— Oscilācija

 

Par Arkādija Dragomoščenko dzejas izlasi Elēģijas (no krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls; Orbīta, 2021)

 

Estētiskā vēstījuma noslēpums vienmēr slēpjas zināmā divdomībā – starp uztverto signālu un tā iespējamo nozīmju kopumu sakars veidojas sava veida svārstību procesā, kurā (kāds varbūt to sauktu par baudīšanu) rodas estētiskā informācija. Caur veiksmīgiem un neveiksmīgiem lasītāja/atkodētāja minējumiem, mēģinot uztverto (nozīmi) saistīt ar iepriekšējo un paredzēt nākošo, gājienos uz priekšu un atpakaļ veidojas skatījuma atšķirības, kas izklīdina, izpludina, daudzkāršo attēloto lietu kontūras, tā ļaujot ieskatīties dziļāk. Arkādija Dragomoščenko dzeja ir lielisks vingrinājums šajā veiksmju/neveiksmju metodes pielietojumā poētiska teksta lasīšanā. Pastāvīgi pārslēdzoties starp neskaitāmajiem valodiskās izteiksmes un loģikas kodiem – objektu, darbību, īpašību, skaitļu, formu, metaforu un metavalodas plāni mijas un mainās izaicinošā ātrumā –, tiek iegūts zīmju un nozīmju haoss, kas, kā zināms, ir maksimāli (potenciāli) informatīvs, bet prasa arī maksimālu lasītāja sasprindzinājumu. Beigās kā fascinējoša piedeva uzzibsnī pazīstamie, dzīvie un vieliskie tēli, kas it kā izlīst no blīvā, izvairīgā teksta, kurā uz mums runā dzejnieks. Mirdzoša viela, piemēram, cinks, vai aliterācijas izbīdīta skaņa tās materialitātē piepeši ir kvintesence dzejolim, kas vispār ir par kaut ko citu. Jāatzīmē, ka Arvja Vigula atdzeja šo bagātību latviešu valodā savāc un organizē harmoniski un stilistiski precīzi. Latviski Dragomoščenko skan cietāk, robustāk, tomēr kopumā izdevies nodot šim autoram raksturīgo noskaņu, gaisotni un elementu saspēles dinamiku. Valodas daudzslāņainais un multimodāli atstarojošais ķermenis šajā dzejā atklājas visā pilnībā. Pie tam uzrakta tiek ne tikai valoda kā struktūra, bet rekursīvs, zīmīgs koncepts Dragomoščenko tekstos ir pati virsma: “Virsma ir necaurlaidīga kā putna ilūzija.” (55. lpp.)

Savukārt uzrunu, retorisko jautājumu un pirmās un otrās personas lietojums liek domāt par valodu arī kā komunikācijas līdzekli, kas ir dots, lai veidotu saikni, uzrunājot, pievēršot uzmanību, iesaistot un vienlaicīgi aptverot, izsakot un pasakot, ja ne citādi, tad vismaz pašam ar sevi. Piemēram: “joprojām tie paši lingvistiskie vingrinājumi: / “ej prom! Liec man mieru! Vai tiešām neredzi? Liec mieru / ej! Atgriezies! Cik šodien skaisti!” (49. lpp.) Vai arī: “Es tevi, Arkādij, pilnībā saprotu. // Jā, iespējams, tev ir taisnība, guli uz ceļa…” (20. lpp.)

Par šo īpašo attieksmi pret valodu nav jābrīnās, jo autora vārds un abreviatūra ATD (Arkādijs Timofejevičs Dragomoščenko) salīdzinoši plašajā literatūras un pētījumu klāstā, kas veltīts viņa daiļradei, visbiežāk tiek saistīts ar stagnācijas laikmeta Ļeņingradu un tās alternatīvo dzejnieku un mākslinieku kopienu, kā arī Maskavas dzejnieku grupu (Aleksejs Parščikovs, Iļja Kutiks, Ivans Ždanovs, Olga Sedakova), kas meklēja izteiksmi tālaika estētiski ideoloģiskajiem uzstādījumiem neērtā formā – virziena raksturojumam tiek lietots apzīmējums “metareālisms” (literatūrzinātnieka Mihaila Epšteina darināts termins, lai apzīmētu metafizisko vai metaforisko reālismu). Interesē par valodas darbu poētiskās komunikācijas momentā šī novirziena dzejnieki turpina krievu avangarda – OPOJAZ un OBERIU – meklējumus, tomēr jau citā, Vitgenšteina valodas filozofijas ietekmētā, postmodernā veidā. Šai ziņā viņi ir laika un domu biedri ar amerikāņu postmodernistiem – L=A=N=G=U=A=G=E kustību (Barets Votens, Rons Silimans, Lina Hedžiniana u. c.). Interesanti, ka dzelzs priekškars un fakts, ka līdz 80. gadu vidum Dragomoščenko publicējās tikai samizdatā, netraucēja intensīvai domu un māksliniecisko uzskatu apmaiņai ar, piemēram, Ļeņingradu 1983. gadā apciemojušo Linu Hedžinianu. Viņas poētiskais manifests Šūnas konstrukcija, ko Dragomoščenko tulkojis un publicējis 1991. gadā Mitin žurnal, manuprāt, precīzi raksturo arī augstāk minēto metareālisma pieeju: “Poētiskā valoda ir izpētes valoda. Dzejolis ir nevis atmiņas, bet atvērta konstrukcija (kaut arī iespējams, ka tas dažreiz atver atmiņas). Tas nav izjūtu ieraksts, bet apzināšanās – tādā nozīmē dzejolis ir sākotnējs, pirmatnējs. Visbeidzot, manā gadījumā, tā kā es nekad nerakstu to, ko jau zinu, nekad nerakstu post factum, rakstības process ir simultāns un vienāds ar domāšanas procesu. Dzejoļi ir manas apzināšanās apzināšanās.”

Šāds poētiskās stratēģijas skaidrojums ļauj piekļūt arī Dragomoščenko tekstā ietvertajām nozīmēm. Lasītāja uzdevums ir atrast to, ko dzejnieks izvēlējis kādā brīvi fiksētā mirklī, lai sekotu tā attīstībai vai darbībai un reizē arvien atgrieztos pie avota un atkārtoti izteiktu apzināto realitāti ar jauniem un jauniem valodiskās izteiksmes slāņiem. Dzeja ir instruments, ar kura palīdzību (ritms, atkārtojumi, asociācijas) neiespējamais ir iespējams: “…un atkal rieta daba ir neizzināma, / to radījušās telpas šķirtnes, – / laiks? / ķermenis? / atmiņa? vārsma? – laiki, kas nejauši pazibējuši, / kā grāmata pretī svešajam zarodamies.” (71. lpp.) Laika svarīgums parādās arī dzejoļu datējumos, datumu norādē nosaukumos, itin kā fiksējot momentu. Pirmais krājuma dzejolis savukārt saucas Pastāvības vingrinājumi un divreiz atkārto izsaucienu (uzrunu): “O, kā es lūdzu tev, nekliedz…” (7. lpp.) – tie ir vingrinājumi laikā gaistošu, nejauši izteiktu frāzi izdzīvot vēl un vēl – tekstā.

Džonatans Kallers savā grāmatā Lirikas teorija (2015), starp citu, raksturo dzeju kā “tagad” mākslu, jo dzeja pati par sevi ir “notikšana” (happening). Un interesanti, ka šādā kontekstā viņš min elēģijas žanru, kur centrā ir atgriešanās kā atminēšanās un atcerēšanās. Elēģija kopš saviem grieķiskajiem pirmsākumiem sērošanas kontekstos attīstījusies līdz dzejoļiem, kas drīzāk izsaka nožēlu vai skumjas par kaut kā aiziešanu, zudumu, tālumu – ilgas un nostalģiju. Elēģijas vārds likts arī Dragomoščenko krājuma nosaukumā, un tas ne vien veido krājuma kopskaņu, bet arī  izceļ faktu, ka dzejnieks, kas pazīstams arī kā viens no verlibra veiksmīgākajiem ieviesējiem krievu dzejā, labprāt pievērsies šim žanram (Bet ne elēģija, Sentimentālā elēģija, Virtuves elēģija u. c.).

Zīmīgi, ka Dragomoščenko krājums iznācis Orbītas bibliotēkas sērijā līdzās vairākiem tulkotiem dzejas un prozas 20. gs. modernisma un postmodernisma tekstiem, kas līdz šim latviešu valodā bijuši nepelnīti aizmirsti. Grāmata aprīkota ne vien ar paša autora 1980. gadā rakstīto variāciju par priekšvārda tēmu, bet arī ar Andreja Ļevkina pēcvārdu, kas ir vērtējami kā patstāvīgi teksti, bet palīdz iekartēt Dragomoščenko elēģijas atvērtajā valodas laukā.