literatūra

— Magistra vitae

Ivars Šteinbergs

18/02/2022

Klausīties Pēteri Čaikovski ir kā klausīties Sergeju Rahmaņinovu.

 

Literatūras vēsture

Es lasu Krišjāni Zeļģi.

Krišjānis Zeļģis iesaka lasīt Kārļa Vērdiņa Pieaugušos.

Kārlis Vērdiņš iesaka izlasīt Kārļa Skalbes pasakas, obligāti izlasīt Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu un Joņeva Jelgava 94.

Joņevs iesaka obligāti izlasīt Žanu Ženē, obligāti izlasīt Silmales Es tevi turpinu un jaunāko literatūru.

Jaunākais literāts Kirils Ēcis iesaka obligāti izlasīt Mariju Luīzi Meļķi, kas iesaka obligāti izlasīt Lauri Veipu, kas iesaka obligāti izlasīt Robertu Vilsonu, kas iesaka obligāti izlasīt Raimondu Ķirķi.

Raimonds Ķirķis iesaka obligāti izlasīt Vistanu Hjū Odenu, T. S. Eliotu, Sohrābu Sepehrī, Forūgu Farohzādu.

T. S. Eliots iesaka obligāti izlasīt Džonu Kītsu.

Džons Kītss iesaka obligāti izlasīt Baironu un Šelliju.

Kītsu iesaka arī Borhess, kuru pašu iesaka obligāti izlasīt Berelis, kuru vairs neiesaka lasīt…

Henriks Eliass Zēgners iesaka obligāti izlasīt Alenu Ginsbergu, kas iesaka obligāti izlasīt Viljamu Berouzu, kas iesaka obligāti lasīt Džeku Keruaku, kas iesaka obligāti izlasīt Fērlingeti, kas iesaka obligāti izlasīt O’Haru, kas iesaka obligāti izlasīt Gregoriju Korso.

Gregorijs Korso iesaka izlasīt eposu par Gilgamešu, kuru iesaka arī Vecās derības autori.

Veco Derību iesaka izlasīt Jānis Rokpelnis.

Jāni Rokpelni iesaka obligāti izlasīt Viesturs Vecgrāvis, kurš iesaka pārlasīt arī Veidenbaumu un – pie reizes – obligāti – neaizmirst nedz par ārzemju klasiķiem, Šellingu, Bizantijas retoriem, nedz Ingu Žoludi.

Inga Žolude iesaka obligāti izlasīt grēksūdzes dzeju, Amandu Aizpurieti, Annu Sekstoni, kas iesaka lasīt Silviju Plātu, kas neizbēgami iesaka izlasīt Tedu Hjūzu.

Teds Hjūzs iesaka izlasīt (obligāti!) Šeimusu Hīniju.

Šeimuss Hīnijs iesaka obligāti izlasīt Beovulfu.

Beovulfa autori iesaka obligāti izlasīt Vergīlija Eneīdu, kuru iesaka arī Ovīdijs.

Ovīdija Metamorfozes iesaka lasīt Boēcijs un Sv. Augustīns, kuru iesaka rūpīgi izlasīt Josifs Brodskis.

Josifs Brodskis iedod sarakstu ar 83 grāmatām, kas obligāti jāizlasa, lai tu spētu uzturēt inteliģentu sarunu, tostarp – obligāti jāizlasa Jaunā Derība, Fjodora Dostojevska Piezīmes no pagrīdes, Oktavio Pasa Vientulības labirints un Ēriha Auerbaha Mimēze.

Ērihs Auerbahs iesaka obligāti izlasīt Virdžīnijas Vulfas Uz bāku.

Virdžīnija Vulfa nospļaujas un iesaka vismaz pašķirstīt Džeimsa Džoisa Ulisu.

Džeimss Džoiss iesaka izlasīt Viljamu Šekspīru, Homēra Odiseju, bet patiesībā lasīt avīzes, neķītrības, izkārtnes, reklāmas un pamfletus.

Obligāti ir jāizlasa Dantes Dievišķā komēdija, to iesaka izlasīt Bokačo.

Bokačo pašu iesaka lasīt Petrarka, kuru iesaka lasīt Puškins.

Puškinu iesaka lasīt Ādams Mickēvičs, kurš iesaka obligāti izlasīt arī visu no Gētes.

Gēte iesaka izlasīt Monteskjē Persiešu vēstules un Lorensa Stērna Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati.

Lorenss Stērns iesaka izlasīt Voltēra Kandidu un Servantesa Donu Kihotu.

Servantess patiesībā iesaka obligāti izlasīt bruņinieku romānus.

Pašu Servantesu iesaka lasīt daudzi, arī Džonatans Svifts, kuru pašu lasīt iesaka mana bijusī pasniedzēja, latviešu izcelsmes amerikāņu profesore Zoja Pavlovskis-Petit.

Viņa iesaka lasīt arī Moljēra lugas, Horācija Satīras un Nabokova Blāvā uguns.

Viņa iesaka obligāti izlasīt Džona Miltona Zudušo paradīzi, kuru OBLIGĀTI izlasīt iesaka Viljams Bleiks, Viljams Vērdsverts un Tomass Hārdijs.

Viljamu Bleiku iesaka obligāti izlasīt Anna Auziņa, Bobs Dilans, Džims Morisons un Viljams Batlers Jeitss, kurš iesaka obligāti izlasīt arī Oskaru Vaildu un japāņu No teātra lugas.

101 grāmatu, kas obligāti jāizlasa, pirms tu nomirsti, tostarp Hermaņa Heses Stikla pērlīšu spēli iesaka izlasīt Alvis Hermanis, kuru pašu lasīt iesaka Silvija Radzobe.

Silvija Radzobe iesaka izlasīt arī Bulgakovu.

Bulgakovs iesaka obligāti izlasīt Faustu un Kafku, kuru iesaka obligāti izlasīt arī Kamī.

Kamī iesaka obligāti lasīt antisovjetiskie komunisti.

Komunisma manifestu obligāti jāizlasa, pēc Artura Rembo domām.

Arturs Rembo obligāti jālasa Stefana Malarmē ieskatā.

Stefanu Malarmē iesaka obligāti izlasīt Artis Ostups, kurš iesaka obligāti izlasīt arī Zēbaldu, Novālisu, Kortāsaru, Transtremeru.

Daudzi iesaka obligāti izlasīt Maskava–Gailīši.

Alise brīnumzemē ir obligāti jāizlasa, pirms tu nomirsti.

Korāns ir obligāti jāizlasa, pirms tu nomirsti. Kurts Vonnegūts obligāti jāizlasa, pirms tu nomirsti.

Muļķības slavinājums un Makjavelli ir obligāti jāizlasa, pirms tu nomirsti.

Pirms tu nomirsti, tev obligāti ir jāizlasa marginalizētie autori, kvīru balsis, sieviešu rakstnieces, arhipelāgu literatūra.

Pirms tu nomirsti, tev obligāti jāizlasa Rigvēda, Mahabharata un Daodedzin.

Es lasu Krišjāni Zeļģi, pirms es nomirstu.

 

Filozofijas vēsture

Džūdita Batlere piekrīt Simonai de Bovuārai, Ludvigam Vitgenšteinam un Žakam Lakānam, bet nepiekrīt Artūram Šopenhaueram.

Simona de Bovuāra piekrīt Žanam Polam Sartram, Džonam Stjuartam Millam, Mērijai Volstonkraftai, bet nepiekrīt Artūram Šopenhaueram, Aristotelim un Platonam.

Žans Pols Sartrs piekrīt Martinam Heidegeram, Frīdriham Nīčem, Sērenam Kirkegoram, Ludvigam Feierbaham, bet nepiekrīt Džordžam Vilhelmam Frīdriham Hēgelim un Akvīnas Tomam.

Martins Heidegers piekrīt Viljamam Džeimsam, Sērenam Kirkegoram, Frīdriham Nīčem, Artūram Šopenhaueram, bet nepiekrīt Imanuelam Kantam.

Frīdrihs Nīče piekrīt Karlam Marksam, Čarlzam Darvinam, Artūram Šopenhaueram, bet nepiekrīt Džordžam Vilhelmam Frīdriham Hēgelim, Viljamam Peilijam, Gotfrīdam Vilhelmam Leibnicam, Renē Dekartam, Akvīnas Tomam, Sv. Anselmam, Sv. Augustīnam, Aristotelim un Platonam.

Sērens Kirkegors piekrīt Johanam Gotlībam Fihtem un Frensisam Hačesonam, bet nepiekrīt Georgam Vilhelmam Frīdriham Hēgelim un Benediktam Spinozam.

Georgs Vilhelms Frīdrihs Hēgelis piekrīt Johanam Gotlībam Fihtem, Benediktam Spinozam un stoiķiem, bet nepiekrīt Imanuelam Kantam un Deividam Hjūmam.

Imanuels Kants piekrīt Džonam Lokam, bet nepiekrīt Džordžam Bērklijam un Renē Dekartam.

Renē Dekarts piekrīt Platonam, bet nepiekrīt Akvīnas Tomam un Protagoram.

Akvīnas Toms piekrīt Aristotelim, Sv. Augustīnam, bet nepiekrīt Platonam.

Sv. Augustīns piekrīt Platonam, bet nepiekrīt stoiķiem un Epikūram.

Epikūrs piekrīt Dēmokritam, bet nepiekrīt Platonam.

Platons piekrīt Pitagoram, bet nepiekrīt Protagoram.

Kam piekrīt Protagors, nav zināms.

 

Mākslas vēsture

Džoto freskas Eiropas mākslā ieviesa revolucionāru reālisma izjūtu.

Eļļas krāsas izmantojums Jana van Eika Džovanni Arnolfini un viņa sievas portretā ir revolucionārs!

Botičelli Veneras dzimšana bija pirmais lielformāta kailas sievietes tēls tūkstošgadē, šādā ziņā tas bija revolucionārs darbs.  

Hieronīms Boss revolucionizēja triptihu!

Renesanses laikā Dīrers iemiesoja ideju un zinātnes revolūciju, gleznotājs bija arī domātājs!

Leonardo da Vinči bija revolucionārs izgudrotājs, viņa Džokonda bija apvērsums!

Mikelandželo Ādama radīšana bija revolucionāra, jo padarīja Dievu pieejamu.

Pīters Brēgels Vecākais radīja gleznas, kas bija revolucionāras savā cilvēka dabas atainojumā.

El Greko bija vizionārs, varētu pat teikt – revolucionārs.

Karavadžo ietekme uz Eiropas mākslu bija milzīga, attīstījās karavadžisma kustība.

Rubensa mākslinieciskajai darbībai bija ļoti liela vēsturiska nozīme; Rubensa daiļrade ietekmēja visas Eiropas mākslas virzību.

Rembrants ir izcilākais gaismēnas meistars pasaules glezniecībā, viņa atstātais mantojums ir milzīgs!

Velaskess paredzēja nākotni, viņš savā triepienā bija revolucionārs!

Zinātniskās revolūcijas optikā padarīja Janu Vermēru par revolucionāru gleznotāju.

Pēc mākslas vēsturnieka Keneta Klārka domām, Goijas 1808. gada trešais maijs ir “revolucionāra visās vārda nozīmēs, stilā, tēmā un iecerē!”

Tērners jūras ainavās bija gaišredzīgs un, nekautrēsimies šī vārda, revolucionārs!

Ežēna Delakruā glezna Brīvība uz barikādēm iemūžina revolūciju, kuras sekas mēs jūtam joprojām.

Kloda Monē Impresija. Saullēkts aizsāka impresionistu revolūciju.

Pols Sezans apvienoja klasisko kompozīciju ar revolucionāru abstrakciju dabiskajās formās, pievēršoties principam “cilindrs, sfēra un konuss”.

Vinsenta van Goga nevaldāmā triepiena metode un skanīgais krāsu lietojums mainīja mākslas vēstures gaitu!

Edvardu Munku nomāca seksuālā revolūcija, kas notika viņam apkārt.

Gustava Klimta Zelta Adele revolucionāri izmanto ēģiptiešu motīvus.

20. gadsimta sākumā Anrī Matiss revolucionizēja Parīzes mākslas pasauli.

Kazimirs Maļevičs bija glezniecības pionieris pēc krievu revolūcijas.

Pauls Klē savā ziņā bija revolucionārs abstraktajā glezniecībā.

Kā vizionārs revolucionārs Makss Ernsts pārkārtoja elementus, veidojot saikni starp tēliem un skatītāja bezapziņu.

Renē Magrits ar Attēla nodevību radīja revolūciju!

Salvadoru Dalī vienmēr saistījušas revolucionāras ideoloģijas.

Pikaso bija celmlauzis kubismā, revolucionārā mākslas virzienā modernajā mākslā.

Frīda Kalo bija tumšādaina, kvīra, ar nespēju un arī revolucionāra.

Džeksons Poloks ieviesa revolūciju glezniecības tehnikā, novietojot audeklu uz grīdas.

Mākslas vēsturē ir daudz revolucionāru darbu un nav iespējams tos visus aptvert.

Kaut arī viņš bija revolucionārs, Endijs Vorhols nav uzgleznojis nevienu pašu gleznu. 

 

Kino vēsture

Paldies YMS

Dreamcatcher nodarīs tualetes podiem to, ko Psycho nodarīja dušai.

Frozen nodarīs slēpošanai to, ko Jaws nodarīja peldēšanai.

One Hour Photo nodarīs momentuzņēmumiem to, ko Psycho nodarīja dušai.

Blackfoot Trail nodarīs mežam to, ko Jaws nodarīja okeānam.

Food, Inc. nodarīs supermārketiem to, ko Jaws nodarīja pludmalei.

Cabin Fever nodarīs baļķu būdu īrēšanai to, ko Jaws nodarīja pludmales ballītēm.

The Hunted nodarīs mežam to, ko Jaws nodarīja okeānam.

A Cure for Wellness nodarīs spa vizītēm to, ko Jaws nodarīja dienai pludmalē.

Ko Jaws nodarīja okeānam, to The Wrong Turn nodarīs kempingiem.

What Lies Beneath nodarīs vannām to, ko Psycho nodarīja dušām.

Redneck nodarīs vampīriem to, ko The Walking Dead nodarīja zombijiem.

Robin Hood: Origins nodarīs lokiem un bultām to, ko Džons Viks nodarīja šaujamieročiem.

Cabin 10 nodarīs kruīzu atvaļinājumiem to, ko Jaws nodarīja peldēšanai okeānā.

Crawl nodarīs mājām pie ezeriem Floridā to, ko Jaws nodarīja pludmalēm.

Crawl nodarīs aligatoriem to, ko Jaws nodarīja haizivīm.

Ko Psycho nodarīja iešanai dušā to, to Sisters nodarīs dzimšanas dienas kūkas pasniegšanai savai draudzenei.

Ko Psycho nodarīja dušām, to Hostelis nodarīs brīvdienām Austrumeiropā.

Ko Psycho nodarīja dušām un Jaws nodarīja Jaunanglijas pludmalēm, to Mizerija nodarīs veseriem.

Ko Jaws nodarīja haizivīm un Psycho nodarīja dušām, to The Visit nodarīs taviem vecvecākiem.

 

Mūzikas vēsture

Paldies Dāvim Eņģelim

Klausīties Johanu Sebastianu Bahu ir kā aizpildīt sudoku vai pieskrūvēt sienas plauktu – apmierinoši un neprasa pārāk lielu piepūli.

Georga Frīdriha Hendeļa klavierkoncerta vidusdaļa ir kā lēna, pienaina džeza valša putu vanna.

Klausīties Antonio Vivaldi ir kā atklāt, ka vecais džemperis, kuru tu kādreiz mīlēji, ir brīnumainā kārtā pazaudējis visus savus pūku bumbuļus un ir kļuvis modīgs – par spīti tam, ka visi tev saka: “Vecīt, es to džemperi esmu redzējis tūkstoš reizes, un tas man neko jaunu nepiedāvā.”

Jozefa Haidna stīgu kvartets ir kā klausīties četros racionālos vīriešos, kas savā starpā sarunājas; tas ir kā klausīties, kā runā ļoti labs draugs, kurš ir asprātīgs tādā veidā, kas tev visu laiku liek būt uz pirkstgaliem, bet vienlaikus silts un emocionāli dāsns – tādā veidā, kas tev liek pie viņa regulāri nākt ciemos.

Klausīties Volfgangu Amadeju Mocartu ir kā skatīties palēninātu filmu ar puķu pumpuriem, kas atveras un aizveras.

Klausīties Ludvigu van Bēthovenu ir tā, it kā sākumā kaut kas nav tā. Šķiet, ka no manas dzīves kaut kas ir pazudis. Tā ir tik neracionāla sajūta, es pat nezinu, no kurienes tā nāk. Tad – pēkšņi es jūtos neaprakstāmi laimīga, it kā kaut kas būtu aizpildījis tukšo robu manā dzīvē. Es iztēlojos skaistu istabu ar neiedomājamu dizainu, bet telpā dīvaina atbalsošanās sajūta. Tas ir patiešām ļoti dīvaini.

Klausīties Franci Šūbertu ir kā atvērt durvis uz citu pasauli; tas ir kā ieiet pasaulē kājām gaisā jeb – kur iepriekš bija debesis, tagad ir zeme.

Klausīties Džoakīno Rosīni ir kā klausīties ložmetēju.

Ektora Berlioza koncerts ir kā kaujaslauks; kā liesma, ko var redzēt, bet kuras siltumu nejūt; kā ciematiņš, kas sakņupis skaņas kalnāja pakājē.

Friderika Šopēna mūzika ir kā ūdens.

Roberta Šūmaņa sonātes ir kā klausīties vecvecmāmiņas pasakas bērnībā.

Klausīties Fēliksu Mendelsonu ir kā klausīties, bet ne skatīties, labu, episku filmu.

Izturēt Riharda Vāgnera operu ir kā klausīties dziedātāju, kuru akompanē četri orķestri, kas katrs spēlē citu simfoniju; tā ir mentāla spīdzināšana, kādu drīkst veikt tikai algebra.

Johana Štrausa orķestrālā miera un kārtības traucēšana liek domāt par slepkavību ķīniešu teātrī.

Klausīties Sergeja Prokofjeva baletus ir kā lasīt dzejoļus.

Klausīties Dmitrija Šostakoviča Prelūdijas ir kā klausīties fascinējošā diskusijā starp fugālajām balsīm, kas apspriež, ko Bahs un Šopēns reāli nozīmē satrauktajam krievu ģēnijam.

Klausīties Pēteri Čaikovski ir kā klausīties Sergeju Rahmaņinovu.

Klausīties Gustavu Māleru ir kā klausīties attēlojumu tam, ko nozīmē būt man vai jebkuram citam cilvēkam visā mūsu apjukumā un nepilnībās.

Klausīties Klodu Debisī ir kā klausīties dzeju valodā, kuru nepārvaldi pilnībā, bet mazliet saproti, – tu uzķer dažus vārdus šur un tur, bet nevari noturēt pilnasinīgu sarunu.  

Klausīties Arnolda Šēnberga mūziku labākajā gadījumā ir kā klausīties matemātikas uzdevuma risināšanu, bet sliktākajā gadījumā tā ir kā pāri dažādiem mūzikas instrumentiem dzenāti kaķi; kā lekcija par ceturto dimensiju ķīniešu valodā.

Ģērģa Ligeti Adventures ir kā klausīties, kā ļaužu bariņš ar alerģijām staigā pa pļavu pavasarī.

Klausīties Hannes Darbovenas Rekviēmu ir kā klausīties 20. gadsimtu.

Klausīties Džona Keidža 4′33″ ir kā klausīties.