— Kants un antropoloģija

Par Elvīras Šimfas monogrāfiju Kanta antropoloģija (LU Akadēmiskais apgāds, 2021)

Katrs, pat paviršs Eiropas kultūras un intelektuālās domas vēstures pazinējs, būs kaut reizi dzirdējis par vācu filosofu Imanuelu Kantu (1724–1804). Viņš tiek uzskatīts par vienu no visu laiku ietekmīgākajiem un pazīstamākajiem filosofiem, kura domas un argumenti ietekmējuši virkni zinātņu, mākslas un kultūras jomu. Interesants ir arī fakts, ka Kanta dzīve un ievērojamākie darbi savijušies ar Latviju. Tīrā prāta kritika (1781), Praktiskā prāta kritika (1788), Tikumu metafizikas pamatojums (1785) pirmpublicējumu piedzīvoja Johana Frīdriha Hartknoha izdevniecībā Rīgā, bet Spriestspējas kritika (1790) – Liepājā. Savukārt Kanta brālis, skolotājs Johans Heinrihs, dzīvoja un strādāja Durbē, Jelgavā un Liepājā.¹ Kants pats visu mūžu nodzīvoja Kēnigsbergā, agrākajā Prūsijā. Kanta domāšanas precizitāte, pamatīgums un sistemātiskums joprojām iedvesmo un rosina filosofus pievērsties Kanta intelektuālā mantojuma analīzei un interpretācijai. Viena no Kanta pētniecēm ir arī filosofijas doktore Elvīra Šimfa, kurai tikko iznākusi apjomīga monogrāfija Kanta antropoloģija.

Mūsdienās antropoloģija ir disciplīna, kas nodarbojas ar cilvēka fiziskās, kultūras, sociālās un lingvistiskās attīstības izpēti, sākot no aizvēstures līdz mūsdienām. Tā ir samērā jauna disciplīna, kas radās tikai 19. gadsimta sākumā. Tomēr tās saknes meklējamas jau 18. gadsimta pēdējā trešdaļā. Tā veidojas Apgaismības laikā kā alternatīva teoloģiskajam skatījumam uz cilvēka dabu, tieši cilvēku nostādot cilvēces izpētes centrā. Kants pilnībā iekļaujas šajā pieejā, lai gan nenoliedz teoloģisku interesi par cilvēka dabas pilnīgu izpratni. Jebkurā gadījumā Kants bija viens no pirmajiem domātājiem, kas jebkad lasīja lekcijas par antropoloģiju kā neatkarīgu akadēmisku disciplīnu universitātes līmenī.² Tas bijis lekciju kurss ar ļoti plašu apmeklētību; kurss, kas ticis veidots aizraujošs un populārzinātnisks. Tiesa, Kanta grāmata par antropoloģiju Antropoloģija pragmatiskā nolūkā, kurā apkopots gadiem lasītais lekciju materiāls, iznāca tikai viņa dzīves nogalē, 1798. gadā. Šajā darbā tiek veikta cilvēka kā tautas, rases un cilvēku dzimtas pārstāvja (individuālā un kolektīvā) jutekliskās iedabas elementu noskaidrošana un analīze.

Kanta morāles filosofijas darbu pētīšanas problemātika

Sarežģītais vēsturiskais domu un darbu konteksts rada daudzus jautājumus par dažādo Kanta filosofijas daļu sistemātisko un vēsturisko saistību, to skaitā – kā interpretēt Kanta morāles filosofiju. Īpašas grūtības bieži vien rada maz novērtētais fakts, ka Kanta interese par ētiku, reliģiju un antropoloģiju iesniedzas 18. gs. 60. gados, kad Kants nepublicēja darbus par minētajām jomām (1781. gadā tika izdota Tīrā prāta kritika). Šis fakts ir licis atsevišķiem pētniekiem, tostarp latviešu filosofiem (piemēram, Pētera Zalītes disertācija Imanuela Kanta mācība par brīvību (1894)), runājot par Kanta morāles filosofiju, koncentrēties galvenokārt uz Kanta teorētisko filosofiju un pieņemt, ka filosofijas praktiskie aspekti ir sekundāri, sava veida novēlots un, iespējams, nejaušs papildinājums. Šai tendencei ir pat daļēji attaisnojams pamats, jo gadu desmitiem Kants galvenokārt nodarbojās ar teorētiskiem izziņas jautājumiem, kas saistīti ar matemātiku, fiziku un tradicionālo metafiziku, un visas karjeras laikā viņam bija svarīgi uzsvērt, ka arī praktiskajā filosofijā ir jāievēro robežas, kas atbilst mūsu teorētiskajām pamatzināšanām, tostarp tam, ko viņš uzskatīja par savu kritiski pamatoto metafiziku kā zinātni.

Saskaņā ar Kanta morāles filosofiju, mums kā saprātīgām un racionālām (ar prātu apveltītām) būtnēm ir noteikti pienākumi, un šie pienākumi ir kategoriski, proti, absolūti un neierobežoti ne ar kādiem nosacījumiem. Tie jāpilda neatkarīgi no iespējamajām sekām. Morāle nav spontāna tieksme un jūtas. Tā nav rīcība, par kuru cilvēks varētu gaidīt atalgojumu. Tā ir labprātīga pakļaušanās pienākumam. Vienīgais rīcības noteicējpamats ir morālais likums, ko nosaka prāts – kategoriskais imperatīvs. Kategoriskais imperatīvs ir viens likums “rīkojies tikai pēc tādas maksimas, kādu tu reizē vari gribēt topam par vispārēju likumu”, taču Kants piedāvāja dažādas tā formulas.³

Kategoriskais imperatīvs ir formāls, jo nesaka priekšā, ko tieši darīt atsevišķajā situācijā. Tas neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem liek vadīties no savas gribas autonomijas, lemt un rīkoties patstāvīgi. Līdz ar to Kanta ētika tiek uzskatīta par tīru ētiku. Kanta ētikas tīrība balstās tās formālajā raksturā. Tieši šī iemesla dēļ Kanta ētika tiek arī kritizēta. Ievērojama daļa no pētījumiem par Kanta morāles teoriju veltīta tam, lai iebilstu šai kritikai un skaidrotu jūtu vietu un lomu šajā morāles teorijā. Kā norāda Šimfa, līdzīgas ievirzes pētījumi ir viens no iemesliem, kāpēc pēdējās desmitgadēs Kanta pētniecībā aktuāla kļuvusi antropoloģija – nozare, kurā filosofs daudz paveicis un kura veido būtisku kontekstu viņa galveno ideju izpratnei, sevišķi ētikā.

Vai morālā antropoloģija ir atbilde uz Kanta ētikas formālismu?

Kants darbos ir atklājama morālā antropoloģija kā “praktiskās filosofijas” daļa, un tam ir būtiska saikne ar cilvēka iedabas struktūru – šīs iedabas nosacījumi ir būtiski, lai veicinātu un kavētu morāles principus, tāpēc ir svarīgi precīzi saprast, kā Kants nošķir “morālo” un “pragmatisko” antropoloģiju, kā arī to, ko viņš sauc par “fizioloģisko” antropoloģiju. Kants nošķir fizioloģisko un pragmatisko antropoloģiju mācību par cilvēku, norādot, ka pēdējā attiecas uz cilvēku kā brīvu būtni. Ir daudz skaidrojošu pretrunu par to, kā tās ir saistītas, un to skaidro Šimfas monogrāfija. Šimfa min vēl vienu svarīgu aspektu, paskaidrojot, kā šī cilvēka dabas koncepcija vislabāk izpaužas Kanta darbos par reliģiju (Reliģija tikai prāta ietvaros (1793)), uzsverot cilvēka dispozīciju uz labu un slieksmi uz ļaunu.

Pragmatiskā antropoloģija ir vienīgā antropoloģijas koncepcija, ko Kants ir pilnībā izstrādājis (tā publicēta darbā Antropoloģija pragmātiskā nolūkā), tāpēc jautājums par morālās un pragmatiskās antropoloģijas attiecībām ir sarežģīts. Ir pētnieki, kas pieņem, ka Kanta filosofijā var atrast ētikai piederīgu antropoloģiju, proti, morālo antropoloģiju. Šiem meklējumiem raksturīgs pieņēmums, ka morālā antropoloģija ir ietverta pragmatiskajā antropoloģijā. Ja morālā antropoloģija netiek atzīta par nopietnu problēmu, tad pragmatisko antropoloģiju pamato kā patstāvīgu, ar ētiku tieši nesaistītu mācību.

Pētnieki, kas pievēršas morālajai antropoloģijai, tās priekšmetu un uzdevumu skaidro atšķirīgi, jo šīs koncepcijas trūkums paver plašas iespējas tās interpretācijai. Tomēr iemesls, kāpēc tīrai morāles teorijai vispār ir nepieciešams kāds papildinājums, atklāj, kas ir morālās antropoloģijas priekšmets. Proti, morāles teorijai, lai tās principi būtu iedarbīgi cilvēku dzīvē, jāņem vērā noteikts priekšstats par cilvēku, attiecībā pret kuru tad arī tiek noteikts, kas šo principu lietojumu var veicināt vai kavēt. Runa ir par priekšstatu, kas atklāj cilvēka iedabu, nevis konkrētās izpausmes, kuras ietekmē mainīgie apstākļi.

Tieši šiem aspektiem monogrāfijā Kanta antropoloģija pievēršas Elvīra Šimfa, jautājumu par ētikas un antropoloģijas attiecībām risinot caur morālās un pragmatiskās antropoloģijas analīzi. Monogrāfija 326 lapaspušu biezumā ir viens no plašākajiem pētījumiem par Kanta morāles filosofiju latviešu valodā un piedāvā mūsdienīgi nozīmīgu un oriģinālu skatījumu uz cilvēka iedabas attiecībām ar tikumību. Kā raksta Šimfa, monogrāfijas “galvenais uzdevums ir pamatot divdaļīgu tēzi, kas var noderēt Kanta ētikas un antropoloģijas samierināšanā. Tēze ir šāda: (1) morālā antropoloģija ir cilvēka iedabas koncepcija, kura paredz, ka cilvēka iedabu raksturo dispozīcija uz labu (dzīvnieciskā, cilvēciskā un personības dispozīcija) un slieksme uz ļaunu [..] (2) pragmatisko antropoloģiju var uzskatīt par konceptuālu cilvēciskās dispozīcijas [..] izvērsumu, tādējādi – morālās antropoloģijas daļu”.⁴ Galvenie jautājumi, kas monogrāfija tiek risināti, ir (1) kas ir morālā antropoloģija un (2) kā tā attiecas pret pragmatisko antropoloģiju. Šimfas pētījums pacietīgi virzās cauri visiem šiem sarežģītajiem mezglupunktiem, veidojot pamatojumu komplicētajai tēzei, jo īpaši iezīmējot konceptuālās atšķirības starp morālo un pragmatisko antropoloģiju.

Līdzās Šimfas darba vispārējai filosofiskajai nozīmei un oriģinalitātei ir vērts atzīmēt, ka tajā ir aplūkots plašs Kanta pētnieku loks. Līdzās galvenajiem avotiem, tajā ietvertas arī Kanta lekciju piezīmes un citi materiāli, kas ir kļuvuši pazīstami tikai nesen. Šimfas darbs aptvert arī lielu daļu mūsdienu literatūru par Kantu – angļu, vācu un latviešu valodā, tādējādi arī paverot plašu tēmu klāstu turpmākiem pētījumiem par Kantu. Šimfas darbs uzskatāms par pēdējo gadu apjomīgāko un akadēmiskāko Kanta pētījumu latviešu valodā, parādot Latvijas jauno filosofu spēju iesaistīties diskusijās ar vadošajiem Kanta pētniekiem pasaulē. Piemēram, viens no Šimfas monogrāfijas un iepriekš promocijas darba recenzentiem ir latviešu izcelsmes pazīstamais Kanta pētnieks Karls Ameriks.⁵ Savukārt Šimfa ir arī autore Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklim par Imanuelu Kantu.

Kanta filosofijas pētījumu perspektīva

Elvīras Šimfas monogrāfijas iznākšana turpina Latvijas Universitātes Filosofijas un socioloģijas institūta iesākto tradīciju, publicēt promocijas darbus monogrāfijās, tādējādi iepazīstinot plašāku interesentu loku ar humanitāro zinātņu aktualitātēm Latvijā. Turklāt pēdējie no izdevumiem ieguvuši īpaši elegantu dizainu un akadēmisku panākumu. Piemēram, Šimfas monogrāfijas dizaina un maketa autors ir titulētais mākslinieks Aleksejs Muraško, bet Māra Kūļa grāmata par patiesību ieguva Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu kā viens no 2021. gada zinātnes sasniegumiem Latvijā. Doktora grādu ieguvušo cilvēku skaits Latvijā ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Tieši tāpēc pozitīvi vērtējams, ka LU Filozofijas un socioloģijas institūts jau vairākus gadus atbalsta labāko promocijas darbu izdošanu grāmatu veidā, parādot plašākai sabiedrībai jauno filosofu veikumu. Tiesa, Šimfas monogrāfija apsteidz antropoloģijai un reliģijai veltīto Kanta darbu tulkojumu iznākšanu latviešu valodā, tāpēc varētu novēlēt valsts lielāku atbalstu Kanta darbu tulkojumiem nākotnē.

Lai gan reti kura pasaulē plaši pazīstama filosofa saikne ar Latviju ir bijusi tik cieša kā Kantam, tomēr mūsdienās promocijas darbi, kas veltīti Kantam, Latvijā nebūt nav tik daudz, piemēram, Ivetas Pirktiņas Kanta reliģijas un ētikas universālo principu postmetafiziskā transformācija kā pavērsiens uz argumentatīva ētikas diskursa pamatošanu (2014), kā arī Elvīras Šimfas Ētikas un antropoloģijas attiecības Imanuela Kanta filosofijā: morālā un pragmatiskā antropoloģija (2015). Tas gan nenozīmē, ka Kanta domas nav aplūkotas citās disertācijās. Kanta atziņas ir analizētas vai aplūkotas teju katrā latviski uzrakstītāja mūsdienu disertācijā filosofijā, apliecinot Kanta filosofijas visaptverošo nozīmību pasaules domāšanas vēsturē.

1. Stradiņš J. Imanuela Kanta Latvijas saskares. Karogs. Nr. 12. 1983. 137.–149. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Kuehn M. Introduction. In: Kant I. Anthropology from a Pragmatic Point of View. Translated and edited by Robert B. Louden with an introduction by Manfred Kuehn. Cambridge: CUP, 2006, vii.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Citas tikumiskā likuma formulas var lasīt: Šimfa E. Kanta antropoloģija, 90.–91. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Šimfa E. Kanta antropoloģija, 27. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Šīs recenzijas tapšanā izmantota Karla Amerika 2015. gada 23. maija recenzija par Elvīras Šimfas promocijas darbu Ētikas un antropoloģijas attiecības Imanuela Kanta filozofijā: morālā un pragmatiskā antropoloģija.  (atpakaļ uz rakstu)