Foto: Dmitrijs Maslakovs

literatūra

— Ūdens, uguns un vasara

Ieva Viese

20/05/2022

atceries, ir silti un rāmi, ūdeņi tevi tur virs zemes, maigums un nojauta par gaismu un tālieni

 

Kāda būs vasara

gulējis nospiests starp grāmatas lapām
kā piederīgs nezināmai klasei
tad nolādēts ar latīnisku vārdu
pienaglots mazām adatiņām
zem vitrīnas, lupas un kolekcionāra dedzinošā skatiena
tauriņš atdzīvojas
ar spārnu musturu ieskatās pētošajā acī
un redz – karsta

 

Vizītē pie hidroreptiliāņiem

nonācām pie tumša peldbaseina, kura malā bija militāra paskata sargātājs,
varēja just, ka viņš ir noguris no visa, ko slēpj ūdeņi

man izdevās ieskatīties tumšajā dzelmē,

tā bija pilna ar protēzēm, priekšķepu, pakaļkāju, dažādu taustekļu, gadu desmitiem vai pat simtiem senām, novalkātām un svaigām, dažādu vecumu un izmēru radījumiem paredzētām protēzēm,

sargs pajokoja, ka varbūt šī nav labākā vieta, kur man peldēt, ja var izvēlēties nepiedraņķotus ūdeņus,

bet gids satraucies iestarpināja, ka tieši protēžu krāšanās nodrošinājusi, ka tagad ūdens ir tik vērtīgs un ne velti iekļauts starpgalaktiskajā kultūras kanonā, un steigšus vilka mani prom no baseina malas

tikmēr grupa jau sačukstējās, ka, par spīti progresam ētikas jomā, visdrīzāk gan jau tur viņu sabiedrībai nederīgie tiekot izšķīdināti kompostā

citi atkal ticēja, ka melnais ūdens dziedina un atjauno ķermeņus, padarot protēzes liekas, un tāpēc tās krājas baseinā

protams, mūsu ekskursija strauji tika virzīta uz nākamo telpu, lai gan tāpat varēja nomanīt, ka daži ieplānojuši pie tumšā ūdens slepus atgriezties,

iespējams, pat paši nezinādami, vai meklē dziedināšanu vai nāvi

pēc īsās saskatīšanās ar sargu es gan drīzāk pieļāvu domu,
ka ūdens ir tikai nosacīts pārbaudījums
gatavībai lēkt
un vēlāk viņš ar sanākušajām radībām līdīs un locīsies,
līdz to izmisušās miesas pūlēs pārdzīs asinsriti un saņems svaigas asinis,
ataudzēs trūkstošos posmus un locekļus

es sailgojos pēc mājām

 

Bezsvara stāvoklis

atceries, ir silti un rāmi, ūdeņi tevi tur virs zemes,
maigums un nojauta par gaismu un tālieni,
un tu vēl nezini, kas tu esi, bet tevi gaida,
tu nezini, kas būs priekšā,
bet tevi gaida,
tevi gaida, lai arī tu apjuksi no gaisa plaušās un kliegsi,
neko nesapratīsi, kliegsi, kritīsi, kliegsi,
tevi pagaidīs, līdz piecelsies,
pagaidīs, kamēr iemācīsies, staigāsi, skriesi
pie draugiem pagalmā,
tevi pagaidīs ar ziediem,
vai tu pagaidīsi ar ziediem,
atvērsi durvis, pagaidīsi, lai ieiet,
gaidīsiet, kamēr jāuzpošas, jāsakrāsojas,
pienāk rinda pie operas garderobes,
bet ap tevi
tāda sīka, tumša balstiņa, ne lielāka par īkšķi
teiks, ka nokavēji, ka esi par vecu un palaidi garām,
teiks, ka tev nav laika un lai iedziļinās kāds, kam maksā,
teiks, ka jāskrien, un skries, ka jāteic,
un netrāpīs pareizos vārdus, un netrāpīs vārtos,
un tu būsi ar pieri sienā,
un tev ļoti sāpēs,
tava galva būs neuzticama,
tavas rokas trīcēs un visu izmetīs,
tev būs karsti un auksti un vajadzēs vemt,
un zeme griezīsies, un istaba griezīsies,
un tu nepaspēsi paskatīties pulkstenī, kā tas būs apskrējis,
un tu nokavēsi vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz, un vēl,
un tad tu sajutīsi,
sajutīsi, kā pasaule griežas bez tevis,
un tavai nepaspēšanai tajā nav svara,
tu sajutīsi skumjas, un tad sajutīsi siltumu,
tu būsi bezsvara stāvoklī,
atkalapvienots ar paša nevarību,
un tajā tu atkal sajutīsi,
ka tevi gaida,
nevis skrējienu, nevis pagūt, nevis paveikt, apliecināt, iekļauties, spēt, nē,
tevi,
tevi gaida,
gaida notikumi, cilvēki un mīlošas parādības,
kuru vaibstus tu pagaidām vēl nepazīsti,
tevi gaida, kamēr tu jutīsi,
ka nav steigas, bet ir laiks
iznākt no bezsvara stāvokļa
un iepazīties

 

Turp

tu uzvelc cepuri un man nav ko piebilst
visas atrunas ir atrunātas atpakaļ
kafijas biezumi zīmē promejošas bultas
cukurs izbirst caur galdauta mežģīnēm
vīna glāzes ir izdzertas līdz kristālrežģiem
liesmas ir izkurinātas no krāsns un iedegušās mūsu ādā
ir jāiet
ir jāiet lai mēs varētu palikt piederīgi šejienei
šejiene spītīgi atsakās dot vēl kaut vārdu
tu to pieņem
tev ir cepure
man ir saulesbrilles
man ir lietussargs
es sāku runāt ka man vajag lietusbrilles
tādas kas aiztur lietu no iekšpuses
tev šķiet mīlīgi
tu notīri tušas straumīti zem sauleņu stikla
uzliec roku man uz lāpstiņas trāpi atslēgu atver durvis
tagad mēs esam tikai soļi lejup pa kāpnēm
tagad mēs esam zoles kas pārnēsā ziemas atstāto sāli
tagad ķēdītes posmi rindā pie kases
tagad mēs esam perona baložiem pasviestās maizes mīdītāji
tagad mēs esam kustība augšup un iekšup
tagad mēs esam nākamā stacija
nākamā stacija
nākamā stacija
tagad mēs esam miegs vienam uz otra pleca
tagad mēs esam iztrūkšanās un salipuši plaksti
tagad mēs esam neliels drebulis un kaiju kliedzienu vējš
tagad mēs esam smarža
tagad mēs esam zils
tagad mēs esam spēks kas nesas pretī
tagad mēs esam spēks kas noplok
tagad mēs spēks kas nesas pretī
tagad mēs spēks kas noplok
tagad mēs spēks
tagad spēks
spēks
tagad es tev prasu ko tu ar to visu gribēji
un tu saki
nu tu jau to pašu

 

Plūst

Ļauju, lai plūst gar mani,
Ļauju, lai plūst pie manis,
Ļauju, lai paceļ mani,
Ļauju, lai patur un nolaiž,
Ļauju, lai ieplūst manī,
Ļauju, lai aizsniedz līdz dzīlēm,
Ļauju, lai saviļņo,
Ļauju, lai plūst.
Ļauju, lai plūst caur mani,
Ļauju, lai aizplūst no manis,
Ļauju, lai viļņojas tālāk,
Ļauju, lai atstāj,
Cik spēju,
Cenšos netrīcēt.
Ļauju, lai atkļūst strauji,
Ļauju, lai plūst un karst,
Ļauju, lai metas man pretī,
Cenšos netrīcēt,
Noturu svaru.
Ļauju, lai dzen,
Ļauju sirdij, lai dzen,
Ļauju,
Lai plūst,
Lai dzen.

 

Aestas longa, vitrum breve

mumificēta un taksidermēta
pētīta vētīta un iestiklota
daudzsejainā būtne ar skatienu no mūžības
caur tauriņa spārnu acīm
veras kolekcionārā
notvertā aiz stikla
iemestā laika šķidrumā
ko smiedamās padzeras vasara