— Dzimtesapzinības slazdā

Par Luīzes fon Flotovas grāmatu Tulkojums un dzimte: tulkošana feminisma laikmetā (tulk. Dace Strelēvica-Ošiņa un Dens Dimiņš. LU Akadēmiskais apgāds, 2021)

Manas attiecības ar feminismu nav veidojušās viennozīmīgi, taču, jo vairāk es apzinājos sevi un sāku veidot pati savus secinājumus, jo tuvāki man kļuva feministu teorētiskie un literārie darbi. Tajos – sākotnēji gluži intuitīvi – esmu atradusi savām domām un savai realitātei tuvu pasaulskatījumu, caur tiem esmu guvusi apstiprinājumu tam, cik neobjektīva un laikmetam pakļauta mēdz būt zinātne un citas sabiedriskās darbības un domas izpausmes, kas tiecas sevi pozicionēt universālās un objektīvās kategorijās, un ar to palīdzību esmu iemācījusies skatīties skeptiski uz šādu kategoriju aizstāvjiem un paudējiem. Tieši šī senējā interese par feminisma teoriju un feminisma autorēm neļāva paiet garām Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda izdotajai kanādiešu profesores, zinātnieces, feminisma teorētiķes un tulkotājas Luīzes fon Flotovas (Luise von Flotow, 1951) grāmatai Tulkojums un dzimte: tulkošana feminisma laikmetā.

Fon Flotovas grāmata ir apjomā neliela, taču pretendē uz vispārīgumu pārskatā par tulkošanu feminisma laikmetā, kura sākumu autore iezīmē ar 20. gadsimta 60. gadu vidu, bet piemērus sniedz lielākoties no 70.–90. gadiem. Tā sastāv no septiņām nodaļām ar apakšnodaļām, kas katra aplūko feminisma un valodas saiknei būtiskus jautājumus caur tulkošanas prizmu, kā arī feministisko tulkojumu kritiku. Luīze fon Flotova iezīmē skaidru un nepārprotamu fonu tam, kā veidojusies izpratne par sieviešu dzimti kā sociālu konstruktu un cik liela nozīmē tieši sieviešu apdzīvotajā realitātē ir valodai un tulkošanai: “[..] sievietēm, izejot publiskajā vidē, vienmēr nākas tulkot.” (30. lpp.) Grāmatu veido daudzu un dažādu feministisku tekstu un autoru ideju analīze ar citātiem un piemēriem no tulkošanas teorijas un prakses. Dažbrīd kļūst grūti izsekot daudzajiem vārdiem un uzvārdiem, ar ko operē fon Flotova, īpaši, ja līdz šim tie ir bijuši mazāk zināmi. Taču tieši tāpēc uzmanību īpaši piesaista zināmāko darbu un ideju analīze. Piemēram, interesants ir pārskats par Simonas de Bovuāras darbu tulkojumiem angļu valodā, par dažādiem Bībeles tulkojumiem, par Sapfo dzejas interpretācijām tulkojumos¹ un Gajatri Čakravorti-Spivakas feminisma kritiku. Šie piemēri atklāj to, kā neprecīzi vai klišejiski tulkojumi un uzskati var ietekmēt domāšanu un konkrētu darbu uztveri dažādās pasaules vietās un valodās (tā tulkojums, kas nav dzimtesapzinīgs,² var nodarīt vēsturiski ilgstošu kaitējumu). Tie atklāj arī to, cik liela ietekme uz domāšanu ir tulkotājām,³ kuras caur savu redzējumu ietekmē citus cilvēkus un viņu uztveri.

Lai gan fon Flotova, balstoties uz Ziemeļamerikas, īpaši ASV, praksi, norāda uz uzskatu, ka tulkojumi ir otršķirīgi un ne tik nozīmīgi,⁴ šis uzskats Latvijā varētu neizturēt kritiku: latviešu literatūras sākotne ir cieši saistīta ar tulkojumiem, tulkotājām (pamatoti atzītām un novērtētām) arī mūsdienās ir augsts statuss sabiedrībā un viņu paveiktajam darbam sabiedrība uzticas. Iespējams, Latvijas tulkotājām ir vēl lielāka atbildība pret lasītājiem un latviešu valodu nekā ASV kolēģēm, taču man nav zināms, cik daudzas no ietekmīgākajām Latvijas tulkotājām līdzīgi fon Flotovai un vairākām viņas pieminētajām feminisma teorētiķēm un praktiķēm uzskatītu, ka tulkošana ir politiska darbība.⁵ Autore grāmatā norāda uz vēsturiski tradicionālo uzskatu, ka tulkotājas lomai piederas neredzamības princips – tulkotāja tikai izpilda darbu, neiejaucoties tajā ar savu personību, politiskajiem uzskatiem un viedokļiem, taču “[..] personīgais [..]  vienmēr iespaido tekstu tapšanu, tulkošanu un zinātnisko izpēti. Šodien šie personīgie aspekti arī paši ir zinātnisku pētījumu priekšmets. Kad tie tulkojumos kļūst acīmredzami, prasībām pēc “neredzamas” tulkošanas vai tekstu “objektīva” lasījuma vairs īsti nav pamata”. (72. lpp.)

Mani fascinē doma par to, ka tulkošana ir politiska (vai ideoloģiska) darbība, un es gribētu, lai to apzinās pēc iespējas vairāk tulkotāju un lasītāju. Kā norāda fon Flotova, valoda ir ne tikai komunikācijas, bet arī manipulācijas līdzeklis (23. lpp.), tāpēc politiski dzimtesapzinīga tulkošana var būt neatsverami vērtīga uztveres veidošanā. Bet vai tas nozīmē, ka ikvienam tulkojumam ir nepieciešama “īstā” tulkotāja, kura apzinās dzimtes nozīmi valodā un satura veidošanā, kā arī nolasa kultūras kontekstu, kādā teksts ir tapis? Ideālā variantā tātad būtu nepieciešama tāda kā pārcilvēcīgi ideāla tulkotāja, kas orientējas dažādās sfērās un spēj pamatot savas izvēles, tādējādi darbā savienodama personisko un politisko dimensiju. Taču  fon Flotova runā par cita tipa tulkotāju – tādu, kas vienkārši nebaidās nepieciešamības gadījumā iejaukties tekstā un atzīt šo iejaukšanos. Tāda tipa tulkošana tiek dēvēta par feministisku, dzimtesapzinīgu, apliecinošu, invazīvu tulkošanu, un tai par labu liecina fakts, ka, lai kā arī izskatītos no malas, izmaiņas tekstos tiek veiktas vienmēr – atzīstot to vai ne – un tas vienmēr notiek kādas ideoloģijas vārdā.⁶ Ja tulkotāja parāda, kas un kāpēc ir mainīts, ir iespējams nojaukt neredzamības principu un atklāt tulkotājas varu.⁷ Feministiska, dzimtesapzinīga tulkošana ir atbrīvojoša, tā aicina uzdrošināties, atraisīties no ierobežojošiem gramatikas un stila likumiem, lai atklātu feministisko domu, atklāti paust savu nostāju, cenzēt neatbilstīgo, izcelt atbilstīgo, mainīt un apzināties tulkošanas politisko dabu.⁸ Taču visu ar mēru – arī tas izskan tekstā.⁹ Tomēr no fon Flotovas teksta visspēcīgāk es uztveru viņas aicinājumu uzdrošināties pārkāpt ierastās robežas, līdzšinējos priekšstatus, nesamierināties tikai ar vienu nozīmi. Viņa uzskata, ka galvenais ir tulkot – jo vairāk, jo labāk – un ir jāpieņem, ka vienmēr var rasties jauni tulkojumi: “[..] bezgalīgā turpināšanās ir tulkošanas pamatstāvoklis [..].” (85. lpp.)

Autore spēj manevrēt starp dažādiem uzskatiem un iekļaut savā pārskatā pretējas nostājas, tās pamatoti iztirzājot. No vienas puses, runājot par Rietumu feminisma tendencēm, fon Flotova ļauj ielūkoties ļoti daudzveidīgos paņēmienos, kā iespējams strādāt ar tekstiem. No otras puses, aplūkojot Rietumu feminismam un feministiskajai tulkošanai veltīto kritiku, viņa dod augsni vērtīgām pārdomām par izpratnes ierobežotību un nepieciešamību pēc dažādības. Piemēram, norādot uz autorēm, kas noraida vispārīgu, plašu sieviešu solidaritāti (Čakravorti-Spivaka), un attiecīgi uz Rietumu (balto sieviešu) feminisma kritiku, arī fon Flotova var justies brīvāk un runāt par feminisma daudzveidīgo dabu, nepārkāpjot izdomātus un neīstus solidaritātes nosacījumus. Tas ir svarīgs aspekts, kas iziet arī ārpus tulkojumzinātnes un ko Latvijas sabiedrība un arī feminisma pārstāves vēl nav līdz galam apzinājušās: “Feminisms jau sen ir atzinis, ka [..] atšķirības pastāv, un tikai paretam kāds vēl cenšas atsevišķu pieredzi vai dzīvesveidu pasniegt kā “esenciālu” vai “aktuālu” visām sievietēm.” (149. lpp.)

Grāmata oriģinālvalodā tika izdota nu jau tālajā 1997. gadā, un te, manuprāt, vietā ir jautājums: kāpēc izdota 25 gadus veca grāmata, kas savā jomā varētu vairs nebūt tik aktuāla? Man šķiet, atbilde daļēji slēpjas tekstā un arī šobrīdējā sabiedriskajā attieksmē pret feminismu Latvijā, kas vēl arvien veidojas un meklē savu valodu un teorijas, uz kā balstīties. Par spīti tam, ka feminisms Latvijā ir akadēmiski pētīts jau kopš 20. gadsimta 90. gadiem, tikai pēdējā laikā tas veidojies kā sabiedriski plašāka kustība, izkāpjot no akadēmisma šaurajiem un bieži vien laikmeta un pētnieču “objektivitātei” pakļautajiem rāmjiem. Tas ir, feminisma laikmets Latvijā ir tieši tagad. Attiecīgi pieprasītāka ir arī vajadzība pēc feminisma jēdzienu latviskošanas un feministiskas valodas. Turklāt pasaulē arvien vairāk rodas tādi literāri darbi, kuros dzimte un citi ar to saistīti jautājumi tiek aplūkoti no jauniem skatpunktiem, kamēr attiecībā uz latviešu valodu arvien valda (stereotipisks) priekšstats, ka divdzimšu sistēmas dēļ tajā nav iespējams būt pietiekami elastīgam un izteikties vienlaikus daudznozīmīgi un nekonkrēti attiecībā uz dzimti. Tas savukārt var apgrūtināt tulkošanu no tām valodām, kurās divdzimšu sistēmas nav.¹⁰ Tāpat arī oriģinālliteratūrā¹¹ (tikai tagad) sāk rasties tādi darbi, kas saskan ar fon Flotovas apskatīto periodu un ko viņa apzīmē ar jēdzieniem “eksperimentālā feministu literatūra” vai “eksperimentāla tēma feministu rakstniecībā”, un arī par tiem nepieciešams runāt tiem atbilstīgā valodā.

Fon Flotovas grāmata tādējādi, no vienas puses, ir ļoti pateicīga: visaptverošā rakstura dēļ ar tās starpniecību iespējams latviskot un padarīt plašāk pieejamus vairākus aktuālus jēdzienus un terminus un censties saprast jau zināmo vārdu lietojumu, kā arī radīt izpratni par feminisma attīstības vēsturi un literatūras vietu tajā. Taču, no otras puses, jebkurš teksts, kas skar dzimtes un valodas savstarpības jautājumus, vienlaikus ir arī slazds, ar kā palīdzību iespējams vai nu izķert “parazītus”, proti, tos stereotipus, kas iesakņojušies paša domāšanā, vai arī iekrist tajā pašam, neapzinīgi paužot šos stereotipus.

Jau minēju, ka fon Flotova bagātīgi citē un izmanto piemērus no daudzu autoru tekstiem, ar kurām un kuriem ne visi lasītāji ir pazīstami. Lai arī skaidrs, ka izdevums ir vairāk paredzēts tulkojumzinātnē un feminisma studijās iesaistītajām,¹² tas ir, profesorēm, lektorēm, studentēm, kā arī, iespējams, tulkošanas praktiķēm, kuras vēlas paplašināt zināšanu apvārsni, grāmatas nelielā apjoma un daudzpusīgā satura dēļ tā var kalpot par (pirmo) rokasgrāmatu feminisma un valodas jautājumu iepazīšanā arī plašākai auditorijai – sevišķi ņemot vērā, ka latviešu valodā pieejamo materiālu skaits par feminismu ir visai ierobežots. Šķiet, grāmatas tulkotāji (un izdevējas) šeit nav izmantojuši savu varu un nav snieguši pietiekami daudz skaidrojumu, kādi tulkotos zinātniskos tekstus bieži ir vajadzīgi. Bet tas, protams, var būt arī lasītāja gaumes un zināšanu jautājums, un es nenoliedzu savu nezināšanu.

Fon Flotova iepazīstina lasītājus ar invazīvās, feministiskās tulkošanas paņēmienu, vairākkārt norādot, ka politiskās un personīgās nostājas paušanā īpaši noderīgi var izrādīties metateksti – priekšvārdi/pēcvārdi, zemsvītras piezīmes un citi skaidrojumi, ar kuru palīdzību tulkotāja var pārkāpt tradicionālo neredzamības principu. Autore netieši kā pozitīvu iespēju pozicionē “tulkotājefekta”¹³ iestrādāšanu tekstos un tiecas atbrīvot lasītāju, lai tas uzdrošinās, ļaujas eksperimentiem. Neatpazīstot daļu minēto autoru, bet uztverot ideju kopumā, es nepamanu sīksīkas neprecizitātes vai nepilnības grāmatā un daļēji mani tās arī nesatrauc, taču tām uzmanību ir pievērsuši tulkotāji, zemsvītras piezīmēs precizējot neprecīzo. Tā ir atbildīga un atbilstīga pieeja no tulkotāju puses, bet kaut kādā mērā piešķir tulkojumam autoritatīvu raksturu. Fon Flotova cita starpā runā par tādiem gadījumiem, kad komentāri var pievērst uzmanību tam, kam autors nav vēlējies pievērst uzmanību, un attiecīgi – ka komentāri var izteikt vairāk par komentētāju nekā tekstu. No šāda aspekta raugoties, es atpazīstu tulkojumā potenciālu un akadēmiski nedefinētu latviešu tulkotājas tipu – skrupulozu, dažbrīd pārcilvēciski ideālu, viennozīmīgi ļoti gudru, bet ne vienmēr pietiekami iejūtīgu (un nereti arī ne dzimtesapzinīgu). Bet es neesmu pārliecināta, vai pati neesmu šeit iekritusi grāmatas izliktajos slazdos, uzķeroties uz fon Flotovas mudinājumu atbrīvoties. Galu galā tas ir zinātnisks izdevums.

Vairāk man ir žēl par to, ka tulkotāji (vai izdevējas) nav detalizētāk skaidrojuši latviešu auditorijai ne tik zināmo kultūras un laikmeta kontekstu, kādā radīta fon Flotovas grāmata (piemēram, detalizētāk izvēršot Ziemeļamerikas un Latvijas atšķirīgo attieksmi pret tulkošanu, kā arī, iespējams, analizējot autores sniegtos valodas lietojuma piemērus (mizoginiskās, nievājošās metaforas) attiecībā uz tulkošanas raksturošanu – vai tā ir tikai 20. gadsimta 90. gadu parādība vai arī senāka un varbūt pastāv arī mūsdienās), bet īpaši – kā un kāpēc tieši šādi latviskoti vairāki termini un kāpēc citi nav latviskoti vispār. Piemēram:

* kāpēc gender awareness izvēlēts atveidot kā salikteni “dzimtesapzinība”? Es pieņemu tulkotāju piedāvājumu un arī šajā recenzijā rakstu to kā salikteni, taču man nav skaidrs šis risinājums. Vai tā ir tradīcija (senāk tulkots jēdziens), kāda ir bijusi motivācija veidot salikteni u. tml.;

* kāpēc nav mēģināts atrast latvisku variantu jēdzienam invagination¹⁴;

* kā pamatojams tādu vārdu kā “sievieškārtas” un “vīrieškārtas” lietojums tekstā, un ko šie vārdi nozīmē;

* kāpēc vārdu gendered izvēlēts atveidot kā “dzimtīgs”?

Protams, tulkotājiem nav obligāti jāskaidro, kāpēc viņi izvēlas atveidot kādu vārdu tieši šādi, taču šī ir grāmata par tulkošanu un šāds skaidrojums varētu līdzēt izprast vārdu veidošanas motivāciju un kalpot par paraugu citām tulkotājām, kā arī redaktorēm un grāmatu izdevējām turpmāko tulkojumu sagatavošanā. Īpaši noderīgi tas būtu tāpēc, ka grāmata var tikt izmantota kā mācību līdzeklis universitātēs.

Par spīti mazskaitlīgajām iebildēm,¹⁵ grāmatas tulkotāji Dace Strelēvica-Ošiņa un Dens Dimiņš (ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes studiju programmas Rakstiskā tulkošana studentu iesaisti) ir paveikuši nozīmīgu un kvalitatīvu darbu.¹⁶ Nelielā, bet idejiski bagātā, interesantā un vērtīgā grāmata ir lieliska iespēja izzināt valodas un dzimtes jautājumus, un ar tās starpniecību latviešu lasītājiem ir dota iespēja mācīties un iepazīt jaunus tulkošanas paņēmienus un domāšanas veidus no feministiska skatpunkta.

1. Sapfo gadījumā autore runā par dzimtesapzinības trūkumu, bet nerunā par seksualitātes apzinību, kā trūkums viņas sniegtajos tulkojumu piemēros un to analīzē ir īpaši jūtams (sk. nākamo piezīmi).  (atpakaļ uz rakstu)
2. Lai arī Luīze fon Flotova runā par dzimti “[..] tieši sieviešu sabiedriskajā kustībā un sieviešu studijās, lai varētu izprast un tad mazināt vai arī stratēģiski izmantot to iespaidu, ko dzimtes identitāti ir atstājusi uz sievietēm” (20. lpp.), šeit es ar to domāju ne tikai dzimtes apzināšanos, bet arī rases, seksualitātes, reliģijas u. c. aspektu apzināšanos. Fon Flotova tikai divos vai trijos piemēros pievēršas interesekcionālā feminisma aplūkotajiem jautājumiem, lielākoties runājot par rasi, taču 21. gadsimtā ignorēt citus aspektus un runāt (tas ir, domāt) tikai par dzimti atrauti no citiem to ietekmējošiem un veidojošiem faktoriem ir gandrīz neiespējami. Papildus tam: dzimtesapzinīgām vajadzētu būt ne tikai tulkotājām, bet arī redaktorēm, grāmatu projektu vadītājām un izdevējām, jo grāmatas tapšana nav atkarīga tikai no tulkotājas vien.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Es pieņemu fon Flotovas (un tulkotāju) valodas lietojuma nosacījumus un turpmāk šajā recenzijā, runājot par tulkotājiem kopumā, izmantošu sieviešu dzimtes vārdu “tulkotājas” (izņemot, kad runāšu par konkrēti šīs grāmatas tulkotājiem – Daci Strelēvicu-Ošiņu un Denu Dimiņu).  (atpakaļ uz rakstu)
4. Tā sasaistot sieviešu realitātes problemātiku ar tulkojumzinātnes problēmām un arī tulkotājas ar viņu veikto darbu.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Fon Flotovas citātā gan ir citādi – tulkošana sieviešu valodā ir politiska darbība (40. lpp.), taču šis izteikums variējas, reducējoties arī līdz “tulkošana kā politiska darbība”.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Pastāv arī slēpta iejaukšanās. Tas ir, iejaukšanās pastāv vienmēr, atšķirība ir tajā, ka feministiskā tulkošana aicina to darīt atklāti.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Fon Flotova norāda, ka tulkotājai piemīt vara noārdīt mizoginisku valodu (grāmatas tulkojumā lietots “mizogīnisku”; par šo vārdu pamatotu atšķirību šobrīd nespēju spriest).  (atpakaļ uz rakstu)
8. Jo neviens darbs nav neitrāls.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Vienmēr ir kāda robeža, kuru pārkāpjot mēra sajūta zūd. Kur un kā šī robeža var būt atpazīstama, tekstā netiek paskaidrots, atstājot to katra paša nojautas ziņā. Tā arī, iespējams, savā ziņā ir brīvība.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Uz šo aspektu zemsvītras piezīmē norāda tulkotāja Dace Strelēvica-Ošiņa: “Latviešu valodā [..] nav pilnībā iespējams atveidot “iekļaujošo” aspektu, jo jebkuram lietvārdam tik un tā jābūt vai nu vīriešu, vai sieviešu dzimtē.” (96. lpp.) Lai arī tas ir fakts, ka latviešu valodā pastāv divdzimšu sistēma, latviešu valodai ir milzīgs potenciāls un tajā var tapt un top iekļaujoši, feministiski tulkojumi. Nevajadzētu aizmirst, ka valoda ir tieši tik elastīga, cik elastīgi ir tās lietotāji, pat ja darbā ar valodu nereti nākas izjust tās gramatisko spiedienu.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Viens no spilgtākajiem piemēriem – Annas Auziņas romāns Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata (Ascendum, 2021).  (atpakaļ uz rakstu)
12. Daces Strelēvicas-Ošiņas piezīme attiecībā uz patriarhālās valodas lietošanu vadošās institūcijās (“Šāda situācija tradicionāli ir Rietumvalstīs. Austrumeiropā šādās institūcijās parasti dominē tieši sievietes.” (176. lpp.) ) gan neņem vērā faktu, ka Austrumeiropā sabiedrība nav feministiskāk noskaņota (tieši pretēji) un sievietes arī vadošos amatos šeit turpina atražot patriarhālo valodu, taču vienlaikus tā arī aicina lasītājus pārvērtēt valodas lietojumu un ļauj man šajā recenzijā sieviešu dzimti attiecināt arī uz citu profesiju nosaukumiem, kas lietoti vispārīgā nozīmē.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Pēdas, ko ikviens tulkotājs atstāj savā darbā. (68. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
14. Kad kādā tekstā ielaužas citi agrāki vai tā paša laika teksti. (38. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
15. Neliela piebilde par Dena Dimiņa komentāru 169. lappusē: tieši latviešu valodas divdzimšu sistēmas dēļ arī nebināru personu vārdam un uzvārdam tiek pievienota dzimtīga galotne, un attiecīgi tas nebūt nenozīmē to, ka visi, kuriem ir sieviešu dzimtes personvārds, identificējas kā sievietes. Gramatiskā dzimte nav personas dzimte.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Īpaši jāatzīmē praktiski noderīgais nelielais nozīmīgāko jēdzienu un terminu glosārijs grāmatas beigās, kā arī citātu tulkojumi (piemēram, Sapfo dzejas) un latviešu piemēru pievienošana (piemēram, no jaunākā Bībeles tulkojuma). Ir svarīgi norādīt, ka ir pievienoti piemēri no LV grāmatas, jo tas neparādās oriģinālā. Ka ir pievienots latviešu konteksts.  (atpakaļ uz rakstu)