Foto: Divi Melni Suņi
Vienam cilvēkam
Tu esi Norvēģijā un vairs nesmēķē
Tu jokojies un lieto nepieklājīgus vārdus
Es redzēju tevi sapnī, tu mani arī
Tie abi bija ļoti dramatiski
Pretēji šai sarunai, par ko abas mulstam
Viņi tā arī neuztaisīja filmu par mūsu draudzību
Un, liekas, arī pašas to vairs neskatīsimies
Tavs brālis gan drīz būs Rīgā
Pilsētā, kuras tev nepietrūkst
Starp citu, es to saprotu
Bet te ir atplaukušas kokiem lapas
Nepateicu, bet rakstīja tava mamma
Es viņai neatbildēju, lai gan gribēju
Vienmēr, kad teicu, ka jūs man esat kā otra ģimene
Es tiešām tā domāju, liekas, tu to zini
Bet varbūt nezini
Es pateicu tev pašas nejaukākās lietas
Un tu to nolasīji saviem norvēģu kursabiedriem
Kad bija jālasa pēdējā ziņa no labākās draudzenes
Viņi neko nesaprata, tomēr laikam nojauta
Tagad tev ir vēl viena ziņa
Gribēju pajautāt, bet baidījos
Vai tev ir arī cita labākā draudzene
Man pašai ir, bet kāda tam nozīme
Mēs nekad neesam īsti sacentušās
Es redzēju krītošo zvaigzni, tā apstājās
Un sāka mirgot
Varbūt tas ir lidojošais šķīvītis un īstenībā
Tu neesi Norvēģijā, bet starpgalaktiskā misijā
Lai kā arī nebūtu, es ievēlējos
Lai tev viss ir labi
Mēs skaitām no desmit līdz viens un nometam klausules
Es šmaucos un piezvanu vēlreiz
Ko es atceros, kad esmu citur – citam cilvēkam
Tu rūc
Tu smejies
Tu bučo
Tu lec uz vienas kājas
Tu padomā
Tu gatavo ēst
Tu strādā
Tu domīgi savelc lūpas
Tu citē dziesmas vārdus
Tu pēti internetveikalu
Tu izslēdz gaismu
Tu saģērbies
Tu nogursti
Tu saproti
Tu atstāj iespaidu
Tu izvēlies nākamo plati
Tu brauc uz kinoteātri
Tu ieliec mazgāties veļu
Tu lasi ziņas
Tu paloki kaklu
Tu ieslēdz nosūcēju
Tu zīmē bloknotā
Tu meklē kabatā atslēgas
Tu atstāsti gadījumu
Tu izstaipies
Tu pajoko
Tu aizgulies
Tu atver logu
Tu klausies
Tu jautājoši skaties
Tu kustini plecus ritmā
Tu nedaudz piemelo
Tu aizsmēķē
Tu meklē filmu
Tu runā pa telefonu
Tu piesaki šahu
Tu klepo
Tu atbildi uz īsziņu
Tu uzraksti nobeigumu
Tad nodzēs
Nakts uz 24. februāri
Iedomājies, cik vēl daudz cilvēku
Guļ šādi zem segas kopā
Šobrīd ikvienā kontinentā
Kāds jūt savu mīļoto blakus
Un jūt, kā lēnām iemieg
Kaut kur Amerikā viņi redz viens otru sapņos
Kā iemīlējušies pirmoreiz
Kaut kur Ukrainā viņi
Glauda viens otram kaklus un muguras
Kaut kur citur ir jau gaišs
Kaut kur Japānā viņi mostas
Skatās viens otra mandeļu formas acīs
Un saka japāniski labrīt
Un tepat Rīgā ir jābūt
Vēl vismaz vienam pārim
Kas laimīgi apķērušies guļ
Un dūc, kamēr radiatoros tek ūdens
Drīz būs marts, kļūs siltāks
Viņi skaistā gaismā gribēs smaidīt
Bet nesmaidīs, ilgi nespēs smaidīt
Jo pēc nakts viss būs mainījies
Katru reizi, kad saule spīdēs debesīs
Mēs redzēsim to dzeltenu uz zila
Un jutīsim, ka ar to nepietiek
Katru reizi, kad runāsim
Mēs to darīsim ar apziņu
Ka šobrīd nerunājam par karu
Un katru brīdi, kad klusēsim
Mēs zināsim, ka nevaram pateikt
Neko, kas spētu mainīt notiekošo
Nedēļām ilgi, ilgāk nekā izturams
Mēs katru dienu cerēsim, ka tūlīt
Šis mūžīgais februāris beigsies
Bet aprīlī raudāsim un lūgsimies
Lai viņiem tiek atgriezta šī nakts
Un katrs atņemtais cilvēks
Būs par daudz, par daudz zaudēts
Paies laiks, mēs atkal varēsim aizmigt
Varbūt pat nemodīsimies no murgiem
Pamazām iemācīsimies jokot
Un dienās mierīgi dungosim
Bet neviena vienkāršā lieta
Vēl ilgi nebūs viegla
Un varbūt arī nekad
Henrikam
līdzko atvadījāmies, man sāka sāpēt kakls
protams, nevaru apgalvot, ka tieši tāpēc sāp
ka tieši no pārrauta tuvuma ar tevi mans kakls
sajuties nespēcīgs un sāpināts, nu jau arī ausis
liekas sapūtušās. nevaru to apgalvot, tomēr zinu
ka ar tevi kopā es justos labāk
kad lēnām ejam pa ielu vai dīvānā klausāmies mūziku
kad lasām viens otram priekšā un arī, kad strīdamies
es nezinu, vai man sāp kakls
zinu tikai, ka gribu tev tuvāk
un tāpēc mēs strīdamies – jo esam par tālu
vai nu pārāk tālu viens no otra, vai nokļuvuši par tālu
savām iemaņām un vienkārši neprotam citādi rīkoties
kad tu pieskaries manai sejai un es noglaudu tavus plecus
kad aizkari paliek vaļā, jo tāpat jau ir tumšs
mēs zinām no galvas viens otra stūrus un negludumus, un
vietas, kas ideāli sakļaujas kopā, mēs esam kopā, es mīlu
tevi, es gribēju teikt, tevi es gribu, un nevis sāpošu kaklu
reizēm ir bail aizmirst to, ka es esmu
arī tad, kad tu esi citur, bet ir šausmīgi grūti, ja nevaram
satikties divas nedēļas, kaut arī tas nepieciešams
lai atcerētos, kā sevi pasaudzēt un nepārspīlēt
klusumā ir vieglāk to visu dzirdēt
īpaši, ja esmu viena
bet ir šausmīgi grūti ilgu laiku palikt vienai
daudz grūtāk ir būt bez tevis, es neiebilstu
dzert zāles un taisīt elpošanas vingrinājumus
lai nenāktu virsū panikas lēkmes un trauksme
turētos normas robežās
man ir robežas, tāpat kā tev
mums abiem ir līnijas, aiz kurām ir pagātne un bailes
mums abiem ir lūzumi, pārrāvumi un gaišas svītras uz ādas
mēs abi esam un tas ir tik jocīgi, ka reizēm nemaz neticas
liekas, varētu pamosties atkal kā bērns vai arī izzudusi pavisam
es šajā pasaulē ar tevi esmu pirmo reizi
es gribu pamosties tev blakus