— Anarchy in the UKR

Neliels fragments no Latvijā labi pazīstamā ukraiņu autora Serhija Žadana trešās prozas grāmatas Anarchy in the UKR (Фоліо, 2005), kas izdota arī Vācijā, Francijā, Norvēģijā un citviet.

 

10. Kreiso maršs.

 

Nekad neinteresējies par politiku, nelasi avīzes, neklausies radio, izdauzi savam tēvē kineskopu, ieliec tur krāsainu Mao vai Fidela portretu, neļauj viņiem tevi appist, nepieslēdzies pie tīmekļa, neej uz vēlēšanām, neatbalsti demokrātiju, neapmeklē mītiņus, nestājies partijās, nepārdod savu balsi sociāldemokrātiem, neielaidies diskusijās par parlamentu, nesaki par prezidentu – mans prezidents, neatbalsti labējos, neparaksti nekādas petīcijas prezidentam, viņš nav tavs prezidents, nemāj ar roku gubernatoram, ja satiec viņu uz ielas, piedevām tu viņu nekad nesatiksi, neej uz tikšanos ar savu kandidātu – tev nav kandidāta, neizrādi interesi par arodbiedrību darbību – arodbiedrības tevi izmanto, neatbalsti nacionālo atdzimšanu – pirmo viņi pakārs tevi, tu esi viņu ienaidnieks, tu esi viņu ebrejs un homoseksuālis, tu esi viņu fašists un boļševiks, tu viņiem traucē nodarboties ar politiku, organizēt priekšapmaksu, paaugstināt reitingus televīzijā, traucē viņiem tevi appist, kontrolēt internetu, uzvarēt vēlēšanu cīņā, attīstīt demokrātiju, sasaukt mītiņus, organizēt partijas dzīvi, cīnīties ar sociāldemokrātiem, bloķēt parlamenta darbu, panākt, lai tiktu ievēlēts tautas prezidents – tautai vajadzīgs tautas prezidents! noslēgt vienošanos ar labējiem, iniciēt vēršanos pie prezidenta – pie sava, pie tautas prezidenta! turēt aiz pautiem gubernatoru – vest viņu ielās, pie tautas! iedabūt varas orgānos savus kandidātus – veidot savu vertikāli! dabūt zem ķepas arodbiedrības – kāpēc, tu, mauka, netici arodbiedrībām?! piešķirt vērienu nacionālajai atdzimšanai – pakārt laternās pie operas visus ienaidniekus, papriekš ebrejus, pēc tam homoseksuāļus, varbūt arī fašistus un boļševikus, tik un tā lielais vairums no viņiem ir ebreji un homoseksuāļi, beidzot izaudzināt normālu paaudzi, kas palīdzēs viņiem nonākt pie varas un liks mierā, mierīgā valstī, kurā visiem jau būs pie dirsas politika, avīzes un radio, kurā neviens neko nezinās par Mao un Fidelu, kurā nestāvēs pat pieslēgties pie tīmekļa, aiziet uz vēlēšanām, atbalstīt draņķa demokrātiju, pat pārdot savu balsi sociāldemokrātiem nestāvēs, kādas vēl diskusijas par parlamentu, kādas vēl par prezidentu – vai tad tev ir prezidents? kādi vēl labējie un petīcijas – tev nav vajadzīgas petīcijas, tev nav vajadzīgs gubernators, tu nepazīsti savu kandidātu, tev pie dirsas, kādas arodbiedrības biedrs tu vispār esi – arodbiedrība maksā par visu; kāda vēl nacionālā atdzimšana – pirmo pakāra tavu kaimiņu, nākamais būsi tu.

Politika ir uzpirkta, avīzes un radio uzpirkti, tēvē – tu pats zini visu patiesību par tēvē! Mao ir miris, Fidels miris, neļauj, ka tevi appiš! tīmeklis tiek kontrolēts, vēlēšanas ir uzpirktas, parlaments uzpirkts, prezidents uzpirkts – tev nav prezidenta! labējie ir uzpirkti – valstī nav normālu labējo! petīcijas cep par naudu, gubernators ir uzpirkts, tavs kandidāts uzpirkts – tu zini, kam ir pārdevies tavs kandidāts?! arodbiedrības ir uzpirktas, visas arodbiedrības uzpirktas, sen un caurcaurēm, visi, visi arodbiedrību līderi sen uzpirkti vai beigti un pagalam! nacionālās atdzimšanas nav! viņi vienkārši grib tevi pakārt! viņiem obligāti vajag tevi pakārt! pakārt tevi aiz kājām laternā pie operas! uzmest tev cilpu kaklā un izsist no kājapakšas veco kantora krēslu! tā, lai visi redz! lai neviens nevar izvairīties no tava neaizsargātā rumpja! lai visi noskatās, kā tevi mētā spirgts augusta vējš! viņi tikai par to vien domā, maukas! maukas! viņi domā par tevi! tu  nedomā par politiku! avīzēs ir maukas! radio – maukas! televīzijā – maukas! Mao, mauka, Fidels, bļaģ, mauka! tīmeklī ir tikai maukas un pidari! vēlēšanās – maukas! demokrātija ir pārdevušies maukas, parlaments – pārdevušies maukas! prezidents – mauka, tas nav tavs prezidents! labējie, gubernators, kandidāts – maaaauuukaaas!!! kādas petīcijas??? kādas arodbiedrības??? kāda atdzimšana??? maukas!!!!!!!!

Un pēc tā visa pamēģini nepārdoties.

Man patīk lasīt memuārus par karu neatkarīgi no tā, ar kādu dienesta pakāpi un kurā pusē autors karojis – vai viņš bija vērmahta virsnieks vai petļuriešu staršina, vai viņš arī turpmāk paliek meksikāņu partizānu līderis, vai viņu līdz šai dienai uzskata par čečenu lauka komandieri – karadarbības aprakstos laiku pa laikam ir samanāms tas naratīvs, kas man personīgi šķiet ārkārtīgi godīgs un simpātisks – ja reiz tev jau ir iznācis pašrocīgi labot vēstures un ģeogrāfijas kontūras, diez vai tu sāksi nodarboties ar moralizēšanu un didaktiku, visa tava aģitācija šādā gadījumā nevienu neinteresēs, jo tev aiz muguras stāvēs kaut kas daudz svarīgāks – tava biogrāfija, tava līdzdalība īstā, nepastarpinātā dzīvē, dzīvā vēsturē, reālā politikā, tādā, kādai tai arī jābūt – uz ielām, masveidīgai un netaisnīgai. Tad vismaz pret to nevar būt nekādu pretenziju.

Mani nekad nav interesējusi politika, izņemot tos gadījumus, kad tā ielīda pa mana dzīvokļa durvjapakšu un sāka smirdēt tieši manā virtuvē, tad es par to interesējos, būtībā interesējos par to, kā no tās tikt vaļā. Pamēģini kādreiz tikt vaļā no politikas savā dzīvē, redzēsi, vai tev izdosies, cik ilgi tev pietiks spēka un pacietības, viņa ieķeras tā, ka nemetas, šī slampa, viņa līdīs šķirbiņās un plaisās, manipulēs ar tevi, manipulēs kā likts, tu, pats nemanīdams, sāksi piedalīties šajā spēlē, kas sarīkota tev, bet pamēģini spēlēt pēc saviem noteikumiem un uzreiz dabūsi pa nagiem, pamēģini viņai pateikt – okei, es gribu nodarboties ar politiku, es gribu iestāties normālā komunistiskajā partijā, kur šajā valstī ir normāli komunisti? kāpēc viņi visi braukā meršos? Es gribu normālu parlamentu, kas legalizētu hašišu, es negribu šīs resnās cūkas par saviem deputātiem, es negribu baņķieri par savu gubernatoru un par savu kandidātu – kaut kādu biezo, kuram pie dirsas darbaļaužu tiesības, es gribu iestāties arodbiedrībā, bet gribu, lai tā būtu normāla arodbiedrība, ar ložmetējiem un fugasiem, petīcijas man nav vajadzīgas, paldies.

Es patiešām gribētu interesēties par politiku, es gribētu, lai manas valsts jaunatne interesētos par politiku, nodarbotos ar to, lai politika nepiederētu tiem vecajiem, ietramdītajiem pimpjakātiem, kuri mītiņos runā par nacionālo atdzimšanu, bet es gribu, lai tā – šī jaunatne – cīnītos ne par varu, es gribu, lai tā cīnītos ar varu, lai tā ieņemtu bankas un bloķētu apgabala administrāciju, lai tā kontrolētu budžetu un mestu klerkus ārā pa viņu kabinetu logiem, lai tā izietu sestdienas talkās ar melniem karogiem, ar karogiem melno biksīšu krāsā, klau, vienosimies par tādām nacionālās atdzimšanas metodēm, citā veidolā politika mani tik tiešām neinteresē, un arī es tai diezin vai izraisu īpašu interesi.

Tad nu labs ir – katrs paliek pie sava – jūs pie sava piķa, es pie savas kaņepītes, īstenībā es ar jums dzīvoju vienā valstī, es šo valsti mīlu, es nebraukšu no tās projām, pat ja jūs sāksiet represijas, viss normāli – jūs mani netraucējat, man tāpat kā jums mājās ir radio un televīzija. Es vienkārši skatos citus kanālus.

Nākamajā rītā mēs atkal gulējām zālē pie šosejas, un gaidījām autobusu uz vienalga kuru pusi. Doneckas-Zaporižjas šoseju sildīja saule, debesis bija zemas un svaigas, tomēr tajās jau virmoja rudens sausums, vēl dažas nedēļas, un sāksies īsts rudens, zāles sula no šīs priekšnojautas kļuva sūra, zeme bija silta un gaiss – nekustīgs. Es gulēju un negribēju celties, es zināju, ka šogad šī ir mana pēdējā zāle, pēdējais siltais gaiss, diez vai vēl nonākšu uz šīs šosejas, diez vai vēl kādreiz te gulēšu, vismaz šajā dzīvē diez vai. No tā sametās īpaši silti. Pusstundas laikā Baltais noķēra mašīnu un aizbrauca mājās. Vēl pēc kādas stundas mēs apturējām autobusu un braucām uz pretējo pusi.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova