— Apdullušais diriģents

Par Osvalda Zebra romānu Mežakaija (Dienas Grāmata, 2022)

Kā mūsdienu latviešu rakstnieks izvēlas pavedienus, kam sekot, iemiesojoties 20. gadsimta kolēģa dzīvesstāstā? Galu galā autoram līdzās dzīvesveidam un biogrāfiskajiem notikumiem ir arī daiļrade – un tas diemžēl nozīmē, ka cilvēks jāatdala no rakstnieka. Gandrīz visas Dienas Grāmatas sērijas Es esmu… grāmatas tiecas aprakstīt procesus, kas veidojuši konkrēto rakstnieku un viņa darbus. Tā Inga Gaile liek domāt, ka rakstnieci Ivandi Kaiju, iespējams, veidojusi sievietes seksualitāte, dzejnieku Jāni Ziemeļnieku, pēc Andra Zeibota versijas, veidojušas labākas un sliktākas atkarības, Ilzi Šķipsnu Ilzes Jansones romānā visdrīzāk veidojusi piederība “citas valodas” pasaulei utt. Taču aiz rakstnieka slēpjas arī cilvēks, kā veidošanos ir grūtāk saprast un aprakstīt, pat ja ir zināmi viņa biogrāfijas fakti. Tāpēc, šķiet, tieši rakstnieku personības izpausmju analīzē sērijas autori ieliek visvairāk radošo pūļu un sevis – t. i., iemiesojas, neslēpjot savas intereses un stilu. Šo divu līmeņu saplūsme – centieni saprast radošos procesus un personības interpretācija – arī padara sērijas darbus tik polifoniskus un vērtīgus. Osvalda Zebra romāns Mežakaija gan ir gadījums, kad jājautā, vai šī polifonija vienmēr nāk par labu romānam.

Gunars Janovskis (1916–2000) ir viens no ražīgākajiem latviešu rakstniekiem (sarakstījis apmēram 30 grāmatu), tāpēc ieskatīties viņa radošajā procesā varētu būt krietni izaicinošāk nekā “restaurēt” personības tēlu vēstures griežos. Viņš piedzima Helsinkos, dzīvoja Rīgā, Liepājā, Jēkabpilī; studēja filoloģiju, Latvijā strādāja dažādus ne tos prestižākos darbus, tad devās bēgļu gaitās, dzīvoja Vācijā, Lielbritānijā; arī trimdā strādāja, gleznoja, rakstīja; bija vairākas reizes precējies, mūža nogalē palika akls. Viņa darbos laikmets un notikumi ir sasūkušies tā, ka izdomātais un citu piedzīvotais var tikt sajaukts ar paša biogrāfisko pieredzi. Sanāk, ka autors līdzās savam personīgajam liktenim ir uzmodelējis vismaz 30 citus variantus, un tā, piemēram, “latviešu [trimdas] literatūras jauno spēka zaru”¹ jeb Gunara Janovska debijas romānu Sōla var lasīt kā autora biogrāfijas atspulgu, lai gan tāds tas ir tikai daļēji. Osvalds Zebris ir kārtīgi izpētījis šo Gunara Janovska ražīgās darbības saskaņu ar viņa personīgo pieredzi un nepieciešamību skatīt rakstnieku/cilvēku laikmeta kontekstā, ieraudzīdams arī zināmu Janovska rakstniecības stila līdzību ar to, kā šobrīd veidojas sērija Es esmu…. Vienlaikus viņš, iespējams, par daudz ir ļāvies Janovska daudzbalsībai, bieži vien rādīdams ar pirkstu, nevis ļaudams stāstam rādīt pašam.

Vienmēr aizstāvēšu lasītāja tiesības nezināt visu par biogrāfiskā romāna galveno varoni, nebūt tā radīto darbu cienītājam un pirms lasīšanas neapmeklēt memoriālos muzejus, ja tādi ir. Lai saprastu sirsnīgi sarakstīta biogrāfiska/vēsturiska romāna nozīmi un tvertu tā rosinātās sajūtas, vajadzētu pietikt ar Vikipēdijas līmeņa informētību par vēsturi, literatūru un politiku, jo ne jau enciklopēdiskas zināšanas dara laimīgu. Biežāk daudz patiesāks ir prieks par iespēju izlasīt vērtīgu grāmatu. Kā šī stāsta vērtība veidota Mežakaijas gadījumā? Tādā laimes sasniegšanas vīzē skatoties, Osvalda Zebra romāns Mežakaija ir kā neliels monstriņš.

Romāns sākas ar tēzi: šodienas Gunara Janovska klātesošākais iemiesojums ir rakstnieks un interpretētājs Osvalds Zebris, kurš grāmatā skaidro, kas iedvesmojis romāna Mežakaija sarakstīšanu, kāpēc viņa ilgstošās pētniecības procesā radies šāds darbs un kādēļ tas varētu būt paša Janovska neredzamās rokas radīts.

Tad lasītāja priekšā parādās Gunars Janovskis pats jeb večuks, kas raksta garumgaru vēstuli draugam Anšlavam Eglītim (adresāta atbilde, ja tāda bijusi, grāmatā netiek atklāta, līdz ar to romānā kaut kā trūkst). Dēvēdams sevi par Mežmīli, rakstītāju, zīmuļpirksti utt., viņš turpmāk savu – Osvalda Zebra – konstruēto atmiņu tēlojumā un skaidrojumā nemitīgi minēs kaijas tēlu, ar to domājot cilvēka/likteņa/vēstures tumšos spēkus un pārbaudījumus: kad kāds no pieaugušajiem slāna bērnu, kad daba cīnās pret cilvēku un zvejniekiem grib atņemt nozveju, kad ir iespēja notikt labajam, bet iejaucas nelaime. Neko nezinot par Gunara Janovska mīlestību pret mežu un jūru,² varētu domāt, ka mežakaija simbolizē ne gluži mežonīgo + plēsīgo, bet harmonisko + nemierīgo un radošo + postošo, taču var diskutēt, vai kaijas tēls romānā vienmēr ir organiski ievīts tēlojumos un vai Gunara Janovska un Osvalda Zebra kopumā humānajā rakstniecības stilā tiešām ir atspoguļota tik liela pretruna; pēc Ingas Žoludes Vendenes Lotospuķes šī Mežakaija izskatās kā jancīga pēctecība.

Šķiet, Osvalds Zebris savā radošajā darbībā visvairāk interesējas tieši par jauniešu un bērnu tēliem literatūrā. Konsekventi mēģinot sasniegt zināmas virsotnes šādu tēlu atspoguļojumā, viņš ir piedāvājis lasītājam daudzas tiešām jaukas epizodes – tādas ir gan romānā Koka nama ļaudis, gan Mārā, kas pilnībā veltīts meitenes attiecībām ar zēnisko un pieaugošo pasauli, gan krājuma Šaubas stāstā Izdoma. Vai arī kas pavisam cits, kas veltīts Astridas Lindgrēnas Karlsonam. Otrs autora simpātiju avots ir vecas mājas un to dīvainā burvība kopā ar visiem iemītniekiem. Šie ir divi svarīgākie motīvi arī romāna Mežakaija pirmajā, veiksmīgāk izstrādātajā daļā, kur pusaugu varonis, neglābjami iemīlējies draudzenē Helēnā, kopā ar draugiem izmeklē pulksteņmeistara Ābelītes iespējamos ļaunos darbus un dibina Āgenskalna priežu Lāčplēša ordeni. 20. gadsimta 20. gadu Rīgas nomales bērni te brīžiem gan izskatās pārlieku informēti par pasaulē notiekošo, savukārt daudziem pieaugušajiem autors neļauj izteikties skaidri un dabiski, tomēr šim prozas nogrieznim piemīt pārskatāma morāle un te ir arī interesanti homoseksualitātes, antisemītisma, pedofilijas, vardarbības ģimenē un vainas aspekti, kas var audzināt ne tikai pusaugu lasītāju, bet arī pieaugušo.

Zebra tēlotais varonis Mežakaijā nav nekāds parasts zellis. Viņš ir sava veida veiksminieks un novērotājs – varbūt šeit romānā arī ir jūtams visvairāk no Janovska prozas. Viņam paveras divas netipiskas pasaules – spēja saskatīt ļaunu vēstošas zīmes, ko rāda klauvējošs rūķis Endriks kopā ar virtuves nazi, kā arī biedrošanās ar mākslinieku Sandro, kurš nez kāpēc vazā jaunieti uz 30. gadu Rīgas bohēmas nostūriem un tādējādi izglīto viņu literatūras un mākslas slavenību jomā. Loģisku izskaidrojumu šie abi faktori gan negūst, tie drīzāk ir sakritība. Bet no pārdabiskā daudz interesantāka parādība ir mūžam nesasniedzamā Helēna, kuru tik daudzi ir iekārojuši un iekāro arī vēlāk: viņas spēja atdarināt balsis, pazust un parādīties gluži kā Bulgakova romāna tēlam liek domāt, ka viņa nav tikai un vienīgi pusaudžu iedomu auglis. Šis tēls un tā radītā atmosfēra padziļina Zebra radītās pasaules iluzorumu vēl romantiskākā veidā.

Šis ir romāns par to, ko nozīmē rakstīt šādus romānus, bet vienlaikus “māksla nevar un nedrīkst būt atgremošana” (83. lpp.), kā saka kāds Zebra romāna varonis. Uz šīs tēzes un antitēzes pašironiski balstās arī autora stāstu krājums Šaubas (2021), kurā pārstrādātas sajūtas, ko rada citi mākslas darbi, izveidojot it kā gluži jaunus tekstus un atklājot radīšanas procesa aizvēja pusi, iekšējo rūgšanu u. tml. Problēmas rodas tad, kad metafizika sastopas ar vēlmi būt reālistiskam, un Mežakaijas turpmākās daļas, kurās ieviesta laika atskaite pa gadiem, ir romāna vājākā daļa – ja ne ar atgremošanas, tad ar zināmu déjà vu noskaņu. Nepalīdz arī anekdošu, citātu un dienasgrāmatu ienākšana varoņu runā. Interesanta un jūtīga ir galvenā varoņa saruna ar Aleksandru Čaku un Jāni Jaunsudrabiņu, ne tik dabiska ir tikšanās ar Bulgakovu un baltvāciešu aizbraukšanas balle. Bet, ej tu nost, cik trāpīgs atkal ir teksts par to, ka 1939. gada 23. augustā daudzi tapa miruši, bet paši to vēl nezināja un turpināja dzīrot… Runājot par dzīvošanu – ja grāmata ir par Gunaru Janovski, tad viņš te ir reizē atdalīts no savas daiļrades un absolūti integrēts tajā jēlmateriālā, kas radīs viņa turpmākos tekstus (piedzīvoto viņš tāpat sāks izmantot romānos tikai trimdā, bet grāmata lielākoties ir par laiku pirms tās). Šādā veidā Zebra literārā “čūska” ļoti centusies aprīt savu asti.

Pateicoties laiku krustojumam, Osvalds Zebris sava romāna varoni pavada līdz zināmām beigām – gan dzimtenes, gan eksistenciālā nozīmē. Savukārt lasītāju autors pavada līdz romāna reālistiskās daļas pāriešanai absurdā (tam pievienojas nogurums no nepateiktības un daudzpunktēm, ar ko sākas un beidzas katra apakšnodaļa). Tas, kas mums varētu saistīties ar Gunara Janovska darbu noskaņu, romānā Mežakaija parādās viegli un saprotami – dusmas uz lielvarām par atņemto dzimteni, draudīgas sajūtas, melanholija, vienkārša dzīves tveršana un tikpat dabiska ķeršanās pie sevis glābšanas. Pavisam neliela vieta varonībai jeb drīzāk romantiskai palaidnībai. Par Gunara Janovska klātbūtni romānā ar laiku var pat aizmirst, jo šis darbs pamazām pārtop par sērijas Mēs. Latvija. XX gadsimts dalībnieku, rādot mazāk asiņainās epizodes no 30.–40. gadu Latvijas vēstures. Interesanti ir autora izmantotie informācijas avoti. Īpaši laikam un tēlam piemeklētās valodas akrobātika kopumā garšo kā jau parasti pieredzējuša autora kaldinātā prozā. Un šajā labo un diskutablo lietu jūklī es atceros par polifoniju, ko sniedz šī romānu sērija. Te neskan divas balsis, te ir vesels vēstures kaiju koris. Un daži solisti. Bet visskaļāk dzied laikmets, un diriģents varbūt ir nedaudz apdullis no pārbagātības.³

1. Literatūrzinātnieka Jāņa Rudzīša raksturojums, citēts pēc publikācijas: Rozeniece A. Nāk latviešu vīri mājās, uz savu Tēvzemi. Latvijas Vēstnesis. Nr. 211. 26.08.1997. 4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Grāmatas lasītājam nav jāklausās, ko rakstnieks stāsta intervijās, jo visam jābūt jūtamam grāmatā, tomēr viena no intervijām ir šeit: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/257091/mezakaija-romans-par-gunaru-janovski.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Drošības pēc jāpiebilst, ka piekasīgā recenzija tapusi ar paracetamola atbalstu.  (atpakaļ uz rakstu)