— Deviņas verandas

Par Annas Belkovskas dzejoļu krājumu Veranda (Valters Dakša, 2022)

Nesen diskusijā par literatūru un klimatu tika izteikta doma, ka visa literatūra, ko mūsdienās uztveram nopietni, ir skumja un pesimistiska. Sliecos šai tēzei pievienoties – jo kopumā man riebjas sabiedrība, kurā mēs dzīvojam, un vēl vairāk riebjas izlikšanās, ka nav jau tik slikti, ka gan jau viss kaut kā atrisināsies pats no sevis, vienalga, vai runa būtu par klimata katastrofu, kurai tuvojamies, vai mūsu ikdienai akūti pietuvinātākām un it kā vieglāk saskatāmām sociālām problēmām. Apzinos, ka minētās sarunas kontekstā apgalvojums par nopietni uztveramu literatūru netika primāri attiecināts tieši uz dzeju, taču, izlasījusi Annas Belkovskas debijas dzejoļu krājumu Veranda, sāku sev jautāt, vai Veranda man šķiet skumja un pesimistiska grāmata. Secināju, ka uz šo jautājumu diezgan viennozīmīgi gribas atbildēt noliedzoši.Tajā pašā laikā man tā noteikti liekas uzmanības vērta literatūra.

Pirmais, kas nāk prātā, mēģinot Verandu kaut kā vispārīgi raksturot, ir atskārsme, ka tā ir ļoti silta un gaismas piepildīta grāmata – kā objekts, kas uzsūcis siltumu no pēcpusdienas saules stariem, vai, piemēram, tieši kā veranda, kurā lielākā vai mazākā mērā gaisma ir klātesoša vienmēr. Vienlaikus krājumā nav sastopams noliegums vai izteikta koncentrēšanās tikai uz priecīgiem dzīves mirkļiem un notikumiem, Belkovskas poētika ir integrējusi un savijusi kopā ļoti dažādus realitātes slāņus, tajā rodami ikdienišķi sīkumi, epizodes no ceļojumiem, sirreāli pavērsieni un arī atmiņas par bērnībā pieredzētu vardarbību. Šajā poētikā pasauli nav nepieciešams mākslīgi izskaistināt vai kā īpaši uzlabot, tā jau ir skaista, pat ja šim skaistumam brīžiem ir asas, nenoslīpētas malas, bet, visticamāk, tieši tāpēc.

Autore operē ar it kā ļoti vienkāršiem un viegli atpazīstamiem tēliem, taču tie tiek izkārtoti kompozīcijā, kas, šķiet, līdz milimetram precīza, ar kompaktiem valodas līdzekļiem radot asociatīvi ārkārtīgi ietilpīgu telpu. Kā spilgtu piemēru var minēt dzejoli Agregātstāvoklis, kurš ir vien piecas rindas garš, citēšu to pilnā apjomā:

“pēc bērnu domām atā ir stāvoklis
kurā tu atrodies tiklīdz izej pa durvīm
tu tagad vēl ilgi būsi atā
es pieradīšu

kā pierod pie apdeguma sāpēm”

(19. lpp.)

Te nav nekā liekvārdīga vai izplūduša. Lasot šo (un arī citus) grāmatas dzejoļus, brīžiem uzreiz nav īsti skaidrs, kas šajā tekstā tik īpašs, tās it kā ir vienkārši fiksētas ikdienišķas ainas, sadzīviski notikumi, jautājumi vai secinājumi par kādas pieredzes sekām, bet tas viss atklājas no negaidīta rakursa, vai liekot uzsvaru uz kādu pārsteidzošu detaļu, un tad rodas vēlēšanās it kā patīt tekstu atpakaļ un saprast, kas tieši izraisījis pamazām kāpjošo, vieglo kamolu, kas pavada visu grāmatas lasīšanas laiku. Līdzīgs piemērs precizitātei, ar kādu autore izvēlas atsevišķus vārdus, ir arī dzejolis Ko darīt ja divos naktī gribas paglaudīt govi. Noslēdzošajā rindā – “kad vajag apskaut cilvēkus kurus vairs nekad nesatiksim” (38. lpp.) – tieši vārds “vajag” trāpa negaidīti, jo top skaidrs, ka te nav runa tikai par mirklīgi uznākušu vēlēšanos vai ilgošanos, bet drīzāk par kaut ko absolūtu un nenovēršamu, tas ir vairāk stāvoklis, nevis pārejoša sajūta.

Verandā, kaut šķietami garāmejot (tie ir vien pāris dzejoļi), iezīmējas arī latviešu literatūrā līdz šim ne pārāk bieži aktualizētā problemātika, kas saistīta ar sievietes subordinēto pozīciju patriarhālā sabiedrībā. Dzejolī Sprediķis tiek atklātas gandrīz nepārtraukti klātesošās bailes no iespējama fiziska vai seksuāla apdraudējuma, kas nolemj dzīvei nemitīgā spriedzē un rada nepieciešamību būt uzmanīgai, rūpīgi pārdomājot savas ikdienas izvēles un ierobežojot brīvību, piemēram, izvēlēties noteiktus pārvietošanās maršrutus; lūgums, aicinājums vai pat uzstājīga pavēle “uzraksti kad esi mājās” (18. lpp.) kā mantra atkārtojas cauri visam dzejolim. Teksts noslēdzas ar rindām: “vispār – vislabāk paliec mājās / skaties pa logu / tur ir tā pasaule / kurā mums nav vietas” (18. lpp.). Tādējādi var apjaust, ka problēmas būtība nesakņojas nejaušos atgadījumos vai atsevišķās bīstamās vietās vai diennakts laikos, bet gan sabiedrības iekārtojumā, kur sieviešu bailes ir normalizētas, un izvairīšanās no potenciālām briesmām tikusi padarīta par viņu pašu, nevis apdraudējuma izraisītāju atbildību. Savukārt dzejolis Maršruts (17. lpp.), kuru pamanīju jau Punctum vardarbības tēmai veltītajā publikācijā, runā par citu sabiedrībā pastāvošās destruktīvās attieksmes pret sievietēm šķautni, proti, vardarbību ģimenē. Dzejolis ar sāpīgu precizitāti konstatē, ka vardarbības pieredze sniedzas krietni tālāk aiz konkrētā notikuma robežām un var atstāt negatīvas emocionālas sekas uz visu turpmāko upura dzīvi: “pieaugušais kam jāatceras / kā bērns no durvīm tīrīja mātes asinis / un izlietnē mazgāja viņai matus / vai arī tas jau bija liels cilvēks? / no krēslapakšas izaudzis nobjies bērns” (17. lpp.).

Lasīt tekstus, kuros reflektētas vardarbības pieredzes, pat tad, ja tas nenozīmē detalizētu pašas vardarbības aprakstu, ir sāpīgi, nepatīkami, varbūt pat šokējoši; vismaz es to vienmēr pieredzu kā gandrīz ķermenisku pretestību, kas liek sarauties un ziņo, ka es nemaz negribēju to zināt. Vienlaikus šādu tekstu lasīšana rada milzīgu atvieglojumu, parādot, ka par pieredzētu vardarbību ir iespējams runāt, tostarp arī dzejoļos – gluži kā par jebkuru citu cilvēciskās pieredzes aspektu, kuru varbūt sedz kauns, bailes vai citas sarežģītas emocijas, kā arī vēsturiski veidojies diskursīvs noklusējums.

Raugoties uz aktuāliem kultūrtelpā noritošiem procesiem, rodas iespaids, ka tieši tagad beidzot ir pienācis tas brīdis, kad arī Latvijā mēs pakāpeniski veidojam jaunu kultūrsociālu diskursu, caur kuru tiek iedota balss pieredzēm, kas iepriekš tikušas noklusētas, pieminētas tikai caur slēptiem, puspateiktiem mājieniem vai neskaidrām norādēm, literatūrā un citos mākslas žanros vardarbību vai nu noklusējot, vai nevietā poetizējot. Diskursa maiņa, kas, protams, nebūs un nevar būt vienkārša, jaušama gan mākslā, gan sabiedriskajā domā (pēdējās kontekstā aktuālākais piemērs ir Punctum publicētā dokumentālo stāstu sērija #EsArī).

Nupat piesauktie dzejoļi pārsteidzoši organiski ierakstās Verandas visnotaļ maigajā kopsajūtā; nepiešķirot krājumam nomācoši drūmu intonāciju (piebildīšu gan, ka neuzskatu  nomācoši drūmu par trūkumu, bet tas nav raksturīgi šim krājumam), bet drīzāk paplašinot skatījumu un ļaujot ieraudzīt, ka pasaule ir viss, ko mēs tajā esam piedzīvojuši: sudraba rokas pār Aivieksti, uzspridzināti un neuzspridzināti ūdenstorņi, saulē apdeguši deguni, kādam rūpīgi sargāta vieta verandā, kā arī “viss ko tu gribi mainīt” (17. lpp.). Pasaule ir sarežģīta un ne vienmēr droša. Tomēr drošības sajūtu un patvērumu tajā iespējams atrast vai apzināti uzbūvēt.

Krājumā rodama arī spēlēšanās ar tēliem, kas sabiedrības apziņā folklorizējušies, piemēram, dzejolī Melnā dāma parādies (33. lpp.) vai dzejolī MANIFESTS, kur ar rotaļīgas ironijas palīdzību vienlaikus kļūst iespējams pasmieties gan par sevi pašu un saviem ideāliem, gan ārpasaules kārtību un noteikumiem: “visu zemju proletārieši, apgulieties / miegaina būs mana revolūcija / nogulēju piketu. jo trīs reizes atspiedu modinātāju / kāpēc tiem vienmēr jāsākas tik agri?” (10. lpp.) Jā, un patiešām – kāpēc tiem ir jāsākas tik agri? Kāpēc vispār kaut kam ir jāsākas agri, ir jautājums, ko es sev uzdodu jau visu savu dzīvi. Droši vien tāpēc arī šo dzejoli biju piefiksējusi jau iepriekš kādā no autores publikācijām. Belkovskas MANIFESTS diezgan skaidri demonstrē, ka starp noliegumu un lietu neuztveršanu pārmēru nopietni pastāv fundamentāli būtiska atšķirība.

Varbūt es varētu kaut kā mēģināt pārformulēt šī teksta sākumā pieminēto apgalvojumu, sakot, ka nopietni uztverama literatūra var būt skumja, smieklīga, dusmīga vai jebkāda citāda, tā var nākotnē raudzīties ar cerību vai izmisumu, bet tai nevajadzētu veicināt noliegumu, kura pasaulē jau tāpat netrūkst.

Protams, tiecos šo impulsu apšaubīt, jo mani pašu mēdz stipri kaitināt cilvēki, kas skraida apkārt un stāsta, ka ir kaut kāda grāmata vai autore/s, kas citiem obligāti būtu jālasa; man tas šķiet aroganti, un es it mierīgi dzīvoju, neesot lasījusi ļoti daudz ko no tā, kas skaitās obligāti vai vienkārši svarīgi. Tomēr Verandas gadījumā rodas vēlēšanās iegādāties vairākus grāmatas eksemplārus, lai varētu tos uzdāvināt draugiem, jo gribas, lai arī citi piedzīvo mierinoši rāmo un maigo dažādo pieredžu un elementu klātbūtni, ko krājums lasītājiem piedāvā.