Vlada Ralko, "Demarkācijas līnija." 2018

raksti

— Par dekolonizācijas naratīviem Ukrainas kontekstā

Svitlana Biedarjeva

06/04/2022

Starp abām valstīm ir izveidojusies milzīga sociālā un kultūras plaisa, un pašreizējā notikumu sekas Ukrainā būs ļoti nepatīkamas, bet Krievijai tās būs liktenīgas, ja vien tās iekšējā pretestība nenovedīs to līdz attīstītākam postkoloniālajam posmam. 

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs jau kopš 2021. gada īsteno projektu Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā. Tā ietvaros notikušas diskusijas un lasīšanas darbnīcas ar reģiona pētniekiem un māksliniekiem par tādām tēmām kā koloniālās pagātnes mantojuma atspoguļojums, ekokritiskas vides perspektīvas, dzimtes un kvīriskā konteksti, aukstā kara mantojums, vides jautājumi Baltijas mākslas vēsturē, feminisma un sieviešu kustības Baltijā.

Reaģējot uz Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā, šai notikumu ciklā notika tiešsaistes diskusija par māksliniecisko prakšu politisko emancipāciju Ukrainā, kā arī lasīšanas darbnīca par dekolonizācijas naratīviem ar ukraiņu mākslas zinātnieci un kuratori Svitlanu Biedarjevu. Šai lasīšanas darbnīcā tika apspriesti trīs ukraiņu mākslinieku un pētnieku – Darijas Badioras, Oleksija Radinska un Jaroslava Hricaka – teksti. Šeit lasāmā eseja tapusi kā ievads minētajai lasīšanas darbnīcai.

Esejas autore Svitlana Biedarjeva ir mākslas zinātniece, māksliniece un kuratore, kas šobrīd dzīvo Meksikā un ir pievērsusies Austrumeiropas un Latīņamerikas mākslai. Viņa ir sastādījusi un rediģējusi grāmatas Contemporary Ukrainian and Baltic Art: Political and Social Perspectives, 1991–2021 (ibidem Press, 2021), At the Front Line. Ukrainian Art, 2013–2019 (2020, līdzredaktore Hanna Deikuna). Svitlanas raksti ir publicēti žurnālos Space and Culture, Art Margins Online, Revue Critique d’Art. Viņa ir ieguvusi doktora grādu mākslas vēsturē Londonas Universitātes Kortolda Mākslas institūtā 2020. gadā.

Ieva Astahovska

 

 

Manuprāt, līdz ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai antikoloniālisms, postkoloniālisms un dekoloniālisms ir kļuvuši par īpaši aktuālām tēmām, kas publiskajā diskursā tiek pārskatītas, tādējādi piešķirot tām vēl lielāku nozīmi. 

Šodien es vēlētos pievērsties šiem jēdzieniem, aplūkojot trīs svarīgus tekstus. Pirmais ir Darjas Badioras teksts, kas publicēts žurnālā Hyperallergic, otrais ir Oleksija Radinska raksts žurnālā e-Flux un trešais – svarīgs ukraiņu vēsturnieka Jaroslava Hricaka akadēmisks teksts, kurā viņš spriež par to, vai Ukrainai kopumā ir vajadzīga postkoloniālā paradigma, vai šī paradigma nav novecojusi un vai tā vispār ir Ukrainai piemērojama. Šo tekstu viņš uzrakstīja 2015. gadā, neilgi pēc Krievijas agresijas sākuma, un, manuprāt, tas ļoti uzskatāmi parāda, kā līdz ar pirmajiem uzbrukumiem un Ukrainas daļas okupāciju mainījās skatījums uz daudzām teorētiskajām konstrukcijām. Dažas no šajā rakstā paustajām idejām Hricaks ir attīstījis savā jaunajā grāmatā Pārvarot pagātni: Globāla Ukrainas vēsture, kas diemžēl vēl nav pieejama angļu valodā.

Darjas Badioras teksts pievēršas globālajā kultūrtelpā atrodamajiem naratīviem, kas nozīmē arī reālu atbalstu Krievijai, izmantojot karu par ieganstu, lai izceltu tās kultūru un aizēnotu Ukrainu, tādējādi apvēršot realitāti. Koncentrēšanās uz Krieviju ir vēl skaidrāka žurnāla vāka attēlā. Neesmu pārliecināta, vai tā bija konceptuāla reakcija uz tēmu, taču Hyperallergic redaktors šī numura dizainu bija veidojis, apspēlējot krievu avangarda mākslinieka Ela Ļisicka gleznu Ar sarkano ķīli baltos sit, kas skaidri parāda, kā Krievija pārņem un piesavinās naratīvus par Ukrainu.

Badiora apraksta, kā Kannu kinofestivāls izcēla Krievijas režisoru drosmi cīņā ar režīmu, ievērojami mazāk uzmanības veltot ukraiņu kinematogrāfistiem, kas šobrīd atrodas notikumu un karadarbības epicentrā. Viņa norāda, ka daudzi ukraiņu kino darbinieki ir iesaukti armijā un nepaspēs pabeigt filmas līdz kara beigām. Tas atsauca atmiņā personisku piemēru – nesen ar mani sazinājās liela starptautiska plašsaziņas līdzekļa redaktori ar lūgumu aprakstīt neseno kara laika mākslu Ukrainā. Kad es biju sniegusi piemērus, viņi lūdza uzmeklēt sarežģītāku, mazāk tiešu mākslu. Viņi arī vēlējās uzzināt, kuras galerijas plāno izstādīt šos darbus, kas skaidri parāda, cik slikti cilvēki ārpus Ukrainas saprot mākslas radīšanas apstākļus pastāvīgu apšaudes draudu apstākļos. Man nācās viņiem paskaidrot, ka daudzi mākslinieki atrodas frontes līnijā vai tās tuvumā, kamēr citiem gaisa uzlidojumu dēļ regulāri jādodas uz bumbu patvertnēm. Tajā pašā laikā izdevumā tiek publicēti krievu mākslinieku protesta darbi kā viņu drosmes piemēri. Manuprāt, viņi nesaprot, ka drosmes jēdzienam tagad, kara laikā, ir cita dimensija un mākslas vērtību nosaka tieši šī drosme.

Badiora arī raksta, ka šī situācija izriet no koloniālās pagātnes, kad padomju sasniegumi tika rādīti kā tikai krievu sasniegumi, tostarp Krievijai apropriējot padomju avangardu. Tie ukraiņu avangarda mākslinieki, kuri netika represēti “Apšautajā renesansē”, tika pasludināti par krieviem. Vēl viens piemērs, kas man nāk prātā, ir saikne starp Odesas un Maskavas konceptuālismu, par ko liecina sajukums, kas nereti atrodams Rietumu tekstos, kuros šīs skolas tiek uzskatītas vismaz par līdzvērtīgām. Tāpēc mums tagad ir vajadzīgs dekolonizējošs skatījums, kas apturētu šos procesus.

Taču Ukrainas un Krievijas gadījumā mēs saskaramies ar atšķirīgām pieejām, un es uzskatu, ka koloniālisma/dekoloniālisma jēdzieni lielā mērā sakņojas centralizācijas un decentralizācijas jautājumos. Ja Krievijas gadījumā mums ir darīšana ar valsti, kas nav veikusi decentralizāciju, tad Ukraina pēc 2013. gada tiecās decentralizēties, tam izmantojot gan valdības līdzekļus, gan nevalstiskās programmas, kas ievērojami mainīja skatījumu uz valsts politisko struktūru. Savukārt Krievijā kā pašpasludinātajā PSRS mantiniecē nemainījās tikpat kā nekas. Tāpēc Krievijas gadījumā varam redzēt ekskoloniālu vai, labākajā gadījumā, antikoloniālu skatījumu. Es nesen ierosināju šajā kontekstā runāt par paškolonizācijas mēģinājumiem, kad vienas valsts (Krievijas) emocionālā saikne nomāc racionālu izpratni par to, ka runa ir par citu valsti ar atšķirīgu kultūru (Ukraina), un tāpēc Krievija uzskata – tās labklājība nav iespējama bez Ukrainas. Ar šo vardarbības aktu Krievija sevi pārvērš par iedomātu Ukrainas koloniju.

Jaroslavs Hricaks savā rakstā atsaucas uz Timotija Snaidera tekstu par antikoloniālā un koloniālā modeļa apvienojumu kā nacistiskajam režīmam Vācijā raksturīgo pretrunīgo vēlmi vienlaikus okupēt un atbrīvot, ko mēs tagad novērojam arī Krievijā. Savukārt Ukraina atrodas dekolonizācijas posma pilnvērtīgā noslēgumā, kas ir redzams tās institūcijās un tautas solidaritātē. Un šajā bezjēdzīgajā un nežēlīgajā karā mēs esam liecinieki cīņai starp diviem atšķirīgiem koloniālās pieredzes posmiem. Badiora piemēram min Ermitāžas Instagram kontā publicēto gobelēna attēlu, norādot uz tā kolonizējošo kontekstu. Bet vai ir iespējams dekolonizēt Krievijas muzejus? Mana atbilde ir “nē”, jo tie nav sasnieguši pat paradigmatisko postkoloniālo posmu. Tie var kļūt antikoloniāli, vēršoties pret savu paškolonizāciju, ko izraisījusi apsēstība ar Ukrainu, šādā veidā atbrīvojoties no rūgta aizvainojuma un afekta pret Ukrainu, taču dekoloniālais posms Krievijas iestādēm ir nesasniedzams, jo tās vispirms ir jādecentralizē.

Tas, ko Ukraina var darīt pašreizējā posmā – un es esmu stingri pārliecināta, ka tai patiešām arī būtu tas jādara, – ir pieprasīt restitūciju lietām, kas padomju periodā tika atņemtas vai izlaupītas no Ukrainas muzejiem un baznīcām. Tas ir jādara jau tuvākajā laikā. Lai gan Krievija spiež Ukrainu iesaistīties tās mākslīgajā koloniālisma-antikoloniālisma spēlē, Ukrainai šāda lietu kārtība nav dabiska, jo tā savā dekolonizācijā un neatkarībā ir gājusi daudz tālāk.

Arī Jaroslava Hricaka teksts lielā mērā rezonē ar šo nostāju. Viņš norāda, ka Ukrainai ar postkoloniālismu nepietiek. Viņaprāt, Krievijas impēriskā un padomju administrācija Ukrainu uzskatīja par piederīgu impēriskajam kodolam, nevis perifērijai.

Viens piemērs no mākslas jomas ir Krievijas paviljons Venēcijas biennālē. To sponsorēja Ukrainas mākslas mecenāts Bohdans Haņenko, kurš nodibināja Haņenko Muzeju Kijivā. Vai varat iedomāties šādu rīcību no parastajā izpratnē apspiesta un kolonizēta cilvēka?

Hricaks savos tekstos attīsta šo ideju un jaunajā grāmatā skaidri paziņo, ka Ukraina nebija “parasta” kolonija un Krievija nekad nav bijusi “parasta” kolonizētāja. Viņš norāda, ka perifērijas diskurss Ukrainā attīstījās kā zemniecības pretestība staļiniskajām represijām un nepieciešamība distancēties no koloniālā kodola kaitnieciskās politikas, taču Ukrainas politiskās elites vienmēr ir bijušas neatraujami saistītas ar valsts veidošanas procesiem Krievijas impērijā un ārpus tās. Kā padomju projekta centrālais elements un vienlaikus arī pretpadomju pretošanās centrs, Ukraina lielā mērā balstījās uz zemniekiem, jo lielākā daļa ukraiņu inteliģences tika represēta kā daļa no “Apšautās renesanses”. Un tagad mēs redzam tieši šo notikumu atbalsi – ir iznīcināts Vārda nams Harkivā, kam bija ļoti būtiska loma ne tikai ukraiņu literatūrā, bet arī dažu svarīgu krievu literatūras elementu veidošanā.

Hricaks Ukrainu uzskata drīzāk par apstrīdētu pierobežas teritoriju, nevis koloniju. Viņš norāda, ka 20. gadsimta sākumā nemieri iznīcināja tradicionālos ukraiņu ciemus un ebreju štetlus un radīja homogenizētu bilingvālu sabiedrību. Mūsdienu Ukrainas sabiedrību ir veidojuši kari un revolūcijas. Šeit mēs redzam nevis centra un perifērijas attiecības, bet gan sociālo kapitālu, vērtības un kultūras institūcijas, proti, horizontālo vēsturi, ja tā var teikt, kas rāda skaidru atkāpšanos no postkoloniālās un dekolonizācijas paradigmas. Centra-perifērijas modelis lielāku nozīmi piešķir valodai kā dominances līdzeklim, taču Ukrainā par valodu netiek diskutēts, jo uz tās šeit balstās gan valsts veidošanas, gan pretošanās procesi.

Tas sasaucas ar nesenu un brīnišķīgu Katerinas Botanovas tekstu, kurā viņa citēja kāda mākslinieka teikto, ka krievu valoda kļūs par mūsu kara trofeju, jo Ukrainas iekšienē tā nav konflikta ass – pret to vēršas tikai Krievijas koloniālie centieni, Krievijas vēlme pēc kultūras apropriācijas. Valodas jautājums Ukrainā ir saistīts ar Krievijas pašas, ne mūsu koloniālajām cīņām. Krievija ir tā, kas cieš no koloniālās iejaukšanās, kamēr Ukraina tikai izjūt šīs cīņas sekas.

Oleksijs Radinskis norāda, ka šajos Krievijas koloniālajos cīniņos pašai ar sevi popularitāti ir ieguvusi līdz tam marginālā naida ideoloģija pret dažādām grupām, sākot ar boļševikiem un beidzot ar ebrejiem un ukraiņiem, kas tagad tiek izmantota arī Putina propagandā. Tomēr es gribētu atzīmēt, ka tas nav tīrs pašreizējās Krievijas propagandas izgudrojums. Tās aizsākumi meklējami vismaz pagājušā gadsimta 90. gados. Varam atcerēties, ka pazīstamais performanču mākslinieks Sergejs Kurjohins atbalstīja fašista Aleksandra Dugina idejas. Tas bija laiks, kad naida ideoloģija no marginālām sazvērestības teorijām pārcēlās uz intelektuāļu un pseidointelektuāļu aprindām. Radinskis norāda, cik ļoti pretrunīgs ir Krievijas mīts, saskaņā ar kuru valsts risina Ukrainas jautājumu, domādama, ka tai patiesībā ir darīšana ar Krieviju un tāpēc ir jābaidās no tādiem notikumiem kā “krievu Maidans”.

Dugins provokatīvi jautā, vai ukraiņi nav mazliet krievi un krievi nav mazliet ukraiņi, tādējādi sajaucot politiskās un etniskās nācijas jēdzienus. Protams, Ukraina un Krievija ir atšķirīgas politiskās nācijas, kas turklāt pēdējo trīsdesmit gadu laikā ir veidojušas savas politiskās struktūras uz savstarpējas distancēšanās pamata. Kad Radinskis norāda, ka emancipācija un relatīvā brīvība Krievijā varētu būt bijusi mazliet ukrainiska, bet dzimtbūšanas atmiņas Ukrainā – mazliet krieviskas, tas nav tas pats postkoloniālais hibrīdisms, kas izpaužas kā transkulturāla forma, un vēl mazākā mērā – kolonizētāja un kolonizētā ambivalence, par ko runā, piemēram, Homi Bābā. Es apšaubītu šo labā un ļaunā cīņas sinkrētismu krievu un ukraiņu kultūrās, jo tas neatbilst zināmajiem postkoloniālisma/dekoloniālisma modeļiem. Un arī Radinskis pats to brīnišķīgi norāda, sacīdams, ka krievu mītā tādi notikumi kā Maskavas dibināšana pēc Kijivas Rusu zemes bieži tiek aprakstīti kā Kolumba veiktā jaunās pasaules atklāšana. Un tieši šo diskursu Putina propaganda mēģināja mākslīgi atdzīvināt un apvērst savā karā pret Ukrainu, turklāt arī brutālākās formās, kad Kolumba lomā varēja parādīties pat Ļeņins.

Es daudz strādāju ar Latīņamerikas kontekstu un varu teikt, ka tas ir pilnīgi atšķirīgs postkoloniālais modelis. Atšķirībā no Ukrainas, tur ir iespējams sinkrētisms kā divu pretēju ideoloģiju ne gluži miermīlīga saplūšana. Tas var notikt, ja viena zeme ir ļoti tālu no kolonizatoriem un tai ir ievērojami mazāk resursu salīdzinājumā ar pamatzemi – kā Meksikas gadījumā, kur var teikt, ka Conquista naratīvs ir “mazliet spānisks”, bet Spānijas vizuālā kultūra visa tur gūtā laupījuma dēļ ir “mazliet meksikāniska”. Ukrainas gadījums ir atšķirīgs, jo tajā mazāk saplūst izteikti pretēji elementi; Ukrainā kultūras sajaucas ģeogrāfiskās tuvības un apmaiņas dēļ. 

Tas nekādā ziņā nenozīmē, ka tiek noliegtas svarīgās Radinska apsūdzības pret Krievijas Federāciju. Es tikai vēlos norādīt, ka Ukrainas gadījumā postkoloniālās konvencijas varētu nebūt piemērojamas, un tāpēc mums ir šis neiedomājami anahroniskais kara uzbrukums no Krievijas puses. Šī ir situācija, kad divām valstīm ir radikāli atšķirīgi koloniālie apstākļi. Krievijas koloniālās situācijas risinājumu Radinskis saskata Krievijas pamatiedzīvotāju antikoloniālajās kustībās apvienojumā ar pretkara kustību. Un es ticu, ka šis scenārijs varētu īstenoties, lai gan ne tik ātri, kā mēs to vēlētos.

Noslēgumā: Ukraina atrodas pēdējā dekolonizācijas posmā, un karš tikai paātrinās tās attīstību. Mums vēl ir jāatrod pareizais satvars, kā to interpretēt un aprakstīt. Krievija atrodas vienlaikus koloniālajā un antikoloniālajā stadijā, ko es šeit nodēvēju par paradoksālu paškolonizāciju. Tā balstās mīlestībā pret tās kādreizējo liberālāko kodolu (Ukrainu) un propagandas uzkurinātajā tieksmē cīnīties pret šo emocionāli koloniālo mīlestību. Starp abām valstīm ir izveidojusies milzīga sociālā un kultūras plaisa, un pašreizējā notikumu sekas Ukrainā būs ļoti nepatīkamas, bet Krievijai tās būs liktenīgas, ja vien tās iekšējā pretestība nenovedīs to līdz attīstītākam postkoloniālajam posmam. 

Ja turpināsies pašreizējie procesi un starptautiskā sabiedrība pacentīsies atzīt Ukrainas ieguldījumu pasaules kultūrā, Krievijas veiktā kultūras apropriācija pēc dažiem gadiem vairs nebūs aktuāla. Ukraina atkal ir ne tikai reģionālo, bet arī globālo procesu centrā un saglabās šo vietu vēl ilgi pēc mūsu uzvaras.

 

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims