— vakar par tevi iedomājos

 

a.

trausla vaska figūriņa ar baltu degli
tapusi lai degtu
ne noputētu aizstiklotā plauktā
kāda mikrorajona dzīvoklī

vaska figūriņa meitene sarkanā kleitā
rokām sakļautām augšup ik reizi
kad aizdedzies
tavās plaukstās atplaukst baltu jasmīnu krūms

kā femme fatale sešdesmito kinofilmās
kurai piešķilt cigareti steidzas neskaitāmas vīriešu rokas

uz brīdi tev šķitīs –
aizšķiltā uguns vienmērīgi 
izgaismo jūsu vaibstus

bet kusīsi tu
smagām pilēm sarietēs klēpī balti jasmīnu ziedi

pavasaris nav mūžīgs
fatāla ir zieda atvēršanās
klusa atbilde uz siltumu
kā gulbja dziesma

mūsu pavasari ir skaitīti

trausla vaska figūriņa ar baltu degli
tādu aizdedzināt drīkst tikai 
svētbrīdī
un tikai ar tīrām rokām
piešķiltu liesmu

 

b.

kad skatos uz tevi es redzu mežezeru
tādu kam mazliet pieskaras saule
mazliet egļu zari
tādu ar skaidru ūdeni
tik caurspīdīgu ka var redzēt visas zivis
kas pār dzelmi iezīmē straumju dzīslas

reizēm ūdens ir silts kā piens
un pēc peldes tajā āda paliek mīksta kā bērnam
citkārt atspirdzinošs kā pamošanās pēc laba miega
kā atklāsme kas visu objektu robežas
parāda skaidras un tiešas

tajā peldot var nomazgāt kaunu 
atgūt nevainību

ja guļ ilgi un rāmi
var sajust kā piedošana
iesūcas dziļi porās
zem ādas caur kauliem un tālāk

tajā skatoties var aizmirst sevi
un atpazīt bet
bez vārdiem
tikai ar klusumu

dažkārt no ezera padzerties ierodas stirnas
tās nebaidās bet ar siltām mēlēm
pār tavu pieri pārvelk pieņemšanas zīmi
un nolaiza visu 
kas smags

kad skatos uz tevi es redzu mežezeru
un dzirdu kādu klusi dungojam
par mājām 
par lielu tīru mieru

 

p. l.

tu esi mīts
tu esi sieviete sarkanām lūpām
tu esi tās atspulgs un telpa 
                                           starp
ķermeni un siluetu
domu un vārdu
lietu un lietas
                    vārdu

tu esi rimti tikšķošs metronoms
ietērpies biksēs kas liek man domāt
par īstu un patiesu disko

kā visas citas mirāžas arī tevi
patiesi var uztvert vien astoņās dimensijās

kā visas citas parādības arī tu
vienlaikus esi savs sākums vidus un gals
un katrs mirklis ko raida tava esme
ir visu mirkļu kopuma simbols

tava balss ir miesiskāka par ķermeni
skaņa kurā tu esi

es to atceros siltu
es to atceros prātīgu
es to atceros mīkstu un zemu

tā ir bordo krāsā
tā ir pierietējusi pilna asiņu
tā ir kā zeme 
kā melnzeme
pilna un auglīga

tu esi mīts
kas pats sevi stāsta

sieviete sarkanām lūpām
atspulgs un telpa
                           starp

 

m.

simts mūžības sēdēju kāpās
aužot asaru tīklus
līdz saaudu sāļu jūru

kur straume mijas ar straumi
es satiku tevi 
tev bija acis kā cilvēkam
kas ilgi ar asarām audis

laikam audām no līdzīgām asarām
ja noaudām vienu jūru

smalkiem dzīpariem saausti vārdi
neviena paša mezgla
tikai tā
vilni pa vilnim
jūru var sadiegt kopā

mēs slīdam tik viegli kā spalvas
nedaudz aizskarot ūdens virsmu
tik sāļa ir mūsu jūra
tik šķīstošs ir mūsu smagums

nodzied skumju dziesmu balts putns
ap miesu sakļaujas viļņi
kā satverot trīcošu plaukstu
lai pavadītu līdz gaismai

šī jūra ir mūsu mājas

ūdens virsa rāma un gluda 
arī lietus šeit atrod mieru
lēni iesūcas viļņu vātīs

šī jūra 
šī jūra
šī jūra

šī jūra ir mūsu mājas

 

m. b.

ir pagājuši sešpadsmit gadi
vairs neatceros kā skan tava balss
bet pērnnedēļ sava mīļotā vaibstos
es manīju tavu seju

bet nespēju atcerēties
kā skan
tava balss 

cik savādi runāt par cilvēkiem
kā jau notikušiem re
skat šis cilvēks ir beidzies
šis cilvēks ir noticis

un mēs ejam tālāk 

es atceros kā diedelējām tavu smaidu
kad pārnāci mājās no darba
un tu mums to iedevi – zobainu

es atceros kā tu ar flomasteru
uz manas mammas kājas pierakstīji
iepirkumu sarakstu

kā mūsu dzīvoklī uz kaļķainajām sienām
pierakstījām visu to
ko nedrīkst aizmirst

kā braucām pa raunas upi es atceros
kā sapnī tik tālu bet atceros

un atceros to agro rītu pļavnieku daudzstāvenē
kad pēc pirmās un pēdējās pagaidu nakts
maisu pilnu ar biezpiena sieriņiem
pa logu izsvieda mamma

es atceros ka vienmēr bija remonts
es atceros – mums bija lete
un vecgada vakars
tu biji uztaisījis īstu mikrofonu,
lai dziedātu karaoke
jumprava – ziemeļmeita

es atceros tu reizēm ilgi nepārnāci mājās
un viesistabas grīdu
kā tikko uzsnidzis sniegs klāji tu
izgriezts no visām
fotogrāfijām 

es atceros, kā izsviedi viņu pa durvīm
un teici: gaudo suns

es atceros kā noriju bailes
lai iztērētu nākamajiem desmit gadiem
paredzēto drosmi

es atceros tevi
svešu
tavas acis man lūkojās cauri
un vairs it neviena vārda
tu man
nepateici

un es aizvien nespēju atcerēties
kā skan
tava balss

es nespēju atcerēties
kas bija pēdējie vārdi
ko dzirdēju nākam
no tavas mutes

ir pagājuši sešpadsmit gadi
bet pērnnedēļ sava mīļotā vaibstos
es manīju tavu seju

es pamanu tevi arī
kad cilvēki aiziet

kad cilvēki aiziet
un liekas – pavisam
tu atgādini:

ir tikai viena tāda aiziešana
no kuras vairs neatgriežas

ir pagājuši sešpadsmit gadi
aizvien nevaru atrast tavu vārdu
nevaru nolikt ziedus
izlasīt akmenī tevi
kā notikušu

aizvien nevaru atcerēties
kā skan
tava balss