literatūra

— Meitiņa

Tamāra Horiha Zerņa

25/02/2022

Ir tāda metode, kas palīdz samierināties ar realitāti: katrā situācijā tu maksimālā detalizācijā modelē visļaunāko variantu.

Tamāra Horiha Zerņa — ar šādu pseidonīmu par rakstnieci kļuva tulkotāja, kura, karam sākoties, pārtapa brīvprātīgajā armijas palīdzē. Divu gadu laikā viņa simtiem reižu braukusi uz frontes līniju, vedot Ukrainas karavīriem visnepieciešamāko. Arī viņa kabatā turējusi rokasgranātu, zinot, ka tad, ja apturēs separātisti, šādi būs visvienkāršāk aiziet no dzīves un nenokļūt gūstā. Rakstīt grāmatu viņu pamudināja spīts un stāsti, kurus nebija iespējams nepastāstīt. Tamāras Horihas Zerņas debijas romāns Meitiņa tiek dēvēts par šobrīd labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā. Piedāvājam trīs fragmentus no šī darba, ko 2020. gadā izdevis apgāds Dienas Grāmata.

 

INTRO

 

Ledusskapī rēgojās caurums. Izrobotās malas bija aizliekušās, un lukturīša stars notvēra šķembu, kas bija pielodējusies pie sienas. Zem kājām šņirkstēja stikla lauskas, no augšas tecēja ūdens un virtuves stūrīša vietā atradās armatūras un betona gabalu kaudze.

— Liekas, man nav kur dzīvot, — paldies, kaptein! — un nekā ēdama arī nav, jo mūsu stratēģiskās rezerves ir nokūpējušas līdz ar ledusskapi.

Būtībā šī epizode varēja kļūt par sākumpunktu stāstam, tāpat arī jebkurš no vairākiem notikumiem, kuri bija risinājušies pirms tās, savijoties ideāli precīzā cēloņsakarību ķēdē, kurā neviens posms nav ne izsvītrojams, ne apejams. Taču man, gluži kā mums visiem, svarīgākais ir nevis sākums, bet beigas. Un beigas ir tādas, ka esmu dzīva.

Es to būtu noglabājusi sevī, tik tiešām. Ja nebūtu šīs domas, ka kaut kur Antverpenē (brīnišķīgs nosaukums, man ļoti patīk, kā tas ripinās uz mēles līdzīgi tvirtam ābolītim) vai Madridē, vai, teiksim, Kijivā vai Vinnicā dzīvo tāda pati trīsdesmit gadus veca sieviete. Un varbūt arī viņai nav ne ģimenes, ne bērnu. Viņa līdz vēlam vakaram aizkavējas darbā, metina savas vitrāžas, glezno, cep maizi vai risina ar skolēniem kontroldarbus. Vai galīgi neko nedara un dzīvo no autortiesībām (vēl viens brīnišķīgs vārds). Viņa šodien ir novilkusi no interneta šokolādes tortes recepti. Un stāv pie plīts, maisa kakao ar sviestu glazūrai, nezinot, ka viņas sakārtotā, omulīgā pasaule sasprāgs šķēpelēs.

Tas ir kā radiācija. Tu to neredzi, nevari sagaršot, tikai gaisā vīd kaut kas caurspīdīgs, un tev derētu iedzert jodu vai bēgt, kamēr nav par vēlu.

Es savai nezināmajai Antverpenes draudzenei pajautātu — paklau, vai tev ir, kur bēgt? Paskaties uzmanīgi un padomā, kur ir tava nauda un dokumenti, kur soma ar visvērtīgākajām lietām, bet ne pārāk smaga, lai tu pati spēj to panest. Starp visvērtīgākajām lietām jābūt sausajai pārtikai un divām gaļas konservu bundžām, aptieciņai ar nalbufīnu, lukturītim ar rezerves baterijām, labam nazim un maiņas apakšveļai. Pieraksti to cilvēku kontaktus, pie kuriem tu varēsi padzīvot, un uzzīmē takas, pa kurām iziesi.

Ja nu pēkšņi tu sagribēsi palikt, dažādu iemeslu pēc, taču galvenokārt sava naivuma dēļ, ja tu nesadūšosies pamest savu darbnīcu, ja tev būs žēl suņa vai kaimiņienes — galu galā, te var būt simt iemeslu palikt, — tad tev vajadzēs mainīties. Lai izdzīvotu, tev vajadzēs nomirt. Skaties, tava māja ir nodegusi. Nodegusi mašīna, porcelāna zvaniņu kolekcija un bibliotēka. Tā visa nav, skaidrs? Dažu ķermeņa daļu arī, starp citu. Padomā, kā tu dzīvosi bez rokas, kājas vai ar nogrieztu ausi. Pieņem izvarošanu un arī jebkuru citu ņirgāšanos, abstrahējies.

Trenējies un esi modra. Lai izdzīvotu, tu ēdīsi zemi. Un zemi tu liksi ēst.

 

IV

ANTRACĪTS

TANGO DONBASS

 

Ir tāda metode, kas palīdz samierināties ar realitāti: katrā situācijā tu maksimālā detalizācijā modelē visļaunāko variantu. Runā, ka, smagi slimojot, tā esot vieglāk sasparoties.

Vairākas dienas veltīju pārdomām. Iedvesmai atvēru monitorā sabombardētās Groznijas skatus, pārlasīju atmiņas par pirmo Čečenijas karu. Man nebija nekādu šaubu, ka Donecka kļūs par karadarbības arēnu, uz to viss virzījās, par spīti “Krimas scenārijam”, par kuru šeit bļāva bezmaz no katras tējkannas. Pirmām kārtām, kāpēc viņi domā, ka Krimā kara nebūs? Un kā vēl būs, krustām šķērsām to pussalu saars un noslīcinās, pieminiet manus vārdus. Otrām kārtām, Donbasam ir savs, īpašs ceļš, bet ne jau nu tik ļoti īpašs. Ja kāds peld kā pīle, pēkšķ kā pīle un nirst kā pīle — tad jūsu priekšā, visticamāk, ir pīle. Ja kāds piesauc karu, draud ar karu, trenējas karam un ieved jūsu teritorijā zaldātus — pie jums, visticamāk, būs karš.

Vissaprātīgākā un loģiskākā rīcība būtu evakuēšanās. Ar manu naudu pietika dzīvoklim rajona centrā. Es sameklēju dažus variantus Čihirinā un plānoju aizvizināt uz turieni babu ar vērtīgajām mantām, lai viņa tur ar savu pensiju padzīvotu tik ilgi, līdz šeit viss būs nokārtojies.

Kvalitatīvs plāns, kā nu ne. Taču Olha Ivanivna kategoriski atteicās doties prom no pilsētas.

— Man ir 76 gadi, nekur es nebraukšu.

— Babiņ, bet tu padomā. Kad ies vaļā, te taču visu sabumbos lupatās.

— Tad lai mani arī sabumbo, nebraukšu.

— Klau, es nejokoju. Kuram būs vieglāk, ja tu aiziesi bojā? Padomā par savu sirdi, par savu cukuru. Braucam, labi? Tur ir kluss dzīvoklītis, pārlaidīsi bardaku, pēc tam atgriezīsies, ja gribēsi.

— Tad pati arī brauc. Ko nu nebrauc?

Es zināju, kāpēc nebraucu, un šī apjausma man bija nākusi vienā no bezmiega naktīm skaidra un ideāli saprotama kā Mendeļejeva tabula apstulbušā Mendeļejeva acu priekšā. Es gribēju atriebties. Turklāt ne jau abstrakti, globālā līdzsvara atjaunošanas un taisnīguma uzvaras līmenī. Es gribēju reāli, materiāli atmaksāt. Gribēju redzēt dažu labu no tiem, kuri ar nogrieztām zīmotnēm baros vazājās pa mūsu ielām, no tiem, kuri bija ieradušies un apmetušies Doneckas pievārtes sanatorijās un atpūtas namos, no tiem, kuri tagad, šajā pašā brīdī, trenēja “zemessargus” ar Vologdas izloksni, dresēja viņus kaujai manas pilsētas apstākļos. Es gribēju redzēt viņus tieši acu priekšā, izstieptas rokas attālumā ar pārgrieztu rīkli. Gribu, lai asinis šļāktos no artērijas kā strūklaka, lai katrā izelpā laistu burbuļus. Gribu iebāzt pirkstus šajā brūcē, sataustīt karstu miesu, pārcirstu traheju, sasmalcinātos, asos kakla skriemeļus. Kā es sapņoju piežmiegt kaut vienu no viņiem! Likās, tad nozudīs tukšums krūtīs un es beidzot spēšu sasildīties.

Nespēju atrast tādus vārdus, lai aprakstītu šo naidu. Neviens svētais mūks tik kvēli nelūdzas grūta gavēņa askēzē; neviens zāles stiebriņš tā nesapņo par auksta ūdens lāsi tuksneša vidū; neviens bārenis tā neilgojas pēc mātes rokām, kā es ienīdu, kā es alku un tiecos pēc viņu agonijas.

Biju ideālā pozīcijā, lai uzsāktu partizānu karu. Nevienam nevajadzīga un ārēji neuzkrītoša, taču sīksta un izturīga, es pazinu šos pagalmus un ielas, pratu izbraukt no pilsētas pa simt dažādiem ceļiem un tikpat nemanāmi atgriezties. Man nebija ne vīra, ne bērnu, un tas, kas agrāk šķita personiska traģēdija, tagad izrādījās ievērojama priekšrocība. Nav ģimenes — nav vājo vietu, mani ne ar ko nevar šantažēt. Varu aiziet tikai ar mugursomu vien vai vispār bez mantām un tikpat veikli uznirt kaut kur citur. Man nav bail no tehniskām lietām, patīk mehānismi un shēmas — vai tad tiešām man neatradīsies pielietojums?

Neko no tā visa es nevarēju pastāstīt nedz babai, nedz kādam citam, šīs nu nav tās emocijas, ar kādām var lepoties. Tāpēc paklusēju.

— Zini, ko darām? Tad braucam tagad gatavot krājumus. Tu zini, kādi krājumi vajadzīgi, ja nu sākas karš?

Baba zināja. Mēs platā vālā izpļāvām cauri tirgus, sapirkāmies miltus, cukuru, sāli, makaronus, eļļu; vairākas dienas kausējām cūku taukus un likām burkās gaļu, un vēl arī apstaigājām aptiekas, veidojot rezerves zālēm no visa. Sapirkāmies sveces — gan parastās parafīna, gan vaska baznīcā, gan veselu kasti apaļo aromātisko vannas sveču. “Ziepes, sveces, sāls, sērkociņi. Ziepes, sveces, sāls, sērkociņi” — līdzīgi nodrillētai platei skanēja galvā. Šampūns pret utīm. Petroleja un prīmuss, ne tikai ēdiena gatavošanai vien. Petroleja arī labi palīdz pret parazītiem un vēl sunim sajauc pēdas. Plaša iedarbības spektra antibiotikas, amoksicilīns, augmentīns, furazidīns pret cistītu. Paketes, sieviešu higiēna, marle un pārsēji. “Zelts, vēl vajadzīgs zelts,” čukstēja iekšējā balss. “Iešuj jostā, ieliec kabatiņā. Nēsā līdzi.” Taču zelta man nebija.

Pilsētā tikmēr notika savādas lietas. Ēku okupēšana aizvien vairāk atgādināja klaunādi. “Alkosardzi” saukāja tikai par bomžiem un klauniem, ne citādi, uz viņu iknedēļas “tautas sapulcēm” gāja arvien mazāk cilvēku, bet barikādes un teltis pie administrācijas stāvēja tukšas un ātri bruka kopā. Sākumā piketu dalībniekiem maksāja līdz divsimt hrivnām dienā, bet pēc tam vai nu sponsoriem mainījās koncepcija, vai beidzās nauda, un stāvēt vajadzēja jau “par ideju”. Tikai idejisko tur bija gaužām maz. Mērkaķodamies pakaļ galvaspilsētas maidanam, viņi krāva sev apkārt riepas un kannas, un jo augstākas riepu grēdas slējās pie administrācijas, jo mazāk cilvēku palika tās teritorijā. Centra iedzīvotāji cieta no šādas kaimiņu būšanas, ņemot vērā, ka kontingents gulēja, ēda, mīza viņu kāpņutelpās un zaga atkritumu tvertnes.

Mēs vēl joprojām sanācām kopā īsos mītiņos, divreiz sarīkojām lielas akcijas, taču godīgi teikšu, ka es uz tām gāju drīzāk pienākuma pēc, kā uz darbu, nevis tādēļ, ka sirds aicināja. Lai draugi man piedod, bet tajā bija kaut kas teatrāls, tāds kā šamanisma elements. Ko mēs varējām likt pretī bruņotiem kaujiniekiem? Savus karogus? Labo vaigu?

Kā tie protestanti… Krastmalā pie koka krusta diendienā Dievu lūdza bariņš ticīgo. Viņi klaigāja ap mācītāju, dziedāja korāļus un cieta mokas kā pirmie kristieši. Katru dienu viņiem uzbruka appīpējušies skolnieki un pensionāri visās marasma gradācijās, nāca klāt un draudēja tipi civilapģērbā, bet šī dieva draudzīte uz provokācijām nereaģēja. Varbūt es kaut ko nesapratu, bet, ja viņi kaut reizi būtu sakooperējušies ar mūsu pašaizsardzības vienību un samizojuši uzbrucējus, kazi, lūgšanas tiktu uzklausītas?

Atceros, kā pēc kāda mītiņa mēs tinam kopā karogus un mums pēkšņi klūp virsū vairāki rumpji, kas dzīvoja barikādēs pie administrācijas. Drausmīgi, nodzērušies, ar mežonīgu zvēru bara gājieniem: pieskriet klāt un sakost, visi pret vienu. Ak tu draņķis tāds! Kā biju stāvējusi ar karogkātu rokā, tā arī metos viņiem pretī ar vienu vienīgu vēlēšanos vismaz kādam  tikt klāt, salauzt šo kātu pret to stulbo galvu. Ieraudzījuši mani skrienam, mērkaķi apstājās, paminstinājās un pēkšņi laida ļekas vaļā. Es pat izslējos lepnumā — padomā tikai, cik baiga gan esmu dusmās! Bet tad pagriezos un ieraudzīju aizmugurē kādus desmit mūsu puišus, kuri bija atbalstījuši manu izklupienu. Nu labi, dodamies tālāk uz priekšu, un tie lupatlaši skrien, garāmgājējus grūstīdami. Dzirdu — viens telefonā auro: — …ļaķ, viņi iet šturmēt! Tūlīt šturmēs!!! — Mēs patrenkājām viņus vēl pārsimt metru un tad apstājāmies — tiešām, nebruksim taču iekšā tai ēkā. Mēs te esam tikai desmit.

Joprojām par to žēl. Ja nu mēs toreiz būtu iegājuši?

 

22.05.2014

 

Tad pienāca diena, kad lavīna gāzās lejā. Kad spriedze, visus šos mēnešus krājusies, tomēr eksplodēja, un šis sprādziens aizskaloja stutes, kuras tik centīgi bijām būvējuši, sargājot normālas dzīves šķietamību. Nu re, viss. Vairs nav jādomā par peļņu, nav jākaļ plāni remontam vai atvaļinājumam. Nav jāraizējas par vecumdienām un dzīvošanu no pensijas, jo, kā mēs skaidrāk par skaidru ieraudzījām,  pensijas nebūs. Dīvainā brīvības izjūta, kas pārņem nāvei nolemto; vēl dīvainākā apjausma, ka šis liktenis ir reizē gan nejaušs, gan likumsakarīgs, ka tas ir Dieva sods un neredzēts, neticams pagodinājums.

Pienāca diena, kad vairs nekas nebija jāpierāda, kad tu paliki viens pret vienu ar savu izvēli, ar savām debesīm un savu sirdsapziņu.

Kopš tās dienas viss kļuva citāds un piepildījās ar jaunu saturu. Miegā un bezmiegā, bailēs un bezbailībā, klusumā un kliedzienā, mīlestībā un naidā es nebiju viena. Sajutu sev aizmugurē to sieviešu spēku, kuras darīja to pašu tādos pašos apstākļos. Cepu maizi, un rokas veikli iejauca mīklu, it kā šis būtu to ierastais darbs. Mazgāju formastērpus un atcerējos, kā asiņainās drānas tika skalotas āliņģī. Izgāju naktī, un ēna bez skaņas slīdēja pa zemi kā neredzams dzīpars, un es zināju, ka nonākšu galā un pārradīšos, pirms ausīs rīts.

Nebūs iespējams atrast vārdus, lai aprakstītu sāpes un pazemojumu, ar kādu mēs iesaistījāmies karā. To bezpalīdzīga izmisuma izjūtu, kad nemācītie, nemākulīgie, nesagatavotie vīrieši krita kā nopļauti, nesaprazdami, no kuras puses nāk šāvieni. Cik dziļš bija mūsu satricinājums, ieraugot, ka mūsu pašu komandieri strādā ienaidnieka labā. Kad sapratām, ka no jauna jābūvē visi sakari, visi nocietinājumi; ka mums nav resursu un nav valsts. Ka tas mehānisms, kuru mēs bijām pieraduši uzskatīt par valsti, patiesībā ir noslēgts sevī, to sen ir nobloķējušas un paralizējušas bailes un nekompetence.

Apburtā princese modās no simtgadu miega, notrausa zirnekļa tīmekļus no acīm, novaidēdamās izvingrināja čīkstošo kaklu un palūkojās apkārt. — Eu, vāks! — viņa nosēcās, skrējienā pāraudama kājas un pūlēdamās izvilkt no skrandu, peļu apgrauztu mēbeļu un satrupējušu dēļu kaudzes vismaz kaut ko noderīgu, kaut vai mietu, lai tikai atkautos no vilkiem, kuri ir jau klāt, jau lec pie rīkles, jau tecina uz krūtīm badīgas siekalas.

Lai Dievs jums nedod dzīvot satricinājumu laikos. Taču kaut ikkatrs zinātu, kā tas ir — atrast atbalstu vislielākā izmisuma brīdī. Ķerstot vēju, nostāties uz zemes. Sajust, kā asinīs mostas dziļais, mūžsenais, noglabātais un instinktu līmenī slēptais. Kā tas ir — pieiet klāt un iespļaut ellē, skaidri zinot, ka nekas ļauns tev nenotiks. Jo taisnība ir tavā pusē. Jo dzimta un saknes ir tavā pusē. Jo tavi mirušie ir tavā pusē, un tavi nedzimušie arī tepat, uz labā pleca.

Kaut katrs ieraudzītu, kā izgaist maldi, kā mutuļo un ceļas spēks, kuru vairs netur seni lāsti. Kā šeit, Donbasa leģendārajās stepēs, kuras īstenībā nepavisam nav stepes, bet lauki, gravas un mežu joslas, starp skursteņiem un terikoniem izgāja smalciņš stāvs. Cik nedroši gājēja lika soļus sava ceļa sākumā, un cik dimdoša un pašapzinīga viņas gaita bija kļuvusi beigās. Kā viņa pielika rokas pie debesīm un iesmējās azartiskās priekšnojautās, un no šiem smiekliem zeme iesprāga un izgriezās ārup, noraujot kājnieku mīnu stieples un izspļaujot skitu bultu uzgaļus.

Negaidījāt? Jo ļaunāk jums.

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova