— Cilvēcības nodoklis

“Vai latviešu valodā ir locījumi?” man pēkšņi smiedamās pavaicā ukraiņu bēgle skolotāja Irina, kad esam šķērsojuši Polijas–Lietuvas robežu un tuvojamies galamērķim – Marijampolei. Satrūkstos – esam bijuši ceļā gandrīz trīsdesmit stundas, nomiedzis man ir sanācis uz kādām divām. Kopš izbraukšanas otrā marta vakarā nav bijis daudz laika refleksijai; lai arī ceļš ir garš un vienmuļš – it sevišķi cauri Polijai, kā to apstiprinātu jebkurš tālbraucējs, – vairums domu bijušas vērstas uz palikšanu nomodā un trauksmi par to, kā būs. Kā būs pie robežas, kā mūs sagaidīs robežsargi, kādā emocionālajā un fiziskajā stāvoklī būs bēgļi?

Ar pārinieku Armandu neesam vienīgā ekipāža, nebūt ne: no Rīgas, biedrības Tavi draugi, vienā vakarā ar mums izbrauca kādas divdesmit un arī nākamajās dienās bija līdzīgs skaits. Kad vēlāk, septītajā martā, ierados biedrības noliktavā palīdzēt ar sūtījumu gatavošanu bēgļiem, manīju, ka pie Ukrainu pametošajiem cilvēkiem jau dosies divstāvīgais autobuss, kā arī lērums mazāku busiņu. Bija arī cilvēki, kas veselām diennaktīm braukāja turpu šurpu no pierobežas uz Latviju un atpakaļ, glābdami ļaudis un pa starpai pagulēdami labi ja kādas sešas stundas.

Cilvēkus palīdzēt motivē dažnedažādākie iemesli. Par visiem, protams, galvot nevaru, bet no čatiem un sarunām rodas iespaids, ka netrūkst tādu, kuriem galvenie ir personīgie iemesli (radinieki/draugi/paziņas Ukrainā; kādreizējs dienests vai darba pieredze tur), kamēr citiem tā ir iespēja izrauties no vienmuļās darba ikdienas un gūt vismaz īslaicīgu piepildījumu. Šajā gadījumā, manuprāt, nepastāv tāda lieta kā virspusēja vai “greiza” motivācija, kamēr vien tiek palīdzēts cilvēkiem. Arī mani uz braucienu pamudināja drīzāk egocentriska kauna sajūta – sajūta, ka mani tā brīža pamatdarbi (rediģēšana, tulkošana) ir gandrīz vai pliekana niekošanās, komet astoņsimt kilometru attālumā mirst bērni un tiek nīdēta vesela kultūra. Ka ir nepareizi kaut ko pašgudri spriedelēt ar paziņām, piržot dīvānā, neizmantojot savu jaunību un spēku. Protams, kā jau ļoti daudzi, arī es pirmajās kara dienās gan noziedoju, gan devos protestā pie vēstniecības, bet šajā dzīves posmā man bija paveicies arī ar pietiekamu nenoslogotību, lai varētu palūgt priekšniekam pāris brīvas dienas (ko atstrādāt pa nedēļas nogali) un doties palīgā.

Šķiet, ka nu jau nevienam saprātīgam cilvēkam vairs nav ne mazāko šaubu: šis karš nav tikai militārs konflikts starp totalitāru agresoru un krietni mazāku, bet varonīgāku valsti, kas jau gadsimtiem vēlas tikai pašnoteikšanās tiesības. Uzskatu, ka šis konflikts iezīmē arī vēsturisku lūzuma punktu, paradigmas maiņu starp krasi nesavienojamiem cilvēka esības un pašredzes modeļiem. Starp vēlmi uz viedokļa brīvību un savstarpējo cieņu no vienas puses un tieksmi ticēt tikai kulaka spēkam no otras. Starp vēlmi dzīvot plašākā tautu saliedētībā pretstatā azartiskajam badam aprīt un anektēt. Starp vēlmi celt dzīves līmeni visiem sabiedrības slāņiem un sunisko bausli “ja nesmilkstēšu, tad jau saimnieks ko atmetīs”. Sarakstu varētu turpināt garumgari.

 

Es daudz rakstu par ideāliem, bet kāda bija realitāte ar bēgļiem pie robežas?

Kad sasniedzām robežpunktu netālu pie Ļvivas, biju gaidījis redzēt tūkstošiem izsalkušu, sala pārmocītu bēgļu, kas gandrīz gatavi savā starpā kauties par iespēju tikt aizvestiem pēc iespējas tālāk no viņu pamestās elles. Nekas tāds mūs nesagaidīja. Kā izrādījās, bēgļi nereti robežas sasniedz viļņveidīgi, bieži vien vakaros, jo tas parasti ir laiks, kad Ļvivā un citās pierobežas pilsētās pienāk vilcieni no pārējās Ukrainas. Dažām ekipāžām tāpēc nācās savus bēgļus “pagaidīt”, kaut gan laiku varēja viegli aizpildīt, izkrāmējot līdzatvestās pārtikas preces un apģērbu vai arī vienkārši nosnaužoties pēc garā ceļa. Un, lai nerodas pārpratumi, bēgļi tiešām bija – vakarā nudien veselām rindām.

Mūsu gadījumā tā bija jau iepriekšminētā sieviete ar savu vecomāti un diviem dēliem (un diviem suņiem, no kuriem viens bija akls čivava). Suņu dēļ beigās sadalījām ģimeni pa divām mašīnām. Lasītājam, kurš gaida sirdi plosošu pieredzes stāstu no frontes līnijas, nāksies vilties. Par šādām pieredzēm cilvēki reti jūt vēlmi plaši ko stāstīt, it sevišķi, kad traumas ir salīdzinoši nesen gūtas. Un mūsu vestajai ģimenei traumas nudien bija, lai gan šajā gadījumā, kā vēsta senais angļu sakāmvārds, “velns slēpās niansēs”.

Mazā puikas skatienā, kas pārāk ilgi palika piekalts kādam punktam, vai izteiksmē, kādu nekad nevajadzētu redzēt astoņgadīga zeņķa sejā. Brīdī, kad māte spēji sarāvās un ievilkās sevī no garāmbraucošas Polijas ātrās palīdzības sirēnas, jo viņas pirmā asociācija bija ar gaisa uzlidojumu. Faktā, ka Irina ar mums pa ceļam runāja diezgan maz līdz pat Lietuvas robežai, jo, neskaitot nogurumu un skumjas, liekas, nebija līdz galam pārliecināta, ka neesam cilvēktirgotāji. Pieņemu, ka vajadzīgās detaļas lasītājs var salikt kopā pats.

 

Tādas kaut cik grodas sarunas mums bija tikai Lietuvas teritorijā, pēdējā kopceļa pusstundā: par viņas nu jau iepriekšējo dzīvi kā angļu valodas skolotājai Kijivā (kālab viņa arī sākumā piedāvā drīzāk sarunāties angliski, nevis krieviski), par krītošajām bumbām, kas modinātāja vietā uztrūcināja viņu it kā ierastā darba dienā. Par mežonīgu bēgšanu, pa ceļam ātri ķerot pases un ietūcinot čemodānos visu būtisko iedzīvi. Par Ukrainā palikušo vīru, kuram jāpaliek cīnīties un kurš, starp citu, ir (un es patiesi ceru, ka varu šo vārdu lietot tagadnes formā) krievvalodīgais no Harkivas. Par Irinas pārsteigumu, ka pie Lietuvas nav robežkontroles, jo acīmredzot daudz pa Eiropas Savienību nav ceļots. Un, visbeidzot, par viņas mīlestību un interesi uz valodām un dziļo patiku pret ukraiņu mūziku.

Liekas, vēl joprojām skaidri atceros viņas tīkamo, “h” skaņu izceļošo ukraiņu akcentu, kā arī modi satraukumā lietot aizvien vairāk un vairāk ukraiņu valodas vārdu, līdz beigās uz to pārslēgties pavisam (tādā veidā uzzināju, ka ukrainiski robeža ir “кордон” un, paceļot klausuli, viņi saka “добре”).

Un pāri visam pārējam – drosmi un spītu, ko šī tauta, šķiet, iesūc jau no mazotnes līdz ar mātes pienu. Galamērķī Irina teica, ka bēgļu statusu vēl neformēs, jo “vēl jau nebūt nevar zināt, kā Ukrainā viss beigsies”.

 

Šādu rakstu nobeigumi it kā paģērē kādu paviedāku atziņu vai sapratnes pilnu kopsavilkumu. Bet teikšu godīgi, ka šaubos, vai maz iespējams ko viedu pateikt par ko tik fundamentāli bezjēdzīgu kā karš. It sevišķi tāpēc, ka pats to neesmu piedzīvojis un ceru, ka nekad arī nepiedzīvošu. It sevišķi tāpēc, ka manam prātam, bļeģ, joprojām nav aptverams, kā mēs kā suga reizē sūtām kosmosa kuģus uz Marsu, bet vienlaikus arī no malas vērojam, kā viena morāla kropļa¹ mazisko un primitīvo ambīciju dēļ tūkstošiem jaunu zēnu tiek pārvērsti maltajā gaļā, sievietes tiek varotas un bērni mirst no dehidratācijas. Kā tiek spridzinātas un dedzinātas baznīcas, skolas un pansionāti. Kā cilvēki tiek aprakti masu kapos vai arī vienkārši sadedzināti lauka krematorijās, lai nebūtu pierādījumu. Un netrūkst cilvēku, kuri šajā visā saskata cēlumu un vajadzīgumu.

Atgādināšu vēlreiz – šis ir laikmets, kurā mēs spējam ražot elektrību no speciāli sagatavotām ietvēm, aizvietot trūkstošus locekļus ar mehāniskām protēzēm un ar laptopiem sasniegt gandrīz visu cilvēces zināšanu kopumu.

Tā ka, nē, nezinu, vai varu sniegt ko vairāk par savu personisko filosofiju. Par to, ka maziem darbiņiem nereti ir liela nozīme – tie var iedvesmot, tie var novest pie aizvien vērienīgākas darbības. Ka prasta pretimnākšana un empātija neko nemaksā, bet tās mums nekad nevar būt par daudz. Ka pārmērīgs egocentrisms, manuprāt, ir pirmais solis uz ļaunumu. Ka gandrīz visiem mums ir gan iespēja, gan arī atbildība ik pa laikam iemaksāt šo cilvēcības nodokli. Tā kā ziedojiet! Dariet brīvprātīgo darbu! Esat ieinteresēti un empātiski! Un tad varbūt ar laiku, pa grasītim vien, būsim to iekrājuši pietiekami, lai no jauna uzceltu skolas tur, kur tagad ir bedres, un arī saprastu, kādēļ skolām tur ir jāpaliek. Mūžīgi mūžos.

1. Atvainojos par politnekorekto leksiku.  (atpakaļ uz rakstu)