— Es un mana svētā govs

 

1

Es ienīdu savu govi, un viņa – mani.

Mēs gan bijām divi zābaki pāris: abas psihas. Mēs konkurējām, jo katra gribējām būt tā nenormālākā, un govs vienmēr mani uzveica, jo skrēja daudz ātrāk. Viņai ir četras kājas, bet man tikai divas.

Mēdza būt tā: mēs ar viņu ejam pa ciemu, ir dienvidus, saule cepina, man no deguna lobās āda, viņa, melna kā piķis (lai gan viņas māte bija pavisam balta), piesardzīgi slāj pa priekšu, laiku pa laikam izgudrēm atskatīdamās, lai fiksētu mana garastāvokļa izmaiņas. Es viņai saku:

– Kuce, vai tagad, kad jau viss ir garām, tu vari man beidzot paskaidrot, kāpēc vajadzēja bēgt mežā!

Laska bola uz manu pusi  lielu melnu aci un klusē.

– Vai tu nepadomāji, kā ir man?! – es sāku pacelt balsi. – Tu taču redzēji, ka es lasu grāmatu! Un grāmata ir ļoti interesanta! Ja tu savā mūžā būtu izlasījusi kaut vienu grāmatu, tad zinātu, kā ir, kad tu lasi, bet sazin kāda stulba govs, kura tev jāpieskata, palecas un aizbizo no ganībām mežā iekšā!

Laska domā, ka es viņas vainu norakstīšu uz dunduriem un mušām.

 – Tad nu gan diža bēda, dunduri un mušas! Man arī koda, bet es neskrienu mežā!

Mēs paejam garām Vulanu mājai. Pie vārtiem stāv Ļuba Vulana – resna kurlmēma meitene, kuru katru dienu ganībās varo viņas normālais jaunākais brālis. Viņa vienmēr kaut kā stulbi zvaigā, un man no tā metas baigi.

 – Tu zini, kā man gribējās tevi noslānīt? – es turpinu. – Ļoti gribējās! Bet tu tik ātri skrien, ka nevar tak tikt līdzi! Pagaidi, pārradīsimies kūtī, un tad es beidzot tevi iekaušu! Kārtīgi iekaušu! Ar koku! Lai tu atcerētos!

Paejam garām Kamaikinas mājai. Es druscīt dricelēju govi, jo baidos ar viņu sastapties – veca, marasmātiska vecene, kura jau divus gadus mani medī. Kad lasīju Igo Nožēlojamos, Laskas māte ar ragiem sagāza viņas siena gubu.

Vēl viena māja, nākamā ir manējā, un tad jau ciema bode. Bodē neko nepārdod, tikai saldu, stipri gāzētu ūdeni Ābols, košļājamās gumijas Turbo un sērkokus.

– Kā es tevi samizošu! Mežu gali noskanēs! – Govs bažīgi bolās uz mani ar savu lielo, melno aci un nolaiž galvu, it kā gribētu pa ceļam pašķīt zālīti.

– Nav ko mani žēlināt! Es tevi jau cik reižu esmu žēlojusi, bet tu dari kā darījusi!

Babas mājas vārtiņi ir līdz kājai vaļā. Atstutēti ar ķieģeli. Laska tūlīt ienirs pa vārtiņiem, zem oša padzers no spaiņa aukstu ūdeni (lai gan es kliegšu babai, lai nevis ūdeni viņai dod, bet dusta klučus, jo viņa jau paspējusi sadzerties žurgu no dīķa), Laska skatīsies uz babu žēli jo žēli, it kā es būtu viņu nevis ganījusi, bet spīdzinājusi ar nokaitētu dzelzi, un es kliegšu, lai baba dod viņai orčuku vai sapin kājas, vai piesien striķī, jo šī jau tāda pastulbāka.

Laska sāk iet gausāk, minstinās. Līdz vārtiņiem daži metri. No šejienes labi redzams Vasiļovsku pagalms: gara, tieva mamma un trīs meitiņas, rudas kā peles, sēž uz mūra nama kāpnēm un gaida, kad vectante nomirs.

– Ej, ej, nebaidies, ļoti stipri es nesitīšu!

Laska pēkšņi pieņem nopietnu, kardinālu lēmumu un, pielikusi soli, vienā mirklī ir vārtiņiem garām un aizlēkšo tālāk.

– Ak tu, kuce tāda! – es kliedzu un skrienu viņai pakaļ. – Nāc atpakaļ! Kur tu aizmeties! Kur tu no manis liksies!

Govs zina, kur. Viņa taisnā ceļā dodas uz bodi, un es nepaspēju kārtējo reizi nolamāt viņu par kuci, kad Laska ieskrien pa veikala lielajām dzelzs durvīm un nozūd akmens nama vēsumā.

Bode agrāk bija ciema sākumskola. Mana baba te nomācījās divas klases, bet tad meta mieru, jo viņai bija jāgana govis. Tas, kas notiek, notiek ļoti simboliski. Laska ir ieskrējusi skolā nolūgties par visu iepriekšējo vecmammas govju grēkiem, jo īpaši par to, kuras dēļ baba nemāk ne lasīt, ne rakstīt.

Bodē aiz letes sēž Skudrīte – veca sieviņa, pārdevēja, kurai palikšana tukšajā veikalā līdz galam ir goda lieta. Viņa melanholiski lūkojas uz manu govi, un govs lūdzoši lūkojas viņā. Ja govij līdzi nebūtu ieskrējusi es, Skudrīte noteikti govij sacītu:

– Es jūs klausos. Ko gribējāt?

– Laska! Ej mājās! Apsolu, ka nesitīšu, – pagurusi saku. – Klau, – es uzrunāju Skudrīti, – nokausim šo govi, un jums būs, ko pārdot.

Skudrīte nopriecājas, taču laikus kļūst piesardzīga:

– Vai tad baba ļaus?

– Mēs babai neteiksim. Es samelošu, ka govi aizveda uz trakonamu.

Beigu beigās mēs – abas psihas – atgriežamies mājās. Baba noraizējusies skatās laukā pa vārtiem.

– Kur jūs tik ilgi? – viņa saka un no spaiņa dod Laskai dzert aukstu akas ūdeni.

– Ne ūdeni viņai dodiet, bet dusta klučus, – es sasparojos uz vismaz kaut kādu repliku, lai aizstāvētos.

Laska ar skaustu berzējas gar babas tieviņo sānu kā mājas suns.

– Mana maziņā, – baba glauda govi, – piekusi? Ūdentiņu padzersies?

– Ļoti piekusu, – Laska atbild, – bet visbriesmīgākā, – un māj ar galvu uz mani, – ir viņa. Kā viņa mani moka! Kad beidzot vecāki atbrauks viņai pakaļ?!

Vecāki atbrauks pēc dažām dienām. Mani vajag kārtīgi noberzt pirms skolas, īpaši pēdas, un iznīdēt no galvas utis. Vajag nopirkt burtnīcas un dienasgrāmatu. Tā ka viņi, kuce, var atbraukt kuru katru brīdi.

 

2

Ļuba Vulana ne vienmēr ir bijusi kurla. Viņa bērnībā nokrita no sveša ķiršukoka, kad saimnieks pieķēra viņu nozieguma vietā. Pēc tam viņa aiz pārbīļa vairs nav izrunājusi ne vārda.

Daži gan stāsta, ka viņa esot piedzimusi bez aukslējām un vispār nekad nav runājusi.

Viņa valkā garus, saplēstus svārkus un jebkurā gadalaikā staigā basām kājām. Viņas mamma, ar šampūniem taupoties, vienmēr nocērp viņai pliku pauri. Tāpēc Ļuba atrodas pastāvīgā ataugšanas stāvoklī. Kad viņai ir mēnešreizes, viņa visa ir nosmērējusies ar asinīm. Viņas jaunākais brālis Vulans ganībās viņu katru dienu varo, bet viņa drausmīgi zvaigā. Dažreiz Ļuba pēc tā visa viņu apkampj un bučo uz pieres. Es tikmēr pieskatu Ļubas govis. Ja ar tām kaut kas notiks, Ļubas mamma liks Ļubas brālim nopērt Ļubu ar rīkstēm, un tas ar prieku ķersies pie darba.

Ļuba ir kļuvusi par sava brāļa pirmo sievieti. Drīz viņš tai kļūs par pirmo un vienīgu ginekologu, kad taupoties vajadzēs mājas apstākļos uztaisīt abortu.

Viņa vienmēr drausmīgi zvaigā, lai gan dažreiz man šķiet, ka viņa tā smaida.

 

3

Vasiļovskas: ļoti tieva un gara mamma un trīs rudas meitenītes sēž uz pelēkas mūra mājas kāpnēm un gaida, kad nomirs vectante.

Kad vectante nomirs, māja tiks viņām, jo viņām nav kur dzīvot. Pagaidām viņas visas četras dzīvo briesmīgi vecā vasaras virtuvē, kas atrodas blakus mājai. Viņas, īpaši rudie skuķēni, ar lielu nepacietību gaida, kad beidzot varēs pārvākties uz lepno, gluži tāpat kā vectante ar sūnām un pelējumu apaugušo namu lēkāt pa sasmirdušajiem – toties izšūtajiem – spilveniem, gulēt uz vistas spalvām – toties pēļos.

Visjaunākās rudās meitenītes pirmie vārdi bija:

 – Vectantīt, kad jūs nomirsiet?

Un vectantīte atbildēja:

– Nomiršu, meitiņ.

Meitēni pēc kārtas nes vectantei uz namu ēst un dzert. Viņas uz pirkstu galiņiem ieiet istabā, nostājas pie gultas un kādu laiku klusē, cerēdamas, ka vectante viņas tā arī nepasauks.

Vectante dzīvo jau veselu gadsimtu.

Vecākā Vasiļovska katru dienu ar vilcienu brauc uz darbu Kolomijā. Viņa strādā par sardzi Vēstures muzejā. Kad muzeja līdzstrādnieki neierodas darbā – un tā gadās gandrīz vienmēr – Vasiļovska ieslēdzas muzejā un nevienu nelaiž iekšā. Retie apmeklētāji – senatnes mīļotāji vai iedzēruši poļu tūristi – rībinās gar durvīm, lūdzas iekšā (jo šodien nav brīvdiena un muzejam būtu jābūt atvērtam), bet Vasiļovska kā izbiedēts spoks, kā 16. gadsimta muzeja eksponāts lūr gar aizkara malu un met ar galvu, sak, šodien Vēsture nav pieejama, tai ir depresija, un es esmu tikai Vasiļovska, kam ir trīs rudas meitiņas un nemirstīga vectante.

Mazajām Vasiļovskām nav ko ēst, viņas staigā ciema iedzīvotāju uzdāvinātās koši krāsainās kleitiņās, ar lentēm, bet bez apakšbiksēm. No deguna viņām vienmēr tek puņķi, un meitenītes tos garšīgi aplaiza. Viņu kājas ir līdz ceļiem nosmērētas purvā.

Vasiļovskas ir tik rudas, un mūsiņas viņu sejās tik raibas, ka reizēm viņas man atgādina lielu saulespuķi, kurā noslēpies smulīgs velnēns.

 

4

Kad govs saslima, baba pasāka viņu katru nakti vest pastaigāties.

Laska sāka dot sarkanu pienu un žēli maut.

Es sēžu uz vārtiem un skatos, vai nebrauc vecāku automašīna, baba vadā govi riņķī pa sētu.

– Meitiņ, tu tur nesēdi, – baba man saka, – jau vēls. Skaidrs, ka viņi tagadīt neatbrauks.

– Viņi var atbraukt arī vēlu naktī. Viņiem mašīnā nav bail.

– Vai varbūt viņiem ir darbs, – baba turpina skaļi domāt.

– Grūti, cik grūti, – no savas puses piebilst Laska, – asinis satek pienā.

Es gaidu mammu un reizē baidos. Iztēlojos, kā viņa pieglaudīs manu galvu pie krūtīm un tad pēkšņi atsprāgs:

– Taņa! Tev pilna galva ar utīm!

Es izlikšos, ka esmu pārsteigta:

– Ko tu runā? Kādām utīm?

– Tās lēkšo tev pa galvu kā zirgi! Kā tu to pieļāvi?!

– Mamm, man nav utu!

– Un kas tas tāds?! – un viņa izņem no matiem lielu, resnu utu mātīti. – Tu nemaz nekasies?! Galvu nemazgā? Nu kā viņas varēja tik milzīgi savairoties?!

– Mamm, te visiem bērniem ir utis! Es neesmu vainīga! Viņas pārlec!

Es ļoti baidos no mammas atbraukšanas. Reiz mamma tāpat reaģēja, atklājusi man spalīšus. Pēc tam es tupēju aiz rijas un ar žagariņu ķeksēju no saviem sūdiem ārā spalīšus, lai pārliecinoši pārliecinātu mammu par to neesamību.

– Nevajag mani tik ilgi atstāt pie babas! Es drīz ne tikai ganīšu govi, bet vēl arī to slaukšu!

Baba glauda Laskai pieri un lēnītēm vadā viņu pa sētu. Laska padevīgi slāj šurpu turpu.

– Babu, kāpēc jūs vadājat govi pa sētu?! – es no vārtiem kliedzu babai.

– Viņa grib pastaigāt. Tu gribi pastaigāt, Laska, tiesa?

– Tiesa, – Laska atbild.

 

5

Kamaikinai ir jauna, neglīta meita Ļuda, kura reiz aktīvi organizēja ciema bērnu bibliotēkas pārvēršanu par biljarda klubu. Vecajai, resnajai bibliotekārei nācās daļu grāmatu atdot kaimiņciema filiālei un daļu vienkārši izdāļāt vietējiem bērniem. Man toreiz tika Elektroniķa piedzīvojumi un Mazā raganiņa, tāpēc par biljarda kluba uzrašanos es sirsnīgi priecājos.

Ļuda spoži spēlēja biljardu un vēl viņa spēlēja ģitāru, un uz kreisās rokas viņai bija tetovējums. Viņas puisis braukāja no Kolomijas ar motociklu. Kāzām bija jābūt rudenī, bet vasaras nogalē Ļuda ar draugiem aizbrauca uz Tlumaču un tur nolēca no trešā stāva.

– Nenāc klāt, es lēkšu, – Ļuda, uzkāpusi uz kaut kādas turienes kopmītnes palodzes, teica savam piedzērušajam draugam.

Draugs nenoticēja un mēģināja pienākt klāt.

Ļuda salauza mugurkaulu un uz visiem laikiem palika piesieta pie invalīdu ratiņiem, kas bija nopirkti par ciema padomes naudu. Viņas puisis vēl dažas reizes atbrauca, pārliecinājās, ka Ļuda nekad nepiecelsies kājās, un kāzas pēc abpusējas vienošanās tika atceltas. Pēdējie vārdi, ko viņš Ļudai pateica, bija tādi:

– Es tevi mīlu un vienmēr mīlēšu. Ja tu tomēr izārstēsies, paziņo man. Pat ja būšu jau precējies, tik un tā atgriezīšos pie tevis.

Un uzreiz pēc tam apprecējās ar citu.

Ļuda vairs nespēlēja biljardu, toties iemācījās izšūt dažnedažādos veidos un nestaigāt. Rokas viņai tagad bija gan rokas, gan kājas.

Tieši tad mana govs – Laskas māte – sabadīja Kamaikinas siena gubu. Es biju izlaidusi govi no acīm, jo aizrāvos, lasot Igo Nožēlojamos.

Vecajai Kamaikinai uzreiz bija noziņots, kā govs izārdījusi gubu, un šī, labā omā būdama, mirklī atskrēja ar mani lamāties. Es mēģināju spuroties pretī, taču pret pēdējo, ko Kamaikina bez apstājas atkārtoja, man nebija argumentu. Viņa kliedza:

– Kurš man tagad gubiņu sakraus?! Kurš man tagad to sakraus?!

 

6

Un vēl ir Cepurīts. Gadus astoņus vecs puikiņš, kuru mamma visu laiku atdod internātā un kurš visu laiku no internāta aizbēg. Mamma arī aizbēg. Vairākas reizes gadā. Uz Odesu. Ar mīļākajiem. Taču vienmēr atgriežas.

Cepurīts ir slims ar epilepsiju, un, kad viņam kāds ko saka, viņš atbild:

– Ko?

Es eju uz kapiem, kurus saucu par augļu ogu kapiņiem, un Cepurīts man līdzi. Kapos aug viss, kas man vislabāk garšo: dūres lieluma zemenes, saldie un parastie ķirši, āboli, bumbieri un plūmes, dzeltenās un zilās. Var saraut sev pilnu azoti, ko tik sirds kāro, un pēc tam garšīgi pastaigāties pa kapiem un pētīt uzrakstus.

Cepurīts dveš man mugurā.

– Cepurīt, es eju uz kapiem, – es viņam saku, – tu nāksi līdzi?

– Ko? – Cepurīts atbild un soli atpaliek.

– Labāk gan pieskati govis. Ja ielīdīs dārzā, tiks gan tev, gan man.

– Ko? – Cepurīts atbild un pieliek soli.

– Tu nebaidies iet uz kapiem, Cepurīt?

Cepurīts nezina, ko teikt. Svārstās starp “Ko?” un “Nebaidos”. Beigās atbild:

– Nebaidos. Kas man ko baidīties. Kad nomiršu, te gulēšu.

– Varbūt arī negulēsi. Kad tu nomirsi, šajos kapos jau vairs nebūs vietas, kur tevi apglabāt.

– Kāpēc tad nebūs? – Cepurīts saskaišas un aizbēg krūmos.

Kad Cepurīša mamma kārtējo reizi aizbēga ar mīļāko uz Odesu, Cepurīts aizgāja uz Beremjanu dīķi, aizpeldēja divus metrus no krasta un noslīcinājās. Ūdenī viņu noķēra viņa slimība.

– Cepurīt, – Cepurītim teica eņģeļi debesu vārtos, – kāpēc tu gāji peldēties uz Beremjanu dīķi? Tu taču zini, ka ūdenī tevi noķer tava slimība.

– Ko? – atbildēja Cepurīts.

– Skaties, Cepurīt, te tev nav internāts, no šejienes tu neaizbēgsi.

Cepurīts nezināja, ko teikt. Svārstījās starp “Ko?” un “Gribēšu un aizbēgšu!”. Beigās atbildēja:

 – Gribēšu un aizbēgšu!

 

7

Dažus bumbierus labāk nevajag plūkt. Tie izaug tieši uz kapiem. Bumbieri ir lieli un sulīgi, līdzīgi cilvēku galvaskausiem, bet es neesmu māņticīga un mīļuprāt dažus desmitus noēdu.

Pēkšņi redzu: stāv Ļuba Vulana ar savu normālo jaunāko brāli.

– Kāp bumbierē, – brālis liek Ļubai. Ļuba zvaigā un mēģina nobučot brāli uz pieres.

– Kāp bumbierē, kam es teicu!

Ļuba sāk līst augšā kokā. Tieši zem bumbieres ir Vasiļovska – trīs rudo velnēnu tēva – kaps. Vasiļovskis Ļubai saka:

– Ļuba, nekāp bumbierē. Tu vienreiz kāpi ķirsī, un kas notika?

– Ātrāk kāp, – Ļubu dzen brālis.

Ļuba ir uzkāpusi uz pirmā resnā zara un zvaigā.

– Kāp augstāk, – liek brālis.

– Nevajag, Ļuba, – Vasiļovskis uzstāj, – tavs brālis ir slikts. Viņš grib tavu nāvi vai tava bērna nāvi.

Ļuba ir uzkāpusi vēl vienā zarā, augstākā. Viņa iekarinās virs mums visiem un smaida. Viņas svārku mala uzraujas, un es redzu, ka arī viņa ir bez apakšbiksēm.

– Un tagad lec, Ļuba! – kliedz Ļubas brālis. – Lec zemē!

– Ļuba, nelec, – es bļauju, – nekādā gadījumā nelec!

Vasiļovskis sērīgi šūpo starp zariem savus bumbierveidīgos galvaskausus.

– Lec, Ļuba!

– Nelec, Ļuba!

– Lec, Ļuba! – Ļuba gatavojas lēkt.

Un tad uzrodas mana govs. Laska. Viņa dod sarkanu pienu un žēli mūjina, viņa tūlīt nosprāgs, taču šajā brīdī viņa zina, kurā pusē ir labais.

Laska iemāvās kā bullis, izpūta no nāsīm uguns mēli, cirta nagu pret zemi un ar ragiem metās virsū Ļubas brālim.

Ļubas brālis pat nobīties nepaspēja, kad, milzu spēka pagrūsts, jau kūleniski ievēlās svaigi izraktajā Cepurīša kapā.

Laska pastāvēja pie kapa bedres, vēl dažus brīžus pasargāja Ļubas brāli, bet tad atgriezās ganībās šķīt nodzeltējušo zāli un žēli maut.

– Ļuba, kāpēc tu klausi šito stulbeni? – es teicu, palīdzēdama Ļubai nokāpt no bumbieres.

– Tāpēc, ka es viņu mīlu, – atbildēja Ļuba.

– Paklau, tu kādreiz nokriti no ķiršukoka vai piedzimi bez aukslējām un tāpēc esi mēma?

– Man nav aukslēju, – un Ļuba smaidīdama plati iepleta muti, lai man to parādītu.

Es viņai atdevu savas apakšbikses.

 

8

Vecāki ierodas svētdienā no rīta, atved man šokolādītes un aprikozes. Mamma piespiež mani pie krūtīm, bet tad pēkšņi atsprāgst un sāk kliegt par utīm. Viss ir tā, kā biju iztēlojusies.

– Mamm, te cilvēki ir tik nelaimīgi, ka utis viņiem nemaz netraucē. Te visiem ir utis, pat babas vistām. Kā es būtu varējusi no viņām izvairīties?

Vakarā vecāki jau pošas atceļā.

– Es braucu kopā ar jums, – es saku.

– Padzīvo vēl nedēļu, – lūdz mamma, – govs nosprāgusi, un babiņa ļoti bēdājas. Kā tu viņu atstāsi vienu?

Baba sēž uz sola pie vasaras virtuves, skatās uz tēta automašīnu, uz suni būdā, uz tukšo stalli, uz savām utainajām vistām, uz tukšo kūti un klusē.

– Es nespēju te palikt! – es gandrīz raudu. – Es te vairs nespēju būt! Nav zināms, kurš vēl šonedēļ nomirs!

– Paliec, – turpina mamma, – te ir ko ēst, ir āboli, bumbieri, vīnogas pēc dažām dienām būs gatavas.

– Jā, jā, meitiņ, – saka baba, – paliec, te ir šis un tas.

– Pagaidiet mani, – es raudu, – eju savākt mantas! Es ātri! Es braucu kopā ar jums!

Ieskrienu iekšā un uz ātru roku savīstu paunā savus šortus un krekliņus, zobu birsti, grāmatas, veco magnetofonu Karpati, vēl kaut ko.

Dzirdu, ka vecāku zaporožecs izkustas no vietas.

– Pagaidiet mani! – pa galvu, pa kaklu izmetos uz ceļa un no vecāku zaporožeca panāku tik, cik putekļi pakūpējuši.

– Kāpēc jūs mani te pametāt! – asaras kā zirņi noripo uz grantētā ceļa.

Pēkšņi uzrodas mana govs Laska, noliecas, un es uzlecu tai mugurā.

– Aiziet, Laska! Skrien pakaļ tai mašīnai!

Laska skrien aulēkšiem kā zirgs, es viņai uz muguras lēkāju augšā lejā, vējš plivina man matus un nožāvē acis. Mēs ar Lasku esam kā uts uz zirga.

– Laska! Te nevar palikt! Te ir kapi, ne cilvēki! Es nespēju viņiem palīdzēt!

Mazās Vasiļovskas izskrien no sētas man pretī un priecīgi danco.

– Viņa nomira! Vectante nomira! – viņas kliedz.

– Cik skaisti, – es viņām saku un jāju tik tālāk.

– Man jāiestiprinās, – Laska pagriež galvu, – nepanākšu mašīnu, ja neiestiprināšos!

Es norauju gabalu no savas gūžas un iemetu Laskai ģīmī.

Vecāki mašīnā pamana mūs. Mamma saka tētim:

– Brauc ātrāk! Viņas jau ir astē!

– Kā es tev pabraukšu ātrāk, – tētis nervozē,  – man gāzes balons caurs!

– Laska! Skrien, mana mīļā! Mēs viņus varam pat apdzīt! – uzvaroši kliedzu es. – Izrādās, bez apakšbiksēm ir ļoti patīkami! Laska, skrien! Apdzenam! Bēgam prom no šejienes!

– Ak, Taņa, – koķeti vīpsnā Laska, – tik psihas mēs ar tevi esam! Tik psihas!

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Stāsts publicēts ar autores atļauju.