— Esamības koncentrāts

Par Gundegas Repšes grāmatu Sarunas ar Sīko (Dienas Grāmata, 2022)

“[..] manās krūtīs divas dvēsles mīt!” – lasot Gundegas Repšes jaunāko prozas darbu Sarunas ar Sīko, atmiņā uzzib Johana Volfganga Gētes Fausta varenā balss. Kā īsromāna moto izvēlēts cits romantisma laikmeta ieskandinātāja dzejolis – Ginkgo biloba Zigurda Skābarža atdzejojumā. Tajā izvērstais motīvs – “gan viens, gan divkāršs es”¹ – jau pirms pamatteksta lasīšanas liek domāt, ka darba nosaukums vispirms sola sarunu pašam ar sevi. Gētes dzejolis dod tekstam virzienu, aicinot mazajā meklēt lielo un lielajā mazo, vecajā jauno un jaunajā veco, šķietami sīko sasaistīt ar mūžību. Norādi uz plašu un vienlaikus vienā pieredzē ietilpināmu pasaules ainu sniedz arī romāna nosaukuma draudzīgi tuvās intonācijas un moto romantiskā patosa kontrastējošais sastatījums. Savukārt īsromāna kompaktais apjoms un Jāņa Esīša mākslinieciskais izpildījums ar Jāņa Spalviņa gleznas fragmentu uz vāka liecina par koncentrētu satura un formas vienotību – grāmatā starp koši sārtām lapām paveras blīvs teksts, kurā pārradīta pieredze, meklēta esamības un radīšanas būtība un no kura verd intensīva dzīvotgriba.

Repšes darbs ir uzskatāms par formas ziņā novatorisku nobrieduša pasaules skatījuma manifestāciju. Īsā romāna plašais idejiskais loks ietverts tik sarežģītā un fragmentētā struktūrā, ka sākotnēji liek jautāt – vai mūsu priekšā vispār ir romāns? Lasot vairākus pēdējo gadu prozas sacerējumus, esam jau novērojuši, ka stāstu krājums var tuvināties romāna vienotībai un dzejolis var kļūt episks. Savukārt Repšes darbs liek domāt par iespēju romānam sairt atsevišķās īsprozas vienībās un prozas tuvināšanos dzejai. Sarunas ar Sīko ir itin kā sašūdinātas no trīs dažādu tekstu audumu gabaliņiem, turklāt viens no tiem ņirb pat vēl lielākā daudzveidībā. Lai cik neticami tas kādā lasīšanas brīdī šķistu, līdz beigām visi stilistiski atšķirīgie gabaliņi idejiski saslēdzas kopā, jo tie ir virzīti uz vienu mērķi. Lai cik īss, šis tomēr ir īsti polifonisks romāns.

Sākumdaļa pilnībā atbilst virsrakstam, piedāvājot reti izmantotu tīra dialoga vēstījumu, kurā Džindžo sarunājas ar Sīko – par bērnību, māti un tēvu, brāli Juhu. Par dzimšanas dienu 1960. gada 13. janvārī, kad dzimusi arī pati Gundega Repše. Šajā Džindžo/Vecenes un Sīkā – jeb dzīvesgudrā un mūžam bērnišķīgā simbola – sarunā nav nevienas autores remarkas un skaidrojuma. Lomas noprotamas tikai no savstarpējām uzrunām, arī vēstītāju balsis nav nošķiramas. Sarunas netiešā veidā caurvij vēl citas balsis Džindžo tēva un brāļa vēstulēs, bet arī tās ir ietvertas dialoga struktūrā. No vienas puses, romāna sākuma daļā grūti runāt par šim žanram nepieciešamo sižetisko virzību, jo notikušais tiek atstāstīts, bet netiek rādīts. No otras puses, šajā pagātnes pārskata formā autorei ir izdevies noturēt stāstījuma pavedienus. Džindžo un Sīkā saruna ļauj izsekot un piesaista uzmanību pagātnes norisēm, ļauj nojaust autores personīgās pieredzes pamatu, uz ko norādīts Post scriptum daļā. Iespējams, ka autore grāmatas sākumdaļā ir runājusi ļoti tieši, bet personīgā pieredze šajā dialoģiskajā skatījumā pārradīta tādā pakāpē, ka lasītājam pateiktais atklājas augstā mākslinieciskā vispārinājumā.

Jādomā, ka šāda dialoga veidā rakstniece būtu mierīgi varējusi turpināt stāstu par cilvēku/cilvēkiem, viņu bērnību un mājām un lasītājs justos ērti un patīkami un būtu apmierināts. Bet ne, kad ir izdevies iejusties tīrā dialoga vēstījuma manierē, rakstniece to pēkšņi pārtrauc un sāk lasītāja mulsināšanu ar dažāda stila un satura tekstu fragmentu kompilāciju. Dialogu daļai seko pasaka par jātnieci mazā, sirmā kumeliņā, kas “jāja un jāja, un neapstājās”,² tad tā pārtop visnotaļ reālistiskas situācijas aprakstā, bet beigu beigās nonāk līdz fantasmagorijai. Nākamais pārsteigums ir stāsts par Doru, Mango un Sebastiānu – par cilvēkiem, kas pārceļas dzīvot mākoņos un negrib kāpt lejā, “peļkēs, dubļos, sniega žļurgā – tur, lejā, ko citi dēvē par dzīvi”.³ Tas ir atsevišķs un noslīpēts īsprozas darbs, kur reālpsiholoģiskais pacelts poētiskā vispārinājumā. Līdzās šiem sižetiskajiem un pašpietiekamajiem stāstiem ir veidoti īsi iestarpinājumi. Dažbrīd tiem ir mītiski arhetipisks un simbolisks raksturs, bet dažbrīd tie tuvinās dzejprozai. Šie esejistiskie fragmenti savij kopā gan Džindžo un Sīkā dialogus, gan arī atsevišķos, šķietami neiederīgos stāstus. Romāna beigu daļā atgriežoties Džindžo un Sīkā sarunu telpā, kļūstam par līdzdalībniekiem diskusijā par rakstniecību. Te ieskanas atpazīstami aizkaitināts tonis, kas potenciālajam darba vērtētājam var likt pierauties ne pa jokam, jo – kurš gan grib būt cilvēks “ar gludo bezpieredzes seju”,⁴ kas nu nāks un izvērtēs rakstnieces darbus? Bet šī ir tikai epizodiski ieklīdusi intonācija, viss liekais šajā darbā ir noņemts nost.

Kopumā darba sarežģītajā struktūrā redzam grodu triādes balsu savijumu, kas vēsta par kādas rakstnieces (kā tēla, protams) dzīvi un domām. Viena balss skan objektīvi rādītajā rakstnieces divu dvēsļu sarunā; otra balss ir rakstnieces subjektīvais iekšējais monologs; trešā balss var būt sašķelta vēl daudzās citās, jo skan viņas radītajos stāstos. Visas šīs balsis ir atšķirīgas, bet saruna virzīta uz vienu mērķi – parādīt cilvēku ceļā, meklējumos un neizsīkstošā dzīvotgribā.

Iespējams, daudziem lasītājiem Repšes grāmata nedosies rokā ar pirmo piegājienu. Sarunas ar Sīko kā jebkurš koncentrāts, tīrā veidā patērēts, sākotnēji var šķist pārāk mazs, lai to pilnvērtīgi izjustu, vai pārāk intensīvs, lai izbaudītu. To atšķaidot – lasot lēnām vai pārlasot vēlreiz –, sāksim just garšas buķetes un tikai pēc laika varēsim vērtēt, kādu iedarbību tas būs atstājis. Un tikai tad var sākties īstā saruna ar Sīko. Kas slēpjas aiz katra vārda, aiz katras frāzes, kāpēc rakstniece izvēlējusies ietilpīgas tēmas saspiest tik koncentrētā formā, to varēsim sajust, pārceļoties no literatūras “patērēšanas” pavisam citā darbībā – līdzi radīšanā. “Stāstus un pārstāstus var klausīties krogos, vakaros pie uguns, tirgos un dzeltenos medijos,”⁵ saka autore Post scriptum daļā, lai skeptisko lasītāju aicinātu no šī darba negaidīt to, kā te nav, bet šaubīgo pārliecinātu, ka tekstā meklējama “cita dimensija”.

Filozofiski, mītiski arhetipiskā dimensija savienojumā ar personīgo līmeni šo Repšes darbu sarado ar vēl dažu latviešu rakstnieku brieduma darbiem, kas tapuši pēdējo gadu laikā – Leona Brieža Skuķi un Noras Ikstenas Ūdens mirdzēšanu. Katrs no šiem, protams, ir savveidīgs un īpašs, bet tie visi tiecas runāt par esamības un cilvēciskā gājuma un radīšanas būtības jautājumiem caur abstrahētu personīgās pieredzes prizmu. Šajos darbos mazais un atsevišķais ieguvis daudznozīmīgu vispārinājuma pakāpi un rāda ceļu līdz tam, ko varbūt var saukt par Patību. Skuķē tā ir iznākšana no elles lokiem, Ūdens mirdzēšanā –   augšas redzes iemantošana, Sarunās ar Sīko – atgriešanās jaunā pakāpē pie bērna sevī. Visos šajos darbos izcelts vecā noriets un kaut kā jauna – daudz augstāka – sākums. Turklāt tas nav tikai individuālās pieredzes stāsts vien, bet atklāj kaut ko, iespējams, kolektīvajā bezapziņā esošu. Kas zina, ko Gundega Repše domājusi, intuitīvi nojautusi, novedot savu Sīko līdz robežai, kur ir “par daudz”? Kas zina, kur sakņojas vārdi “Saulriets sarec kā karalauks. Pēc”?⁶ Un kas ir šī apokalipses sajūta – “Mēs esam pēdējās dienas uz Zemes”?⁷ Kas zina, ko nozīmē sākt visu no sākuma? Ko tas nozīmē vienam cilvēkam, un ko tas nozīmē mums visiem?

1. Gēte J. V. Gingko biloba. Repše G. Sarunas ar Sīko. Rīga: Dienas Grāmata, 2022. 5. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Repše G. Sarunas ar Sīko. 59. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat, 106.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Turpat, 111.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat, 133. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Turpat, 127. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Turpat, 121.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)