— Strugacku pareģojums

Diez vai ir kāds vēl trāpīgāks mūsdienu Krievijas un Baltkrievijas atainojums par brāļu Borisa un Arkādija Strugacku pirms 55 gadiem sarakstīto romānu Apdzīvotā sala.¹ Pēdējo nedēļu laikā šo tekstu savos YouTube raidījumos vairākkārt piesaucis likvidētās radiostacijas Eho Moskvi kādreizējais galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs. Viņa rosināts ar skubu ķēros pie lasīšanas. Pirmkārt, tāpēc, ka pēdējos gados esmu “atklājis” Strugackus ne tikai kā fantastus, bet arī kā trāpīgus sabiedrības iespējamo attīstības modeļu tēlotājus, un, otrkārt, šāda grāmatu izvēle – sekojot nejaušiem ieteikumiem, kaut kur sadzirdētām atsaucēm – ir labākā iespējamā lasīšanas “sistēma”.

Un tātad – Strugacku Sala. Ir skaidrs, ka pēc 24. februāra šādu tekstu Krievijā izdot vairs nevarētu. Pat ne fantastikas “iepakojumā”, kas līdz ar bērnu literatūru PSRS laikā bija divi literatūras žanri, kur autors varēja mēģināt ieslēpt kādu sociāli nozīmīgu vēstījumu. To izdot neļautu lingvistiskais drudzis, ko Kremļa “stratēģiem” un melu miglas pūtējiem uzdzen atsevišķu vārdu publiska pateikšana, bet visvairāk – romāna pārsteidzoši trāpīgā metafora par pūļa prātu pakļaušanu. Strugacku vīzijā (1968. gadā!) valsts no īpašiem torņiem raida starojumu, kura mērķis ir izravēt no pilsoņu prātiem jebkādas šaubas par avīzēs lasīto un TV redzēto. Tauta top pakļāvīga, esošo apstākļu “stabilitātes” rāmī laimīga, pat dzīvojot totāli piesārņotā, radioaktīvā vidē, jo visu mūžu tā pavada jaudīgas hipnozes varā. Tiesa, tai ir arī blakne – daži procenti sabiedrības kādu fizioloģisku īpatnību dēļ ir rezistenti pret starojuma narkotisko iedarbību. Kamēr pūlis staru seansu laikā (ik dienu desmitos no rīta un desmitos vakarā) piedzīvo īpašu emocionālu pacēlumu un perversu mīlestību pret te valdošajiem tirāniem, no viņiem atšķirīgie “izdzimteņi” prāta apmātības vietā izjūt šausmīgas fiziskas mokas.

Apbrīnojami, ka šis teksts – protams, ar būtiskiem labojumiem un korekcijām – 60. gadu beigās tomēr tika nodrukāts žurnālā Ņeva. Tas pat izgāja cauri Glavļita,² labirintiem, lai tiktu izdots grāmatā (Bērnu literatūras izdevniecībā), bet to apturēja pēdējā brīdī, jau tipogrāfijā. Lai izcīnītu atļauju drukāt, Strugacki turpināja graizīt un grozīt romāna tekstu tā, lai tas zaudētu jebkādas iespējamās alūzijas ar PSRS. Bija jānomaina galveno varoņu krieviskie vārdi, jāatsakās no tādām vārdiem kā “sociāldemokrāti”, “gvardija”, “tanks”, “ordenis” un citiem. Rekonstruējot romāna sākotnējo versiju, kopumā tika identificēti vairāk nekā 800 labojumi.

Pašu autoru teiktais liecina, ka romāna iecere 1968. gadā nav bijusi nedz atmaskot režīmu, nedz kādu izaicināt. Tomēr šis ir laiks, kad Strugacki jau bija sasnieguši radošo briedumu un, attīstot tekstā ideju par cilvēces likteni pilnībā totalitārā pasaulē, viņi nonāca pie šīs totālās kontroles izpausmēm. Prāta pakļaušanas, meliem, iebiedēšanas, citādi domājošo slaktēšanas, pastāvīga darba pie ienaidnieka tēla kultivēšanas. Tas izskatījās aizdomīgi pat fantastikas un it kā kapitālisma atmaskošanas iepakojumā, turklāt tautā populārie Strugacki no Glavļita puses jau tolaik tika uztverti ar skepsi.

“Tas bija 1968. – Čehoslovākijas – gads, kad čehu gorbačovi izmisīgi centās pierādīt padomju monstram, ka “sociālisms ar cilvēcīgu seju” ir iespējams un pat vajadzīgs. Brīžiem šķita, ka viņiem tas izdodas, ka tūliņ, tūliņ staļinisti atkāpsies un piekāpsies, svaru kausi zvārojās, neviens nezināja, kas notiks pēc mēneša, – vai triumfēs brīvības kā Prāgā vai viss neglābjami atgriezīsies pie nežēlīga ideoloģiskā sasaluma, varbūt pat pie pilnīgas GULAGa atbalstītāju uzvaras,” atmiņās raksta Boriss Strugackis.³ Šis ir laiks, kad notiek lūzums Strugacku attiecībās ar varu un daži viņu teksti kļūst nepublicējami. Piemēram, 1972. gadā tapušais romāns Nolemtā pilsēta,⁴ kuru paši Strugacki uzskatīja par vienu no savām radošajām virsotnēm, ilgu laiku glabājās pie autoru uzticības personām, un tekstu izdeva tikai 15 gadus pēc uzrakstīšanas, perestroikas gados.

“Tie bija divi tipiski Orvela romāna varoņi, kuru apziņā ilgu laiku spēja sadzīvot asas pretrunas,” tā savu un brāļa dzīvi līdz 60. gadu nogalei kādā intervijā (1992. g.) raksturo Boriss Strugackis.  “Un tad viņi nonāk situācijā, kur izrādās – sociālisms ir mēsls, [bet] arī kapitālismā ir lietas, kas nav pieņemamas. [..] Romāns (Nolemtā pilsēta) ir par to, ka cilvēks ir it kā pakārts gaisā, jo mēs paši vairs nesapratām, kādā virzienā cilvēcei būtu jāattīstās. 70. gadu vidū mēs šo virzienu vairs nespējām saprast. Tas ir rekviēms jebkādām sociālās attīstības utopijām.”

Brāļu Strugacku aizdomīgais noskaņojums droši vien pilnībā nebija noslēpjams, tāpēc, lai kāda bija Apdzīvotās salas iecere, teksts atbildīgos redaktorus darīja uzmanīgus. Romāns tapa rekordātri – aptuveni sešu mēnešu laikā –, bet tad sākās ilga un smaga cīkstēšanās ar cenzūru, jo paredzētajam kapitālisma atmaskojumam cauri sāka spīdēt pavisam citas sajūtas un atziņas. Satīriskais pakļāvīgo, nozombēto cilvēku leļļu tēlojums apmeta kūleni un padomju pilsoņiem pēkšņi atgādināja kaut ko pretīgi pazīstamu. Kā atceras Boriss Strugackis: “Gan starojumu raidošie torņi, gan izdzimteņi un Kaujas gvarde – viss sāka nostāties savās vietās kā patronas aptverē, visam radās savs prototips mūsu brīnišķīgajā realitātē, viss izrādījās zemteksta nesējs. Pie tam tas notika pats no sevis, no mums neatkarīgi, kā krāsaini stikla gabaliņi burvju kaleidoskopā, kurš haosu un gadījumu pārvērš elegantā, sakārtotā un simetriskā bildītē.”⁵

Arī šodienas lasītājam Strugacku teksts spilgti tēlo to varas konstrukciju, kas ar milzīgu – 83% – tautas atbalstu brūvē savu impērisko utopiju no meliem un vardarbības. Nekādas citas idejas vai ideoloģijas, kā izrādās, nav vajadzīgas, – ir gana, ja var efektīvi iebiedēt un aizmiglot prātus. Strugacku Salas tauta ir pilnībā pakļāvīga: armija par savu misiju nešaubās, jo visiem ir skaidrs, ka dzimteni no visām pusēm apdraud dažāda veida “izdzimteņi”, svešie. Daži ir iefiltrējušies arī iekšzemē, taču “piekto kolonnu”, par laimi, ir viegli atpazīt – divas reizes dienā, starojuma seansu laikā, tiem sāp. Droši vien sāp arī dažiem šodienas krieviem un baltkrieviem – mazākumam, kuram tagad būtu jāsadūšojas. Jo tieši sāpes, nepatika, šajās valstīs kļūst par svešķermeņa atpazīstamības zīmi – ja tu tā jūties, tātad neesi savējais. Un tad ir vai nu jāslēpjas un jāsmaida vai jāstājas pretī. Apzinoties, ka: “Viņi visi centīsies nogalināt tevi un arī tavus draugus un iznīcināt tavu darbu, jo – atceries to labi uz visu mūžu! – šajā pasaulē nav zināmi citi veidi kā pārliecināt citādi domājošos…”⁶

Strugacku versijā cilvēce ir sadalījusies un attīstās dažādās savstarpēji nošķirtās pasaulēs. Totalitārā sabiedrības daļa agri vai vēlu ir nolemta implozijai, taču Salā šī sprādziena ierosme nāk no ārienes. Romāna galvenais varonis Maksims Kammerers nejauši nonāk naidīgajā citplanētas cilvēkleļļu sabiedrībā un kļūst par vienīgo iespējamo spēku, kuram ir iespēja uzspert gaisā totālās kontroles sistēmu. Tiesa, neatbildēts paliek jautājums, kas notiek ar daudzajiem cilvēkiem, kurus pēkšņi atslēdz no narkotiski pseidopatriotiskā labsajūtas starojuma un viņi apjēdz, ka slaktiņi Bučā un Irpinā nav nekādi inscenējumi, bet viņu pašu roku darbs.

1. Стругацкий А., Стругацкий Б. Обитаемый остров. 1971.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Galvenā literatūras pārvalde Padomju Savienībā, kas veica cenzūras funkcijas.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Комментарии к пройденному: “Обитаемый остров”. 1992.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Стругацкий А., Стругацкий Б. Град обреченный. 1988.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Комментарии к пройденному: “Обитаемый остров”. 1992.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Стругацкий А., Стругацкий Б. Обитаемый остров. Москва: Текста, 1993.  (atpakaļ uz rakstu)