— Katastrofa un spektralitāte Linarda Tauna Vācijas laika dzejā

Eseja sākotnēji nolasīta Punctum festivāla rīkotajā simpozijā Taunam 100.

Otrā pasaules kara beigas ir pieņemts uzskatīt par “nulles stundu” vēsturē, par brīdi, pēc kura aprises sāk iegūt ne tikai jauna politiskā kārtība, bet arī īpaša laika pieredze.¹ Šī laika pieredze ietver vienlaikus modernitātei raksturīgo orientēšanos uz nākotni un apziņu par pagātnes traumatisko iespaidu uz tagadni. Valters Benjamins šo fenomenu alegoriski izteicis slavenajā tēzē par vēstures eņģeli:

“Viņa vaigs ir pievērsts pagātnei. Kur mēs redzam atgadījumu virkni, tur viņš redz vienu vienīgu katastrofu, kas nerimstoši krauj aizvien jaunas drupas uz vecajām un met tās eņģelim pie kājām. Viņš gan varbūt vēlētos pakavēties, lai uzmodinātu mirušos un atjaunotu nopostīto. Tomēr no Paradīzes pūš stiprs vējš, kas ieķēries spārnos tā, ka eņģelis vairs nespēj tos sakļaut. Šī vētra neapturami dzen viņu nākotnē, kam viņš ir pagriezis muguru, un drupu kaudze viņa priekšā aug un aug. Tas, ko mēs saucam par progresu, ir šāda vētra.”²

Otrā pasaules kara beigās Benjamina redzējums par atmiņas un progresa attiecībām ir skaudra realitātē, kas ir pamanāma ikvienam, kurš tolaik atrodas Eiropā un klīst starp namu drupām, kamēr politiķi aicina aizmirst katastrofu un būvēt labāku nākotni. Turklāt pievēršanās nākotnei definē kā kapitālistisko, tā komunistisko valstu politiku: kamēr vieni plāno Rietumeiropas ekonomikas atjaunošanu un modernizāciju, tikmēr otri ir apsēsti ar produktivitāti, kam būtu jāvieno cilvēkus sociālas revolūcijas vārdā.³ Paralēli šiem mēģinājumiem kolektīvā mērogā ietekmēt laika pieredzi, pasteidzinot sērām esenciālo atgriešanos dzīves ritmā, eksistēja drupas, kas, kā raksta vēsturnieks Tonijs Džads, atgādināja par tikko beigušos karu un kalpoja par nožēlas simbolu.⁴ Piemēram, par 1949. gadā dibinātās Vācijas Demokrātiskās Republikas himnas tekstu kļūst Johannesa Behera Cēlušies no drupām, bet gadu iepriekš uz ekrāniem parādās itāļu režisora Roberto Rosellīni filma Vācija, nulles gads, kuras galvenais varonis, divpadsmit gadus vecais Edmunds, klīst caur izpostīto un nacisma rēgu vajāto Berlīni. Latviešu dzejā katastrofas rēgainuma un jaunu cerību līdzāspastāvēšanu iezīmējusi Veronika Strēlerte, kura piedzīvoja Berlīnes bombardēšanu 1945. gada 2. februārī un vēlāk, tā paša gada septembrī, atrodoties trimdā Zviedrijā, sacerēja dzejoli Eiropai:

Vēl šajā rēgainajā posta vietā,
Kur pāri drupām bada krauklis krauc,
Un velti taisnības un miera sauc
No karapulku kapiem asins lietā –
Plaukst jaunas dvēseles, kas citas dzīves alks,
Un gaitā mirdzošā pār nāves klajiem šalks.

Bet pērkons pēdējais kad pāri dunēs
Un vēlreiz drebēs veco namu grausti,
Kad vraki šūposies un masti lauzti,
Un kuģu pilsētas zem viļņiem trunēs,
Kad tīrs būs gaiss – Dievs savu zīmi dos:
“Cel jaunu namu sev šais gruvešos!”

Un saviļņosies gurdie ļaužu pulki,
Kas katru rītu gaidīja ar šausmām,
Un pretī apskaidrotu rītu ausmām
Nāks jaunas tautas, jaunas slavas tulki,
Kas svaigas asins spēku dzīslās lies
Tev, sirmais kontinent! Jel atmodies!⁵

Strēlerte šai dzejolī nekavējas pie nesenās pagātnes traumatiskā iespaida, dzejniece drīzāk aicina pieņemt, ka pēckara paaudzēm būs pa spēkam radīt pavisam “citu dzīvi”, kas, kā viņa netieši norāda, atbrīvos kontinentu no kara netaisnības un iznīcības. Strēlertes utopismam, kas ir dziļi sakņots modernitātes ticībā progresam, pretējs ir Linarda Tauna melanholiskais skatījums uz Otrā pasaules kara katastrofālajām sekām. Kā zināms, Tauns no 1944. līdz 1950. gadam uzturas Vācijā, lielāko tiesu Memingenā, kas arī nopietni cieta karā, un katastrofas ainas ienāk viņa lirikā, sadalot pasauli laikā pirms un pēc kara, kā tas notiek 1947. gada jūlijā sarakstīja dzejolī Izpostītā ciemā:

Putni sasaucas skaņi,
Dzilnas kā postā klaigā.
Izdzēstu pavardu pelnos
Vēji staigā.

Kāda krāšņata plešas!
Agrāk bij ciems te, mājas…
Deguma elpa kā mēris
Gaisā krājas.

Kur nu augļi, kas klētīs?
Dārzi ar rāmo daili?
– Deguši stumbeņi gaisā
Slienas kaili.

Debeši smagi kā bēda.
Krāšņatās nolīs drīz lieti.
Varbūt, ka pelnos izplauks
Jauni dzieti.⁶

Ja Strēlertei jauns sākums gruvešiem klātajās Eiropas ielās ir kaut kas nenovēršams, tad Taunam tas ir tikai varbūtība, ļaujot tekstā dominēt apokaliptiskām noskaņām. (Līdzīgs dramatisms vērojams Gunara Saliņa 1950. gadā publicētajā dzejolī Apokalipse pastelī, kas ir brīvs no nākotnes vīzijām un vēsta par cilvēku drupās, un arī 1954. gada tekstā Atvadas ar laikmetīgo tēlu “[g]rūstošu pasauļu putekļi”.⁷) Otrais pasaules karš, lai gan nav nosaukts vārdā, Tauna dzejolī funkcionē kā īstens apokaliptisks notikums, jo, izmantojot literatūrzinātnieka Džeimsa Bergera definīciju, tas izgaismo zaudētās realitātes “patieso dabu”,⁸ kuru Tauns šeit asociē ar harmoniju. Vēl viena svarīga atšķirība no Strēlertes dzejoļa ir tāda, ka Tauna darbā pasaule ir diādiska, proti, tā ir sadalīta divās sfērās, ko raksturo diametriāli pretēji apstākļi. Jēdziens “diādiska pasaule” pieder čehu literatūrteorētiķim Lubomiram Doleželam,⁹ taču Tauna dzejolī tā nozīmē nevis telpisku struktūru, par kādām grāmatā Heterokosmika (1998) runā Doležels, bet gan temporālu dalījumu “pirms” un “pēc” realitātē: pirms kara “[d]ārzi ar rāmo daili”, savukārt pēc kara – “[d]eguši stumbeņi”. Precīzāk sakot, Tauna darbā pirmskara pasaule ir eksplicēta konkrētos un spilgtos tēlos, kamēr Strēlertes tekstā tā ir implicēta kā Eiropu pārņēmušās iznīcības antitēze.

Atsaucoties uz filozofa Frenka Ankersmita rakstīto par vēstures un literatūras saistību, var teikt, ka Tauna dzejolis artikulē “civilizācijas sāpes, noskaņojumus un sajūtas”.¹⁰ Teksta diādiskā perspektīva ir atbilstoša cildenas vēsturiskās pieredzes izteikšanai – Ankersmits ar to saprot pagātnes un tagadnes nošķiršanās pieredzi, kas ir tipiska tādiem satricinošiem vēstures pārrāvumiem kā, piemēram, revolūcijām un kariem.¹¹ Cildenu vēsturisku pieredzi ar traumu vieno notikuma neiekļaušanās ierastajās komunikācijas formās, kuru problematizēšanu bieži uzņēmusies modernisma dzeja. Tāpat jāatzīmē, ka šāda vēsturiskā pieredze ir stiprāka par subjekta spēju to kontrolēt. Lai gan Tauna dzejoli grūti uzskatīt par eksperimentālu, tajā, šķiet, ir klātesoša valodas nespēja pilnvērtīgi aprakstīt kara katastrofu, detalizēta skatījuma vietā piedāvājot vien atsevišķus tēlus, kas simboliski un metonīmiski reprezentē Eiropas kolektīvo traumu.

Otrais pasaules karš izdzīvojušajos radīja vilšanos taisnīguma un progresa ideālos. Pēckara realitātei vairs nebija nekādas saistības ar pirmskara laikā iztēloto nākotni. Līdzīgi kā Pirmais pasaules karš, arī otrā globālā katastrofa iezīmēja ne tikai viena laikmeta beigas un nākamā sākumu, bet arī būtiski mainīja laika konceptualizāciju.¹² Īsumā šīs pārmaiņas varētu formulēt kā pārvirzi no tagadnes kā straujas pārejas starp pagātni un nākotni uz tagadni kā dažādu vēsturisko laiku krustošanās punktu. Benjamins savulaik runāja par tagadni kā pagātnes un nākotnes konstelāciju un aicināja domāt par vēsturiskā laika nelinearitātes producēšanu tagadnes vajadzībām.¹³ Proti, vēsturei bija jākalpo reizē pagātnes netaisnību labošanai un tagadnes revolūcijai. Abstrahējoties no Benjamina vēsturiskā materiālisma, iespējams pamanīt, ka viņa tēzes piesaka modernu skatījumu uz pagātnes un tagadnes attiecībām, kuras definē nevis periodu secīga nomaiņa, bet starppaaudžu atbildība un laika daudzslāņainība. Linards Tauns šo izpratni intuitīvi izteicis tekstā Kritušais karavīrs (1946), kas tapis pēc Kārļa Rabāca rosinājuma publicēt patriotisku dzejoli Bavārijas Latviešu Vēstnesī:

Vējainā dievaiņu naktī
Es ieniršu miglā un veļos,
Ar mirušiem un ar dzīviem
Klīdīšu dzimtenes ceļos.

Es celšos līdzi ar vilni,
Manas dzimtenes krastus kas skalo,
Un līšu ar lietu pār lauku,
Manu brāļu kauli kur balo.

Es jutīšu tautas sāpes
Pār sevi kā gaismu spodru.
Pār tēvzemes likteni likšu
Viņas kritušo sardzi modru.¹⁴

Laika daudzslāņainība šai dzejolī izpaužas jau pirmajā pantā, kur kritušais karavīrs kopā “ar mirušiem un ar dzīviem” klīst pa Latvijas ceļiem, tālāk otrajā pantā tā parādās kā dabas – viļņu un lietus – pastarpināta pagātnes klātbūtne, savukārt trešajā pantā kritušais karavīrs identificējas ar latviešu tautas sāpēm, kuras turpināsies arī nākotnē. (Šo dzejoli, manuprāt, var interpretēt arī kā sava veida paplašinājumu trimdas traumai, ar to saprotot prombūtni no dzimtenes un nepiederību jaunajai mītnes vietai – trimdinieks tādējādi atrodas tādā kā starprealitātē, kur laiks un telpa kļūst haotiski.¹⁵ Saliņš šo pieredzi artikulējis dzejolī “Lubāna teika”, kas sarakstīts 1945. gadā Vācijā un kas ietver trimdas pieredzei sāpīgo jautājumu: “Cik ilgi klīdīsim kā ezers gaisos?”¹⁶) Būtībā Tauna kritušais karavīrs ir rēgs, un nāve nav likusi viņam sastingt noteiktā laikā. Šī dzejoļa laika koncepcija rezonē ar vēlākām filozofiskām atziņām, saskaņā ar kurām rēgs, citējot Žaku Deridā, “pārvar ontoloģisko opozīciju starp prombūtni un klātbūtni, redzamo un neredzamo, dzīvo un mirušo”,¹⁷ ir saistīts ar pagātnē notikušu vardarbību un parāda, kā vēsturiskā realitāte spēj ietiekties tagadnē, to traumatiski vajādama.¹⁸

Vēstures filozofs Berbers Bevernāžs, balstoties Deridā idejās, norāda, ka rēga metafora palīdz runāt par pagātnes klātbūni vietās, kur nesen norisinājies karš vai genocīds. Šādas vietas ir pakļautas tam, ko viņš dēvē par “spektrālo loģiku”, proti, lineāro laiku tajās dekonstruēs pagātnes notikumu novēlotas izpausmes un nepabeigti projekti.¹⁹ Spektrālā loģika, domājot par pēckara pasauli, izrādījusies svarīga ne tikai Taunam. Rēga un spoka tēlu izmanto arī, piemēram, vēsturnieks Modris Ekšteins, rakstot, ka viņam visapkārt ir “bijušo impēriju spoki” un ka viņš dzīvo “vajātā pasaulē”,²⁰ tāpat iespējams minēt Ināras Vērzemnieks 2017. gadā izdoto autobiogrāfisko darbu Starp dzīvajiem un mirušajiem, kurā rēga metafora likta lietā, lai izgaismotu karu pēdas mūsdienu Latvijas ainavā un lai šīs pagātnes ietekmi identificētu latvieša identitātē.²¹

Lasot Tauna dzejoļus Izpostītā ciemā un Kritušais karavīrs kopā, kļūst redzama katastrofas un spektralitātes savstarpējā saikne jeb, precīzāk sakot, to kontinuitāte – plaša mēroga postījumiem un cilvēku ciešanām seko pagātnes rēgainās izpausmes. Neskatoties uz šo dzejoļu implicēto piesaisti Latvijai, tie ir pietiekami universāli: Izpostītā ciemā nerunā par kādu konkrētu ciemu, bet ir lasāms drīzāk kā Eiropas kolektīvās traumas reprezentācija, savukārt Kritušais karavīrs, par spīti pieejamajai informācijai, ka tas tapis kā patriotisks dzejolis trimdas latviešu izdevumam, vēsta par potenciāli daudzu karavīru nāvi un šo upuru nozīmi tagadnes un nākotnes paaudzēm. Tāpat zīmīgi, ka Tauns šeit neraksta par vēsturi no detalizēti subjektīvas pozīcijas, bet ļauj tekstā skanēt pašai vēsturiskajai pieredzei,²² tās cildenumam pārsniedzot indivīdu.

1. Aleida Assmann, Is Time Out of Joint?: On the Rise and Fall of the Modern Time Regime, trans. Sarah Clift (Ithaca: Cornell University Press, 2020), 106.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Valters Benjamins, “Par vēstures jēdzienu.” No Iluminācijas, tulk. Ivars Ījabs (Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2005), 291.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Tony Judt, “The Past is Another Country: Myth and Memory in Post-War Europe.” In Memory and Power in Post-War Europe: Studies in the Presence of the Past, ed. Jan-Werner Müller (Cambridge: Cambridge University Press, 2002), 157.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Tonijs Džads, Pēc kara: Eiropas vēsture pēc 1945. gada, tulk. Mārtiņš Pomahs (Rīga: Dienas Grāmata, 2007), 33.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Veronika Strēlerte, Raksti. 2. sēj., sast. Ieva E. Kalniņa (Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2012), 64.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Linards Tauns, Dzeja, sast. Kārlis Vērdiņš (Rīga: Mansards, 2011), 178.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Gunars Saliņš, Raksti. Dzeja, sast. Kārlis Vērdiņš (Rīga: Valters un Rapa, 2006), 480, 483.  (atpakaļ uz rakstu)
8. James Berger, After the End: Representations of Post-Apocalypse (Minneapolis: University of Minnesota Press, 1999), 5.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Lubomír Doležel, Heterocosmica: Fiction and Possible Worlds (Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1998), 128–129.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Frank Ankersmit, Sublime Historical Experience (Stanford: Stanford University Press, 2005), 197.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Ibid., 265.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Lucian Hölscher, “Mysteries of Historical Order: Ruptures, Simultaneity and the Relationship of the Past, the Present and the Future.” In Breaking up Time: Negotiating the Borders Between Present, Past and Future, ed. Chris Lorenz and Berber Bevernage (Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 2013), 138  (atpakaļ uz rakstu)
13. Valters Benjamins, “Par vēstures jēdzienu”, 289, 294, 295, 297.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Linards Tauns, Dzeja, 165.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Madelaine Hron, “The Trauma of Displacement.” In Trauma and Literature, ed J. Roger Kurtz (Cambridge: Cambridge University Press, 2018), 290.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Gunars Saliņš, Raksti. Dzeja, 465.  (atpakaļ uz rakstu)
17. Jacques Derrida, “The Deconstruction of Actuality.” In Negotiations: Interventions and Interviews, ed. and trans. Elizabeth Rottenberg (Stanford: Stanford University Press, 2002), 110.  (atpakaļ uz rakstu)
18. Stephen Frosh, Hauntings: Psychoanalysis and Ghostly Transmissions (Basingstoke: Palgrave Macmillan, 2013), 44.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Berber Bevernage, “Time, Presence, and Historical Injustice,” History and Theory 47 (May 2008): 166.  (atpakaļ uz rakstu)
20. Modris Eksteins, Walking since Daybreak: A Story of Eastern Europe, World War II, and the Heart of Our Century (New York: Mariner Books, 2000), 4.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Inara Verzemnieks, Among the Living and the Dead: A Tale of Exile and Homecoming (London: One, 2019), 18–19.  (atpakaļ uz rakstu)
22. Ankersmits apgalvo – cildena vēsturiskā pieredze var būt bez subjekta tādā nozīmē, ka cildenais notikums – piemēram, karš, genocīds vai revolūcija – ar savu iespaidīgumu krietni pārspēj cilvēka individualitāti jeb atņem tam “saturu”, sk. Frank Ankersmit, Sublime Historical Experience, 228–229.  (atpakaļ uz rakstu)