— Romantiķis

Mans romāns Romantiķis par padomju sacīkšu braucēju iznāks laikā, kad gadsimtiem senas vērtības Krievijas agresijas dēļ iegūst negatīvu pieskaņu – piemēram, Ermitāža, kur norisinās daļa no fragmenta notikuma. Tomēr atļaušos teikt, ka romānu caurvij kāds nedefinējams smalkums. Ja kaut kas šajā pasaulē vēl ir palicis skaists, tad tā ir šī mistērija. Un vēl kaislība uz ātrumu. Romāns iznāks apgādā Zvaigzne ABC.

Autore

 

1976

Te, kur gadījusies, kur ne, no debesīm nokrīt haltūra. Jāaizvizina mākslinieku grupiņa ekskursijā. Mazulīt, jautāsi, uz kurieni? Ha, uz to pašu Ļeņingradu. Ar autobusu, ko man piedzīšot izbraukšanas dienā. Sarosos. Tas nozīmē, ka dažas dienas vēderā nekurkstēs krupji un es beidzot redzēšu Ermitāžu, Ellātantes sapni. Kad vecās darbavietas – Jūrmalas autobusu parka – priekšnieks piezvanīja un izteica šo piedāvājumu, piekritu bez domāšanas. Maksāšot par šo skādi piecdesmit rubļu. Bagātība nav diez cik liela, bet par diviem parādiem mazāk. Turklāt beidzot gruntīgāk apskatīšu Lielā Pētera pilsētu.

Kad sešos no rīta pie Dieva auss monumentālajiem sāniem saņemu savu limuzīnu, kājas uz brīdi saiet stabā. Tehnikas lietpratējam, un, jādomā, es tāds akurāt esmu, pietiktu uzmest aci pussagruvušajai vistu kūtij uz riteņiem, lai bez apdomāšanās sūtītu vedēju ar visu graustu atpakaļ uz izgāztuvi. Vells, tikai tagad attopu, ka neesmu vis novērtēts kā labākais braucējs, ticamāk, ka visi pirms manis uzrunātie, ieraugot šo karikatūru, vienkārši ir atmetuši ar roku.

Manām acīm atklājas ar krēmīgu krāsu viegli piešpaktelēta lūžņu kaudze, kas agrāk bijis autobuss, droši vien uzreiz pēc kara varonīgi žvangājies lauku ceļu dangās, vadājot kāda jaunizcepta kolhoza strādniekus. Tā vietā, lai šī vecīša riepās sabērtu kūdru un stādītu narcises, bet izrūsējušajam korpusam ļautu rāmi sadalīties kādā aizaugušā pļavā aiz valsts govju kūts, dabas kronis – cilvēks – bija izlēmis kļūt par Dievu un Frankenšteinu vienlaikus. Skaidri redzams, ka ZIL-158 bijis jau kādu laiku norakstīts, tad izvilkts no svalkas, baltiem diegiem pa roku galam salāpīts, un uz papīra iegrāmatots kā braucams.

Pārņem akūta vēlme nozust planetārija apstādījumos. Saverkšķījis lietišķu ģīmi, paskatos rokaspukstenī un veikli pārlieku prātā iespējamās atrunas. Iekšējais dzenis krūtīs, sparīgi kaldams, šo dziņu pastiprina. Tomēr kādas tumšmates skatiens no skunstnieku bariņa paralizē mani tieši tik ilgi, lai es palaistu garām īsto brīdi, kad notīties, aizbildinoties ar pēkšņi risināmu dzīvības vai nāves jautājumu. Tā nu es palieku, savācu rumpi un, sliktas nojausmas drebināts, kāpju iekšā metāla zārkā. Bažīgi noraugos uz raibo ļaužu bariņu, kuri, cits citu pārrunādami, nevainīgi traušas aiz manis. Sekundi ilgāk nekā uz pārējiem skatos uz to sievieti ar eņģeļa seju, un mani pārņem nesaprotama līdzjūtība, varbūt vēl kaut kas, ko vēl neapzinos, bet tas ir stiprāks par briesmu sajūtu un šaubām. Iesēdies izļurkātā dermatīna sēdeklī, kura virsma jau sadalījusies tūkstoš sīkās saliņās, bet starp kājām rēgojas divi cigaretes izdedzināti caurumi, no kuriem spraucas netīri dzeltens porolons, drosmīgi ķeros pie kloķiem un mākslas vārdā gatavojos ļaunākajam. Sliktā nojausma nepieviļ. Vecā asaku kaudze uz ratiem noslāpst pie pirmā krustojuma, no jauna iedarbināta, čerkstoši iestenas, iedrebas un sāk kratīties tā, it kā visas detaļas tajā būtu samestas uz labu laimi.

Kad ar čīkstošo krāmu noliktavu esam izkūlušies uz Rīgas šosejas, maigi izspiežu pedāli līdz septiņdesmit kilometriem stundā. Motors, kurš atrodas blakus zem grīdas, pēkšņi ierēcas un sāk raustīties kā krātiņā iespundēts milzu dzīvnieks pirmsnāves krampjos. Grīdas garumā rīb un vibrē cauruļu un detaļu konstrukcijas vai to atliekas, vairs neesmu drošs, ka adekvāti izvērtēju situāciju. Divdesmit astoņu pasažieru dvēseles, ieskaitot manējo, tricinās baisā unisonā. Bažīgi pametu skatienu atpakaļskata spogulī. Kādam kungam izkrīt svaigi atkorķēta šņabja pudele un palēkdamās atripo līdz pirmajam solam, kur to veikli uzķer sieviete, kas atgādina pļavu pilnbriedā – viņai mugurā ir magoņu sarkans džemperis, gundegu dzeltenas bikses, bet uz pleca rudzupuķu zila auduma roze. Gaisā noplīvo spirtota vēsma. Graciozi pamājot pudeles atlaidējam, viņa, satvērusi kakliņu diviem sarkannagotiem pirkstiem, pieliek to pie lūpām un ierauj krietnu guldzienu, tad padod blakussēdētājam, kurš ar rokas reveransu gaisā pasakās devējai un arī iedzer malku. Tālāk jau pussstops ceļo apkārt ar tam klāt pievienotu bleķa krūziņu. Citādi salonā, ja šo bezgaisa kameru tā varētu godāt, viss šķiet puslīdz mierīgi, neviens krustus nemet. Omulīgā sarunāšanās gan ātri izsīkst, cik ilgi kliegsi otram ausī, ja nedzirdi pats savu balsi, kamēr busa apakšā plosās satrakojies zobārsts ar milzu lēngaitas urbi. Midzinu sevi ar domu, ka tiem, kas šo šķūni remontējuši, piemitis kaut nedaudz veselā saprāta un līdzcietības. Par sirdsapziņu un humora izjūtu gan ilūziju nav. Ar katru brīdi, kad atkal uzmanīgi mēģinu uzspiest ātrumu, sliktās priekšnojautas pieņemas spēkā.

Pie Pleskavas spīdzināšana ar monotono rūkoņu ir iemidzinājusi pantomīmas apgurušos pasažierus, un lielākā daļa jau pusguļus laidušies pirmajā nomiedzī. Kolīdz esmu nedaudz atslābinājies, autobuss nelabi noraustās, un zem grīdas atskan pamatīgs blīkšķis. Smadzenes caursit doma, ka sausā ateja ir piedzīvojusi augšāmcelšanās eksperimenta fiasko un es tūlīt būšu sūdos līdz ausīm. Strauji metu uz bremzēm un izslēdzu aizdedzi. No kapa klusuma salonā džinkst ausīs. Brīdī, kad iekšēji lādēju savu muļķību visiem mātes vārdiem, ko esmu savā mūžā uzsūcis no tehnikas brāļiem, man mugurā iecērtas smiekli. Kāds pavecāks kungs ar bārdiņu atklāj, ka no viņa pārtikas dores laukā sūcas olu dzeltenums un čemodānu ir caurdūris no apakšas iztriecies dzelzsgabals. Vēl nespēdams atgūt runas spējas, stīvs kā viņa servelādes luņķis, palienu zem autobusa. Dies tēs, māte vāciete, bērni krievi! Rokas bremzes disks ir sasprādzis un viens gabals iztriecies cauri grīdai tieši tā vīra loriņos dažus milimetrus no kalsnajiem mīkstumiem. Kāds tikmēr ierosina izmantot pieturvietu – meitenes pa kreisi, zēni pa labi. Man uzrodas laiks nedaudz apdomāties un izlemt, ko darīt tālāk. Kamēr štukoju, ieklausos blakus sarunās, no kurām maz ko saprotu, tomēr tās mani pārlieku vilina. Viena vai otra mākslinieka rokraksts, domāšana, ekspresijas. Visas sievietes, arī tā, pie kuras uzkārās skatiens, grib redzēt Matisa darbus, ko Ermitāžai dāvinājusi viņa krievu sieva Ļida Delektorska. Esmu uzzinājis viņas vārdu – Beāte.

Viņa sēž vistu kūtī pa vidu, rindā aiz manis. Šī seja. Tajā plaiksnī tā nekonkrētā, bet nozīmīgā gaisma, kas gluži kā bāka pievelk kuģus tumsā un ar neizskaidrojamu pārākumu izceļ viņu uz pārējo krāsaino sieviešu fona. Tas nav tikai skaistums, lai gan – ko tur, viņa ir skaista. Tomēr tas nav mākslīgi uzfrišinātais, vīzdegunīgais spožums, ko biju jau paspējis iepazīt. Ne tas augstprātīgais medījuma pārākums un reizē uzbūvētais žogs, kas dara sievieti nepieejamu. Ar Beāti ir viegli sarunāties, un tomēr viņas klātbūtnē sievietes vairāk izbalo, bet vīrieši ievelk vēderus, kļūst uzkrītoši galanti un asprātīgi. Kad viņa smejas vai runā, visi pavēršas pret viņu kā saulespuķes pret debesu spīdekli, it kā viņai piemistu ķermenisks magnēts, kas nekļūdīgi pievelk miesu ar visām tās maņām. Cenšos neblenzt viņas virzienā. Ar šausmām domāju, kāds būšu visu un it īpaši Beātes acīs, ja tā būda izbirs pa detaļām. Es nevaru viņai piedāvāt pat rokas bremzi.

Nospriežu, ka esam jau tikuši krietni patālu no mājām un piedārdinājuši Baltkrievijas gāršas ne sliktāk par traktoriem, kuri grabinās abpus ceļam salnās trūdošajos laukos, un, pieņemis lēmumu, ka varu mierīgi iztikt bez rokas bremzes, minu tālāk. Sliktāk taču vairs nebūs. Pēc brīža ar šausmām manu, ka arī bremžu gaisa monometrs sāk rādīt arvien mazāku spiedienu. Tad jau tuvu kritiskajam. Šajā brīdī pat visnesaprātīgākais braucējs būtu griezis klaberkasti atpakaļ, un, cerēdams uz brīnumu, lēnītēm ripinājies uz dzimto sētu. Pametu skatienu atpakaļskata spogulī uz pulciņu – nepārprotami laimīgu, augstāku mākslas ideālu svētītu, viegli iereibušu ļaužu, kuri pat nenojauš, kāda elle svilst manā galvā un kuras zem viņu stīvajām sēžamvietām. Koncentrējis skatienu uz ceļazīmēm sev priekšā, kuras vēsta par tuvošanos mērķim, turpinu ceļu nezināmajā.

Grabēdami un kratīdamies, ieripināmies Ļeņingradā. Esmu palicis praktiski bez bremzēm, lielākoties pārslēdzu ātrumus no augstākā uz zemāko. Kad ierūcinām galapunktā, mani pasažieri, trokšņa apguruši, naski savāc tarbas un bezrūpīgi aiztipina uz viesnīcu. Pavēries apkārt, mirkli atkal uzķeru tumšmates garāmslīdošo profilu un svilinošo skatienu, pirms manējais palien zem asfalta.

Kad visi ir prom, palieku viens ar savu kūts smaku. Mana grabaža izskatās kā raganas māja uz vistas kājas starp krāsainiem somu laineriem, kuriem apkārt rosās to vadītāji ādas cimdos ar nogrieztiem pirkstgaliem, baltos kreklos un strīpainās šlipstēs. Uz viņu fona esmu klauns, viduslaiku kučieris – asfalta netīrumiem aplipušā, eļļas traipiem noķellātā, sviedros izmirkušā kreklā. Tupu nolupušajā, piesmirdušajā tronī autobusa priekšgalā un gaidu tumsu, lai varētu izkāpt un nakts aizsegā aizzagtos uz viesnīcu. Izrādās, man nav pat citu drēbju, ko pārvilkt. Āksts un nožēlojams idiots! Otrs krekls palika uz krēsla atzveltnes manā pažobelē, biju to steigā aizmirsis ielikt somā.

Galvā pinas simtiem domu: ibiorio, ko darīt? Pat ja izdotos atrast kādu, kurš uzņemtos atremontēt šo šķūni, man nav naudas. Tikmēr, kur radies, kur ne, pienāk vecītis ar bārdiņu, kura maizes dore ceļā bija paputējusi, un iestumj man rokās savu neilona kreklu. Tāds krekls ar lāsumiem man mūžam nav piederējis. Pateicīgs, pārvilcis kreklu, kopā ar Aivaru, ar kuru tūliņ iepazīstamies, izkāpju no autobusa jau krietni labākā noskaņojumā. Aivars ir mākslas akadēmijas profesors. Viņam, izrādās, ne tikai mākslās trenēta acs, bet arī diezgan precīzs viedoklis par tehniskām nebūšanām. Tomēr noklusēju smalkākas detaļas, ka bremžu tikpat kā nav un es izsmisīgi mēru attālumus, lai nenokavētu īsto brīdi, kad jāsāk pārslēgt ātrumus. Atvadoties viņš nosauc mani par dienas varoni un pasakās par drosmi. Ak vai, šie brīnišķīgie, gara gaismas svaidītie ļaudis, kuri naivi man uzticējušies, redzot, ka pie stūres nav gluži jaunulis, kuram varētu piedot pārgalvību un nespēju apzināties sava nožēlojamā stāvokļa nopietnību.

Pārlaidis murgainu nakti, nākamajā dienā esmu tiktāl notrulis, ka ar vājām bremzēm izbraukāju Puškinu – Katrīnas pili, Pēterhofu, bremzes pedāļa vietā faktiski manipulējot tikai ar ātrumiem. Aiznākamajā esmu piešāvies tiktāl, ka mierīguprāt aizslēdzu savu sprādzienbīstamo pulvermucu un dodos skunstniekiem līdzi uz Ermitāžu. Beidzot es te būšu, Ellātant, beidzot es redzēšu.

 

Ieniris muzeja sazarotajās zālēs, mūsu bariņš aizklejo dažādos virzienos, pa vienam un divatā. Es grozos un veros apkārt kā apdullis, nezinu, ko jūtu, nemāku paskaidrot. Varbūt aizmiršanos. It kā būtu pacelts un nests pāri laikam, it kā mani glāstītu kāda liela labvēlība, ko nesaprotu, tikai sajūtu tās cildeno pieskārienu. Ēnainajās telpās ož pēc grīdas vaska, atbalsojas šļūcoši soļi, nočīkst inkrustēta parketa dēļi, viegli uzvēdī kādas nenosakāma vecuma muzeju uzraudzes rūgtenās smaržas tieši tai brīdī, kad viņas Annas Kareņinas augsti savītā frizūrā, baltā blūzē ar samta bantīti ap stiegraino kaklu, iepeld manā redzeslaukā. Dāmas slaidais augums un sakniebtās smalkās lūpas saplūst ar tēliem gleznās, kuri runājas, it kā sen būtu mani gaidījuši. Sākumā klusi, kā aiz stikla, tad arvien skaļāk un trauksmaināk sadzirdu savu vārdu: – Harald! – Tobrīd esmu piestājis pie Ticiāna “Uzvaras turku karā”. Satrūkstos, sajūtot pieskārienu elkonim.

Pagriežos. Viņa ir manā augumā. Mēs brīdi skatāmies viens otram acīs. Tā vienkārši sanāk. Nav ne mazākās neērtības, it kā būtu šādi stāvējuši arī senāk. It kā būtu pazinušies jau iepriekš. It kā būtu līdzīgi. Ārējā viļņošanās pakļūst zem krūškurvja un pieņemas spēkā. Bet tas ir patīkams trīsulis. Viņas kastaņbrūnās lokas ieskauj ovālu seju augstiem vaigu kauliem, zilām, vērīgām acīm, kas ierāmētas precīzām zīmuļa līnijām. Tad aptveru, ka viņa ir raudājusi. Viena ar melnu zīmuli vilktā acu līnija virs plakstiņa ir izsmērējusies. Viņa nedroši pasmaida, tad pagroza ar audumu apvilkto pogu uz savas ķērpju zaļās trikotāžas halātkleitas. Viņa izskatās neaizsargāta, kā pazaudējusies. Mierīgajā, atbrīvotajā stājā nav nekā no tās dīvas, kurai vīrieši padeva elkoni, piedāvāja limonādi, panest somu, raidīja dziļdomīgas skatienu bultas viņas pēdās, kur tās atsitās un tūlīt salūza. Vēlāk viņa pateiks: kā ieraudzījusi mani, tā nesapratusi, kas notiek. Jau Rīgā pirms izbraukšanas viņa to sajutusi.

– Nekā taču nebija, vai ne, Harald? Pilnīgi nekā, – viņa teiks. Bet gribējies man pieskarties. Manam uzkarsušajam, sviedru tērcītēm slacītajam elkonim, taisnajam plecam, ielaist pirkstus manā matu ērkulī, pieglausties. Taču tas būs vēlāk. Šobrīd viņas ilūzijas vēl nav sagrautas, viņa vēl nezina, kādam riskam esmu visus pakļāvis.

Vaicāju, vai kāda glezna ir pie vainas viņas satraukumam. Un viņa vaļsirdīgi atbild – tā laikam esot gan. Leonardo da Vinči “Madonna Litta” noteikti būtu pēdējā, ko vainot, bet tieši tur tas noticis. Pēkšņi apraudājusies. Palūdzu, vai viņa var mani pie tās aizvest. Viņa uzrauj uz augšu plecus un iesmejas. Droši vien samanījusi manā balsī pēkšņa iekarsuma noti, it kā es grasītos izrēķināties ar pāridarītāju. Viņa piekrīt laipni izvadīt mani cauri zālēm pie madonnas, bet pati gleznai netuvojas, teic – uzkavēšoties pie citām portrejām. Sakrustojis rokas uz krūtīm, saliecos līkumā un ziņkāri ieskatos izmērā nelielajā gleznā. Man atklājas mātes rimtā, maigu rūpestu māktā seja, raugoties apaļīgā zīdainī viņas rokās. Mēģinu saprast, kur tas āķis, tas misēklis, kas viņu aizķēris. Šis konkrētais mirklis šķiet tik neiedomājami skaists. Sajūtos muļķīgi. Glezna ir pati pilnība. Ja nu tur slēpjas kas biedējošs, to izlīdzina porcelāntrausla gaisma kā laime un skumjas vienuviet, un tur nav nekā no stīvās, apgarotās nekustības, kas piemīt baznīcas gleznām, kuru priekšā gribas vienīgi nolaist plakstus un ieurbties grīdas šķirbā kā zemes tārpam. Šī glezna ir pārāk cilvēcīga. Pavisam normāls zīdainis. Tikai tas skatiens. It kā viņš zinātu ko vairāk, ko tik mazai radībai nepiedien zināt, kaut ko par neizbēgamo, kas viņu sagaida nākotnē. Droši vien tāpēc arī asaras. Pienāku pie Beātes un jautāju, vai viņu satraucis gleznas skaistums. Normāli šādā situācijā būtu sācis gvelzt par viņas acīm, kuru daile pārspēj visu gleznoto madonnu plejādi, kopā ņemtu. – Jā, – viņa vaļsirdīgi apstiprina, liekot somiņā perlamutra pūdernīcu, – jums taisnība. Tomēr ir vēl putniņš.

– Kāds putniņš? – Nesaprotu. Es tiešām neatminos redzējis putniņu.

– Tas putniņš bērna rokās. Ar sarkano galviņu. Tāds beigu simbols. – Viņas seja kļūst nopietna un mute savelkas sāpju rievā. – Vēlāk, Harald. Citreiz. Paldies!

Esmu pagalam samulsis, bet vairs neuzdrošinos neko taujāt. Kamēr biju aizklimtis vērot gleznu, viņa ir atgriezusies sevī. Gan stāja, gan iztaisnotā zīmuļa līnija uz plakstiņa ir nevainojama. No viņas strāvo iepriekš jaustā, visu pārņemošā enerģija. – Ejam, Harald! – Viņa pavelk mani aiz piedurknes. – Ejam uz priekšu!

Mēs tūliņ pārejam uz tu kā veci paziņas un kopā izstaigājam vairākas zāles. Es tipinu blakus kā paklausīgs mednieks tīģerienei, atbruņots ar viņas pašas pēkšņo vājumu, stīvs no saviļņojuma, gatavs nest somiņu, piedāvāt limonādi, nomesties ceļos par kāpsli. Viņa zinoši stāsta par pils Jordānas kāpnēm, par grizaja tehnikā gleznotām imitētām skulptūrām uz griestiem un sānu daļām. Par cara ģimenei Ziemassvētkos sūtņu dāvinātām jašmas kolonnām un malahītu no Kaļiņingradas. Man sajūk, kurā vēstures posmā impēriju cildinošais ampīrs no Napoleona Francijas zāles pārplūdis krievu senatnē vai otrādi, un tad saskāries ar loģiku, ritmu un līdzsvaru klasicisma kompozīcijā. Es cieši ielūkojos noslēpumainajās gleznās, šajās pārpasaulīgajās un tomēr tik cilvēcīgajās sejās, kas bija sastingušas tieši šādi un tamdēļ, lai tiktu vērotas gadsimtiem ilgi kā svētbildes, kurām vienalga, vai to priekšā klusā apbrīnā uz ceļiem noslīdzis karalis vai nelga. Apstājamies pie milzīgas Kalivanskas vāzes, kura lipināta no zaļi viļņotas jašmas gabaliem un kura, kā Beāte stāsta, atdabūta no Altaja gan pa ūdeņiem, gan simtiem zirgu vilkta. Siena aiz tās aizmūrēta tikai tad, kad tā ienesta muzejā, tādējādi atstājot to ieslēgtu šeit mūžīgi. Pie Rembranta zāles, kas slēgta uz restaurāciju, es saņemu viņas roku. Pēkšņi jūtos kā viens no tiem skīfu kara varoņiem, kuri iemūžināti portrejās – skruļļainām frizūrām, apspraudīti ordeņiem par uzvarām karā pret Napoleonu un uzkārti pie marmora slavas sienas. Esmu beigts. Beigts šajā situācijā, Mazulīt, ir sinonīms vārdam laime.

Viņas pirksti sakļaujas ap maniem. Neesmu drošs, vai vēl redzu kādas gleznas. Nē, es redzu, bet it kā citām acīm. Tā, it kā mūsu priekšā tās atvērtos un viņas lūpām vēstītu par saviem radītājiem un viņu pārdzīvojumiem. Savukārt es viņai atbildu sakarīgi kā raidījuma “Ceļotāju klubs” vadītājs zinātnieks Jurijs Senkēvičs – gariem, paplašinātiem teikumiem, viegli, bez aiztures, atbrīvots un asprātīgs, it kā būtu iekarojis Everestu vai kopā ar Tūru Heijerdālu šķēlis Atlantijas okeāna viļņus uz kuģa “Ra” klāja, lai gan neesmu bijis ne sprīdi tālāk par Varenplašās robežām. Par Senkēviču biju lasījis, ka viņš ir tāds cilvēks, kuru varot droši ņemt jebkurā kompānijā, jo viņa psiholoģiskais tips ir zibensnovedējs, situācijas izlīdzinātājs, pareizo vārdu zinātājs. Tāds es pēkšņi kļūstu viņas tuvumā. Gudrs, skaidrs, sakārtojies. Viss smagums un autobusa likstu izmisums ar švīkstu ir aizskrollējis pagātnē kā pārtinamā filma fotoaparātā.

Viņa iedrošina izteikt savus spriedumus par mākslas darbiem, un es stāstu visu, ko saskatu. Man par brīnumu, Beāte nesmejas, bet uzteic, ka domāju pareizi, ka vēroju ne tikai ar acīm. Tas esot liels retums, šis redzējums ir jākopj. Kad viņa jautā, vai esmu jelkad mācījies mākslu, izstāstu par Ellātanti, par viņas gleznošanu šaurajā pažobelē, par Monē un Repinu, par to, kā mācīja man telpiskumu un perspektīvu, ko izmantoju, zīmējot zaķus uz Lieldienu un priecīgus sniegavīrus – uz Ziemassvētku atklātnītēm viņas kundēm, vēlāk arī modelējot savas formulas virsbūvi.

Kad Ņevas krastā pietauvota kuģīša restorānā beidzas visa mana nauda, ilgi klejojam naktī, divi cauri visiem šiem klusējošiem gadsimtiem. Pat soļus mēs liekam līdzīgi. Viņas mati smaržo pēc grīdas vaska un saulē sasilušām upes dūņām. Un pleci viegli kā pūku nes manu smago skatienu. Kaudamies ar kāri viņu noskūpstīt, pats sev nemanot, esmu izstāstījis viņai teju visu savu dzīvi. Kā nevienam pirms tam. Viņa uzmanīgi klausās. Pati vairāk runā par mākslu, saviem eksperimentiem ar porcelānu, par to, kā vadījusi simpozijus šeit, Ļeņingradā. Bez rūgtuma balsī piemin bijušo vīru, pēdējoreiz šo pilsētu apmeklējusi kopā ar viņu. Aizdomājos. Droši vien būs kaut ko nostrādājis. Citādi – kas tas par vīrieti, kurš atlaidis tādu sievieti?

Pavadu viņu uz viesnīcu.

– Arlabunakti!

– Arlabunakti! – Atvadoties viņas pirksti uz brīdi satver manu rokassprādzi – metāla ķēdi ar plāksnīti, uz kuras iegravēts mans vārds un asinsgrupa, kā jau visiem sacīkšu braucējiem. Viņa iespurdzas, ka mums ir vienas asinis. Es muļķīgi paklanos, pagriežos un cilpoju uz autobusu, kaut gan esmu apmeties tepat, divas istabiņas tālāk. Kad iekāpju šķībajā vistu kūtī un apsēžos kādā pasažiera sēdeklī, pēkšņi rūsainais spoks ievizas kā perlamutra gliemežvāks. Kad pēc brīža viesnīcā klauvēju pie viņas istabas durvīm, Beāte, tās atverot, rāmi pajautā, kur es tik ilgi kavējos.