— De Somniis

2010. gadā dienasgaismu pirmoreiz ieraudzīja Ilzes Jansones romāns Insomnia, pirmais darbs latviešu literatūrā, kas vēsta par mīlestību starp divām sievietēm, vienlaikus pievēršoties arī jautājumiem par ticību un to, vai šāda mīlestība ticībai traucē vai to stiprina, vai arī neliek nekādus šķēršļus tās zaudēšanai (un meklēšanai?). 2022. gada pavasarī Insomnia piedzīvoja atkārtotu izdevumu. Stāstu De Somniis, Insomnia antitēzi, kura nosaukumu iedvesmojis Aleksandrijas Filona darbs ar tādu pašu nosaukumu, autore nolasīja romāna otrās tirāžas atvēršanā.

 

Ir daži sapņi, kurus atceros vēl no pašas bērnības. Viens no tiem – esmu laukos, ir vēla vasara vai agrs rudens, silts vakars, un virs meža riet saule, iekrāsodama visu pamali asinssarkanos toņos. Sapnī šķiet, ka tie ir kāvi, kurus nekad dzīvē tā arī neesmu redzējusi, un kaut kas šajās krāsās ir tik baisi valdzinošs, ka nespēju no tām atraut acis. Sapņa īstenībā apjaušu vecmāmiņas atkārtoto – ja debesīs kāvi, būs karš, taču nedz vienā, nedz otrā no īstenībām man nav priekšstata, ko tas nozīmē.

Piepeši virs meža paceļas milzīgs vīrieša stāvs, sakumpis, rokās viņam ir šaujamierocis – medību bise vai varbūt automāts –, un viņš nāk svina smagiem soļiem, lauzdams egles kā sērkociņus. Es bēgu, sapņa šausmu pārņemta metos aiz durvīm, it kā tās mani varētu pasargāt, un turu cieši pievilktas.

Šo sapni atceros, jo tas bija viens no retajiem, kurš atkārtojās ar nepatīkamu regularitāti; reiz izstāstīju to vecmāmiņai, bet viņa tikai noteica, ka tas uz karu. Tiesa gan, viņai teju visi sapņi bija uz karu, miršanu vai slimību, visvairāk tie, kuros darīšana bija ar mežu vai, pasarg dies, sēņošanu. 

Bet sapņi nav profētiski, visbiežāk tie ir vien paša sapņotāja spogulis. Turklāt bezmiegā sapņus neredz, bezmiegā realitāte saplūst ar sapņiem vienuviet, radot nomoda murgus, un atdalīšanās no tiem ir ilga un sāpīga.  Nomoda sapņos visātrāk var pazaudēt ticību; tā ir būvēta uz pierādījumiem, kas savukārt izvijas cilvēkiem cauri kā ļaunuma efejas. Mīlestības trūdi ir auglīgs mēslojums paštaisnumam, sāpēm un visam ļaunajam, kas parādās alkohola murgos vai negulētu nakšu dēļ piedzīvotās halucinācijās. Mīlestības trūdos cilvēks var noslīkt kā vircas bedrē, pats būdams sev Kains un Ābels vienlaicīgi, un, jā, kur Ābels, tavs brālis, Kain?

Bez ticības, bez mīlestības, bez cerības tu esi iesprūdis istabā ar stikla sienām, un ikkatra no tām sāpīgi bliež no negulēšanas iekaisušajās acīs saulesgaismu, dienasgaismu, pasaules gaismu. Taču arī tad var izrādīties, ka esi alojies – ikviens no logiem uz šķietamo ārpasaules ilūziju apliecina vien maldīšanos greizo spoguļu istabā, kur ik uz stūra pretim rēgojas tavs gigēriski izkropļotais “es”. Īstenību staigulis un klaidonis, lūk, kas tu esi, apzīmēts ar Kaina zīmi, lai slēpjoties neviens tevi nevarētu nokaut – sodīts ar mūžīgu maldīšanos realitātēs, sodīts ar dzīvi kā sprostu, kā lamatās iekritusi žurka, kurai no turienes ir tikai viena izeja – nāve, pēc kuras vairs nebūs nekā.

Bet, kamēr tu lēkā, savā mūžībā iespundējies, no zemes kliedz asinis, Kains ir transformējies milzu vīrā – vai lācī, kas maskējas par vīru, – un izbradā Ābelu kā mežu, bez žēlastības smacēdams un slaktēdams ar savu divstobreni un āvu. Ja skatās mūža kontekstā, vecmāmiņa varbūt tomēr prata skaidrot sapņus, kuros pati parādījās vien tad, kad mana bērnība jau sen bija pagājusi.

Pieaugušā vecumā sapņos es bieži esmu bijusi baznīcā. Reiz gāju pa milzīgu, pelēku, acīmredzami luterāņu baznīcu, gar ejas malām rindojās ailas, un katrā no tām gulēja kāda no manas ģimenes sievietēm, rotājusies ar zaļiem miršu – vai brūkleņu? – zariņiem. Lielākoties šīs sievietes es tā arī neiepazinu, zināju pēc nobružātām fotogrāfijām, pēc vecmāmiņas vai tēta stāstiem, bet te nu viņas visas bija, vienkop, bezgala mīlošas un ne īsti dzīvas, ne mirušas – manas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas, pāragri taisaulē aizsauktās tantes, viņas stiepa savas vaska krāsas plaukstas, atdarinot mācītāja žestus Ārona svētības vārdos, bet es gāju uz priekšu, ar skatienu ieurbusies altārī iedegto vaska sveču rēnajā gaismā.

Vai, piemēram, šāds. Akmeņiem noklātā jūras malā nekustīga un bez dzīvības guļ mana vecmāmiņa. Pa jūru tuvojas tumšpelēka koka laiva – es saku tuvojas, jo to neairē ne vergi, ne priecīgi jaunieši, tai nedarbojas motors, tā slīd it kā pati no sevis nāves klusumā un sastingumā, līdz atduras pret krasta melnajiem akmeņiem. No laivas, neveikli talārā pīdamies, izraušas mācītājs, kurš mani kristījis, paceļ vecmāmiņu uz rokām un sludina mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu.

Mūžīgā dzīvošana. Cik abstrakts, cik neiespējams jēdziens. It kā mūžība, līdzīgi kā “baisais”, kā “milzīgums” nebūtu viens no jautājumiem, kas jau kopš dzimšanas ir ielikts – ieaudies? – cilvēkam dvēselē, kaut kur tur iekšā vai ārā, nenorobežotajā teritorijā. Tai vietā, kurā sakrājies viss par pašu lielākais – vārdos nosaukts, tas iegūst vien banālu pieskaņu.

Un, ja par dzīvošanu, der atcerēties, ka draugs, kurš šad tad īsziņās apjautājās, vai esamībai allaž jāizrādās par slogu, reiz pie kausa alus stāstīja savu teoriju par Platona trīsdaļīgo dvēseli. Varbūt tā teorija nemaz nebija viņējā, bet palienēta no kāda viduslaiku katoļa, taču nekāda pajūga, vadītāja un ratu tur nebija. Kungs, kuram patīk pavēlēt kalpiem, lai tie moka un posta – nē, šeit nav nekā hēgeliska, jo diez vai Hēgeļa prāts bija sadistisks. Skaidrs, ka nabaga kalpiem ir tikai viņi paši, tāpēc nekādas lielas izvēles nav – tikai pašdestrukcija un ķermeņa pataisīšana par ķīmisko atkritumu novietni vai Kartāgu. Tiesa, šad un tad kalpiem izdodas arī atriebties kungam, īpaši pēc kādas garākas piektdienas nakts. Vai, piemēram, atceroties, ka ķermenis zem jostasvietas ir un paliek sarkano lukturu kvartāls un gadu gaitā tajā, loģiski, lāgu lāgiem ieklīst visādi aizdomīgi tipi. Vismaz tiktāl par dzīvošanu kā slogu. Par mūžīgo dzīvošanu vairāk mācēs pastāstīt ticīgas sieviņas.

Bet tu, mūžībā kā zirga pinekļos iepiņķējies, mācies ieraudzīt esamību nevis kā virsuzdevumu, nevis kā elku, kas krītot var aprakt tevi drupās, bet gan kā vēsturi, kas savieno paša iekšējo Kainu un Ābelu, savieno šķietami zināmo un šķietami neizzināmo – savieno caur mīlestību. Neteiksim, ka to mīlestību, kuru mēs visi pazīstam kā piesavināšanos un, atkal, spoguļošanos, bet mīlestību, kurā redzam un mīlam paši sevi otrā cilvēkā.

Katrs zaudējums šajā bezsižeta dzīvē ienes tikai tev un nevienam citam piederīgo, neatņemamo – tavu pieredzi. Ar to apbruņots, vari maldīties tālāk naratīvu līknēs, epitetos un metaforās, maldīties uz nebēdu, jo turpmāk tā būs tavs vienīgais ierocis, ar kuru mēģināt izsist stiklus greizo spoguļu labirintā. Taču, līdzīgi kā viss cits, arī pieredze ir tikai banāls apzīmējums vietai, kur cilvēkā slēpjas neapjausta mūžība, un tu sities pret spoguļu sienām ar asiņainu un zilumainu purnu, kā alkoholiķis, kas novārtījies pa asfaltu Avotu ielā vai nokāvies ar tādiem pašiem bēdubrāļiem kādā trešās vai ceturtās dienas pasēdēšanā; tu skrāpējies pret spoguļu sienām ar nagiem, uzplēsdams tos līdz miesai, savu sakropļoto atspulgu vēl ilgi turēdams par esamības slogu.

Un, lūk, pret šādu griešanos dēmona ratā palīdz vien demitoloģizācija, sīki ikdienas soļi, kuros mazais nošķiras no būtiskā un virs ūdens stingro un dogmatiski negrozāmo atbilžu vietā uznirst tikai jautājumi, uz kuriem nav un arī nevar būt atbilžu, tāpēc ka tieši jautājums, un nevis atbilde ir vienīgais iespējamais radīšanas, pestīšanas un arī ticības teoloģiskais komentārs.      

 

Kopš sapņa par lielo vīru, kas lauza egles kā sērkociņus, ir pagājuši gadi divdesmit pieci. Radīšana šopavasar ir mazliet aizkavējusies, un vainot tajā, protams, var visu, kas tik gadās pie rokas – Civiltiesību likumu un radu būšanas, sen nesatiktus un beidzot atgūtus draugus, VID un izdzīvošanas jautājumus, arī suni, kurš no rīta īd un cīlējas uz pastaigu tieši tanī brīdī, kad mājā īslaicīgi iestājies klusums un itin kā nejauši sadzirdi pats savas domas. Parki, ielas un pastaigu laukumi jau sen ir citi, un abas elkoņos sadevušās vecenītes, precīzas kā Kanti, nav manītas jau gadus piecpadsmit. Bet nedz mūžība, nedz mīlestība nekavējas par sevi atgādināt, jo parkā cita večiņa noklājusi zemē segu, ko allaž nes, pacietīgi pārmestu pār roku – tā domāta viņas milzīgajam, klibajam vilku sunim, jo tas saimniecei līdzi noiet spēj tikai mazus, nomērītus gabaliņus. Tad večiņa klāj segu zemē, notupjas dzīvniekam blakus un masē viņam kājas, līdz draugs atkal var celties un klibot pa parku tālāk. Šad un tad redzu viņus arī ielās, bet vēl nekad neesmu manījusi vienu bez otra, un jo dienas, jo vairāk man ir aizdomas, ka šajās ikrīta pastaigās es redzu čāpājam dzīvu mīlestību.

Jo mīlestība nesitas pret greizo spoguļu sienām, mīlestība nešķind kā vara zvārgulis; mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā nelielās, mīlestība nav uzpūtīga – un kurš tad nemācētu citēt tālāk?              

Ir pagājuši divi gadi, kopš man pēdējoreiz atrakstīja Rasa, nesakustinādama nekādas jūras, nekādus okeānus, neko no tā, kas slēpjas pat valodai neaizsniedzamās vietās, tikai atsaukdama atmiņā kādu vairs neiespējamu seju, kuru savulaik sapņos bieži redzēju spogulī. Precīzāk, pusi sejas, manējo, jo otra puse no šī klauniskā ģīmja piederēja Rasai. Atkal un atkal raugoties šajā sapņa spogulī, mana vienīgā īstenība bija smilšu tuksnesis, kura plašumos viens un ar Kaina zīmi apzīmogots klejo nemirstīgais Kaščejs, veltīgi meklēdams dzīvnieku, putnu, olu, kuru atrast lemts vien kādam mītiskam varonim, kurš vēl nav dzimis.

Bet Rasa meklējama vien dēmona turētā rata svīdumā, Rasa ir tikai dēmona radīta ilūzija, sen noredzēts sapnis, kura interpretācija par radīšanu kā cilvēku pavairošanu galu galā palikusi pasaulēs, kur jau sākotnēji ilūzijai bija pielemta vieta – atmiņās, naivos pusaudzības sapņos un visā, kas izrādījies tālu gan no mūžības, gan dzīvošanas.

Es tad vēl nezināju, ka mīlestība ir vienkāršāka. Mīlestība ir lēna un pakāpeniska mācīšanās dzīvot, mīlestība ir smiekli un dzīve, kur mazas, personiskas piedošanas uzrodas no nekurienes, dzīve, kuras uzdevums ir būt nomodā, nedzirdami izejot no greizo spoguļu labirinta un meklējot atbildi uz Ābrahāma jautājumu, lai Dieva uzsaucienam klusi un bez liekas bļaustīšanās varētu atbildēt: “Te es esmu, un tavs prāts lai notiek.”  

Pēc Klusās nedēļas, kurā domāju ne vien par VID un suņiem, bet arī par piedošanu caur saitēm, kas veidojas starp krustvecākiem un viņu krustbērniem – katoļiem manā dzīvē aizvien ir ļoti īpaša nozīme –, Klusās nedēļas visklusākajā dienā, Lielajā piektdienā, aptvēru, ka beidzot pēc visiem šiem vienatnīgā Rakstu un sistemātisko teologu lasīšanā pavadītiem gadiem tomēr gribu iedarbināt auto, aizbraukt līdz pilsētai un iegriezties kādā no dievkalpojumiem.

Taču, moderna sieviete būdama, no rīta atvēru ziņu portālus un sociālos tīklus, smēķēdama slinki tos lasīju un uzzināju – kāds arhibīskaps atkal ir gādīgi uzņēmies rūpi par sievietes miesām, jo arhibīskapiem, kā zināms, allaž par to ir viedoklis. Šis nolēmis, ka karš sākas nevis starp Kainu un Ābelu, iekārojot tuvākajam piederošo, bet gan tieši sievietes miesās. Un tāpēc karā izvarotajām jādzemdē – lai vairotos vienīgā zīdītāju suga, kas pati lēmusi sevi iznīcībai. Jo tā saka teologs, aizmirsis nebūt par šķindošu zvārguli.

Kamēr pasaulē ir šādi zinīgi zinātņu vīri, bezmiegs, lai kā transformējies, mani nepametīs. Jo īstais uzdevums ir tikai viens – palikt nomodā ārprāta pilnā pasaulē. Lūk, tas ir esamības slogs, un tāda ir mūžīgā dzīvošana. Palikt nomodā neaizmirstot, meklēt atbildes, mēģinot pieskarties jautājumiem, kur valoda nesniedzas. Palikt nomodā, jo mazi cilvēki aizstājas priekšā lielai mīlestībai, kuru paši sakās sludinām. Tāpēc neaizmigušā uzdevums ir platām acīm skatīties pretim zinīgo vīru patiesībām, un, kad izsīkst spēki, atgādināt sev vienu vienīgo – mīlestības – dzinējspēku: “Te es esmu, un tavs prāts lai notiek.”

2011–2022