeklējot lielās idejas un uzdevumus, jo tie galu galā cilvēku atrod paši. Dzīvē ienākot fotogrāfam Alfredam Turtelbaumam, sava misija – izdzīvot privātu mīlestību, aizbēgot no pārējām ģimenes sievietēm – uzrodas arī mammai Norai. Ar precīzu un smalku ironiju Radzevičūte ieskicē šādas misijas (vai “misijas”) nianses: ģimenes sašutumu, jaunas dzīves un domāšanas telpas veidošanu, līdz ar to attālinoties no ierastās ikdienas, un galu galā arī īstu ceļojumu, pilnībā saraujot saiknes ar anonīmo pilsētu un bērniem.

Sava zināšana par misijām ir arī Turtelbaumam, un vislielāko iespaidu viņš visdrīzāk atstāj uz jauno Miki, kura par visām varītēm naivi tic varoņdarbu iespējamībai, iztēlē ietonējot tos visdažādākajos romantiskajos toņos. Līdz ar to arī viņas sekošana Turtelbauma pēdās, mēģinot kļūt par kara fotokorespondenti, iegūst traģisku nokrāsu, šķietami vienīgo bez sava lielā uzdevuma atstājot Šašu. Taču šis priekšstats ir mānīgs.

Šašas misija – vēstīt lasītājam par Kastiļjones misiju, iedziļinoties Ķīnas vēsturē – romānā ir klātesoša jau no paša sākuma. Bet beigās notiek negaidīts Šašas kritiens mājas lifta šahtā. Lai arī sākotnēji tas kārdina uz pārdomām par “dvēseles tumšo nakti”, kurā iespējams saprast arī līdz šim nesaprasto un caur tumsu ieraudzīt lietas un parādības pilnīgi citā gaismā, tieši šajās romāna lappusēs izgaismojas misionāru un “misionējamo” (kas dažkārt var izrādīties viens un tas pats) savstarpējās attiecības un gadsimtu gaitā transformējusies misionārisma jēga.

Romāna nosaukums Zivis un pūķi apspēlē divus tradicionālus simbolus – ķīnisko pūķi un kristietības zivi. Lai gan tiem abiem ir zvīņas, radījumu lielums un spēku samērs ir grūti samērojams. Pūķis var tā aprīt zivi, kas devusies to pievērst savai ticībai, pārliecībai un “lielajiem uzdevumiem”, ka pati zivs to visdrīzāk pat nepamanīs. Zivs misija būs izrādījusies šķietami bezjēdzīga – tā tik ļoti ir gribējusi būt “kaut kas”, ka ir ar mieru iet bojā, saskaroties ar prātam grūti aptveramu milzīgumu. Un tieši tāpēc šķiet, ka visveiksmīgāk savu misiju grāmatā izdodas īstenot omei Amigorenai.  Stingrā pārliecībā paliekot pie tā, kas pašai ir svarīgs viņa pazūd, dodamās iepazīt tikai pa gabalu novēroto, un atgriežas pavisam citāda. Kā zivs nemanot kļūst par pūķa barību, tā arī ome Amigorena ļaujas ārējiem, šķietami neloģiskiem pavērsieniem, kas galu galā atklāj dzelžainu un stingru iekšējo loģiku. Bet beigās arī no liela cilvēka paliek vien saujiņa pelnu (295. lpp.).

Protams, ka šāda pievēršanās misijas jautājumiem ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā iespējams lasīt grodi latviskoto lietuviešu romānu, kurā misionāri vistiešāk kādai konkrētai ticībai pievērš paši sevi. Tikpat labi to varētu uztvert kā garīgu vingrinājumu, pieķerties vien Kastiļjones stāstam, izvēršot garu un vēsturiski niansētu prātojumu par Rietumu un Austrumu kultūras savstarpējām attiecībām, salīdzinoši analizēt Kastiļjones pārdomas Lojolas kontekstos, veidot ķīniešu strategēmu režģi, ko piemērot četru sieviešu dzīvei, vai galu galā pievērsties mākslai kā domāšanas un līdz ar to arī dzīves veidam. Interpretācijas iespējas ir teju bezgalīgas, ikvienai aforistiskajai izteiksmei teksta dzīlēs slēpjas savs attaisnojums, un bezgalīgas pārlasīšanas un pārdomāšanas iespēja visdrīzāk ir viena no izcilas literatūras pazīmēm.