— Par rašismu

 

Krievijas karš Ukrainā ir krieviskās dzīvesziņas un kristīgo vērtību apliecināšanas rezultāts. Pagaidām tas ir konservatīvisma pēdējais vārds. Šis vārds gan ir uzskatāma un asiņaina darbība. No tā visa var mācīties, ja vien to iespēj, ja kārtējo reizi to neattiecina uz citiem un citurieni. Bet kopsaucējam var noderēt apzīmējums “rašisms”.

 

Ģenealoģiskais tapums

Rašisms ir fašisma paveids. Savukārt fašisms ir nenoteikts, nereģistrējošs jēdziens. Tas ir nenoteikts, jo tā saturs ir neskaidrs, bet apjoms – neprecīzs. Tas ir nereģistrējošs, jo attiecīgo priekšmetu skaits ir nenoteikts. Taču tas nedevalvē šo jēdzienu, jo ikdienā tādus lieto visai bieži. Un Umberto Eko savulaik jau ir skaidrojis fašisma jēdzienu, aprādot 14 tā iezīmes. Tas notika vēl pagājušā tūkstošgadē. Atkārtot to visu informētai, izglītotai sabiedrībai būtu nepieklājīgi, tāpēc atļaušos atgādināt tikai dažas iezīmes un jau iepriekš atvainojos visa veida zinātājiem.

Fašismu raksturo sadomāts tradicionālisms, centieni iekonservēt selektīvi izraudzītos elementus un nodrošināt viendabīgu skatījumu un darbību. Tradicionālisms ir krasā pretrunā ar mūsdienīgumu, modernismu, kurā saskata tradicionālo vērtību izzušanu. Tāpēc godā ir mītpoētisks skatījums, nereflektētu un nereflektējamu nojēgumu izmantošana, iracionālisms, neuzticēšanās prātam, intelektam. Mītpoētiskais sinkrētums un nereflektējamība atceļ iekšējās pretrunas un to pamanīšanu. Kritika ir nepieņemama, pat nepiekrišana tiek uztverta kā nodevība vai naidīguma apliecinājums. Nepiekrišana jau liecina par citādību. Tāpēc fašisma pārņemtais ir nemitīgā aplenkumā un producē bailes kā sevī, tā citos. Citu baiļošana iet roku rokā ar sevis izlielīšanu, bet uzbrukšana citiem ir aizsargāšanās. Godā ir tautiskums, nacionālisms, taču tautu spēj saliedēt ienaidnieks. Tas ir spēcīgs un vienlaikus vājš, jo galu galā tiks satriekts – nacionāli noskaņotajiem vajag tikai ciešāk sakļauties. Tā ir nemitīga cīņa, karš visās frontēs. Cīņa, apkarošana un karošana notiek pret visu, lai sasniegtu pilnīgu viendabību un galīgo uzvaru. Šādi vairojas varoņi, heroldi un nostiprinās elitārais populisms, tīksmīga jūsmošana par tautas izredzētību. Vislabāk gan karošana padodas dzimumjautājumu risināšanā, batālijās par vērtībām un pagātnes izdailināšanā. Indivīdiem ir nevis tiesības, bet pienākums, tostarp pienākums iekļauties kopumā, tautā un piedalīties tās izrādīšanā. Kaut arī fašismā godā tradicionālismu, tajā izmanto jaunvalodu, lai arī tā ir pliekana un primitīva. Šādas valodas nesaprašana jau liecina par citādību, kuru steigšus vajag novērst, implantējot pareizo valodu.

Vēsturiskais fašisms ir variabls –  fašisma Itālijas versija, nacionālsociālisms, falangisms Spānijā u. tml. Un arī rašisms ir tikai fašisma versija. Katrā fašisma variācijā ir minēto tipisko iezīmju konfigurācija, dažādas iezīmju rekombinācijas, transformācijas un attīstība. Tāpēc var norādīt uz dažām rašisma iezīmēm. Tomēr nenāk par ļaunu tikt skaidrībā arī par fašisma “dzimteni”, par kuru parasti dēvē Itāliju. Visai ticami, ka šī dzimtene tomēr ir Krievija 20. gadsimta sākumā. Tiesa, fašisms tad figurē kā melnsimtniecība. Fašisma gadījumā gan sākotne nav tik svarīga, jo tas var sākties jebkur, ja ļaujas bezdomu valdzinājumam. Tomēr vērts ieskatīties Bertoni Renco grāmatā Fašisma triumfs Padomju Savienībā, kas publicēta 1934. gadā pēc sovjetiskās impērijas apmeklēšanas. Savukārt rašismā var uzsvērt trīs iezīmes.

Pirmā iezīme ir impērijas un homo imperii aizsākšanās 18. gadsimtā. Šo procesu var dēvēt par rusizēšanu jeb rosizāciju, proti, krievizāciju. Impēriskumu raksturo ne tikai teritoriāla paplašināšanās, bet arī iekšējā kolonizēšana. Laika gaitā Krievija kļūst par iekšējo koloniju lielvalsti, tā ir koncentrētu nometņu, koloniju un cietumu valsts. Ne velti tajā tiek uzbūvēts pirmais Panoptikons (1785), pati impērija tiek veidota panoptikoniski. Kolonizēšanu simboliski iezīmē arī “ceļojums uz Krimu” (1787), tās okupēšana gan ir plašāka projekta sastāvdaļa. Šis projekts, ko devē par Konstantinopoles projektu, ietver arī citas zemes, piemēram, Grieķiju, Sīriju u. c.

Otrā iezīme ir izteikti reliģioza homo novus, jaunā cilvēka izspēle. Šādā kontekstā tiek reaktivēta arī ideja par Maskavu kā Trešo Romu, pārņemot pēc Konstantinopoles visu īsto kristiešu apvienošanu. Šis “jaunais cilvēks” sajūdzas ar dažādiem diskursīvo prakšu masīviem. Trīs no tiem ir zināmi un pazīstami, bet ceturtais lielākoties ir palicis ēnā. 19. gadsimtā aizsākas krievu kosmisms, kas ietver kā kristīgo miroņu augšāmcelšanu, tā kosmosa kolonizēšanu. Šādi pasaules un vēstures galu vairs negaida, tā vietā aktīvi veicina gala iestāšanos. Otrais diskursīvās prakses konglomerāts ir boļševisms jeb krievu komunisms, proti, mazākums, kas sevi izliela par vairākumu, aktīvisti, kas grauj veco un ceļ jauno pasauli. Boļševisms ir apvērsta kristietība, reliģioza kustība, kas turklāt izglābj brūkošo Krievijas impēriju. Ar šo krievu komunismu sabalsojas eirāzisms, kas 20. gadsimta nogalē izvēršas kā neoeirāzisms – visa Eirāzijas kontinenta apvienošana Krievijas vadībā. Savukārt ceturtā diskursīvā prakse ir saistīta ar mafiosi – “godavīriem”. Mafija nav tikai apzīmējums, raksturojot “organizēto noziedzību”, tā ir viena no mūsdienu pārvaldības formām. Saglabājot norādi uz noziedzīgo pasauli, var precizēt, ka runa ir par kriminālās un “lielās” pasaules konverģenci. Var vēl piebilst, ka goda dēļ šie “godavīri” parasti nedara sev galu. Taču mafija nav tikai Itālijā 19. gadsimtā aizsākusies varas prakse. Mafijas Krievijas versijas literārais apraksts ir rodams Īzaka Bābela darbos, bet labākai tās izprašanai, protams, var izmantot salīdzinošos pētījumus par kamoru vai endragetu.

Trešā iezīme ir “Mēs”, “Mūsu” daudzināšana, mūsdienīgais Krievijas rasisms. “Impērisko cilvēku” neraksturo etniskums, viņš ir sakopots nacionalizētā kopībā, rusizētā “Mēs”. Tāpēc pats par sevi viņš labākajā gadījumā ir nožēlojama radība, toties kopumā viņš jūtas varens un dižs, ekspansīvs “mūsu” apliecinātājs un iekarotājs. Mūsējie ir savējie, kuriem visapkārt ir tikai ienaidnieki. Šie ienaidnieki ir padarāmi par savējiem vai iznīcināmi. Pilnīga saviskošana gan ir mazticama, jo vienmēr atradīsies kāds nodevējs. Turklāt nodevēji ir atrodami un iznīcināmi arī starp savējiem. Šis “mūsisms” ir tagadējās Krievijas rasisms. Krievijas vēsture vispār demonstrē visdažādākos rasismus – bioloģisko, nacionālo, sociālo, kulturālo u. tml. Tomēr svarīgi atcerēties, ka “tauta”, “nācija”, “rase”, “valsts”, “impērija” figurē kā savstarpēji aizstājami nojēgumi. To var formulēt arī citādi: saka vienu, domā ko citu, bet dara vēl pavisam kaut ko citu.

Rašisms ir rusizācijas un rasisma sajaukums, reaktivējot jau tapušas struktūras un mehānismus. Rašismu raksturo atkārtošanās un uzsvaru situatīva nomaiņa, izmantojot arī citos fašisma veidos sastrādāto. Rašismam nepiemīt izstrādāta ideoloģija, toties piemīt resentiments un revanšisms. Iespējams, ka var norādīt uz vēl vienu tendenci, kas reljefi atklājas salīdzinājumā ar krievu kosmismu. Krievu kosmismā un rašismā svarīga ir mirušo  augšāmcelšana, taču rašismā, lai būtu ko celt augšā, iepriekš vajag nonāvēt. Rašisma vērstību raksturo nonāvēšana, nogalināšana, slaktēšana.

 

Pīles rīdītājas

Konradam Lorencam ir grāmata Tā sauktais ļaunums. Viņš tajā apraksta arī dažiem pīļu veidiem raksturīgo rīdīšanu: mātīte kūda, rīda pīļtēviņu, lai tas uzbruktu svešajam. Šāda rīdīšana (mobings) vēlāk tiek attiecināta arī uz cilvēkiem. Patlaban gan svarīgāk būtu fiksēt nelielu atšķirību starp pīļu mātīti un cilvēku. Pīle rīkojas instinktīvi, tāpēc viņas darbību arī var dēvēt par “tā saukto ļaunumu”. Ja cilvēks rīkojas kā pīle, tas jau ir cits ļaunums, ja vien viņš nav palicis pīles attīstības līmenī. Runa ir par ļaunuma banalitāti. Banālais ļaunums ir ne tikai bezdomu administratīvo un citu rīkojumu un pavēļu izpilde, kā to aprakstījusi Hanna Ārente, šāds ļaunums ir arī rīdīšana un izrādīšanās. Krievijas īstenotā slaktēšana Ukrainā dara iespējamu rīdīšanu, tomēr var arī nepielīdzināties pīļu mātītēm. Rīdīšana nemazina un nonovērš rašismu. Un šajā ziņā var tikai mācīties no Ukrainas, tā nenodarbojas ar rīdīšanu. Ukrainā tiek likvidēti militāri objekti, kuriem nav nekāda pamata tur atrasties. Ukrainā nevis rīda un šausminās, bet uztur cilvēcisko pasauli. Savukārt ļaunuma banalitāte var kalpot par atgādinājumu katram pašam pārdomāt savu ētisko nostāju. Šī nostāja ir individuāla. Derētu tikai atcerēties, ka slaktēšanas gadījumā visdažādākās aizbildināšanās (ar neitralitāti, mākslas, sporta vai biznesa apolitiskumu, neiesaistīšanos politikā u. tml.) ir ļaunuma banalitāte. Lai gan varbūt tas liecina tikai par atgriešanos pēkšķīgi pīliskā eksistencē.

Tagadējās Krievijas rašismu mēdz personificēt vienā figūrā. Šāds paņēmiens ir izmantots arī agrāk. Uzskatāmības labad var norādīt uz Staļinu un Hitleru. Viņi tiek demonizēti vai patoloģizēti. Taču viņos nav nekā dēmoniska vai patoloģiska, gluži pretēji, viņi ir nenormāli normāli. Viņi tikai eksponē daudzos staļinēnus un hitlerēnus un funkcionē kā multiplikatori. Arī rašisma personificējumam ir vajadzīgas šādas apstulbušo “impērisko cilvēku” masas, kas pārņemtas ar savu izredzētību, reliģisku degsmi. Citā sakarībā to jau ir aprakstījis Eliass Kaneti: “Radot šādas masas, viņam ir izdevies nokļūt pie varas, taču viņš zina, cik viegli lielās masas sliecas uz iziršanu. Bez kara ir tikai divi līdzekļi, ar kuriem masām var neļaut sairt. Viens no tiem ir augsme, bet otrs – tās regulāra atkārtošana.” Šķiet, ka rašismā viss tiek likts uz karu, kuru visā drīzumā varētu pasludināt par svēto.

Noslēgumā minēšu vēl dažas piebildes par rašismu, lai katrs pats var spriest par fašismu sevī. Tā ir šausmināšanās par tikumu un kristīgo vērtību panīkšanu, civilizāciju sadursmi, kultūras norietu u. tml. Rašisms ir batālijas par vērtībām, gaušanās par īstu vīriešu vai sieviešu izzušanu, dabiskās ģimenes apdraudētību, tautas iznīkšanu u. tml. Rašisms ir resentimenta pārņemta un reaktīva masu kustība, labs patvērums konservatīvi noskaņotajiem. Rašismā pat ar putām uz lūpām aizstāv kristīgās vērtības. Taču tādu kristīgo vērtību nemaz nav, jo kristietība ir šķīstīšanas un pestīšanas reliģija, nevis vērtību daudzināšana. Savukārt visdažādāko tikumu atjaunotājiem un salicējiem, to saišķu vai grozu veidotājiem var lieti noderēt Akvīnas Toms. 13. gadsimtā kristietības pasaulei neklājas viegli. Taču kristiešu teologs atgādina par četriem kardināltikumiem jeb pamattikumiem: gudrību, drosmi, nosvērtību un taisnīgumu. Tieši tik vienkārši: vai nu krietna dzīve, vai arī nekrietna, ļaujoties visvisādām dzīvesziņām.