— Pagātnes smirdīgā elpa

Tagad es zinu, ko nozīmē bezspēcība ļaunuma priekšā. Jā, šis, paldies Dievam, nav tāds ļaunums, kurš jau ielauzies manās mājās, pie maniem bērniem. Taču šī ļaunuma smirdīgā elpa ir jūtama, un tas ir pa īstam. Tagad saka – reiz par šo rakstīs vēstures grāmatās un dzejā, uzņems filmas un pārrunās, apspriedīs, analizēs, bet man šķiet, mēs vēl neesam nonākuši tik tālu, lai ar runātu par “reiz”. Līdz tam vēl tāls ceļš, jo ļaunums, lai arī nav tik slīpēts un visvarens, kāds tas pašam sev izskatās spogulī, ir uzblīdis milzīgi plats un masīvs. Un agresīvs.

Visvairāk tracina divas lietas. Pirmkārt, ka viņš slepkavo bez jelkāda iemesla. Ja ir kāds iegansts – aplams, neattaisnojams, stulbs – tad var runāt iemeslu un konsekvenču kategorijās. Šajā gadījumā iemesla nav. Otrkārt, patoloģisko melu daudzums, kurā Putins slīcina (un sekmīgi noslīcina) savējos. Viss šis tā saucamais karagājiens nevarētu notikt, nevarētu pat sākties, ja tas nebūtu – no sākuma līdz galam – izmērcēts vienos vienīgos melos. Izrādās, arī no meliem var uzbūvēt karagājiena mašīnu, nekādas idejas, ideoloģijas, nekādas apsēstības ar ticības vai citiem jautājumiem nav vajadzīgas.

Līdzīgi kā jūs visi, arī es šajās drausmīgā februāra dienās esmu pielipis ziņu straumei, bildēm, uzsaukumiem. No tā vairs netiek vaļā. Ir prieks par kritušo krievu karavīru bildēm. Tas ir riebīgi un nenormāli, tā nedrīkst būt. Vai viņiem bija (ir) izvēle? Džonatana Litela Labvēlīgo centrālais jautājums – vēl viena no daudzām paralēlēm ar nacistu asinspirti. Kremļa šefs velk mūs atpakaļ 20. gadsimtā, pats no tā nav izlīdis un paliek traks, ka kāds cits dzīvo jau citā laikmetā. “Viņš ir pagātne,” The Guardian saka rakstnieks Vladimirs Sorokins. Un tā ir skaudība. Pašam sava – varena, bet nez kāpēc visas pasaules apbižota cara – pasaulīte. Diemžēl ar podziņu nevis uz vēdera, kuru nospiežot var aizlidot un patverties savā namiņā uz jumta, bet čekā audzinātās rokās. Nospiedīšu, un lai lido visi pārējie, ne jau es.

Un vēl. Pārdomājot Gunara Janovska rakstīto, kurš lielāko daļu no savas rakstniecības veltīja tam, lai pieminētu, neaizmirstu Latvijas iznīcināšanu, nāk prātā tas, cik pamazām un nemanāmi šādas lietas nobriest. Toreiz, trīsdemitajos, un tagad – divdesmitajos. No vienām vēlēšanām, kāda it kā nenozīmīga likuma, kas ierobežo medijus, līdz vajadzīga tiesas sprieduma panākšanai un kāda opozicionāra noslaktēšanai. Meli aug un briest, līdz kādudien, kad tavs dēls tiek sūtīts pāri robežai nokaut savus vienaudžus, tu vairs nedrīksti teikt vārdus “karš” un “uzbrukums”. Tu drīksti klusēt, baidīties un smaidīt. Jo drūma seja neizskatās pēc dzimtenei lojālas izpausmes. Nodevēja pazīme.