— #EsArī Nr. 4

Šobrīd šķiet neiespējami rakstīt par kaut ko citu kā vien par Ukrainu. Šķiet, ka ir iespējams pierakstīt tikai liecības. Jebkura metafora ir vārgāka par katru liecību, par ikvienu upuri, spīdzināto, cietušo, aizbēgušo, mirušo.

Es apsolīju šo rakstu jau pirms ilgāka laika, kad karš vēl nebija sācies. Es sāku rakstīt, tad pārtraucu. Atkal atsāku. Domāju, jāuzraksta arī tāpēc, ka, kvantitatīvi nesalīdzinot, varmācības struktūras ir līdzīgas. Varmāka, kurš izvaro un pēc tam meklē iespēju notikušo izlīdzināt, vainojot upuri un viņa uzvedību, uzvedas līdzīgi valstij, kas uzbrūk citai neatkarīgai valstij, alkatības vadīta, to izskaidrojot ar kaut kādiem sadomātiem pamatojumiem. Vēl viens iemesls, kāpēc es negribēju (atkal) par piedzīvoto runāt publiski ir tas, ka mani bērni ir vēl pietiekami mazi, lai tiktu ietekmēti no dažādu sociālo viedokļu virmojuma, bet arī pietiekami lieli, lai tos spētu izlasīt un uztvert. Bet tajā, ka man bērni ir, tomēr es saskatu arī iemeslu rakstīt, jo manas meitas dzīvo un dzīvos šajā sabiedrībā, kurā sieviete joprojām nejūtas droši visdažādākajos līmeņos: dodoties uz ballīti un atgriežoties viena mājās naktī,¹ lūdzot palīdzību policijai, ja piedzīvo varmācību² (jo, lai arī jāatzīst, ka policija Latvijā, kā nojaušams, mācās un mainās, tad sekundārās traumatizācijas riski joprojām ir augsti), sieviete nejūtas droši ģērbties, kā viņas vēlas, būt tas, kas viņa vēlas, darīt to, ko viņa vēlas, sasniegt vairāk nekā partneris,³ un viņai bail par piedzīvoto atklāti pastāstīt. Un šajā rakstā es gribu izteikt hipotēzi, ka ļoti daudzas sievietes baidās no vīriešiem, jo viņu empīriskā pieredze liecina, ka ir jābaidās. Otrkārt, viņas arī noteikti baidās runāt par piedzīvoto, jo pēc tam, kad ir runājušas, vai nu pašas ir piedzīvojušas izsmieklu, naida runu, ignorēšanu, vai arī ir bijušas liecinieces tam, ka to piedzīvo citas sievietes, līdz ar to veicot bieži vien neapzinātu pašcenzūru un apņemoties, ka “es gan domāšu, ko runāšu, lai man neiziet kā tai tur”. Tātad, faktiski apņemoties melot, kā arī ieguldīt milzums resursu šo melu – pašcenzūras – uzturēšanā. Un viņām tas lieliski izdodas, jo sievietes ir ļoti talantīgas. Tikai to enerģiju, kuru viņas iegulda, lai uzturētu ilūziju, ka viņām viss ir kārtībā, ka viņas nav piedzīvojušas traumas, ka viņas pieņem represīvo sistēmu, kurā viņām jādzīvo, – šo visu enerģiju būtu iespējams ieguldīt daudz vērtīgāk: zinātnē, mākslā, valsts pārvaldē un, jā, arī bērnu audzināšanā –, un no tā mēs katrs viens šai sabiedrībā būtu ieguvēji. Bet šobrīd tas nenotiek. Un, ja jūs, neatkarīgi no tā, kāds ir jūsu dzimums, nezināt par to, ka sievietes nejūtas droši, tad dzīvojat ilūzijās un neesat ar sievietēm, kas ir jūsu dzīvē, atklāti runājuši vai arī neesat viņas sadzirdējuši. Protams, es arī pēc sevis zinu, ka sievietes ļoti labi māk izlikties. Un, protams, ne tikai aiz bailēm tikt sodītas, bet arī vēloties kaut ko iegūt, tomēr šīs abas lietas bieži vien ir savijušās dīvainā murskulī, kuru tad nu ir jāaizkrāso ar visām iespējām krāsām un lakām.

Kad Laura Brokāne mani uzrunāja piedalīties #EsArī sērijā, mani pārņēma ļoti dažādas izjūtas, starp tām bija arī vilšanās un dusmas, jo es nodomāju – nu cik tad es varu par to runāt. Esmu daudz runājusi par seksuālo varmācību savos darbos, arī ļoti atklāti, piemēram, lugā un izrādē Mūsu Silvija debesīs, kā arī dzejolī Migla. Tomēr  tie ir mani darbi, literāri veikumi, kurus ikviens var uztvert kā iztēli. Luga Mūsu Silvija debesīs ir par Silviju Plātu, kura arī ir piedzīvojusi dažādu, arī seksuālu varmācību. Šo darbu es sarakstīju 2013. gadā, tad kopā ar saviem brīnišķīgajiem kursabiedriem mēs to iestudējām un piecas reizes parādījām Ģertrūdes ielas teātrī.

Tolaik studiju procesā sāku uzzināt citu sieviešu pieredzi un sāku nojaust, ka sieviešu, kuras piedzīvojušas seksuālu varmācību, ir ļoti daudz. Tas mani iedrošināja un pamudināja par to runāt un rakstīt. Kopš 2012. gada, kad par seksuālo varmācību runāju dzejolī Migla, un kopš izrādes Mūsu Silvija debesīs ir pagājuši gandrīz jau desmit gadi, un es neesmu pārliecināta, ka Latvijā šajā ziņā kaut kas ir mainījies – tādā nozīmē, ka sievietes (un vīrieši, kā arī nebināras personas) varētu droši runāt par piedzīvoto un to, kā viņas jūtas, nebaidoties tikt nomelnotas un pamācītas, kā viņām būtu jāuzvedas, lai, piemēram, kaut kas tāds kā izvarošana nenotiktu. Mēs kā sabiedrība joprojām esam gluži kā salūzis aparāts, ieklikšķējuši uz (aizsarg)reakciju pret upuru stāstīto: kaut kas noteikti nebija kārtībā ar to upuri, vispār tā jau ir upura domāšana un upura domāšana arī rada varmāku (viena pagale nedeg u. tml.), tiec ar to galā, kas ar tevi, esi izdzīvojusi – un muti ciet. Mums tik ļoti vajag, lai sieviete beidz runāt, jo tas, ko viņa mūsos atmodina, acīmredzot ir kaut kas baiss. Un, kad sieviete ir apklusināta, mēs skatāmies uz to aparātu un ceram, ka no tā sāks skanēt mūzika. Tas nenotiks, lai cik ļoti mēs teiksim: pati vainīga, pati vainīga, pati vainīga.

Absolūts absurds ir mūsu republikā nepieņemtā Stambulas konvencija un dažu viedokļu līderu vēlme jau atkal pamācīt sievietes, kā viņām jāuzvedas,⁴ pie tam vēl lamājot sievietes par biedrenēm. Varētu tam nepievērst uzmanību, suņi rej un tā tālāk, bet ziniet, diemžēl trūkst līdzsvara, trūkst tā, kam tad pievērst uzmanību, trūkst vienkārši normāla atbalsta. Trūkst viedokļu, kas iestātos par to, ka ir jābeidz vainot upuri un ir jāsāk runāt par to, ka varmākam ir jābeidz izvarot. Toties joprojām ir sastopami uzskati, ka meitene vai sieviete nevar aiziet ciemos pie vīrieša paklausīties mūziku vai apspriesties par viņas darbu, nerēķinoties ar to, ka viņai būs jāaizstāvas. Šāda domāšana reducē sievietes līdz reproduktīvo vai seksuālo funkciju izpildošām mašīnām. Protams, tā arī nodara pāri vīriešiem, vienādojot viņus ar tiem, kas nespēj sevi kontrolēt, negrib un nevar ņemt vērā otra cilvēka jūtas un vajadzības. Bet sievietēm šajā uzstādījumā vienkārši ir jārēķinās, ka, ja viņas ir piedzimušas ar sievišķo dzimumorgānu komplektu, tad kādā brīdī, pat ja jūs apspriežat tulkojuma nianses Laodzi darbos, vīrietis var tevi paņemt priekšā. It sevišķi, ja tu esi atļāvusies būt jauna un, ak vai, esi izrādījusi kaut kādas simpātijas pret šo vīrieti (esmu gan piedzīvojusi to, ka arī antipātija var tikt traktēta kā koķetērija). Bet vispār rēķinies, sieviete! Pat ja negribi ar viņu vēl pārgulēt, bet esi nonākusi viņa tuvumā, diemžēl nāksies, jo vīrietis ir tāds radījums, kurš neprot sevi kontrolēt – un Latvijā arī acīmredzot negrib to mācīties darīt.

Un, nē, tas nav “konservatīvās domas” pārstāvju piesauktais kultūrkarš, kas grib iznīcināt kaut kādu izdomātu “dabisko ģimeni”, vienkārši arī cilvēkiem, kuriem ir sievišķo dzimumorgānu komplekts, ir arvien vairāk izglītības, drosmes un iespēju pastāstīt savus stāstus. Arī stāstus par karu, kas gadu tūkstošiem ir noticis pret viņām. “Dabiskā ģimene” ir jēdziens, aiz kura paslēpušies cilvēki cer novilkt savu laiciņu, izmantojot izcīnītās ērtības, kuras viņi sev ir dabūjuši, izpildot noteikumus, bet visas jūtas, kas, tos pildot, ir radušās, iebāž pagrabā, jo zem paklāja vairs nav vietas.

Mēs dzīvojam izvarošanas kultūrā un negribam to mainīt tāpēc, ka tas ir grūti, tāpēc, ka ir jāmaina attieksme, daudz jālasa, jāatsakās no komforta un, jā, arī jāatzīst pieļautās kļūdas. Jo neviens cilvēks nav vienkārši sieviete (bāba, čiksa, mauka vai tml.), kuru tev fortūna piegādājusi izdrāšanai, vai vīrietis (vecis, džeks vai tml.), kura pienākums būtu drāzt un apgādāt. Ikviena sieviete ir personība, un es domāju, ka tieši to autorēm, kuras ir uzrakstījušas savus stāstus #EsArī sērijā, tieši vai netieši ir mācījuši viņu vecāki. Vismaz spriežot pēc tā, cik drosmīgas viņas ir izaugušas un cik labi raksta.

Man tiešā (naidpilnas vēstules, uzbrukumi soctīklos, arī reāli uzbrukumi transportā – vārdiski, fiziski – raustīšana, grūstīšana) un netiešā veidā (mājieni, komentāri, dažāda veida izteikumi, raksti)⁵ kopš 2012. gada ir likts manīt, ka es neiederos, nereti ir minēts, ka es esot dusmīga. Es gribu šobrīd pateikt: jā, ir brīži, kad es esmu dusmīga par to, kas notiek šai republikā. Un, pat ja es, ejot pie terapeita desmit gadus, nebūtu iemācījusies, ka man ir tiesības rūpēties arī par sevi un tātad arī adekvāti paust savas dusmas, nevaru neņemt vērā, ka šī ir tā vieta, kur aug manas meitas. Šī republika. Un tas tiešām var sadusmot, ka man viņām joprojām ir jāmāca, ka viņām ir jārēķinās ar to, ka vīrietis, lūk, ir tāds radījums, kurš var tevi apdraudēt un sagribēt izvarot, pat ja esat runājuši, ka kopīgi rakstīsiet stāstu. Un, kamēr mēs domājam, kas un kā mums ir jāmāca mūsu meitenēm, mēs turpinām izvairīties no sarunas par to, kas mums ir jāmāca mūsu vīriešiem un puikām.

Un es nesaprotu, kāpēc jūs neesat dusmīgi. Kā tas iespējams, ka neesat dusmīgi? Un kā jūs tiekat galā ar to, kas jums ir nodarīts, dzīvojot valstī, kurā it kā trīsdesmit gadu ir demokrātija, bet joprojām nav normālas seksuālas izglītības bērnudārzos un skolās? Varbūt tas ir tāpēc, ka jūsu jūtas ir iebāztas pagrabā un iznāk ārā afekta brīžos, nereti absolūti nepieņemamos veidos un formās. Arī izvarojot.

Un tagad man vajadzētu pastāstīt jums, kas ar mani notika. Jo es rakstu #EsArī sērijā un jūs esat pelnījuši tapt izklaidēti. Bet man ir tiesības to nestāstīt un izmantot citus veidus, kādos vēlos to darīt zināmu. 

Un, tā kā es nevēlos nevienu izklaidēt, nevēlos arī sadusmot un jūtos, ka esmu jau pietiekami daudz par piedzīvoto runājusi, atļaušos iekļaut šai rakstā vienu precīzi citētu savu dzejoli un divus fragmentus: vienu no savas lugas Mūsu Silvija debesīs un vienu no topošā darba Jaukumiņš.

Migla

Lūk, tā ir migla, bērniņ, patiešām migla,
lūk, tā, tev rokās, ir mitra, sačervelējusies karte,
lūk, tas ir pagrieziens, pa kuru tu būtu tikusi līdz īstajam kontrolpunktam,
lūk, ir tas puika, kuram tu tagad vairs nevarēsi paskatīties acīs,
lūk, te ir rudens, čaukstošas lapas zem kājām,
lūk, te ir draugi krogā, kur nezina, ko iesākt ar tevis izsniegtām foto kartītēm,
kurās redzams kāds vīrietis nometies ceļos pie divpadsmitgadīgas meitenes nolaistām biksēm.
Lūk, te ir migla, bērniņi, patiešām migla, patiešām,
lūk, te ir cilvēki, kuri nekad vairs nevarēs ieskatīties tev acīs,
lūk, te ir zeme un, lūk, tu vari jau droši to sacīt.
Tu stāvi, izaudz un mācies tikt galā ar panikas lēkmēm,
tu paliec par tiltu, par koku, tu iemācies skatīties acīs,
tu draudzējies ar cilvēkiem bez kājām un rokām, jo tev šķiet, ka tie tevi saprot,
tu raksti šo dzejoli, bērniņ, simttūkstošo reizi,
cerot, ka kādreiz tas pazudīs.
Lūk, tā ir migla, bērniņi, lūk, tā ir migla, patiešām,
puņķu un spermas strautiņi, asaru vasaru grieži.

Un es iznāku klusi meža norā pie baznīcas,
ir pagājuši trejdeviņi gadi, un man joprojām mugurā tās pašas treniņbikses ar pārgriezto bikšu gumiju.

Un cilvēki paskatās uz mani, un daži saka – nu, ko, vai tad nevarēja kaut kā gaumīgāk uzrakstīt, kaut kā saudzīgāk, jo, ja tā padomā, es saku, nahuj bērniem zināt, ka pasaule nav rožu dārzs, nahuj, es saku, nahuj, tev palikt tik traģiskai, tu mums labāk patiki agrāk, kad tu daudz dzēri, izkāmēji, pieņēmies svarā un drāzies ar ikvienu, kurš uz tevi laipni paskatījās. Tā ka nāc un gulies mums apakšā.

Tā nu ir migla, bērniņi, tā nu vienreiz ir migla.
Un man nav nekā cita, izņemot šo drausmīgi nobružāto un kodīgo, stiegro mēli un pirkstus, kas raksta šos vārdus ekrānā kā ezera lāmā.
Es eju no meža laukā. Un lūdzu jums, bērniņi, jūs, kas savās ģimeņu vasarnīcās, viesistabās, uz mašīnu aizmugurējiem sēdekļiem, savās laulāto gultās, jūs, visu dzimumu bērniņi, kas kaut kādas pirtīs piedzērušies un apnarkojušies, jūs, bērniņi, kas izdzīvoja, es jums saku, tik tiešām tas ir riktīgi bailīgi, un tomēr – nāciet reiz, lūdzu, laukā.
Vai arī pagaidiet, esiet pret sevi saudzīgi.

Bet es tikmēr sākšu te klusiņām elpot.

Fragments no lugas Mūsu Silvija debesīs

Inga noliek lapu.

Mani sauc Inga Gaile. Es esmu dzimusi 1976. gada 29. jūnijā. Es savā mūžā esmu piedzīvojusi vairākas izvarošanas.

Vienu reizi 12 gados, kad es biju vēl bērns.

Vēl vienu reizi 19 gados, kad es biju iemīlējusies, ļoti piedzērusies un aizmigusi.

Abās šais reizēs es nepazinu cilvēkus, kuri mani izvaroja.

Izvarošanas spēcīgi bojāja manu dzīvi. Ne vienā, ne otrā gadījumā man nebija tik daudz drosmes, lai kādam to izstāstītu. Kāpēc es to stāstu?

Es nojaušu, ka mums apkārt ir daudz cilvēku, kuri ir piedzīvojuši tādu vai citādu varmācību.

Un es, kas sāka runāt par izvarošanu kādus 12 gadus pēc otrā notikuma, vēlos jums pateikt, ka tas ir veids, kā atvērt durvis, iziet laukā un kļūt brīvam.

Otrs iemesls, kāpēc es par to šodien runāju, ir tas, ka kaut kādā dīvainā veidā kauns runāt par izvarošanu, kaut kādā veidā stimulē situāciju, kurā izvarošana vispār ir iespējama.

Fragments no topošā romāna Jaukumiņš

JAUKUMIŅŠ ATZĪSTAS

Sarma ir uzbudināta. Vecākais bērns ir skolā, jaunākais ir Sarmai uz rokas lidmašīnas pozīcijā un viņa šūpo viņu, ka maz neliekas, kā vējā šūpo, ne jau kā žubīte, kā milzu, pie Rīgas centrāltirgus medījoša kaija, tā šūpo. Jaukumiņš skatās satraukti, bet paļaujas uz… Dievu? Vai uz Sarmas viedumu?

Viņa šūpo mazuli, tas satraukti smejas, Sarma to pat nedzird, jo viņa runā:

Un tātad šajā karā: Krievija ir varmāka, Ukraina ir izvarotā un mocītā sieviete, mēs visas parējās valstis esam citas sievietes, saproti? Latvija, Lietuva, Igaunija ir māsīcas, tāpēc mēs visvairāk pārdzīvojam, ka viņa tur tiek mocīta, tieši šajā brīdī. Bet, ja paskatāmies no cita viedokļa, to apvērsto stāstu, kad, piemēram, kāda sieviete izstāsta sabiedrībai tādā vai citādā veidā, ka ir izvarota. Kas notiek? Notiek kaut kas līdzīgs. Pārējās sievietes klusē, lielākoties klusē vai pauž savu līdzjūtību, bet karā pret varmāku neiet un pat vēl vairāk – reti kura pasaka: viņš ir varmāka. Kāpēc? Nu, lūk, tieši šī paša iemesla dēļ, kāpēc Amerika negrib aiztaisīt debesis virs Ukrainas. Tieši tā paša iemesla dēļ.

Jaukumiņš pieiet pie Sarmas: es viņu paņemšu, labi?

Mazulis pieķeras mammai apaļām rociņām, siltām, priecīgām actiņām, saules mīlulīts, mazulīts, bērniņš, visu par labu vērsējs, bērniņš, saules stariņš, vizbulīte pirmā pēc garas ziemas, vēji tev paklanās un jūras pašķiras.

Sarma uz mirkli kā sastingusi vēro Jaukumiņu un mazuli, tad attopas un saka:

Jā, tieši tā paša iemesla dēļ citas sievietes neaizstāv un pat ja vārdiski aizstāv, tad ar rīcībām neatbalsta pazemoto, mocīto sievieti. Jo viņas baidās, ka varmāka uzbruks viņām. Amerika baidās, ka Krievija uzbruks viņiem. No tāda viedokļa, ir arī kaut kas neparasts šajā karā, jo daudzi tomēr vismaz vārdiski atbalsta Ukrainu. Un tāpat ir ar sievietēm. Daļai pasaules ir diezgan skaidrs, ka izvarošanas kultūrai ir jābeidzas, pat ja viņiem nav īsti skaidrs, kas varētu nākt tās vietā, bet vismaz vārdiski viņi aizstāv sieviešu, melnādaino, pamatiedzīvotāju, transpersonu tiesības un vismaz vārdiski viņi atzīst, ka šī cilvēku lietiskošana, funkcionalizēšana, kad stiprākais vai varenākais izmanto savādāko un tieši savādāko nevis vājāko, ka šī sistēma ir problemātiska un ir jāmaina, tomēr viņi bieži vien tikai runā, domājot, ka rīkosies tie pārējie vai kādā brīdī varas struktūras mainīsies, bet varas struktūras pēc dotā nespēj mainīties un izkāpt no šīs cilvēku lietiskošanas struktūras, tāpēc vienīgā cerība ir katrs individuāls cilvēks, viņa drosme runāt, aizstāvēt, pabarot bērnus, atteikties bērnu dēļ no savām vajadzībām, atteikties savādākā, svešā dēļ no savām vajadzībām.

Sarma runājot ir sākusi mizot kartupeļus, jo drīz būs mājās vecākais bērns. Jaukumiņš nomaina mazajam pamperi un plāno doties viņu nolikt gulēt uz balkona… Bet pirms iziet, piespiedusi sev bērniņu kā vairogu, viņa saka:

“Sarma, es pārgulēju ar Valdi.”

Un tad ja nu jūs esat tik tālu tikuši, es gribu vēl jums pastāstīt, kā tas ir:

Ziniet, kā tas ir. Tas ir šausmīgi, bet tas neko neizsaka šis – šausmīgi. Tas jums ir bijis viens mirklis, kurā jūs esat pierādījuši sev, ka esat dievi, esat uzvarējuši nāvi, pakļāvuši, atbrīvojušies, nu es nezinu, esmu daudz par to domājusi, kas ir tas, kāpēc jūs to darāt, bet tagad beigšu par to domāt, jo man vairs nav laika un jums pašiem vajadzētu sākt par to domāt, kāpēc. Bet pēc tā viena mirkļa, jūs esat sabojājuši cilvēkam dzīvi.

Ļoti stipri. Tā kā tā jūsu viena mirkļa dēļ, cilvēks, kuru es šai gadījumā saukšu par sievieti, pēc tam cieš miljoniem mirkļu, es sarēķināju, bet šķita par mazu cipars, lai izskaidrotu. Tas ir tā, ka man gandrīz visu laiku ir bail, es esmu daudz ko iemācījusies, esmu desmit gadus gājusi pie psihoterapeita, bet tik un tā manas bailes visu laiku ir klātesošas, bailes no seksuālas varmācības, bailes no vīriešiem, bailes jebkurā vietā, jebkurā, tieši tā, jebkurā laikā. Ja es kaut kur aizbraucu vai nomainu dzīvesvietu, tad šīs bailes aizsedz sākotnējais pārmaiņu stress, paiet divas dienas vai divi mēneši, un tad atkal šī trauksme, bailes no uzbrukuma ir klāt. Kad es pagurstu no šīm bailēm, tad atklājas drausmīgas, drausmīgas skumjas un neticība, ka tas kādreiz beigsies, šī nepatīkamā sajūta, ka es esmu vienkārši tukša čaula, izmantojams objekts un pie tam, tie ir tikai vārdi, kas nenodod to sajūtu, kas manī ir gandrīz katru brīdi, tā sajūta, kas cilvēkā rodas, jo kādam ir radusies vēlme apmierināt ar viņu dzimumtieksmi. Un šo sajūtu nav iespējams aizmirst. To var apārstēt, bet es vēl līdz šim neesmu no tās pilnīgi dziedināta. Tātad man ir diezgan spēcīga agorafobija, kas saasinās emocionālos brīžos un nav būtiski vai tie ir emocionāli “pozitīvi” vai “negatīvi” brīži.  Un es tiešām neesmu vienīgā, kas tā jūtas. Droši vien šīs sajūtas atšķiras, bet pēc reakcijām, kuras es novēroju citās sievietēs un vīriešos, es teiktu, iespējams, ka šīs sajūtas tomēr ir līdzīgas. Starp citu, pēc kara Ukrainā sākšanās līdzīgas reakcijas novēroju arī savos draugos Ukrainā.

Protams, ta aizvadītajos desmit gados cilvēki ir sākuši runāt un sākuši runāt arī Latvijā. Šeit es nedomāju tikai sievietes, kuras stāsta savus personiskos stāstus, es domāju arī sievietes, kas raksta romānus, stāstus un dzejoļus par to, kā viņas jūtas, kā arī sievietes, kas runā ar saviem terapeitiem, mācītājiem vai draugiem. Un tas ir iedrošinoši un dziedinoši: Roksanna Greja, Bernandine Evaristo, Agra Lieģe-Dolženko, Anna Dzērve, Linda Gabarajeva un citas, daudzas citas. Es esmu tik pateicīga par šiem stāstiem. Iespējams, ka, ja paies pietiekami daudz laika, es vairs viesnīcās nelikšu mazas metāla miskastes pie aizslēgtām durvīm, es vairs nemodīšos divreiz naktī neapzinātās bailēs, ka bērnu istabā kāds ir materializējies no tumsas. Šobrīd es to daru un esmu lepna, ka es to varu, ka esmu izdzīvojusi, ka man pat reizēm mēdz būt seksuālas attiecības, tās ir gandarošas, es tikai reizēm raustu valodu un lielākoties cilvēki pat to nezina, es esmu ārkārtīgi lepna par to, kas es esmu un kā es esmu tikusi galā ar to, ka ir bijuši cilvēki, kuri ir uzskatījuši mani par kaut ko, kas ir paredzēts viņu iegribu apmierināšanai. Es esmu iemācījusies, ka tas ir par viņiem, un mācījusies atdot viņiem viņu kaunu un pastāvēt par sevi, es esmu mācījusies pieņemt vistuvāko cilvēku teikto, ka tas, ko es stāstu, ir fantāzijas vai “nu, cik var runāt par tām sieviešu ciešanām?!”, es esmu mācījusies pieņemt, ka arī šī attieksme ir par cilvēkiem, kuri to pauž. Es esmu mācījusies gūt atbalstu citur: grāmatās, filmās, terapijā. Es esmu rakstījusi un tādā veidā ieguvusi spēku izturēt un nostāvēt, un būt, tas, kas es esmu, – cilvēks, nevis funkcija.

Un es arī ļoti ceru, ka, pateicoties šiem stāstiem, sistēma mainīsies, ka, pateicoties šai sieviešu neticamajai drosmei (jo Latvijā tam ir nepieciešama tiešām liela drosme), notiks īstas pārmaiņas mūsu sabiedrībā, audzināšanā, palielināsies empātijas līmenis, policija mācīsies strādāt ar  seksuālās un citiem sieviešu piedzīvotajiem varmācības gadījumiem, viedokļu līderi beigs runāt muļķības par “flirta nonāvēšanu”, Latvijas Saeima beidzot ratificēs Stambulas konvenciju.⁶ Es nezinu, ko lasa un pēta prezidents un atsevišķi Saeimas deputāti, kādā burbulī viņi dzīvo, lai viņi spētu katru rītu mosties un sev teikt: nē, mums to nevajag, jo tie taču ir tikai nedaudzi gadījumiņi. Bet, pat ja tā nenotiks, pat ja Latvijas Saeima neratificēs Stambulas konvenciju un cilvēki turpinās uzbrukt upuriem, kuri uzdrošinājušies runāt, pazemināt viņas, infantilizējot, pārmetot netikumību, jautājot, kas bija mugurā, vai nebiji piedzērusies, ko tu viņam teici vai neizturējies pavedinoši.

Pat ja viss turpināsies tāpat kā līdz šim mūsu ciematā, tad tik un tā manām meitām, mūsu meitām būs šo un citu sieviešu stāsti, kas parādīs, ka ir iespējams piecelties un runāt.

1. https://edition.cnn.com/2021/10/03/uk/everard-uk-police-gbr-cmd-intl/index.html  (atpakaļ uz rakstu)
2. https://rebaltica.lv/2021/09/pati-vainiga-ka-izvaroja/  (atpakaļ uz rakstu)
3. https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/labriit/petniece-pieaug-seksisms-un-naida-runa-pret-sievietem-ipasi-poli.a151238/  (atpakaļ uz rakstu)
4. https://www.la.lv/spelei-jabut-godigai  (atpakaļ uz rakstu)
5. Jāpiebilst, ka šeit minu gan tos gadījumus, kur cilvēki dusmojas gan par manu publisko darbību, gan par izskatu, gan “flirtu”, jo man nešķiet, ka man būtu jāšķiro šīs lietas, mēģinot attaisnot uzbrucēju ar to, ka es viņam “vienkārši interesēju”.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Un Stambulas konvencija jau arī nav nekāda panaceja, tomēr tā ir kļuvusi par simbolu Latvijas valdības dzīvošanai  varmācīgā ilūzijā par to, ka mūs republikā viss ir kārtībā ar cilvēktiesībām.  (atpakaļ uz rakstu)