— Gals un sākums, un gals

Par Tatjanas Tolstajas romānu Lūška (no krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis; Prometejs, 2022)

Tatjanas Tolstajas pirmais un līdz šim vienīgais romāns Lūška iznāca 2000. gadā – gadā, kad noslēdzās ne tikai tūkstošgade, bet arī īss, toties īpašs un spilgts Krievijas vēstures laikmets un tās galvaspilsēta Borisnikolajičska pārtapa par Vladimirvladimiričsku, pie apvāršņa parādoties jaunās kārtības aprisēm. Lūška, visās vārda nozīmēs fantastisks romāns, kura darbība risinās Maskavā/Fjodorkuzmičskā pārsimt gadu tālā postapokaliptiskā nākotnē, smeldamies no folkloras un savīdams dažādus žanrus, īpatnējā veidā aptver veselas ēras gandrīz no visas šīs tūkstošgades. Krāšņais reāliju kopums, kas veido romāna pasauli, sniedzas no laikiem pirms Zelta Ordas līdz tiem pašiem spilgtajiem deviņdesmitajiem (cukura deficīts, Žirinovskis un “Krievus si-i-it!” aktualitāti nav zaudējuši arī tagad). Tā nereti ir uztverta kā satīra par Padomju Savienību, tomēr tāds skatījums ir pārāk šaurs. Vai tā būtu satīra vai kas cits, tās objekts nav kāds konkrēts laika nogrieznis, konkrēta iekārta, sabiedrība vai režīms. Šis objekts ir pārvēsturisks un pārlaikmetisks — bet kas tieši?

“…kurš mīlītis gan, suni ieraudzījis, nesagribēs kājas uz kustoni padauzīt vai iespert, vai ar koku iemest, vai ar ko iebakstīt, vai vienkārši nolamāt, un ne jau aiz niknuma – nē, niknums cilvēkiem jāpietaupa, – bet tā, ar nicinājumu,” vēstītājs kādubrīd nodomā (121. lpp.). Man šķiet, šajā sentencē meklējama vismaz daļa no atbildes. Varbūt var teikt: Lūška hiperbolizēti rāda domāšanas veidu, dzīvesziņu, attieksmju un attiecību kopumu, kas zeļ vēl šobaltdien.

Fantasmagoriskā vide un sabiedrība, ko Tolstaja ar izcilu prasmi iezīmējusi vienlīdz komiski un baisi, pašos pamatos balstās pilnīgi ikdienišķā/ikdienišķotā, kaut kādā mērā neapzinātā brutalitātē un ekstrēmā individuālismā, akūtā empātijas trūkumā. Tipiskam fjodorkuzmičskietim ir pilnīgi dabiski ne tikai sunīti kājām spert, bet arī sievu, un, ja kaimiņam deg māja, tad nopriecāties, ka vismaz būs ogles pavarda iekuršanai. Vārdu sakot, sabiedrības audums te austs no vardarbības un dehumanizācijas, tāpat arī politiskā iekārta. Pat kolektīvā izklaide nozīmē vismaz kādu izsistu aci vai lauztu roku, un smacēšanas spēli tā nesauc tāpat vien (tautas rotaļu apraksts ir viena no smieklīgākajām un reizē briesmīgākajām — un šīs kombinācijas dēļ lieliskākajām — vietām visā grāmatā).

Saprotamā kārtā šī brutalitāte pret jebko, kas neesi tu pats, neizpaužas tikai Fjodorkuzmičskas pilsētvalsts iekšējā sociālajā un politiskajā organizācijā. Ja bīsties sava tuvākā, kā gan var būt ar tālāko? Tā nu Fjodorkuzmičsku no visām debespusēm ielenc dažādas briesmas un ienaidnieki. Iesi uz vienu pusi, uzdursies asinsstindzinošajam zvēram lūškai, iesi uz citu – tur var izrādīties esam “čečeni”, tas ir, jebkādi tāli svešinieki; ja romāns būtu rakstīts mūsdienās, to vietā droši vien būtu “ukraiņi”. Lasītāju te var pārņemt pārdomas, kā tad īsti ir ar šo pasauli pēc Sprādziena un cik plaša apokalipse vispār bijusi. Jo pazīstamāka kļūst neolītiski, cariski, padomiski un postpadomiski hibridizētā Fjodorkuzmičska, jo ticamāka liekas iespēja, ka tā ir nevis norobežojusies no izpostītās pasaules, bet gan tieši pārējā pasaule ir norobežojusies no tās – tīri drošības labad.

Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka Lūška nepārprotami ir distopija, kur sabiedrība ir raksturīgi iedalīta apspiedējos un apspiestajos, kas paši lielā mērā ir pārņēmuši apspiedēju domāšanu vai kļūst par tādiem cilvēkiem, kādus apspiedēji vēlas, un kur ir gana skaidra varas hierarhija (Lūškā – Vislielākais Murza, Fjodors Kuzmičs, lai slava viņam, lielie murzas, mazie murzas, sanitāri pret parastajiem ļaudīm). Galu galā grāmatā netrūkst elementu, kas stipri atgādina, piemēram, 1984 un 451 grādu pēc Fārenheita. Tomēr Lūška būtiski atšķiras no plaši zināmajām distopijām un Tolstaja sasniedz jaunus, fantastiskajā literatūrā maz apgūtus dis- un anti- dziļumus.

Piemēram, distopijā parasti ir skaidrs, kas tieši – kādi cilvēki, parādības, domas, idejas utt. – ir jāapspiež, lai sabiedrība nemainītos, iekārta nesagrīļotos un nebūtu nekādu cerību uz brīvību. Savukārt Lūškas pasaulē varas hierarhija pastāv un nepārvēršas citādi: šeit vienkārši nav nekā tāda, kas spētu izraisīt īstas pārmaiņas un tāpēc būtu jāapspiež. Fjodorkuzmičskā vara apspiež tikai tāpēc, ka var. Sabiedrība ar savu sirdsskaidro brutalitāti un empātijas trūkumu ir tāda, kas pati pilnīgi automātiski uztur sevis apspiešanu, apspiestajiem un apspiedējiem pa laikam tikai mijoties vietām. Un vara ir tāda, kādi ir tai pakļautie. Sevišķi labi tas redzams galvenā varoņa Benedikta karjeras izaugsmes līnijā un “valstiskas domāšanas” apguvē.

No distopijas un tipiska postapokaliptiska romāna varētu sagaidīt nedaudz naivu mājienu, ka glābiņš meklējams apslāpētās vai zudušās, bet vēl atrodamās zināšanās un kultūrā. Lūška tādu domu noraida pilnībā. Fjodorkuzmičkiešu saskare ar pirmssprādziena kultūru ir brīnišķīgi bezjēdzīga: tā kā viņiem stipri trūkst iztēles spējas un ir raksturīga absolūti burtiska uztvere, īstena komunikācija ar tekstu nav iespējama. Pilsētā gan ir populāras uz tāss pārrakstītas grāmatas (raugoties uz to vietu Lūškas pasaulē, nevar nesaskatīt ironizēšanu par pēcpadomju telpā pārspīlēto grāmatas lomu padomju sabiedrībā – kādas tirāžas, kā pirka, kā lasīja!). Tomēr tās tiek lasītas mehāniski, bez izpratnes un spējas domāt kritiski, labākajā gadījumā uztverot vien aizraujošu sižetu vai rodot šķietamu apstiprinājumu vispārzināmām Fjodorkuzmičskas patiesībām. Vispārējo sajēgas trūkumu tikai izceļ izņēmums, proti, Varvara Lukinišna, kura spēj tekstu uztvert kritiski, kaut cik analītiski, bet neko nespēj ietekmēt. Un te vēlreiz jāpiemin Benedikts, iespējams, aizrautīgākais lasītājs visā Fjodorkuzmičskā: norijis veselu aizliegto pirmssprādziena grāmatu bibliotēku, viņš joprojām neko no lasītā nespēj rekontekstualizēt un attiecināt uz pasauli ārpus teksta. Vispār var vilkt paralēles starp grāmatām un līdzcilvēkiem: tie visi šeit ir tikai patērējami vai izmantojami priekšmeti.

Tātad pagātne un tās kultūra fjodorkuzmičkiešiem ir tukšas bezreferenta zīmes – vai vismaz zīmes bez itin nekāda pagātnes satura. Pagātne viņus nevar mainīt pat par spīti tam, ka līdzās viņiem mīt Agrākie – cilvēki, kas dzīvojuši vēl pirms Sprādziena un tajā iemantojuši ārkārtīgu ilgmūžību. Jaunās sabiedrības brutalitāte, tumsonība, atpalicība utt. viņiem šķiet nepieņemama, bet te nu Lūškas bezcerība sit visspēcīgāk. Agrākajiem, kuri kā aizlaiku cilvēki jaunajiem ir pavisam neizprotami, ir viens vienīgs mērķis: atjaunot gaišo pagātni precīzi iepriekšējā veidolā. Ar pārējo sabiedrību viņiem ir abpusējas neizpratnes pilnas attiecības (un nav arī nekādu īstenu izprašanas mēģinājumu), un visa viņu darbība ir pilnīgi bezjēdzīga.

Viens no Agrākajiem, Ņikita Ivaničs, kurš cer “uz brālību, mīlestību, daiļumu”, Benediktam reiz norāda: “Lasīt tu, pēc būtības, neproti, grāmata tev neiet labumā, tukša zuzēšana, burtu kopums.” (229. lpp.) Taču tikpat tukšs, lai gan, protams, uzjautrinošs, ir, piemēram, viņa mēģinājums civilizāciju atjaunot, izvietojot pilsētā stabus ar kādreizējiem Maskavas vietu nosaukumiem un ierīkojot Puškina pieminekli, kā arī spriedelējumi par “tautas takas” kopšanu. Benedikts viņa saukli “Puškins – mūsu viss!” pārņem kā vārdkopu bez īsta satura, bet patiesībā jau īsta satura tai nav arī tad, kad to lieto Ņikita Ivaničs: ārpus viņa paša Puškinam vairs nav nekādas nozīmes. (Agrāko darbības nejēdzība kulmināciju piedzīvo bēru ainā, kur pagātnes piemiņas/atsaukšanas rituālā centrāla loma ir gaļasmašīnas instrukcijai. Tās dēļ vien ir vērts lasīt visu grāmatu.)

Ja neko jēgpilnu acīmredzami nevar sagaidīt nedz no pēcsprādziena sabiedrības pamatmasas, nedz Agrākajiem, nedz arī citām sabiedrības daļām, vai tad izriet, ka viss ir slikti un sabiedrība ir nolemta? Principā – jā. Ņikita Ivaničs aizrāvies piesauc Kantu, “morālo likumu sirdī”, bet tas interesantā kārtā ierakstīts “esamības grāmatā”, kura “noslēpta mūsu tuvredzīgajām acīm [..] patvērusies miglainā ielejā, aiz septiņiem vārtiem” (142. lpp.); tātad, lai prastu dzīvot, šī grāmata būtu vēl jāatrod. Uzdrīkstēšos pieņemt, ka tā ir ironija un prasmi dzīvot iespējams apgūt krietni vieglāk, diemžēl tikai ne Fjodorkuzmičskā. Sprādziens n+1 liekas likumsakarīgs. Ja nu vienīgi glābiņš varētu būt bijusi un varbūt vēl būs lūška. Tiesa, nevis tā, kas dzīvo vai nedzīvo mežā, bet gan tā, kuru Benedikts un citi pa laikam izjūt raugāmies sev mugurā tajos mirkļos, kad pēkšņi pārņem iekšēja krīze, eksistenciālas šaubas par pasauli un sevi pašu, neparasta iztēle, reibinošas introspekcijas risks: īsi sakot, kad uzbrūk FELOSOFIJA un šķiet dzimstam īsta iespēja, ka cilvēks kaut ko tūlīt, tūlīt darīs citādi.

Uz beigām jābilst arī kāds vārds par Arvja Kolmaņa izdarīto darbu. Lūškas tulkošana ir sevišķs izaicinājums: tās valoda ir iespaidīga arhaismu un dialektismu, jaunvārdu, vienkāršrunas, ikdienas valodas, liriskas izteiksmes un citādu elementu kombinācija, turklāt tā rit pilnīgi brīvi, lasās kā pilnīgi ticama dīvainas nākotnes runa. Tās tulkošanai vajadzīga drosme, ja ne pārgalvība. Un latviešu teksts Fjodorkuzmičskas krāšņo absurdu atspoguļo ļoti labi. Ir gan arī dažas nelielas kļūmes, piemēram, kāds personāžs grāmatas beigās saukts citādi nekā sākumā, bet “zemeslodes pankūka” (247. lpp.) ir oksimorons, kāda oriģinālā nav. Un, protams, kur tulkojums, tur kompromisi. Piemēram, ne visas vārdu spēles ir atveidotas (joku par Dāvida statuju sapratīs tikai tie, kas prot krievu valodu). Visvairāk gan žēl par lielisko žurnālu un grāmatu sistematizāciju (181.–184. lpp.), kur izpaužas Benedikta satriecošā domu gaita un dzelžainā loģika. Latviešu tekstā no tās ir tikai atblāzma. It kā jau šādu izvēli var saprast: piemēram, latviskot vai mainīt autoru vārdus un Volkova, Medvedeva, Ļvova vietā likt Vilku, Lāci un Lauvu u. tml. nozīmētu atteikties no atsaucēm uz krievu kultūru. Tomēr man liekas, ka Lūška ir valodiski un citos aspektos pietiekami radikāla grāmata, lai varētu izturēt radikālus tulkojuma risinājumus. Varbūt pat tādus prasa.