— Vasara. Ķermeņa vārti

 

Vasara. Ķermeņa vārti

 

1

kāpēc viņa ievietoja instagramā miruša suņa iekšas
zem koka, sajauktas ar zemi. tās jau ir beigas vai nē?
visu dienu šķidrās zemes duļķainās straumes dūc manā vēderā.
prāts klusē.
ķermenis brūk.
naktī zem manis aizdegās gulta.

 

2

saka, kad piedzemdē bērnu, vajag pabūt vienai
un gaidīt viņu no jauna.

pēc tam gaidīt, kad viņš sāks runāt,
kad viņš jau sācis runāt.

mans dēls.

reiz naktī es skatījos, kā tu guli,
un mīlestība kā duļķains augļūdens
šļācās no griestiem.

pasaule, kura gaida mūs –
tā ir akmens cieta, tā ir vientuļa
kā pamests cehs rūpnieciskā zonā
ar savvaļas dadža milžiem tā iekšpusē,
aklu tārpu kolonijām, melnas saules
stariem.

es tā gaidīju tevi, puisīt,
lai vēlāk gaidītu vēl un vēl.

dažkārt, bīstoties, ka tu esi iekšā,
es mīlēju no attāluma.

 

3

mēle sitas pret savām robežām.
depresijas epizodes trešā diena.
uz galda mirusi piparmētra un aukstas dilles.
bezgaršīgas ogas.

mēle nešķērsos šīs robežas.
tur viss ir nopietni. tur, aiz robežām,
veči caurām diennaktīm staigā ar automātiem.
trauksme.

pasaule kā remdens vārīts ūdens,
kuru slimības laikā jādzer
maziem malkiem.
kuram tas patīk?

netīra virtuve. tauki iekšā un ārpusē.
pat saules sejas, kas stiepjas šurp
cauri vīnogulāja lapām aiz loga,
runā par disforiju.

truli sēžu un žagojos.

 

4

grūsnas govis dūcošās mušu un dunduru bruņās.
bērnībā pie upes baidījos tām pietuvoties,
taču šodien sapņoju: guļu
tādai blakus, dzeru tās silto pienu,
tas tūlīt pat skābst manā mutē,
kas nav radīta sarunām, skūpstiem.

 

5

iespējams, man vienkārši vajadzētu vairāk censties, būt
iejūtīgākai, nebūt greizsirdīgai, ik dienu izgudrot

                                                                               kaut ko jaunu,
mazināt slinkumu, jo kaut ko taču arī es neprotu un kaut kur – esmu vainīga, –
tā domā teju katra no mums, kad viņš kliedz vai otrādi –
                                                                               kad klusē, aiziet,
kad viņš jūtas sarūgtināts, un viss telpā esošais nospiež, māc,
vai arī, kad viņš tipa nezina…

kas notiek? vienā epizodē izgaisa
patriarhāta nāves zvaigzne. viss kā agrāk:
asaru lietus. deg
ekrāna melnā pumpiņa.
skatos un ēdu savus taukus.

 

6

tauki apskauj ķermeni no iekšpuses un ārpuses,
krūtis kā veci spaiņi nokārušās virs tumšas
ārprāta upes. tā ir vasara. vasarā
ķermenis svīst un kļūst 20 minūtēs lipīgs, bail
ļaut pieskarties un izģērbties.
ēdu iepuvušu zemeni. skatos
uz seju pavardiem internetā. vasarā
domas kļūst sīkas kā bērnu peldšorti vai zeķītes,
klitors uzbriest biežāk.

mēs esam kopā tikai vakar un rīt,
taču šodien nekad. tavs ķermenis ir kā
čella stīga. vakarā tu liec savu roku
uz manas sejas tauku perēkļa, uz vēdera pietūkuma,
klausies vainīgās sirds kurlajos soļos. drīz
mēs kopā strēbsim asinis padomju laika karotēm,
negaisa iemūrēti drūmajā Galīsijā.

 

7

jo vientulība ir padomju laika karotes vecmammas
                                                                                 čīkstošajā bufetē,
mana mīļākā punktotā krūze, mātes sitieni.

tā ir ciema diskotēka darba dienā – gandrīz neviena,
tikai “saulīte rokās” un vecu mašīnu benzīna smaka pie kultūras nama.
tā ir ciema autoostas aklā acs un taigas zāles
                                                                                tumšzaļās rokas,
tas ir ceļš atpakaļ.

 

8

vasara. mēs ar vecmammu esam pirtī. spēlējos
ar bērza pirtsslotu, tēloju raganu, čurāju
uz klona.

viņas vulva ir līdzīga pelēkam meža zaķim –
liela, nedaudz uzbriedusi un sirma
ar garām, nokarenām austiņām. kāpēc tā?

“esmu dzemdējusi daudz bērnu
es skrāpēju pēdas ar vecu nazi
es vēlos pabūt viena taču nākas
pieskatīt tevi”

izeju no pirts un jūtu
kā upes vējš apņem sarkano ādu.
manu suni sauc Tils Pūcesspieģelis.
es rakstu tev vēstules nākotnē:

“Nedzīvo tālāk. Dzīvo šeit. Laiks drīz uzspridzinās mūsu ķermeņus.”

 

9

tavs ķermenis – loka stiegra. mans – vecmammas ievārījums un ūdenszāles.
mans klitors līdzīgs skudrulāča snuķim, tavs daikts –
kā silts marmors vasarā. kad esam kopā – kaut kas nav tā.
pasaule turas uz šī visa. un katru dienu mēs guļam mājās uz baltiem spilvenu ķekariem
kā miegainas mušas latvāņu brikšņos,
lasām par pasaules galu biezās grāmatās un asinsvadu
                                                                               tīklu ātrrakstā.

 

10

saskābusi zupa vecā kastrolī. glancēts plakāts – ikona
                                                                            virs galda.   
desa ar celulozi rozā kā Marijas acis. vējš
ar smoga eņģeli no vējlodziņa. degošas rūpnīcu rozes.
pagātnes smiekli pelēkā smilškastē. jau autsaideri,
                                                                            lai arī vēl bērni,
pierakstīti slāvistikas pulciņā rajona kultūras namā, piedalījās
festivālā “saulgrieži”, piedalījās
purva protestā, taču kaut kā no malas, nesaprotot idejas,
nezināja par tiaņaņmeņu, nākotnē vai pagātnē atbalstīja
tālbraucēju protestus, paši triecās kaut kur tumšās fūrēs,
pielējās ar krasnodaras vīnu, rija uguni nakts
                                                              skvēros, nobēra asfaltu
ar sēkliņu paklāju un vēl skaitīja sīceni, vēl
izmantoja vienkāršu pastu.

 

11

dažkārt man šķiet, ka manas rokas ir mazas, ātras ķepiņas:
mazgā, tīra, gatavo, pārliek lietas no vienas vietas uz otru,
taču tām, lietām, nekad nav vietas. mēs dzīvojam pārāk šauri.
māja ir pārpilna ar lietām kā ligzda ar putniem – vācējiem,
un, kad esam noguruši, – kliedzam un knābājam viens otru.
lūk, mūsu dēls izkrita
no ligzdas jaunā spēlē, sarežģītā pasaulē.

ķepiņas dzīvo savu dzīvi: tās raksta pa naktīm, tualetē,
tramvajā, viesnīcā, ielas vidū, pat gultā. ķepiņas,
ātrāk, ir jāpaspēj.

bet galva grozās turpu-šurpu kā lielam, tramīgam putnam,
domā, ko izdarīt, kā izdarīt:
viņš ir izsalcis, es esmu izsalkusi, viņi ir izsalkuši.
jau gandrīz visa pasaule ir izsalkusi. kaut kur
nav pat ūdens. vajag izdomāt ēdienu un ūdeni,
lai nāk pie visiem no visurienes.

ķepiņ, raksti.

ķepiņas, šķiet, kā jenotam –
ātras, nemierīgas,
taču ja kādreiz uzradīsies tas, kurš izdarīs kaut ko,
ko darīja tēvs, ko darīja puikas skolā, rajona
puiši, vispār
nepazīstami vīrieši, piedzērušies draugi un dzejnieki, es zinu,
man ir nagi, asi vispār kā skuvekļi,
viņi saplosīs viņa ķermeni, izlaidīs brīvībā viņa asinis,
pat tad, ja baidīsies. ķepiņas.

atceros vecmammas rokas – cietas kā akmeņi,
vienās plaisās no mazgāšanas un ziepēm kā sauss stepes māls,
un plaisu iekšpusē – rozā mīkstums, asins pilītes.
viņa sēž uz taburetes pie krāsns un glāsta, mierina savas rokas:
vēl nedaudz un varēs aizmigt.

mamma saka: babai vajag labu roku krēmu. nē,
viņai vajag kaut kādu citu pasauli,
kur vectēvs neskrien viņai pakaļ ar suņu ķēdi pa dārzu,
kur ēdiens un lietas rodas pašas,
citu pūļu pasaule.

noglāsti mani ar akmeņiem, baba,
paguli līdzās man,

kā es šobrīd guļu blakus dēlam,
un manas rokas ir vienkārši manas rokas,
bužina matus uz viņa galvas,
bīda laiku jebkurā virzienā, jebkādā secībā –
kā magnētus uz ledusskapja.

vienā no virzieniem, kad visas papīra abažūru ligzdas mūsu panelī
uzzibsnī vienlaicīgi
un kastroļi virtuvē dun, dej
slapja veļa, maize vairojas,
mammu, es atkal
vēlos apēst tavu raupjo roku, kas glāsta mani.

 

12

skaisto kūku baltie torņi,
stilīgo zābaku modeļi
no modes žurnāliem – tas viss
it kā nav domāts mums.

žurnāls “ļiza” iesaka
labi gulēt, ievērot
vidusjūras diētu:
neredzētas olīvu ogas, sieri
ar zeķu aromātu (tētis smejas: “mēsls!”), zemūdens
dzīļu monstri: oho!

mans ķermenis
kā nolasīts sieviešu žurnāls
no 2000-ajiem, var šķirstīt, cik tīk
un brīnīties, taču gribētos
beigās tukšu lapu…

un kas mums pienākas?

vecu govju šķībās pļekas
uz ceļa, mājīgā maizes ceptuves
smarža,
ar terpentīnu aplieto bērnu galvu
tumsa.

 

13

šī dzimumzīmīte zem krūts ir kā novāļājusies rozīnīte,
gribas noraut un apēst.

šīs plaisas uz vēdera kā takas taigā –
sveiks, dēls! atnācu pie tevis.

tu biji manā vēderā kā purvā bez laika,
un tagad mēs tuvojamies mājām
ar ogu pilniem maisiem.

naktī uz gurniem ieraudzīšu
jaunu ogu sulu.
tas ir mēnesis, kas beidzas, vai laiks? miegā
eju, un aiz manis
stalta tablešu armija,
pakešu pirmrindnieki,
satrakojušies tauki.

vai uz pirkstiem būs mezgli?
vai tīklu cilpas uz kājām
kļūs lielākas? kad
sāks čīkstēt kaulu lamatas,
brukt muguras dēļi,
laiks uzpūtīs gadsimtu
piepūšamos riņķos?

 

14

tavs ķermenis pieņem mani kā vecpilsētas plašie vārti.
mans ķermenis kā rinda no pagātnes, velkas lēni.

un redzi, kā naktī Karpatu kalnos mēness zvērs ēd savu ķermeni,
izspļaujot kaulus mums logos? sapnis uzvelk melnu cepuri,
vientulība – jaunu jaku.

tēja un vīns paplašina ķermeni. valstis izmanto ķermeni.
valsts jau sen vairs nav valdnieka ķermenis ar daudzdaudzām galvām iekšā,
tā drīzāk ir iela no rīta pēc protesta, vitrīnu drupas.
                                                                           tev patīk?
vai vēlies tur atgriezties?

Karpatu kalnos mirušu trembitu zemā dūkoņa,
un turpat – gucuļi iedarbina nakts dziesmu.

mēs zvēri, mēs autonomijas ganāmpulks.       

 

No krievu valodas atdzejojusi Evelīna Andžāne