— Kara vārdnīca

Ostaps Slivinskis (Остап Сливинський, 1978) ir Ļvivā dzimis ukraiņu dzejnieks, tulkotājs un literatūrzinātnieks, kurš pats atdzejots daudzās – vismaz 16 valodās, arī latviski: pirms viesošanās 2014. gada Dzejas dienās. Dziesma ar viņa tekstu skan kora Latvija diskā Dzintara ceļš, to komponējusi Līga Celma-Kursiete. Ostapa priekšvārds ir Semjona Haņina dzejas izlasei Bet ne ar to (2017). Kara vārdnīcu (Словник війни), kas drīz iznāks grāmatā gan ukrainiski, gan vācu tulkojumā, Ostaps Slivinskis sauc par atvērtu projektu: “Mēs dalīsimies ar kaut ko citu, ar kaut ko daudz personiskāku, dokumentālāku, kaut ko, kas rodas un, šķiet, ir iespējams tikai šeit un tagad, tikai šajā laikā – ļoti grūtajā, saspringtajā, traumatiskajā laikā, kuru mēs atcerēsimies, par kuru mēs stāstīsim vēl daudzus gadus. Laikā, kurā dzimst mūsu nākotne.”

Tulkotāja

 

Poļu dzejnieks Česlavs Milošs, 1943. gadā atrazdamies nacistu okupētajā Varšavā, sarakstīja dzejoļu ciklu, kura nosaukums ir Pasaule (naivās dzejas). Lielākā daļa šo dzejoļu ir tulkojumi vienkāršiem vārdiem: Trauksme, Mīlestība, Cerība, Vārtiņi, Veranda, Ceļš utt. Jo karš maina vārdu nozīmes. Dažas nozīmes notrulinās, un tās vajag asināt kā nazi ar akmeni. Dažas citas, gluži otrādi, kļūst tik asas, ka uz tām nav iespējams ne skatīties. Daži vārdi vispār atmirst un nokalst. Daži iznirst no pagātnes un sāk atkal nozīmēt, kļūst svarīgi.

Es mēģinu veidot tādu kara vārdnīciņu. Taču tie nebūs dzejoļi – vai vispār teksti, kurus rakstīšu es. Tie visi būs citu cilvēku monologu fragmenti, kurus esmu dzirdējis un varbūt vēl dzirdēšu šo grūto dienu laikā. Iespējams, tikai mazliet apstrādāti. Daži ir tulkoti no krievu valodas.

Cilvēki stāsta Ļvivas stacijā, caur kuru kara dienās no austrumiem uz rietumiem plūst spaidu kārtā izceļojušo viļņi, stāsta pagaidu patvērumos, arī tāpat uz ielas, pie būdiņām ar kafiju. Dažkārt stāsta paši, dažkārt viņus vajag smalkjūtīgi aizķert, ievaicāties, un tad izlaužas tāds vilnis, kuru grūti apturēt.

Daudzus no šiem stāstiem esmu pierakstījis nevis es, bet mani līdzautori un līdzautores, tādi paši šī kara dalībnieki un liecinieki. Tie ir viņu personiskie stāsti un sižeti, kurus viņi dzirdējuši no citiem. Patlaban mani līdzautori ir Anna Procuka, Jevhens Kļimakins, Oksana Kurilo, Dmitro Tkačuks, Bohdana Romancova, Oleksandrs Mocars, Staņislavs Turina, Larisa Denisenko, Viktorija Čerņahivska, Katerina Jehoruškina, Arina Lepetjuha, Violeta Terliha.

Tad nu sāksim.

 

Atkritumi

Katerina, Višhoroda

“24. februāris. Gar logiem tikko lidoja krievu helikopteri, krita šāviņi. Man jābrauc prom no šejienes. Jāiznes atkritumi.

Paņēmu turzu ar kompostējamajiem. Vai ņemt maisus ar plastmasu, stiklu, iesaiņojumiem? Vai tas viss nesajuks kara haosā? Centīgi izmazgātie jogurta trauciņi, pudeles, bērnu izkrāsotie darbiņi…

Vai par atkritumiem nekļūs mana māja, mana pilsēta, ja es tās pametīšu?

Vai man ir tiesības par to domāt?”

 

Madlēnas

Bohdana, Kijiva–Ļviva

“Ar humāno palīdzību ieradās madlēnas, virsū tā arī rakstīts: “Madeleine.” Kārtīgi iesaiņotas katra savā paciņā, lai katram būtu pašam sava mazā madlēna. Mēs tās dodam bērniem, un man tas ir simbolisks akts. Katrs nes līdzi nākotnē sava Kombrē gabaliņu – tā veidojas kopīgās atmiņas ilgstamība. Šādi mēs glabājam iekšējās pilsētas, un tās neviens okupants nespēs nopostīt.”

 

Klusums

Uļana, Ļviva

“Leļļu teātris kļuvis bēgļiem par patvērumu. Mēs salikām matračus uz skatuvēm, zālēs, foajē. Pirmajās dienās bija daudz cilvēku ar bērniem un dzīvniekiem. Divas diennaktis viņi klusēdami gulēja uz matračiem. Nekad nebiju redzējusi tik daudz klusējošu bērnu un dzīvnieku vienā telpā. Pēc tam sāka kļūt mundrāki.

Bet to klusumu es neaizmirsīšu. Tas bija šausmīgs.”

 

Vēstules

Ņina, Konotopa

“Vispār es bieži domāju par atmiņu. Mēs paši nezinām, ko iespēj mūsu smadzenes.

Man vīrs bija ģeologs, braukāja pa visu Savienību, bieži mēnešiem ilgi sēdēja kaut kur aiz Polārā loka un no turienes rakstīja man vēstules. Toreiz bija tādas pastkartes, viņš man sūtīja tās. Četrdesmit trīs kopā sakrājušās. Nu, lūk, un, kravādama somu patversmei, es visas ieliku līdzi. Kāds ņēma grāmatas, es – tās vēstules. Domāju – klusiņām lasīšu. Taču lasīt tur nesanāca, par maz gaismas, tāpēc vienkārši ņēmu tās rokās un atminējos tekstu. Jau sen nebiju pārlasījusi, bet kaut kur atmiņā tas joprojām ir dzīvs.

Un pēc tam, kad teksts bija beidzies, es sāku savā prātā rakstīt atbildes. Jo diez ko bieži es viņam neatbildēju, kauns teikt. Un tā skopi. Bet tagad rakstīju garas atbildes, skaistas. Taču par karu neko neteicu, un par bumbu patversmi arī ne. Kam viņam tur to vajag? Pateicu tikai, ka ziema ir ļoti ieilgusi.”

 

Līķis

Jūlija, Dņipra

“Mēs braucām uz Ļvivu evakuācijas sēdvagonā, apmēram tādā kā Intercity. Mums blakus apsēdās sieviete, kurai laikam bija kaut kas ar kājām vai muguru, jo viņa nespēja ilgi nosēdēt: paklāja kaut ko uz grīdas, nogūlās, tad uzsedza sev virsū kaut kādas mantas un lupatas pāri galvai. Jau ceļā mēs ievērojām, ka mūsu vagonā ir salīdzinoši maz cilvēku. Kad pieturā izgāju uzpīpēt, viss kļuva skaidrs: cilvēki domā, ka mēs vedam līķi, tāpēc nenāk iekšā.”

 

Kakao

Bohdana, Kijiva–Ļviva

“Cilvēku no Kramatorskas vakar bija daudz, ļoti daudz. Pienāca arvien jauni vilcieni, cilvēki nāca klāt paēst un parunāt. Mums tieši bija pienā vārīta rīsu putra – tipisks rīta ēdiens, man tāda negaršo. Kafija bija beigusies, un mēs izdomājām vārīt kakao. Kakao īstenībā garšo arī pieaugušajiem, viņiem vienkārši ir neērti atzīties. Es meklēju starp melnās tējas kārbiņām zaļo, jo kāda kundze gribēja tieši zaļo. Jokoju, ka pusi Ukrainas paēdināsim ar poļu tunci, jo tas bija burtiski aizpildījis mūsu noliktavu un pamazām izspieda no tās pat piena pulveri.

Atradām puslitra ūdens pudeles, un vēl es zem pastētes kaudzēm izraku veselu kasti šokolādes konfekšu bērniem. Tādas zaļos, svītrainos papīriņos, gluži kā mazītiņi arbūziņi. Ikdienišķas rūpes, mazi prieciņi, tuncis – viss kā vienmēr.

Bet šodien viņi šauj pa Kramatorskas staciju. Un man visu laiku jādomā un jādomā, ka vairāk nekā trīsdesmit cilvēku tagad nepadzers kafiju, nepalūgs tēju, neiedos savam bērnam konfekti svītrainā papīriņā. Es nepierunāšu viņus apēst tunčmaizi. Viņi taču brauca pie mums, mēs jau sadabūjām viņiem kafiju.

Es nezinu, vai aiz robežas kaut kas ir. Bet, ja ir, tur noteikti jābūt visgaršīgākajam kakao pasaulē.”

 

Kāzas

Violeta, Mariupole

“Divdesmit otrajā februārī brālim bija kāzas. Mēs tā priecājāmies, ka baumas par karu nebija apstiprinājušās. Bet pēc tam, jau pēc kādas nedēļas vai pusotras, brālis ar sievu nolēma bēgt no Mariupoles. Sakravāja koferi un sāka iet pa šoseju, lai tiktu ārā no pilsētas. Es viņiem uz kartona gabala uzrakstīju “Zaporižja”, lai viņi mēģina nostopēt kādu mašīnu. Tā nu viņi devās savā medusmēnesī, savā pirmajā kāzu ceļojumā.”

 

Lācis

Stass, Kijiva

“Sapņi ir īstāki nekā mana diena. Pa dienu es ar darbiem dzenu visu ko ārā no galvas. Sapņos pie manis atnāk realitāte. “Saprāta miegs dzemdē briesmoņus,” teica Goija. Tagad viena no daudzajām šo vārdu nozīmēm: ir jādomā, sevi pārvarot, un pret realitāti.

Bet šodien man sagribējās bērnībā. Un es aizbēgu turp, kur nav kara. Uz Makijivku, uz Ustjkamenohirsku, uz manas bērnības Aizkarpatiem. Tagad, kad man ir skumji, es jau otru reizi esmu aizbēdzis bērnībā. Pirmajā reizē soli pa solim atminējos savu pirmsskolas laiku. Tagad atceros lāci. Gan savējo, gan vēl vienu, iedomātu – divus spēļu lāčus. Vienu brīdi es apkampju viņu, mazu, nākamajā brīdī viņš, milzīgi liels un balti plankumains, apkampj mani. Es iztēlojos, un tur nav kara. Pateikšu, vienkārši tāpēc, lai te izskanētu: “fantāzija”. Tādas skaistas skaņas: “fantāzija”.”

 

Vanna

Marina, Harkiva

“Mums nebija patvertnes, tāpēc visas cerības bija uz vannu. Nemūžam nebūtu domājusi, ka vesels dzīvoklis var saspiesties līdz vannas lielumam. Kad sāka nākt pār mums – vispirms dažas mājas tālāk, pēc tam aiznākamajā –, es pakāpeniski pārstāju uzkopt dzīvokli, slaucīt putekļus, it kā atmetu tam ar roku. Man viss kļuva tāds veltīgs. Un tad es pateicu vannai: tā, tu mani nosargāsi.

Un es tieši biju vannasistabā, kad ieblieza mūsu pagalmā. Visi, pilnīgi visi logi izlidoja, pat ar rāmjiem, virtuve, guļamistaba, visur bija pilns ar stikliem. Visa grīda vienos stiklos un rāmju šķēpelēs. Es nekur nebūtu paglābusies. Tikai vannasistabā. Un tu iztēlojies, nākamajā dienā palaida silto ūdeni. Nezinu kāpēc, tā bija kā balva par kaut ko. Elektrības nav, bet no krāna tek silts ūdens! Es satecināju vannā, aizdedzināju sveces. Sameklēju smaržīgu eļļu. Jutos kā Tūkstoš un vienas nakts varone. Kā Šeherezāde. Tikai naktis vairs neskaitu.”

 

Zvaigzne

Romanna, Kijiva

“Kad logi ir nolīmēti ar līmlenti, lai no sprādziena neizlidotu rūtis, tie ir kā zvaigznes. Es savā dzīvoklī tā uztaisīju visiem logiem: ar necaurspīdīgo līmlenti, četras svītras krusteniski. No abām pusēm, kā instrukcija liek. Kad ārā ir saule, tu no rīta pamosties, un uz sienas ir līmlentes ēnas. Kā zvaigznes. Lēnām slīd uz priekšu.

Es gribētu, lai šīs būtu manas vienīgās atmiņas no kara.”

 

Ala

Romans, Čerņihiva

“Es visu mūžu esmu aizrāvies ar speleoloģiju. Kolīdz gadījās brīvas dienas, ņēmu ekipējumu un braucu kaut kur uz alām.

Mums rajonā zem skolas ir liela bumbu patvertne, pirmajās dienās tur vēl nebija elektrības. Tad nu es ieeju tur ar pieres lukturīti, iekšā ir klusums, liekas, neviena nav. Un pēkšņi es redzu: visur pie sienām ir cilvēki, bērni. Nogriežos nākamajā gaitenī – tas pats. Cilvēki – kā kaut kādi stalagmīti un stalaktīti. It kā viņi šeit būtu jau tūkstošiem gadu. Kaut ko tādu karš izdara ar laiku.”

 

Skaistums

Katerina, Višhoroda

“Nesen lasīju stāstu par Otro pasaules karu. Tajā meitene uzvilka savas mammas neglītākās drēbes, lai nemanīta varētu paiet garām nacistiem, lai paliktu neizvarota. Es iestrēgstu pie skapja: jau vilkt visneglītākās vai vēl paspēšu izsprukt? Viss tik ātri mainās. Takši nebrauc: vai nu īsie signāli, vai atteikums. Iešu uz Kijivu kājām.

Skaistums karā kļūst bīstams. Skaistas lietas, cilvēki, attiecības tagad pastāv nevis iedvesmošanai, bet iznīcināšanai. Nevis aplūkošanai un mīlošiem pieskārieniem, bet sāpēm.

Mani zābaki iegrimst šosejmalas slīkšņā. Telefons uzpīkstina īsziņu: “Jūs nupat bijāt mūsu salonā uz manikīru. Lūdzu, atstājiet atsauksmi.”

 

Dzīve

Violeta, Mariupole

“Īstenībā Astotais marts ir mani mīļākie svētki, taču šai pavasarī Mariupolē es necerēju ne uz dāvanām, ne pirmajiem ziediem. Mēs ar māsu paņēmām lielās plastmasas pudeles un gājām kaut kur sadabūt ūdeni.

Rajonā kaut kas sāka dārdēt, taču mums vēl šķita, ka tas ir otrā pusē. Tad pēkšņi es izdzirdēju, kā mums tuvojas svilpoņa, un liku māsai pietupties. Krist negribējās, jo zeme bija slapja, tāpēc es pietupos. Māsa palika stāvam kā zemē iemieta: varbūt viņa vēl neticēja, varbūt baidījās izskatīties smieklīgi.

Blakus nodārdēja sprādziens, tad mums virsū sāka lidot, birt zeme. Pēc tam mēs sākām skriet. Kad atskatījāmies, ieraudzījām, kā netālu no sprādziena epicentra kāds, kas pirms tam bija sēdējis uz rozā segas uz soliņa pie mājas ieejas, – varbūt sildījās saulītē – pārliecas pār solu un nedabiski krīt.

Šogad uz Astoto martu sievietēm tika dāļāta nāve un dzīvība. Mums tika dzīvība.”

 

Noliktava

Katerina, Višhoroda

“24. aprīlī es aplēju puķes un devos prom. Jau vairāk nekā mēnesi tās ir neaplietas. Kad krievi atkāpās no manas pilsētas, mamma gribēja parūpēties par puķēm. Viņa bija gatava pavadīt trīs stundas ceļā.

Cilvēki gaidīja vilcienu, un uz nākamajām sliedēm stāvēja kravas vilciens. No tā kaut ko krāva ārā un nesa uz noliktavu. Es to noliktavu labi zinu: bērnībā mēs tur nodevām makulatūru un iemainījām pret grāmatām.

Pēkšņi mammai sagriezās melns gar acīm, kājas neklausīja, viņa tik tikko spēja atgriezties mājās. Visu atlikušo dienu viņai bija nelabums un vemšana.

Noliktava, kurā agrāk bija grāmatas, bija kļuvusi par noliktavu cilvēku mirstīgajām atliekām.”

No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Publicēts ar autora piekrišanu