— Cilvēks observatorija

Par Italo Kalvīno romānu Palomars (Jāņa Rozes apgāds, 2022)

“Lai ko es teiktu vai rakstītu, tas viss ir pakārtots saprātam, skaidrībai un loģikai,” Italo Kalvīno reiz sacīja kādā intervijā,¹ atbildēdams uz nedaudz dīvainu jautājumu – kāda vieta viņa darba dzīvē ir delīrijam. Tik strikts izteikums par tik daudzšķautnainu darbību kā rakstniecība diez vai var būt absolūti patiess, tomēr tas labi saskan ar pieeju, kāda nolasāma Kalvīno darbu pamatos, it sevišķi, kad runa ir par garākiem tekstiem. Vismaz šķietami pilnīga kontrole pār struktūru, rūpīgi pārdomāta konstrukcija, precizitāte, ko gribētos dēvēt par matemātisku vai arhitektonisku, – tas viss patiešām ir skaidri ieraugāms viņa darbos, turklāt šīs iezīmes nekādi nekaitē “dabiskam” teksta ritējumam. Tās labi redzamas gan divos iepriekš izdotajos Kalvīno darbu latviešu tulkojumos (Neredzamās pilsētas un Ja reiz ziemas naktī ceļinieks), gan arī jaunākajā no tiem – nelielajā, koncentrētajā romānā Palomars.

Palomars ir strukturēts ļoti īsās nodaļās, ko nesaista nekāda darbības vai laika vienotība, tomēr romāna iedalījuma pamatā ir stingra sistēma, kas tiecas lasījumu iekļaut noteiktās formās (ar to var iepazīties nodaļu trīsciparu numerācijas skaidrojumā grāmatas beigās). Palomaram nav sižeta, bet tas nenozīmē, ka tam nav nekādas virzības. Gluži pretēji – tieši šī sistēma veido savdabīgu saturisko progresiju, kas no tās izriet vienkārši aritmētiski: tā kā nodaļu trīsciparu numerācija ir lineāra (1.1.1., 1.1.2. utt.) un katrs no trim numerācijas elementiem 1, 2, un 3 signalizē par noteiktu tematisko ievirzi, tad skaidrs, ka nodaļas, kuras sākas ar 1 vai 2, cipara 3 apzīmētajai tematikai pievērsīsies mazāk nekā nodaļas, kuras sākas ar 3. Tā gan nav notikumu virzība, īsti to nevar saukt arī par psiholoģisku attīstību (plašos vilcienos tā gan ir virzība no pasaules vērojuma uz introspekciju un ieraušanos sevī), un vispār ir skaidrs, ka Palomars citu Kalvīno darbu vidū, iespējams, vismazāk līdzinās tradicionālam romānam.

Tomēr tam ir kas tāds, ko varētu dēvēt par galveno varoni, vai tā vismaz var pieņemt: Palomara kungs. Te gribas vēlreiz atsaukties uz to pašu interviju. Kalvīno tajā noraidīja iespēju, ka viņa darbos kāda loma varētu būt nejaušībai. Ņemot vērā Kalvīno aizrautību ar dabaszinātnēm, domājams, arī tas, ka Palomara kungu sauc tāpat kā vienu no slavenākajām astronomiskajām observatorijām – Palomaras observatoriju Kalifornijā –, nav vienkārši sakritība. Nedaudz ekscentriskais un introvertais Palomara kungs jau no paša romāna sākuma nododas vērojumiem, cerēdams ar piemērotu skatījumu uz atsevišķo – viļņiem jūrā, kailām krūtīm, pļavu, putniem utt. – galu galā izprast arī visu universu. Īsi sakot, viņš mēģina sevi pārvērst par izziņas rīku. Tāpat kā observatorija dažādām elektromagnētiskā starojuma spektra daļām izmanto dažādus instrumentus, tā arī Palomara kungs izmanto dažādu veidu vērojumus (piemēram, kontemplatīvu vai interpretējošu).

Tomēr universs nav padevīgs, realitāte ir ņirbīgi haotiska, mainīga. Palomara kungs cīnās ar demarkāciju – uz ko gan skatīties, kādas ir vērojamā objekta robežas, kurā brīdī tas pārvēršas par ko citu? Un nelāgi nav tikai ar objektu vien – nav skaidrs arī tas, kā vērot. Viņš ir ieklīdis dziļi epistemoloģijas biezokņos, kur nelīdz ne kartes, ne citādas instrukcijas, ne intuīcija: piemēram, zvaigžņu karte ir grūti nolasāma un sastatāma ar zvaigžņoto debesi, savukārt kāda Kioto tempļa instrukcijas, kam vajadzētu atbrīvot no relativitātes, vest pie absolūtā un attīrīt prātu, tūristu pūlī nav izpildāma. Un karte plašākā izpratnē varbūt pat nozīmē pasaules pakļaušanu cilvēka brutalitātei.

Palomara kunga mēģinājumi izprast universu (kurā ietilpst arī cilvēku sabiedrība) un atsevišķus tā elementus, proti, redzēt lietu tā, ka tā “nozīmē pati sevi un neko citu, atrazdamās starp lietām, kas tāpat nozīmē pašas sevi un neko citu” (99. lpp.), ir lemti neveiksmei, un nav pavadoņa, kas viņu no šī biezokņa izvestu. Viņš dzīvo izteikti semiotiskā pasaulē, kur lietas un parādības ir apaugušas neskaitāmām nozīmēm, un viņa paša vērojums nekad nav brīvs no uzslāņojumiem un nevar izlauzties no kultūrrāmjiem. Šo pasauli cilvēks ir sakārtojis, meklēdams “pēc izejas no dzīvošanas apjukuma un šausmām”, uz ko ceļš ir “ieguldīt sevi lietās, atpazīt sevi zīmēs, pārveidot pasauli par simbolu kopumu” (73. lpp.). Tāpat arī Palomara kungs pats apzinās, ka “nekad nespētu sevī apslāpēt vajadzību tulkot, pāriet no valodas uz valodu, no konkrētiem tēliem pie abstraktiem vārdiem, no abstraktiem simboliem pie konkrētām pieredzēm, aust un pāraust no jauna analoģiju tīklu” (84. lpp.).

Līdz šim esmu vairījies no f vārda. Bet ko tur liegties – Palomars ir filozofisks romāns. Brīžiem pat rodas vēlme pasludināt, ka tā galvenais varonis ir nevis Palomara kungs, bet gan vērojums, kas šaudās no viena objekta uz citu, nonāk komiskās situācijās, atduras pret nepārvaramiem šķēršļiem, izmēģina dažādus ceļus uz pilnību, tomēr nekad to nesasniedz. Iespējams, lasītāju, kam Palomars būtu pirmā saskare ar Kalvīno, nu varētu pārņemt bažas, vai tik tas viss nav kaut kas pārmērīgi abstrakts, sauss, sagudrots. Galu galā ne visi klasiskā postmodernisma perioda darbi – un Kalvīno vēlīnie romāni, manuprāt, ir pie tiem piederīgi – ir novecojuši veiksmīgi. Daži no tiem mūsdienās šķiet pārāk shematiski vai programmatiski.

Tomēr Kalvīno ir pārlaikmetisks autors. Formālus eksperimentus un teorētiskus meklējumus viņam pārliecinoši, ar apbrīnojumu vieglumu un bieži vien ļoti asprātīgi izdodas sakausēt ar ikdienišķu, cilvēcisku pieredzi un vērīgu humānismu, tāpēc viņa darbi ir ne vien intelektuāli piesātināti, bet arī dzīvīgi un aizraujoši. Turklāt Palomarā šī sintēze liekas īpaši spilgta, varbūt tāpēc, ka atšķirībā no vairākiem iepriekšējiem romāniem, kas ir izteikti metaliterāri, šajā darbā lielāks uzsvars ir uz cilvēka saikni ar pasauli, nevis, piemēram, lasījuma un teksta attiecībām.

Palomars ir reizē ļoti konkretizējošs darbs, kur uzmanība pievērsta sīkām detaļām, un arī ļoti vispārīgs – tādā ziņā, ka Palomara kungs iegūst ar labvēlīgu ironiju iezīmēta Ikviena aprises. Palomars izrādījās Kalvīno pēdējais romāns, un tas katrā ziņā ir lielisks noslēgums lieliskai literārajai darbībai. Kārtējo reizi jāpiezīmē – nevainojamā Daces Meieres tulkojumā.

1. Italo Calvino, The Art of Fiction No. 130. The Paris Review.  (atpakaļ uz rakstu)