— Izslēgšanas kultūra un apšaušanas kultūra

Kamēr ukraiņu tauta jau mēnesi aizstāv savu valsti no kodollielvaras, Rietumu kultūras pārstāvji apspriež, vai pārtraukt saites ar Krieviju. Rietumu intelektuāļi meklē labos krievus, kurus “glābt” no sliktās Krievijas, – iespējams, tāpēc, ka “glābt” ukraiņu māksliniekus ir daudz grūtāk.

Lai gan Vikipēdijā rakstīts, ka esmu “godalgota ukraiņu rakstniece”, tagad es dienas vadu kā brīvprātīgā humānās palīdzības noliktavā Ļvivā. Tomēr es nevaru neredzēt, cik ironiskas ir šīs “glābšanas operācijas”.

Piemēram, krievu balerīna Olga Smirnova, gadiem ilgi dejojusi slepkavnieciskajai Krievijas elitei, pēkšņi nosodīja karu un pameta Krieviju, lai dejotu Nīderlandes Nacionālajā baletā.

Atšķirībā no viņas ukraiņu baleta zvaigzne Artjoms Dacišins gāja bojā Krievijas uzlidojumā Kijivai. Viņu uz skatuves jūs neredzēsiet.

Krievijas propagandiste Marina Ovsjaņņikova gadiem ilgi ražoja viltus ziņas, aizstāvot valsts agresiju, tad pēkšņi uz dažām sekundēm parādījās ekrānā ar plakātu “No war” un ieguva miljoniem atbalstītāju.

Ukrainas žurnāliste Oleksandra Kuvšinova nomira, kad Krievijas apšaude trāpīja viņas automašīnai Kijivas pievārtē, kur viņa riskēja ar dzīvību, lai vēstītu pasaulei patiesību. Oleksandru uz ekrāna jūs neredzēsiet.

Iepriekš rakstījuši imperiālisma idejām piepildītas grāmatas, kas izskaistināja Krievijas vēsturi un iedvesmoja šo kārtējo ukraiņu masu slepkavību, krievu autori nu vēlas, lai pasaule viņus atbalsta un uzskata par kādai “citai Krievijai” piederīgiem. Bet vai tādi autori kā Boriss Akuņins ir gatavi pārstāt popularizēt Krievijas naratīvu par Austrumeiropas vēsturi un atzīt, ka Krima neapstrīdami pieder Ukrainai un tās pamatiedzīvotājiem – Krimas tatāriem, kas ir Ukrainas politiskās nācijas daļa?

Tikmēr kinorežisors un bijušais politieslodzītais Oļegs Sencovs, kurš pats ir no Krimas, tāpat kā rakstnieki Artems Čehs un Artems Čapajs šobrīd riskē ar dzīvību Ukrainas bruņotajos spēkos. Dzejnieks Serhijs Žadans ir palicis aplenktajā Harkivā, lai atbalstītu savus līdzpilsoņus. Daudzi citi ukraiņu rakstnieki ir devušies garajā un bīstamajā ceļā uz valsts rietumiem, iepriekš pavadījuši vairākas nedēļas pagrabos un bumbu patvertnēs kopā ar saviem bērniem. Viņi visi ir pieredzējuši ko tādu, ko vēl nespēj skaidri aprakstīt vai pat atcerēties; viņi joprojām ir šokā no apokaliptiskajām ainām, tuvinieku līķu daudzuma.

Un tomēr mēs regulāri saņemam ielūgumus piedalīties kopīgās krievu un ukraiņu autoru diskusijās par mieru. Izrādās, mums vajadzētu ne vien noskatīties masu slepkavībās un mūsu, ukraiņu, mantojuma masveida iznīcināšanā, bet arī piedalīties diskusijā par to, vai pasaulei būtu jāpārtrauc kultūras saites ar Krieviju.

Man nav ko piebilst šim diskursam, kura centrā ir iecelta Krievija. Es vēlos tikai sagaidīt, kad tas beigsies.

*

Diskusija par Krievijas kultūras boikotēšanu nav tas, par ko šobrīd būtu jāuztraucas Rietumu mākslinieku un intelektuāļu aprindām. Vismaz ne tad, ja viņiem ir kāds sakars ar Eiropu un tās vērtībām – cilvēktiesībām, cieņu un solidaritāti.

Jo, kamēr pasaule diskutē, vai uzņemt vai atraidīt krievu māksliniekus un rakstniekus, kuriem pēkšņi ir radusies vēlme pamest ekonomisko sabrukumu piedzīvojošo valsti, tā aizmirst daudz svarīgāko jautājumu: vai Krievijai izdosies vēlreiz iznīcināt Ukrainas kultūru?

Vēl pirms Kremļa organizētā iebrukuma, kad draudi jau virmoja gaisā, es ik pa laikam iedomājos par Ukrainas Apšauto renesansi. Pagājušā gadsimta 30. gados padomju Krievijas režīms nogalināja lielāko daļu ukraiņu rakstnieku un intelektuāļu. Tie nedaudzie, kas izdzīvoja, bija iebiedēti un nebrīvi. Un tā, protams, nebija pirmā reize, kad ukraiņu elite tika iznīdēta vai piespiesta asimilēties Krievijas impēriskajā kultūrā.

Etniskās tīrīšanas un neiedomājamais, gadsimtiem ilgušais spiediens ir iemesls, kādēļ reti dzirdam par izcilo ukraiņu literatūru, teātri un mākslu. Paskatoties uz Eiropas karti, redzam Danti un Šekspīru, bet ukraiņu kultūras vietā ir tikai milzīga plaisa, kas neļauj arī Eiropai justies pilnvērtīgai un drošai.

Un tagad pastāv reāli draudi, ka krieviem izdosies iznīcināt vēl vienu ukraiņu kultūras paaudzi – šoreiz ar bumbām un raķetēm.

Man tas nozīmētu daudzu draugu nāvi. Vidusmēra rietumniekam tas nozīmētu tikai to, ka viņš nekad neredzēs viņu gleznas, nedzirdēs viņu dzejoļu lasījumu un nelasīs romānus, ko viņi vēl nav uzrakstījuši.

“Manuskripti nedeg,” saka velns Mihaila Bulgakova Meistarā un Margaritā. Tad viņš vēršas pie sava kalpa – kaķa: “Nu, Begemot, dod šurp romānu!”

Krievu manuskripti nedeg; iespējams, tā ir taisnība. Bet ukraiņiem par to nāk tikai rūgti smiekli. Tie ir impērijas manuskripti, kas nedeg; mūsējie jau ir sadeguši.

Vai esat lasījuši ukraiņu rakstnieka Mikolas Hviļovija grāmatu Вальдшнепи (Slokas)? Es arī ne. Un velns no krievu grāmatas mums nepalīdzēs. Krievi iznīcināja Hviļovija manuskripta otro daļu un konfiscēja visus ukraiņu žurnāla eksemplārus, kuros tā bija publicēta. Nevienu eksemplāru tā arī neizdevās atrast.

Žurnāli tika konfiscēti 1933. gadā, kad Harkivā nomira arī pats Hviļovijs. Padomju režīms tolaik bija atņēmis visu pilsētā atrodamo pārtiku. Miljoniem cilvēku gāja bojā holodomorā, kas tagad ir atzīts par genocīdu. “Mazākais” noziegums – žurnālu arestēšana un vēl viena ukraiņu literatūras darba iznīcināšana – gadiem ilgi palika nepamanīts. Lielākā daļa no cilvēkiem, kas par to zināja, tika sodīti ar nāvi.

*

Ukraiņu dzīves, gleznas, muzeji, bibliotēkas, baznīcas un manuskripti deg. Tie deg arī tagad.

Tāpēc varbūt ir pienācis laiks nomainīt diskusijas tēmu no jautājuma, vai pasaulei vajadzētu “piedot” Krievijas impēriskajai mākslai un literatūrai, uz to, kā nepieļaut, lai viena no Eiropas kultūrām piedzīvo vēl vienu Apšauto renesansi.

Man nekad nav patikusi cancel culture jeb izslēgšanas kultūra. Bet varbūt pasaule vēlētos apturēt apšaušanas kultūru, ko krievi vairākkārt ir praktizējuši uz brīvajiem ukraiņiem, – pirms atkal kļūst par vēlu.

 

No angļu valodas tulkojis Vilis Kasims

 

Raksta pirmpublicējums angļu valodā pieejams portālā Eurozine (www.eurozine.com)
© Victoria Amelina / Eurozine