— “Man vajag vieglu plīvošanu pār manu smago dzelmi”: Linarda Tauna alkoholisms un nāve no kritiskās medicīniskās antropoloģijas un pieredzes modeļa perspektīvas

Eseja nolasīta Punctum festivāla 2022 simpozijā Taunam 100.

 

Linards Tauns mira agri – vien četrdesmit viena gada vecumā. Viņa traģiskā nāve un dzīvesveids, kurā ar laiku ienāca un palika alkohols, ir šķietami lasītāju acīs paspilgtinājis viņa emocionālo un intelektuālo devumu. Nāve, un vēl jo vairāk tieši traģiska nāve, veido stāstu, pie kā ērti pieķerties.

Nāve un alkoholiskie dzērieni ir klātesoši arī viņa dzejā. Varētu pat teikt, ka caur alkoholu viņš gan mira, gan augšāmcēlās, gan piederēja – sākotnēji pats sev un pēc nāves arī citiem. Kas viņš bija bez savas pamatidentitātes “dzejnieks”? Alkoholiķis? Žūpa? Plencis? Dzērājs? Vai mēs varam ne-romantizēt Tauna un citu radošu cilvēku alkoholismu un pāragru nāvi, bet par to nespriest arī moralizējoši kā par deviantu vai medicīniski individuālu problēmu? Par to arī referāts: par dzeršanu, nāvi un tam visam pa vidu talantīgu cilvēku.

Iespējams, tieši tādēļ, ka pēc trīsdesmit piecām nomodā pavadītām stundām es pati šobrīd sapņoju par glāzi džintonika (ielejiet, lūdzu, arī jūs sev ko malkojamu!), sākšu ar garu, vispārinātu atkāpi par dzeršanu. Daudzās valodās, ieskaitot latviešu, vārds “dzert” tiek lietots, lai apzīmētu gan jebkura dzēriena uzņemšanu, gan arī visdažādāko konotāciju pavadītu alkohola lietošanu. Es šeit runāšanu par dzeršanu kā tikai un vienīgi alkohola patērēšanu. Līdzīgi kā citi pārtikas produkti alkohols pārstāv tā saukto iemiesoto materiālo kultūru. Proti, alkohols ir īpašs materiālās kultūras veids, kas radīts, lai to iznīcinātu caur cilvēka ķermeni un tādējādi uz mirkli kļūtu par daļu no cilvēka ķermeņa, tostarp prāta. Tādējādi alkoholam ir neparasti cieša saikne ar personu: ar patības konstruēšanu un identitātes, ar to šoreiz saprotot indivīda izjūtu par savu patību, veidošanos un turpināšanos, kas nenoliedzami nav atraujama arī no sev uzliktām sociālām gaidām. 

Alkohola psihotropo īpašību dēļ alkoholiskajiem dzērieniem vienmēr ir bijusi arī īpaša vērtība dzīrēs un dažādos (pārejas) rituālos un, plašāk skatoties, nevis tikai personīgās identitātes veidošanā, pozicionēšanā un attīstībā, bet arī kopienas identitātes veidošanā vai piederības (de)konstruēšanā. Dzeršana tiem, kas dzer kopā vai kuriem ir līdzīga garšas izjūta, palīdz veidot gan kopienas identitātes sajūtu, gan atšķirības sajūtu no citiem. Zināms, ka ne tikai alkohola veidi kalpo kā indeksiskas identitātes pazīmes. Atsaucoties uz sociālantropologu Marselu Mosu (Marcel Mauss), dzeršana ir arī apgūta ķermeņa tehnika, kuras aspekti ir svarīgi iemiesotībai, identitātei un piederībai. Tas, cik daudz mēs izdzeram, kur, ar ko un kā mēs dzeram un kā uzvedamies dzeršanas laikā un pēc dzeršanas ir ne vien daļa no habitus, bet kalpo arī par iekļaušanas un izslēgšanas mehānismiem. Piemēram, dažādas alkohola patēriņa prakses bieži veido dzimtes identitātes aspektus, konstruējot idejas par maskulinitāti un feminitāti. Daudzās sabiedrībās sievietēm pieņemts dzert mazāk vai citus alkoholiskos dzērienus nekā vīriešiem, kā arī biežāk iesaistīties alkohola brūvēšanā un pasniegšanā, kamēr vīrieši ir nodarbināti ar tā lietošanu. Alkohola patēriņa prakses līdzdarbojas arī sociālo šķiru veidošanā, kā arī kalpo kā nozīmīgs sociālais kapitāls, prestiža zīme un simbols viesmīlībai. Šis skatījums uz alkohola lietošanu kā nozīmīgu kultūras veidošanas un pastāvēšanas daļu ir stipri atšķirīgs no t. s. rietumu kultūrā dominējošā medicīnas, tai skaitā psihiatrijas un narkoloģijas, un sabiedrības veselības zinātņu skatījuma, kas ierasti koncentrējas nevis uz vairākumu, kas alkoholu lieto, bet uz mazākumu, kas to lieto “pārmērīgi” vai “problemātiski”.

Pretstatā kritiskajai medicīnas antropoloģijai, kas pievēršas kulturāliem, bet jo īpaši sociāliem, ekonomiskiem un politiskiem iemesliem alkohola (pārmērīgā) patērēšanā, medicīnas nozarē par dzeršanu ierasti mēdz runāt kā par individuālu bioloģisku problēmu – slimību, alkoholismu, taču līdz galam nekad neatceļot vainu. Medicīnas nozares alkohola lietošanas pētniecības dominances ietekmēti ir arī tādi uzskati, ka, pirmkārt, cilvēkam ir jātiek galā ar dzīvē notiekošo bez psihotropām palīgvielām, ja vien tās nav medicīnas nozares leģitimētas. Otrkārt, ietekmīgs ir arī uzskats, ka psihotropās vielas nevar būt daļa no laimes meklējumiem, ko šobrīd izaicina, piemēram, neirozinātnieks un psihologs, no nelegālo narkotisko vielu lietošanas skapja iznācis Kolumbijas Universitātes profesors Karls Harts, kurš diezgan atklāti vaicā, kurš ir izdomājis, ka cilvēkam ir jātiek galā ar visu dzīvē notiekošo bez psihotropām palīgvielām, ņemot vērā, ka būšana pasaulē nemaz nav tik vienkārša? (Un man prātā nāk ironiskā Frena Lebovica, kas smejoties atzinusi, ka nesaprot cilvēkus, kas sevi nodarbina ultramaratonos un citās jocīgās padarīšanās, jo dzīve jau tāpat esot diezgan sarežģīta.)

Tomēr vēlos arī uzsvērt, ka par dzeršanas paradumiem vajadzētu runāt ne vien kā sociālās organizācijas vai kultūras identitātes atspoguļojumu, bet drīzāk kā par praksi, ar kuras palīdzību personīgā un grupas identitāte tiek aktīvi (de)konstruēta, iemiesota, izpildīta, pārveidota un lauzta. Dzeršana kļūst par daļu no būšanas pasaulē, tai nepiešķirot vērtējumu, bet gan drīzāk vienkāršu atzinumu, ka tā pastāv, tā notiek. Citiem vārdiem sakot, dzeršanu var uzskatīt par nozīmīgu spēku gan ideālās un iedomātās sociālo attiecību pasaules radīšanā, gan daudz pragmatiskāk, nosakot vai izaicinot savu vietu šajā (iedomātajā) pasaulē, tai skaitā pārveidojot tālu no ideālās esošo vai pat ciešanu pilno pasauli par mazliet labāku vietu – vienalga, vai tas tiek darīts pie bāra letes, sarunās ar draugiem, rakstot dzejas rindas vai nepasakot ne vārda. Linards Tauns, par kuru mēdza teikt, ka viņš gribēdams nespēja izbēgt pats no sava likteņa, tā iezīmējot viņa biogrāfijas destruktīvo līniju, pēc savas pāragrās nāves turpināja lielā mērā veidot savu būšanu pasaulē caur un ap alkoholu un caur un ap savu pāragro nāvi, savijot kopā personīgās pieredzes un ciešanu sociālo reprodukciju un beigu beigās arī romantizētu skatījumu uz sevi un uz konkrētām sabiedrības grupām, šajā gadījumā – t. s. radošajiem. 

Ja raugāmies uz Tauna biogrāfiju, var ieraudzīt ko vairāk par stereotipizēto “jūtīgo dzejnieku” vai “atraidīto vīrieti”, kurš dzēra. Tauns pārstāvēja kara paaudzi, kas pieredzējusi bēgļu gaitas un savu māju pamešanu. Viņš bija trimdinieks ar sociālā pārrāvuma un nepiederības sajūtu. Viņš arī pārstāvēja vienu no ļoti daudzajām paaudzēm, kuras laikā izpratne un pamatnostādnes par garīgo veselību bija visai atšķirīgas no mūsdienām, kā arī ierobežotas iespējas, ko lietas labā darīt. Viņš arī pārstāvēja dzimti, kuras garīgās neveselības nozīme tika mazināta pretstatā sievietēm, kuru garīgās neveselības bieži piedzīvoja ko pretēju – pārlieku sakāpināšanu, pat līdz absurdam. Tādējādi no kritiskās medicīnas antropoloģijas viedokļa būtu grūti pārmest ne tikai dzejniekam Taunam, bet tās paaudzes vīriešiem kopumā, kas turklāt audzināti konkrētos maskulinitātes rāmjos, alkohola kā atsāpinoša līdzekļa lietošanu un alkohola kā daļu no neapzinātas dzimtes konstruēšanas konkrētos kultūras un politiskās vēstures ietvaros.

Kategorijas par un ap alkoholu un tā lietošanu tiek veidotas ne tikai no iekšpuses jeb tiem, kuri dzer, bet arī ārpuses. Dažādās sabiedrības grupās ir atšķirīgi pieņēmumi par to, ko, cik daudz un kā vajag dzert. Tāpat ir atšķirīgi pieņēmumi par to, cik tieši ir par daudz un kuriem piedien vai pat pienākas dzert un kuriem ne. Proti, ir sabiedrības grupas, pret kuru t. s. pārmērīgo dzeršanu tolerance ir augstāka, un ir tādas, kuru alkohola patēriņš ir “satraucošs” vai “nožēlojams”, un “bīstams” (vārdi, kurus esmu dzirdējusi lietojam medicīnas pārstāvjus). Īsāk sakot, ir “labie”, “sliktie” un “pavisam neglītie” dzērāji. Un šeit iezīmējas viena no problēmām – kamēr tiek romantizēta dažu, šajā gadījumā radošo cilvēku, tai skaitā Tauna, alkohola lietošana kā sava veida atpazīšanas un iekļaušanas pazīme, citi – parastie un jo sevišķi sociālisma un postsociālisma proletariāta dzērāji – tikuši vai nu medikalizēti un reducēti uz individuālu bioloģisku problēmu, slimību, taču līdz galam nekad neatceļot vainu par šo slimību, vai norakstīti kā tie, kas labāk neprot un nezina, tātad – vājie, bet iespējām tikt apžēlotiem. 

Lai arī rakstnieku un dzejnieku, kuri dzīves laikā lielos daudzumos patērējuši alkoholu vai citas apreibinošas vielas, biogrāfiskas analīzes lielākoties ataino vienu un to pašu – viņi, tostarp Tauns, bija mazāk radoši gan rakstīšanā, gan domāšanā par rakstīšanu periodos, kad dzēra daudz, radošie plašākas sabiedrības acīs bieži tiek ierindoti kategorijā “labie” dzērāji. Tādi, kuriem blašķīte žaketes iekškabatā pat mazliet piestāv un, visticamāk, arī palīdz rakstīšanā. Lielā mērā, piemēram, tēls “dzejnieks kā labais dzērājs” izriet no stereotipiskām gaidām – cilvēks, no kura sagaidām ne tik daudz racionalitāti un lēmumus, kā, piemēram, to sagaidītu no politiķa, skolotāja vai ārsta, cik ekstravaganci un emocijas, ko aplami mēdzam pretstatīt racionalitātei. Otrs aspekts dzejniekam kā sabiedrības acīs “labajam” dzērājam saistāms ar viņu darbu: viņi, inteliģences pārstāvji, rada dzeju, kurā atklāj sabiedrībā norisošus procesus vai varbūt ļoti intīmi paši sevi, par to turklāt saņemot skaudru kritiku, kuru grūti izturēt ikvienam rūdītākajam profesionālim. Iespējams, tādēļ ka redzam dzejniekus kā atkailinātāko sabiedrības daļu – nervu gali uz āru, it kā nespējīgi tikt galā ar savu jūtīgumu un ievainojamību –, mēs no viņiem sagaidām būt dzīves pārsātinātiem un, vēlams, sāpinātiem vairāk nekā jebkuram no mums. Viņiem taču piestāv būt patiesi autentiskiem, pieredzēt to, ko citi nespēj, vai vismaz izstāstīt universālas pieredzes tā, kā var tikai viņi. Alkohols sabiedrības acīs savā ziņā kļūst par morāli pieņemamu līdzekli, kā tikt galā ar šo nastu. Vai, lasot Taunu, kura dzejā izteikti iezīmējas tādas tēmas kā vientulība un ilgas, var viņam pārnest mēģinājumus tās slāpēt ar alkoholu pat tad, ja sarakstītais dzejoļu apjoms un kvalitāte sarūk? 

Būtiski bilst, ka šāda sabiedrības indulgence, kas mēdz pāraugt romantizētā skatījumā uz dzeršanu kā neatņemamu radošuma sastāvdaļu, ir pretrunā ar dominējošo rietumu medicīnas pieņēmumu, ka alkohols vienmēr ir problemātisks un nevar būt daļa no kultūras un personas un kopienas identitātes veidojošiem iemiesotajiem elementiem. Dzejnieki un citi radošie, kuri it kā neatspoguļo tādas sabiedrības tikumus kā “atbildība” un “racionalitāte”, bieži atrodas nevis ārpus medicīnas raksturlielumiem par problemātisku alkohola lietošanu, bet gan ārpus sabiedrības nosodījuma, kas ierasti ir izteikti medicīnas nozares ietekmēts. Šeit saduras medicīnas nozares dominance pār šo jomu un kultūras ieradumi un tikumi, kas mēģina vilkt robežu starp samērīgu un pārmērīgu alkohola lietošanu un to, kurām sabiedrības grupām ir morāli pieņemami dzert pār mēru un kurām nav.

Kritiskās medicīnas antropoloģijas pieeja ļauj raudzīties uz alkohola patēriņu bez medikalizācijas, izceļot, ka tieši struktūra, nevis indivīda fizioloģiskā vai garīgā nespēja, un nevis grādīgie dzērieni paši par sevi būtu skatāmi kā galvenie ietekmējošie faktori dzeršanas pārsātinājumā neatkarīgi no indivīda nodarbošanās: vai tu esi laukstrādnieks, traktorists, ofisa darbinieks, ārsts vai dzejnieks. Savukārt pieredzes modelis antropoloģijā, ko savā ziņā pārstāv arī iepriekš minētais Karls Harts un kas ir kritizēts par dzeršanas problemātisko aspektu mazināšanu, parāda un sniedz iespēju reflektēt par dzeršanu vai pat par atkarību kā ne tikai ciešanu piepildītu. Galu galā, ja alkohols kaut uz brīdi kļūst par daļu no mums un mūsu identitātes, tad tas iesaistās attiecībās, kas, visticamāk, pārsniedz sociālas ciešanas vai noraidījumu. Turklāt pieredzes modelis ir arī būtisks, lai formētu tādu terapeitisko pieredzi, kas ir piemērota konkrētajam cilvēkam. Šie dažādie skatījumi – dzeršana tikai un vienīgi kā problēma, dzeršana kā medicīniska diagnoze, dzeršana kā pasaulē būšanas veids, caur kuru mēs esam, kļūstam un izbeidzamies, dzeršana kā daļa no patības, dzeršana, kuru dažiem pieļaujam un romantizējam, bet citiem nosodām – prasās pēc samērības un atzīšanas, ka no katra no modeļiem ir jāpaņem tas, kas visvairāk palīdz tieši konkrētajam cilvēkam.

Nobeigumā es vēlētos vaicāt: vai mēs esam gatavi dzejniekiem, kuri necieš? Dzejniekiem, kuri ciešanas risina ar psihoterapiju, nevis alkoholu, ja vien psihoterapija būtu pieejama? Dzejniekiem, kuri nodzīvo ilgu mūžu sārtvaidzībā, nevis izgaist jaunībā vai pusmūžā, aiz sevis atstājot vien romantizētus nostāstus? Vai mēs esam gatavi atteikties no galējībām romantizēt vienu dzeršanu un šķobīties riebumā par citu un tā vietā meklēt vidusceļu starp izteiktu medikalizāciju, kas robežojas ar puritānismu, un garīgās neveselības pašplūsmu? Vai mēs esam gatavi ieraudzīt nianses alkohola lietošanā, kas neiekļauj kategorijas “pareiza” un “nepareiza” būšana un dzīvošana šai pasaulē?