raksti

— SAGĀNA. Fonētiska mīlestība

Santa Remere

22/02/2022

Atcerējos kādu no deviņdesmito gadu vasarām, kuru nodzīvoju Zolitūdē uz mežvīteņiem apauguša balkona. Galīgi bez naudas, toties ar vieglu, pastāvīgu uzbudinājumu un vairākām Fansuāzas Sagānas grāmatām, kuras malu uz apli – līdzīgi kā viņas varones mēdza klausīties plates.

Mūsdienās runāt par Fransuāzu Sagānu ir gandrīz kā vēlreiz aprakstīt to, cik jauka un mākslas vēsturē nozīmīga ir Monmartra. Bet laiks paiet un, neskatoties uz nodrāztām leģendām un suvenīru fetišismu, Monmartra joprojām spēj aizsist elpu, uznirstot aiz stūra, vai kad nākas tai atkal uzskriet kāda neprātīga ekscentriķa biogrāfijā, kurā šīs vietas gaisotne tīši vai netīši atstājusi iespaidu – vai tas būtu Eriks Satī, Andrē Bretons (lai izvairītos no stereotipiem, apzināti nepieminu tipiskāko Monmartras mākslinieku buķeti), agrīnie fotogrāfi, flâneur’i vai pirmo naktsklubu saimnieki, kas namu fasādes pārvērta par apdzīvojamu Dantes dzeju un live art performancēm – šajā mākslas pakalnā vienmēr atrodas kaut kas piemirsts, savā laikā nenovērtēts, un tā nenoliedzami ir vieta, kurai piemīt ne ar vienu nesajaucama aura.

Tāpat ir ar Sagānu: liekas, ko tur vēl piebilst? Viņas vārds ir sinonīms ne ar vienu citu nesajaucamam, rūgti saldam rakstības stilam, melanholijai, savas eksistenciālās vientulības dzīvespriecīgai pieņemšanai. Līdz ar skanīgo vārdu Sagāna, kuru autore aizņēmusies no Prusta varones princeses de Sagānas (Kurzemes hercoga meitas), acu priekšā nostājas noteikts rakstnieces tēls līdz ar visām franču buržuju klišejām – Kannām, kūrortiem, kabrioletiem, kazino, krāpšanu… Bet paiet laiks, pāriet studentu nemieri, pāriet Jaunais vilnis, feminisma pirmais, otrais un trešais vilnis, pāriet franču “jaunais romāns”, kurā Sagānas darbi nekad nav ietilpuši, un Sagāna joprojām spēj ieinteresēt gan pusaudzi, gan melanholisku pusmūža lasītāju un pat jaunu latviešu režisoru, kurš pieņem izaicinājumu uzvest Sagānu uz Dailes lielās skatuves. Rakstnieces dēls neticamā kārtā atrod viņas papīros vēl kādu puspabeigtu manuskriptu un 2019. gadā izdod mātes pēdējo darbu. Rakstniece apgalvoja, ka nekad nav gribējusi “ieiet vēsturē”, jo tā ir vīrišķa principa pazīme, kas viņai kā sievietei nav svarīga. Tomēr, ja reiz viņu atceramies, varbūt ir vērts to darīt caur viņas darbiem, nevis dzeltenajām ziņām, kuras rezumējot, sanāk, ka Sagāna uzrakstīja divus īsus romānus, pāršalca pasauli, bet pēc tam tikai atražoja pati sevi, nodzērās, nošņaucās un visu nopelnīto pazaudēja spēļu zālēs.

 

Fransuāzas Sagānas pirmās grāmatas Esiet sveicinātas, skumjas varone, septiņpadsmitgadīgā Sesila, tāpat kā viņas vienaudze – autore –, piedzima uzdzīves un baudas pielādētā pasaulē. Sesila uzauga bez mātes – ar tēvu kā paraugu un vērtību etalonu. Ja vien tēviem būtu piens, varētu teikt, ka viņa ir “ar pienu iezīdusi” to, ka raizes un atbildība ir tikai dienu putas, kuras jūra sakuļ un vējš aizpūš prom, bet jēga ir vieglumā, fatālā bezrūpībā, kuru viņa identificē kā īsto dzīves sajūtu. Tieši tēvs Sesilai iemācīja, ka no romantiskām attiecībām ir jānovēršas, tiklīdz tām piezogas smagme. Tas pats attiecas arī uz sarunu vai sadzīvisku situāciju, kura kļuvusi neērta. Sēdies ātrā mašīnā un brauc prom, cik ātri vien vari, no problēmas vai cilvēka, kurš tevi garlaiko. Un visi tev vienmēr piedos, jo tu esi dzīves luteklis, aizkustinošs bērns, kurš nezina, ko dara. Visi tevī iemīlas, tevi mīl, tāpēc ka paši gribētu tā dzīvot – tu viņiem atgādini par laimi. Šis pludmales romāna stāsts risinās kā pingponga mačs starp izvēlēm – mīlēties vai lasīt Bergsonu (“man ir daudz vairāk dotību, lai saulē skūpstītos ar kādu puisi, nevis lai iegūtu grādu”),1 turklāt morālo izvēļu spriedzi kāpina šīs vasaras īsums – Francijā gan vasaras nav tik īsas kā pie mums, vienkārši 1954. gadā kontracepcijas tabletes vēl nav legalizētas. Karš vēl visiem spilgti atmiņā, bet piekrastes ceļi ir stāvi un līkumoti, mašīnas – kaut arī ātras, joprojām masīvas un grūti vadāmas. Apziņa par to, ka liktenīgā krauja, iespējams, gaida jau aiz nākamā pagrieziena, vējo gaisā kā melanholiskas skumjas, savukārt pret netīru sirdsapziņu palīdz “aizdedzināt cigareti, uzlikt kādu plati, piezvanīt draugam”.2 Esiet sveicinātas, skumjas es franču eksistenciālisma literatūras plauktā noteikti liktu pirms Kamī un varbūt arī pirms Sartra.

Sagānas otrās grāmatas varones, deviņpadsmitgadīgās Dominikas, izcelsme netiek uzsvērta, bet viņas balss turpina Sesilas iekšējo monologu. Brīvības garšu un netikumības garu Dominika ir “iezīdusi”, lasot Prustu, Stendālu, Flobēru, Balzaku, Židu, Prevēru, Merimē. Tāpat kā Sagāna, arī Dominika ir mācībās neieinteresēta Sorbonas studente, kura biežāk uzkavējas turīgu ļaužu viesistabās, nevis aukstajās auditorijās un savas jaunības dēļ patīk gan Bernāram, gan viņa onkulim, gan onkuļa sievai, kura viņu gluži kā lellīti cenšas saģērbt pēc jaunākās modes, kaut arī nojauš, ka spurainā “lellīte” palaikam guļ ar viņas vīru. Romāns sanāk īss gan Dominikai, gan viņas autorei – cik gan ilgi var turpināties šāds melodrāmas sižets, kura atrisinājums nav sevišķi svarīgs? Tas vajadzīgs tikai, lai būtu iemesls secīgi pierakstīt pie pusdienu un kafejnīcu galdiem veiktos novērojumus un noklausītās sarunas, kuras tik trāpīgi raksturo cilvēku attiecību paradoksālo nolemtību un saldsērību, kā arī francisko “art de vivre”, caur kuru viņi sevi apliecina kā zvērinātus empīriķus, kas par vienīgo drošticamo izziņas līdzekli atzīst juteklismu.

Romānam Pasmaidot sižets kalpo tikai kā arkāde, pa kuru ieskrieties iemīlēšanās un iekāres caurvējam, lai tas caur vārdiem leģitimizētu savu nozīmi cilvēku dzīvē un atdotu viņiem drosmi pretoties falšumam, kuru parasti veicina aprēķins, mazdūšība, bailes riskēt ar savu statusu. Pārticīgā vide realitāti vērš tuvāku sapnim, vienlaikus nodrošinot laboratorijas apstākļus, kuros iekšējās jūtu pasaules vērojumam pārāk netraucē sadzīves pienākumu ēnas. Dominika riskē ar visu, piekrītot afērai ar Liku. Dominikai nav ko zaudēt, dodoties uz satikšanos ar sava mīļākā pievilto sievu. Toties caur šo situāciju viņa ieved lasītāju šaurā kauna, sāpju un vilšanās mirklī, kurā aizstāvēšanās līdzeklis ir atklātība un savu vājību atzīšana. Abos gadījumos galvenā varone rēķinās ar to, ka dzīvei ir paisuma/bēguma raksturs un viņa ļaujas katastrofai ar vieglu smaidu par tās nenovēršamību.

Trešajā Sagānas romānā piezogas bažas – “kas notiks ar mums pēc mēneša, pēc gada”3 – atsaucoties uz Žana Rasina traģēdiju Berenīke par Romas imperatora un Palestīnas valdnieces intīmo attiecību drāmu –, bet kopumā viņa turpina to pašu tēmu arī savā piektajā, septītajā, piecpadsmitajā romānā. Atkārtojas motīvi, reizēm atgriežas tie paši personāži un dažādās intonācijās skan tā pati balss… Varones dodas pieaugušo dzīvē, viļas, kļūdās un paliek pie savas taisnības. Sagāna atkal un atkal uzjauc džezīgu kokteili no diviem vai trim neuzticīgiem pāriem, savrupmājas terases, jūras tuvuma, gadalaika noskaņas, platānām, kazu iemītām taciņām, pāris filozofu name-dropping, dažiem zīmīgiem klasikas citātiem, viskija, aperitīviem, ielenēm, pamuļķiem, azartspēlēm, bet tas viss tikai nolūkā reģistrēt galveno varoņu emociju uzplūdus un atplūdus, atzīmējot brīžus, kuros izkristalizējas cilvēku “patiesās jūtas”. Viņas romānu varoņu galvenā iezīme ir tā, ka viņi cenšas sev nemelot, kamēr visu pārējo autoru romāni, tā vien liekas, veidojas tikai no nespējas laikus atzīt patiesību. Sagāna citu pēc cita jauc šos kokteiļus, vēro eksperimentus, lai arī vairs neviens cits viņas darbs nesasniedz tādu atzinību kā pirmie divi, kurus viņa vēl rakstījusi kā nepiekāpīga pusaudze.

 

Man personīgi atskatīšanās uz Sagānu no 2022. gada maliņas mazliet apreibināja galvu. Atcerējos kādu no deviņdesmito gadu vasarām, kuru nodzīvoju Zolitūdē uz mežvīteņiem apauguša balkona. Galīgi bez naudas, toties ar vieglu, pastāvīgu uzbudinājumu un vairākām Fansuāzas Sagānas grāmatām, kuras malu uz apli – līdzīgi kā viņas varones mēdza klausīties plates. Franču oriģinālu, šķiet, biju izzagusi no skolas bibliotēkas un caur to patiesībā pirmo reizi pa īstam apguvu šo valodu – tulkojot, salīdzinot, preparējot un izrunājot vārdus, kas vai nu atvēra jaunu manis kārtu vai arī ietērpa to, kas manī pašā nupat bija izplaucis un atkailinājies. Es biju jaunāka par septiņpadsmit gadus veco rakstnieci un uztvēru viņu kā autoritāti, bet vienlaikus manī parādījās arī tāds kā sāncensības gars, kas iekšēji kūdīja – redzi, tev vēl ir priekšā vairs tikai pāris gadi, kuros uzrakstīt kaut ko vismaz tik pat īsu un nozīmīgu. Sagānas formāts iedrošināja, taču man nebija ne tuvu tik daudz piedzīvojumu, iztēles, mīļāko un pieredzes bagāžas – mans tālākais ceļojums bija ar vilcienu uz Bulduriem, kur, cepinoties spīdīgā peldkostīmā ar Sagānas grāmatu rokā, nepacietīgi gaidīju, kad kāds manī iemīlēsies.

Arī nākamajā un aiznākamajā gadā, kad pārlasīju viņas “Pasmaidot”, manī iekšā kaut kas turpināja gruzdēt – “tu jau tūlīt būsi vecāka par Sagānu, bet nekad nebūsi tik īpaša, tik talantīga kā viņa… varbūt tomēr? Gadiņš šur vai tur…” Un tad es to grāmatu noslēpu labi tālu, un sāku lasīt nopietno literatūru. Bergsonu, starp citu! Man joprojām ir 1999. gada izdevums “Bergson et le bergsonisme”. Pret viņu vismaz es nejutu skaudību. Tomēr man kaunpilni jāatzīstas, ka tieši Sagānas uzliesmojošais slavas skrējiens kabrioletā pa Francijas dienvidu pludmalēm un Parīzes izdevniecībām iedvesmoja mani uz visu, ko nu varēju aizsniegt no sava Zolitūdes balkona, – nosūtīt franču dzejoļa atdzejojumu jauno tulkotāju konkursam, tikt pie pirmās redaktora izraibinātās publikācijas mākslas žurnālā un, tikko sasniegušai pilngadību, mesties ar autostopiem uz Parīzi, Dienvidiem, Sentropē – uz jebkuru vietu, kam priekšā bija Sent- un vismaz divas defises nosaukumā.

Drausmīgi, bet es šo Sagānas ietekmi nekad nebiju savilkusi kopā ar personīgās dzīves turpmākajiem  piedzīvojumiem. Francijas dienvidu pludmales, starp citu, nav neko vērtas. “Villas” ir vienveidīgas, bezpersoniskas mājiņas, klintīm apkārt ir tīkls, lai kādam neuzkrīt uz galvas akmens, jūra visbiežāk ir ledaina, smiltis – raupjas, kioskā pārdod rozainas iešļūcenes un bezgaumīgas pastkartes, pusdienās mēs visbiežāk ēdām atsaldētu picu, bet restorāns bija tālu. Jā, vietējais vīns bija lēts un pludmalē varēja sauļoties bez krūštura, bet cigarešu kiosks svētdienās bija ciet un arī visādi citādi es nevarēju vien sagaidīt, kad atkal būšu mājās.

Skaistais un “sagāniskais” nebija Francijā, bet gan valodā. “Kā tāds dzīvīgs, silts zvērs manī joprojām mājoja neskaidras skumjas, tieksme pēc vientulības.” “Vai tev negribētos labāk būt laimīgai un tad nelaimīgai nekā nekādai?” “Jūs, jaunava, droši vien esat no tām nelaimīgajām eksistenciālistēm? Taisnību sakot, mīļā Marta, šie dzīvē vīlušies jaunieši sniedzas pāri manai saprašanai.” “Tā bija jau vismaz desmitā reize, kad sirmi kungi, aiz veselības plīstošiem vaigiem, siekalaini izgāza pār mani savu svēto sašutumu, vēl jo bēdīgāku tāpēc, ka paši nemaz nezināja, ko nozīmē eksistenciālisma jēdziens.” “Klausījos viņā, bet sāpes nejutu. Pati nezinu, kāpēc. Pārņēma sajūta, ka klausos filozofijas kursu, kam ar mani nav tieša sakara.” “Man allaž  drusku patikuši nelaimīgi radījumi, kuriem lemts meklēt mierinājumu pie man līdzīgām Venerām.”4

Sēžot Vecrīgas ēstūzī “Divas zivis” un skatoties kā mans septiņus gadus vecākais draugs runā ar otru puisi par Ciceronu, “Gredzenu pavēlnieku” un BBC, es absolūti izbaudīju visus Sagānas varoņu stāvokļus – tik ļoti iemīlējusies, ka no uztraukuma nevarēju apēst pat ķiploka grauzdiņu sev priekšā uz šķīvja, un tik laimīgi stulba. Jā, es tikai skatījos, kā viņi runā, nevis klausījos, jo Sagānas varones nekad neklausījās – galda runas par politiku viņām bija kā televizora šņākoņa fonā, viņas koncentrējās tikai uz savu iekšējo izjūtu vērošanu. “Lasīt man patika tīri labi, bet runāt par literatūru šķita garlaicīgi.”5 Par ko gan es būtu ar viņiem runājusi – es vēl pirms gada reizēm spēlējos ar lellēm, gulēju vecmammas gultā, ļaujot satīt savas nosalušās kājas vilnas jaciņā, un rakstīju uz televīziju vēstules Deividam Bovijam. Tā bija pirmā vasara, kurā biju sapratusi, ka esmu piepildīta ar vēlmēm un ka šo vēlmju īstenošana sniedz lielāku gandarījumu nekā apziņa, ka esmu rīkojusies labi vai pareizi. Apbalvota ar spēju skaidri atšķirt to brīdi, kad esmu patiešām iemīlējusies, no brīža, kad šī mīlestība jau kļuvusi par aukstu zivi. Kāds vēl tur vēl Cicerons, kāds vēl BBC…

 

Sagāna bija 20. gadsimta Rembo – jaunais ģēnijs, kas ienesa pasaulē vieglumu, dumpinieciskumu, kuru daudzi un daudzas savā dzīvē nevarēja atļauties un kurš spēj iedvesmot joprojām… Viņa bija rakstniece ar milzīgu harismu – franču brīvā gara iemiesotāja, kas uzņēmusies tēlot šo lomu, publisko sensāciju, kuru pasaule sagaidīja atplestām rokām, jo egocentrisko, bezkompromisu anarhiju ir tik viegli piedot jaunam cilvēkam. Sagāna izdzīvoja seksuālo revolūciju 1954. gadā, kamēr 1968. gada paaudzi mammas vēl stūma ratiņos. Un nevis vienkārši atzīstot, ka arī sievietēm piemīt juteklisms, bet, metoties Hemingveja cienīgos pretējā dzimuma iekarojumos – neparakstoties ne uz ko mazāk, kā bija Prustam vai Sartram, vai vēlāk Belmondo tēlotajiem sliktajiem puišiem. Vienmēr izvēloties baudu, kaislību un norokot jebkādu iegrožojošu morāli un tikumību patiesības vārdā. Revolūciju, kuru gandrīz piecdesmit gadus vēlāk es izdzīvoju uz sava balkona Zolitūdē un kas bija pielaidusi dzirksteli nevienas vien dredainas austrumeiropietes pakulās – Parīzes universitātēs pēc ES robežu atvēršanas daudzas metās meklēt sagānisko franču garu, kura tur sen vairs nebija. Ironiski, vai ne? Jo no šodienas perspektīvas ir grūti iztēloties seksuālu revolūciju, kuras ainavā nestaigā tēti ar latēm rokās un bēbīšiem ergosomās.

Sagāna, kas uzaugusi, pārtiekot no franču virtuves un literatūras delikatesēm, tās nonšalanti aizmeta pār bortu, liekot saprast, ka pietiks par brīvību teoretizēt – ir laiks to piedzīvot. Visiem, visām. “Vieglā literatūra” viņai bija kas līdzīgs “vieglajai automašīnai”, ar kuru viņa varēja nokļūt, kur vien vēlas arī bez vīrieša palīdzības. Sagāna konceptualizēja vieglumu, ieliekot to dzīves centrā, pārspīlējot un reflektējot par viegluma nozīmi bez moralizēšanas, paskaidrošanas – tikai ar teksta radīto pieredzi, vārdu virknējumiem, situāciju ritmu, kurā vienmēr varēja nojaust viņas brīvo, brīvdomīgo personību. Ar savu “vieglo literatūru” viņa iznīcināja īsto vieglo literatūru – viņa apvērsa situāciju, kurā “viegls”, “dāmu”, “sentimentāls” bija kļuvis par sinonīmu raksturojumam “otršķirīgs”. Sagāna nekad nav bijusi otršķirīga, un viņu mīlēja visi – no mājsaimnieces līdz prezidentam. Viņa izcīnīja uzvaru, bez kuras, iespējams, 1968. gads nemaz nebūtu varējis notikt. Pēc tam, protams, sabiedrības acīs viņa kļuva par “vecu uzdzīvotāju”, kuras domas vairs nevienam nebija sevišķi interesantas… Un mēs zinām, ka arī tā nav taisnība – Sagāna bijusi “ietekmīga figūra” visu mūžu. Viņa parakstīja 121 manifestu pret karu Alžīrijā, 343 manifestu par tiesībām uz abortu, atteicās no Gonkūra balvas un akadēmijas pagodinājumiem, jo viņai par tiem “nospļauties”, regulāri sēdēja kafejnīcā ar Sartru, jokojās par slimībām ar prezidentu Miterānu, kad viņš jau bijis uz nāves gultas. Viņa bija Kobeins vai Vainhausa, kurai pietika bezkaunības nenomirt un kura turpināja radīt un rakstīt.

Es nezinu, kā ir citiem, bet man – jo sevišķi ņemot vērā Sagānas gaižredzīgo ietekmi uz manu personīgo dzīvi – daudz svarīgāk par spilgto debiju bija tas, KAS NOTIKA TĀLĀK – pēc izraušanās, pēc uzšvirkstējušās liesmas. Vai un viņa spēja dzīvot pēc pašas uzstādītajiem standartiem. Vai viņa, kas bija dzīva vēl 21. gadsimtā, bija zaudējusi ilūzijas par tīro, vienmēr kaislīgo kopā būšanu vai tomēr dzīvoja viena – ilgi un laimīgi? Veca, piedzērusies un slima kā Regīna Ezera savā Ķeguma mājā, pierakstot sava laika sabiedrības “zemdegas”, – vai viņa bija laimīga? Un man ir aizdomas, ka – jā! Jo viņas laime bija neierobežotā vārdu lidojumā, kurš nejūt nekādu pienākumu un kurš atļaujas reizēm tikai uzburt sajūtu, neizsakot absolūti neko.

“ – Tā kā man nav draugu ar mašīnām, – ierunājās Nikola, – man ir liegtas pastaigas pa mežu. Viņa brīdi paklusēja un piemetināja: – Vispār jau man nav draugu arī bez mašīnas. – Jūs droši vien jūtaties ļoti vientuļa? – Nē, es to pateicu vienkārši tāpat – lai satricinātu gaisu.”6 Kaut ko pateikt vienkārši tāpat – džezam. Pārgulēt – vienkārši priekam. Zaudēt nevainību – aiz gara laika. Teikt “es tevi mīlu” – tikai tāpēc, ka patīk, kā tas skan. Sagāna ir viena no autoriem, kas cilvēkiem, vietām un situācijām piemītošo je ne sais quoi auru prot iezīmēt tik precīzi un sataustāmi, it kā tā būtu patstāvīgs un svarīgs līdzdalībnieks cilvēku dzīvēs, nevis spoks, kuru nojauš gaisā, bet par kuru nerunā un nerēķinās, tikai  piemet tikai kā garšvielu sižetā balstītos stāstos.

“Reiz viņa bijusi maza, mazliet noslēpumaina meitene, tad jauniete, pēc tam sieviete.” Sagānas pēdējais romāns ir par dzīvi pēc… Par laiku, kad short ride in a fast machine ir beidzies ar avāriju, bet mašīnā paliek izdzīvojušie. Nav romantiskās bojā ejas un mēs nevaram idealizēt aizgājušo varoņu nerealizēto dzīvi. Kaut arī lasītāji strīdas par šī darba kvalitāti, es ļoti labi saprotu, kāpēc to ir nolēmuši pārrakstīt, izdot un pat iztulkot latviešu valodā.

Mani, protams, šajā darbā tāpat kā citos viņas romānos tracina mizogīnija – tas, kā tiek nicinātas garlaicīgās sievas un mātes un jaunas meitenes kalpo baudai. Man nepatīk, kā autore smīkņā par jauniem vīriešiem, zemāka statusa cilvēkiem, “pederastiem” vai kā “debils” un “mikrocefāls” tiek lietots kā lamuvārds (kaut arī sižets bieži iegrozās tā, ka šie brašie apcēlēji izrādās daudz neveselāki un defektīvāki par “slimajiem”). Man daudz kas tur liekas greizs, jo sevišķi jau hemingvejiskās ainas, kur kapteinis piestūrē saulainā krastā, ielej viskiju un “paņem priekšā” kādu jaunu meiteni, jo viņš taču ir dzīves nesaprasts un vismaz godīgs pret sevi un savām “vīrieša vajadzībām”. Bet nu… Mēs labi zinām, ko viņa ir “ēdusi” – kādā ģimenē un sabiedrībā dzīvojusi, un to, ka viņas grāmatplauktā Margerita Dirasa ilgu laiku bijusi vienīgā sievieškārtas autore. Bet mēs zinām arī to, ko sižetam šajos stāstos ir tikai statista loma.

Sagānas pēdējo grāmatu Visos sirds nostūros  es redzu kā simbolisku viņas daiļrades pēcvārdu. Es redzu tajā viņas humoru, pašironiju, atsaukšanos uz sevi, pārspīlētus “sagāniskos” paradoksus, parodiju par patmīlīgo buržuju Franciju. Romāna darbības vieta ir neglīta, platānām apstādīta savrupmāja un tās “jaunlaulāto istaba vai – kā šajā gadījumā – avārijā cietušu laulāto guļamistaba”.7 Romānā darbojas vairākas sievietes, kas “slimas ar žēlsirdību, līdzīgi kā ar vējbakām vai holeru”, kāda bordeļa saimniece, kuras ielā “grūti atrast stāvvietu” un kas ir “izkrāsojusies kā klases audzinātāja”. Māja ir piegrūsta ar eklektiskām mēbelēm – marokāņu pufiem un grieķu Veneru imitācijām. Tās saimnieks Anrī Kresons – “kressalātu, žāvētu augļu un dažādu prātam neaptveramu produktu imperators” – ir īskājains, valdonīgs francūzis, kurš no bāra krēsla lec kā “no laktas” un ir izlasījis visu Balzaku. Šajā stāstā būt pieaugušam nozīmē, ka tev ir “ķerts dēls, sabiedriska un stulba vedekla, neglīta un idiotiska sieva.” Tomēr aiz visa tā ir nepārprotama cerība, ka patiesas jūtas ir iespējamas arī pēc ģimenes iziršanas, sabiedrības izviršanas, pēc slimības, vilšanās, zaudējumiem, arī tad ja esi vecs vai “debils”, jo “sakauta sirds vēl ir pukstoša sirds, tad viss atkal var kļūt par logu, kas atvērts uz terasi skaistā rudens pēcpusdienā. Tad pirmā lapa uz jūsu vaiga vairs nav pagātnes pļauka, bet neiedomājama, pēkšņa un neizbēgama laime, nesaprotama laime, lai kāds arī būtu vārds, kādā to saucat.”

Par šo Sagānas dēla pārrakstīto romānu franču kritiķi mēdz teikt, ka to sarakstījis mākslīgais intelekts, kurš iekodēts ģenerēt “sagānisku” tekstu. Bet man ir diezgan vienalga… Es neesmu nemaz tik liela Sagānas darbu cienītāja, turklāt nevienu vien viņas tekstu esmu sapratusi tikai pa pusei vai lasījusi atgremotā tulkojumā, kurš tā vietā, lai izceltu gaisīgās vārdus spēles, pārstāsta garlaicīgu melodrāmas sižetu, bet pat tikai no tekstā ieskicētajiem kaktiņiem uztvere ir spējusi savilkt kopējo ainu un nojaust to atmosfēru… Tas ir līdzīgi kā klausīties franču dziesmās, kurās nesaproti ne vārda, bet kuras tevi maina uz mūžu. Es dramatizēju, protams.

  1. No romāna Esiet sveicinātas, skumjas (1954).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Turpat  (atpakaļ uz rakstu)
  3. F. Sagānas trešā romāna nosaukums Pēc mēneša, pēc gada  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Visi citāti no romāna Pasmaidot (1955).  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. No romāna Pēc mēneša, pēc gada.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Šeit un turpmāk citāti no romāna Visos sirds stūros (2019).  (atpakaļ uz rakstu)