— UKRAINA 2022

Ceturtdien pēc pandēmijas pauzes bija jāsākas Viļņas Grāmatu gadatirgum. Ceturtdien man šajā gadatirgū bija ieplānots prezentēt savu jauno garstāstu krājumu, pirmo prozas grāmatu pēc desmit gadu pārtraukuma. Grāmatas atvēršanas pasākumu gaidīju ar patīkamu satraukumu, bet no rīta izdzirdēju, ka Putins pieteicis karu.

Tie bija visdīvainākie lasījumi manā mūžā. Visdīvainākie, vissaspringtākie, vissirreālākie – visi apzīmējumi der, tomēr neizsaka būtību. Ir grūti izturēt bezspēcības sajūtu, kad notiek šaušalīga nekrietnība, bet tu nekādi nevari palīdzēt. Tas, ko raksti, un vispār visas grāmatas pēkšņi izskatās pēc neobligāta vaļasprieka, pēc knibināšanās ap sīkām problēmiņām, kas nodarbina ērti dzīvojošos cilvēkus, kuri paši to neapzinās un nenovērtē… Katrā ziņā grāmatas nespēj sniegt mierinājumu, kuru vajag te un tagad.

Ceturtdien apsēdos pie interneta un sākās mana vigīlija, kas turpinās gandrīz bez apstājas – to pārtrauc vienīgi visneatliekamākās darīšanas, vai arī tā pārtrūkst, kad uzmanība sāk raustīties vai acu sūrstoņa kļūst neizturama. Ceturtdien beidzās pandēmija, bet sākās garastāvokļu šūpoles: rīts sākas ar brīnuma gaidīšanu, taču, ieskatoties ekrānā, brīnums tiek atcelts. Feisbukā vai citur izlasīta laba ziņa izraisa eiforiju, bet ziņojums par krievu armijas pavirzīšanos uz priekšu nojauc miegu. Pieredzēju – ko nu tur slēpt – panikas nakti, aizlasījies Jāņa Atklāsmes grāmatu un ieraudzījis ziņas par atomelektrostacijas apšaudīšanu un ugunsgrēku.

Man šīs rindas rakstot, karadarbība turpinās, un tās beigas paredzēt nav iespējams. Taču ir acīm redzams, ka tālākā un nemaz ne tik tālā perspektīvā Putins zaudēs. Būtībā viņš jau ir zaudējis. Visas liecības, izteikumi, videoklipi un interneta mēmes no Ukrainas liecina, ka tautas apņēmība un ticība ir sasniegusi gluži metafiziskus augstumus. Saku to bez mazākajām šaubām, jo neko tādu falsificēt nav iespējams. Turklāt man ir, ar ko salīdzināt. Gars, kas pārņēmis ukraiņus, ir ļoti līdzīgs tam, kuru pirms trīsdesmit gadiem jutām Lietuvā asiņainā janvāra laikā. Tieši tāpat kā prezidenta Zelenska darbošanās un runasveids stipri atgādina Vītautu Landsberģi – sevišķi viņa neaizmirstamo runu pa Seima logu visbriesmīgākajā laikā, dziļā 13. janvāra naktī, gaidot Seima sturmēšanu. Un jau atkal – lai arī zinām Zelenska agrāko profesiju, tādu apņēmību iet līdz galam notēlot nekādi nav iespējams. Galu galā to rāda Ukrainas armijas cīņa, kuras priekšā es (kam ir šāda tāda saprašana par militārām lietām) varu tikai zemu paklanīties. Kā apgalvo interneta mēmes, pat visdedzīgākajiem Krievijas “impēristiem” beidzot ir pielēcis, ka ukraiņi, vienalga, kādā valodā runā, nav “viena tauta” ar viņiem un nekad nebūs “krievu pasaules” daļa. Pielēcis ir visiem, izņemot vienu.

“Yesterday all the past, but today the struggle. [..] Very well, I accept, for I am your choice, your decision. Yes, I am Spain,” atsaukdamies uz Spānijas pilsoņkaru, trīsdesmitajos gados rakstīja britu dzejnieks V. H. Odens. Šodien mūsu Spānija ar vēl lielākām tiesībām ir Ukraina, un ne tikai tāpēc, ka tur notiekošais karš nav pilsoņu karš. Tas, kas tur notiek, skar visus un katru no mums, un izvairīties no izvēles izdarīšanas neizdosies. (Taisnību sakot, vēl nekad nav bijis tik skaidrs, ko nozīmē mēģinājums “pastāvēt malā”.) 

Politiķi un militāristi runā par “tektoniskajiem lūzumiem”, “epohāliem pavērsieniem”, stratēģiskām koncepcijām un vēl ilgi analizēs savas kļūdas un nolaidību, kas, ja arī nepadarīja iespējamu barbarisko agresiju, tad vismaz neaizšķērsoja tai ceļu. Mani kā vārda cilvēku visvairāk nodarbina tas, ko atstājām novārtā par politisko un militāro nebūt ne mazāk svarīgā sfērā – proti, naratīvu un vizuālo tēlu, uzskatu un diskusiju telpā, kā arī iekšējā sirdsapziņas sfērā.

Sākšu ar šķietami nesaistītu lietu. Nelaime tāda, ka publiskajā telpā mēs vairs īsti nespējām atšķirt īstus, argumentētus viedokļus no kaprīzēm, fantāzijām un nesakarīgas muldēšanas. Sākumā mēģinājām diskutēt, bet sapratām, ka tā ir veltīga nodarbe, jo oponentu nav iespējams pārliecināt, pat ja tā viedoklis ir no pirksta izzīsts. Un vispār ievērojām, ka nesalīdzināmi vairāk uzmanības un laika izpelnās nevis mierīgas pārdomas, bet klaigāšana, radikālas sazvērestību teorijas un lēti skandāli. Tāpēc to visu vienkārši laidām gar ausīm un lielākoties pat nepaslinkojām attiecīgo avotu pat “atsekot” vai “atdraugot”. 

Ne velti es izmantoju sociālo tīklu terminus, jo man šķiet, ka telpu, kurā tiek izteikti viedokļi, sfēru, kurā viedokļi veidojas un no kuras uzzinām, kas sabiedrībai rūp un ir svarīgi, pēdējās desmitgadēs esam pasākuši iztēloties tieši tā. No vienas puses, tā ir egalitāra telpa, kaut kādā ziņā līdzīga senās Grieķijas tiešajai demokrātijai, kas ikvienam indivīdam piešķir potenciāli neierobežotas komunikācijas iespējas, – komunikācijas, kuru neierobežo nekādi mediju, redakciju, institūciju filtri un pat ne ģeogrāfiskās un kultūras barjeras. No otras puses, mēs jau diezgan sen zinām, ka tādējādi tiek pavērtas arī gandrīz neierobežotas manipulāciju iespējas: gan troļļu fabriku veidolā, gan arī pašu sociālo tīklu algoritmu formā. Mēs to visu zinājām, taču kaut kā negribīgi, teorētiski; un ne publiskajā telpā, ne personīgajā līmenī gandrīz neko nedarījām, lai apturētu šo nelāgo tendenci, lai radītu tai pretsvaru. Varam to nosaukt par gļēvulību un mugurkaula trūkumu, varam – par nepretošanos informatīvajam karam (par kuru arī zinām gana sen). Katrā ziņā ir skaidrs, ka mēs savas pozīcijas atstājām novārtā.

Plašsaziņas līdzekļos visspilgtākā tādas izvairības izpausme bija formālā viedokļu dažādības piekopšana. Baidīdamies, kaut tik mūs neapsūdzētu nedemokrātiskumā, pasākām imitēt dažādību tur, kur patiesībā tās nav. Kāds Lietuvas mediju uzņēmums ilgus gadus visām ziņām par Ukrainu beigās pievienoja tādu “copy paste” piebildi: “Rietumi apsūdz Krieviju, ka tā izprovocējusi karu Donbasā, Krievija to noliedz.” Pat pie ziņām par notriekto pasažieru Boingu ilgu laiku tika izvemts kaut kas tamlīdzīgs. Man nav pamata uzskatīt, ka tas tika darīts “svešas ietekmes” dēļ. Viss ir daudz vienkāršāk: mēs paši skaidra viedokļa vietā izvēlējāmies pļurzu.

Šāds relatīvisms, kas tēlo toleranci, ir plaši iesakņojies eiropiešu domāšanas veidā. Mēs kļūdījāmies, domādami, ka visām prasībām un aizvainojumiem ir reāls pamats un tāpēc tā vai citādi tie visi ir jāņem vērā un jāsaprot. Kļūdījāmies, domādami, ka visas problēmas var atrisināt, paglaudot prasību izteicēju (sevišķi, ja viņš izturas agresīvi), piekāpjoties un meklējot kompromisu. Neskatīsimies, cik pamatotas ir viņa prasības, galvenais, lai viņš (un pie reizes arī mēs) nejustos slikti! Vai tad ne šādos “principos” ilgus gadus balstījās Rietumu politika attiecībā pret Krieviju? Mums rūpēja nevis patiesība, bet komforts.

***

Tam ir jābeidzas, tas jau beidzas. Ik dienas, sekodami līdzi notikumiem Ukrainā, mēs paši uz savas ādas pieredzam, kā baumas un feiki (vienalga, naidīgi pret Ukrainu vai labvēlīgi – vismaz man vairāk sanāk redzēt labvēlīgos, taču būtību tas nemaina) atšķiras no pārbaudītiem faktiem; redzam, cik būtiski atšķiras komentāri, ko izsaka “dīvāna ģenerāļi” un īstas militārpersonas, visu pārzinošie influenceri un nopietni politikas, diplomātijas, ekonomikas eksperti; saprotam, kāda vērtība piemīt profesionālu žurnālistu liecībām no notikumu vietām. Lietuvā, tāpat kā droši vien arī citās postkomunistiskajās valstīs, situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka uzticība plašsaziņas līdzekļiem ir bijusi zema – un jāsaka, ne bez pamata. Tas noteikti ir jāmaina, obligāti ir jāatjauno abpusēja saikne. Plašsaziņas līdzekļiem ir jāatjauno savas saistības pret patiesību un kalpošanu sabiedrībai, savukārt sabiedrībai ir jāatbrīvojas no iepriekšpieņemtas neuzticēšanās medijiem un jāatbalsta tie gan morāli, gan materiāli. Mediju neatkarībai no reklāmu pasūtītājiem, no pasūtījuma rakstiem, no politiskās ietekmes ir jākļūst par vienu no svarīgākajiem nacionālās drošības (jā, drošības) jautājumiem. No otras puses, medijiem ir dziļāk jāapzinās savs uzdevums, jāatsakās no demagoģiskajiem attaisnojumiem “mēs rakstām/rādām to, ko cilvēki lasa/skatās” un maksimāli jānošķir sēnalas no nopietnā satura (pie mums tas diemžēl joprojām nav izdarīts). Medijiem ir nevis jāuzkurina, bet jāapvalda galējās emocijas, visi tie “kolektīvā naida brīži”, “zvaigžņu pielūgšanas seansi” un “panikas cēlāju klikbeiti”. Plašsaziņas līdzekļi nedrīkst piešķirt platformu odioziem darboņiem un runātājiem tikai tāpēc, ka “viņiem ir savs viedoklis” un viņi ir “populāri”. Pēc iespējas drīzāk medijiem šajā mūsdienu sabiedrībā, kas grimst amnēzijā, ir jākļūst par vietu, kur tiek mēģināts izdibināt problēmu cēloņus, argumentus un risināšanas veidus, kur tiek atgādināts, ko katra publiskā persona dzīvē iepriekš ir darījusi, kur neļauj izvairīties un nenoklusē neērtus jautājumus par agrākajiem izteikumiem (piemēram, saistībā ar “histēriju par krievu draudiem”). Bet tieši tāpat mums ir jāatceras un jāzina tie, kuri runāja un rīkojās gudri, tie, kuru prognozes apstiprinājās.

Mediju brīvība ir viens no demokrātiskās sabiedrības pamatakmeņiem – līdz karam vairākumam no mums šī tēze šķita pareiza, taču ne pārāk aktuāla. Krievijas agresija parādīja, cik drausmīgas sekas var būt mediju brīvības iznīcināšanai. Atcerēsimies, ka Putina pirmie soļi, nostiprinot savu varu, bija neatkarīgo televīziju pārņemšana, un novērtēsim dažu desmitgažu mērķtiecīga darba rezultātu – gigantisko propagandas mašīnu, kas lielākajai daļai krievu smadzenes ir pārvērtusi maltajā gaļā, un sapratīsim, kāpēc Rietumi atbalstīja pašas Krievijas opozicionāru – visu pirmām kārtām Navaļnija – prasības ieviest sankcijas ne tikai pret oligarhiem, bet arī pret ievērojamākajiem propagandistiem, un izvirza tiem apsūdzības, kas reiz beigsies ar reāliem sodiem.

Redzam, ka savus darbības principus pārlūko arī sociālo tīklu giganti – ceru, ka tās nebūs tikai kosmētiskas un pagaidu izmaiņas. Taču mums ir jāsakārto arī pašiem sava saimniecība. Nav jēgas diskutēt ar putinistiem un noderīgiem idiotiem, taču nelikties par viņiem ne zinis arī nedrīkstam. Mums ir jāpieprasa, lai viņi izsaka savu viedokli par karu, mums ir skaidri jānorāda, ka tam nepiekrītam. Vienaldzībai ir robeža: tā ir Ukraina.

Vairāk pūļu vajadzēs konfrontācijai ar ideoloģiskām sistēmām, kuru atrautība no realitātes ir pamanāma, paraugoties tieši no šīs robežas: proti, konfrontācijai ar paštaisnu pacifismu, kurš atsakās iedziļināties kara un vardarbības cēloņos. Ar globālo kreiso kustību (kuras pārstāvju Rietumos ir vairāk, bet ir arī pie mums) ar tās antiamerikānisko paranoju, ar tās pretīgo logoreju, kas tiek likta lietā arī pēc Krievijas uzbrukuma, cenšoties atrast kādu pretējās puses vainu un vienādot agresoru un upuri (tāda, piemēram, ir Zeit publicētā saruna ar rakstnieku Aleksanderu Klūgi). Būtu vēl pusbēda, ja šādai attieksmei par iemeslu būtu bailes par savu ādu, taču man reizēm šķiet, ka aiz tās slēpjas gandrīz rasistiska vienaldzība pret kaut kādu “noname” austrumeiropiešu, turklāt droši vien nacionālistu likteni.

Taču nevēlos visus akmeņus samest kreiso dārziņā, galu galā gan apzinīgu kreiso, gan labējo var pazīt pēc tā, ka viņš ne tikai nosoda Krievijas agresiju, bet arī cenšas pārskatīt savu argumentāciju.

***

Visbeidzot nonākam pie jautājuma, ko iesākt ar visu, ko apzīmējam ar vārdu “Krievija”? Proti, ne tikai ar valsti, tās vēsturi un tās tagadni, bet arī ar krieviem – draugiem un paziņām? Ko iesākt ar Krievijas mākslu un kultūru?

Neizlikšos, ka zinu atbildes. Tas, ko tagad izklāstīšu ir tikai uzmetums, tikai pirmie punkti ilgam un pamatīgam diskursam, kurš nedrīkstētu pārtrūkt arī tad, kad mediji no šīs tēmas nogurs, bet plašāku masu uzmanību piesaistīs kas cits.

Domāju, vispirms bez aplinkiem jāatzīst, ka mūsu (pat to no mums, kuri neloloja nekādas ilūzijas par Putinu un viņa režīmu) priekšstati par krieviem sabruka. Piemēram, man pašam personīgi bija kripatiņa ticības, ka kritiskā brīdī nostrādās sakāmvārdos minētā krievu “plašā dvēsele”. Taču tā vietā mēs redzam morālu kolapsu visos sabiedrības līmeņos: apdziedātais “virsnieka gods” ļauj mierīgi mērķēt pa skolām, slimnīcām, dzemdību namiem un nodarboties ar bandītiskām nelietībām, mākslinieki, intelektuāļi, slavenības publiski izsaka atbalstu karam, valsts ierēdņi paliek savos amatos, bet plašās tautas masas, ja vien pašas uniformētas nesēž BTRos, atkārto šerminošos “viņi paši sevi apšauda”.

Bez šaubām, ir arī cita Krievija, kura sēž cietumos vai emigrācijā, kura iziet ielās, protestē, nebaidīdamās no gluži staļiniskiem sodiem (piecpadsmit gadu par vienu vārdu!). Taču šodien ir redzams, cik nenozīmīgs ir tās iespaids, cik mazskaitlīgas rindas, salīdzinot ar proputinisko vairākumu.

Pirms desmit gadiem esejā Maskavas pelmeņi es rakstīju par krievu noslieci problēmas risināt ar melošanu – vispirms jau sev pašiem, taču nenojautu, kādu mērogu tas sasniegs (turklāt līdz pat šīm pēdējām dienām informatīvā situācija Krievijā, lai arī slikta, tomēr nebija salīdzināma ar situāciju Padomju Savienībā, un iespējas iegūt alternatīvu informāciju pastāvēja; tātad – cilvēki vienkārši nepūlējās un negribēja to iegūt). Taču jau ilgāku laiku, tikko kāds sāk apšaubīt, ka krievu tautai un valstij ir visaptveroša taisnība, katrs izteikums tiek apkarots ar “vatabautismu”, proti, ar metodi, ko senāk dēvēja par “toties pie jums nēģerus sit”. Ja ar to vēl nepietiek, palīgā tiek ņemtas sazvērestību teorijas, kuras vienlīdz plūst gan no augstākajām tribīnēm, gan no virtuvēm. Taču arī šajā jomā nepietiek izdomas izgudrot kaut ko jaunu, tiek reciklētas tās pašas vēlīnā padomju perioda paranojas par visuresošajiem amerikāņu slepenajiem dienestiem, kuri aiz aukliņām rausta visus citus (tā, bez šaubām, ir klasiska projekcija, šajā gadījumā tiek projicēts krievu bezpalīdzīgais stāvoklis attiecībā pret Putina varu). Morāls infantilisms un nespēja uzņemties atbildību par savu rīcību, sajaukumā ar neizmērojamu sevis žēlošanu un pārliecību, ka arī citiem ir pienākums viņus žēlot. Sevišķi groteskas formas tas iemanto šodien, kad vaimanas par nepieejamiem kūrortiem vai tamlīdzīgu labumu zaudēšanu atskan līdzās ainām no degošām Ukrainas pilsētām.

Metodiski uzkurinātā aizvainojuma un pazemojuma sajūta (PSRS sairšana, “uz ceļiem nospiestā Krievija” u. tml.) ir tā sajaukusies ar sapņiem par jaunu impērisko diženumu un vispasaules misiju, ka to var nokristīt par Putina kokteili. Kā trāpīgi novērojis krievu izcelsmes lietuviešu komiķis Oļegs Surajevs, pat pēc skata liberāliem un atvērtiem krieviem pēc dažiem alus kausiem pasprūk: “Bet mēs esam tik diženi…”

Nepatīkamo īpašību sarakstu var turpināt, piemēram, minot pašu krievu klasiķu aprakstītās bailes no varas pārstāvjiem un klanīšanos tiem, kā arī noslieci uz agresiju un cietsirdību, ko konstatē neviens cits kā Maksims Gorkijs (Krievu zemnieks, cit. Melnā komunisma grāmata, 1022. lpp.). Taču, ja jums radās iespaids, ka vedinu uz to, ka krievus vajag saukt pat “izdzimteņiem”, “aziātiem” vai “necilvēkiem” un uz visiem laikiem no viņiem norobežoties, šis iespaids ir maldīgs. Es domāju tieši pretēji: tad, kad karš beigsies ar Ukrainas uzvaru, mūsu pienākums būs palīdzēt šai tautai atgūt realitātes izjūtu, atbrīvoties no vēsturiskiem meliem un destruktīvām fantasmagorijām. Deputinizācija, desovjetizācija skan sausi, lai arī kā to nosauktu, bet, ja sēdēsim rokas klēpī salikuši, Putina vietā nāks tāds pats vadonis, un revanša rats turpinās griezties.

Mēģinājums maigi izlīdzināt un “saprast” Krievijas imperiālistiskos kompleksus ir beidzies ar neveiksmi. Mūsu pienākums ir skaidri pateikt, ka Krievija nav nekāda uz globālu misiju aicināta trešā Roma, nekāda “veļikaja strana”, bet morāls punduris, zaļš liliputs. Un tikai tad, kad krievu sirdsapziņa – es uzsveru, nevis inteliģentu, bet sabiedrības vairākuma sirdsapziņa sakustēsies, kad viņi paši sev atzīs, ko ir nodarījuši, mēs varam cerēt, ka stāvoklis sāks mainīties.

Savs ieguldījums te ir jādod visiem – gan mums, baltiešiem, gan citiem eiropiešiem, sevišķi vāciešiem, kuriem ir pieredze ar atbildību par Hitlera noziegumiem. Bet pats par sevi saprotams, ka vislielākās tiesības, morālais pamats un priekšroka šajā ziņā ir ukraiņiem.

Mums, Baltijas valstīm, ir konkrēti pienākumi arī pret saviem krievu izcelsmes pilsoņiem – gādāt, lai viņu dzīvesveida un mentalitātes izmaiņas, kuras nav iespējams ignorēt, nostiprinātos un kļūtu neatgriezeniskas. Mums nav tiesību atmest ar roku arī tiem, kuri vēl iestrēguši “padomju ģeržavas” domāšanas viedā, mēs nedrīkstam domāt: “Vatņiks ir un mūžīgi paliek vatņiks…” Šajā darbā būtiskākie līdzekļi ir mediji, izglītība, kultūra, un šī darba rezultāti nenovēršami izplatīsies arī robežas pretējā pusē, Krievijā.

***

Tuvodamies beigām, atgriežos pie tā, ar ko sāku – pie literatūras. Tāpat kā liela daļa manas paaudzes lietuviešu, es zinu un ar patiku esmu lasījis klasiskos un mūsdienu krievu autorus. Taisnību sakot, tieši viņi bija svarīgākais faktors, kas modināja cerības, par kurām runāju. Jo nevar taču būt, ka neskaitāmos romānos un dzejoļos iemūžinātās īpašības, empātija un dāsnums,  Brodska vārdiem “kristīgais humānisms”, būtu pavisam iznīkuši…

Izrādās, maldījos. Vajadzēja vairāk ticēt mūsdienu krievu autoriem, viņu drūmajām priekšnojautām un distopiskajām vīzijām. Šodienas Krievijas realitāte taču jau ir pārspējusi visus Peļevina attēlotos scenārijus un pavisam drīz precīzi atbildīs Sorokina Opričņika dienai. Starp citu, tas apliecina arī to, ka rakstnieki nereti nākotnes tendences uztausta dziļāk nekā naivi optimistiskie žurnālisti vai politologi. Nepielīdzinu sevi Peļevinam vai Sorokinam, tomēr nevaru nepieminēt, ka pirms dažiem gadiem uzrakstījis lugu par Krievijas atkal okupēto Lietuvu, nosaucu to Saskarsmes līnija 2022…

Krievu klasiķi nav vainīgi pie šī kara – turklāt viņu vairākums pārstāv civilizētu un krietnu Krieviju. Bet pat tie, kuru darbos redzam imperiālisma sērgas dīgļus, var palīdzēt tikt skaidrībā, kā tas indīgais maisījums krievu apziņā radās un no kā sastāv. (Lai gan es saprotu ukraiņus, kuri krievu grāmatas rokās vairs neņems un Krieviju vairs neapmeklēs.)

No otras puses, līdzīgi kā Krievijas impērija un vēl jo vairāk Padomju Savienība nebija tikai krievu valsts (šim kļūdainajam tāpatinājumam, kas joprojām ir dzīvelīgs rietumnieku apziņā un labi pazīstams ikvienam baltietim, bija daudz negatīvu seku, par kurām vajadzētu rakstīt atsevišķu komentāru), tāpat arī krievu literatūra nepieder tikai krieviem. Šodien tieši ukraiņi demonstrē dzimtenes mīlestību, stoicismu un solidaritāti, proti, tās īpašības, kuras esam raduši piedēvēt krievu klasiķu radītajam tautas portretam. Tāpēc tā šodien daudz lielākā mērā pieder viņiem, nevis Putina Krievijai – un ne jau tikai tāpēc, ka daudzi krievu rakstnieki ir cēlušies no Ukrainas. Tāda būtu pirmā šī kara reparācija.

***

Dzirdot par arvien nežēlīgākiem iznīcinošiem triecieniem un arvien lielākiem upuriem, mani prātojumi var šķist tukšību tukšība, kā teicis Sālamans Mācītājs. Taču es ticu, ka tie piepildīsies. Cerība, ar kuru dzīvoju un kuru pierakstu, arī ir vislielākais mierinājums, ko tagad var sniegt rakstīšana.

Un vēl mani mierina, lūk, šīs rindas.

“Ukraina kļūs par jauno Grieķiju – skaistās šīs tautas debesis, līksmā tās būtība, muzikālais raksturs un auglīgā zeme reiz atmodīsies – no daudzām mazām mežonīgām tautiņām, kādi senāk bija arī grieķi, izveidosies civilizēta tauta: tās robežas sniegsies līdz Melnajai jūrai un no turienes – līdz visai pasaulei.”

Šīs rindas savulaik rakstīja kāds Rīgā labi pazīstams domātājs – Johans Gotfrīds Herders.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere