— Ko es nozagšu no Arta Ostupa jaunās grāmatas

 

Par Arta Ostupa dzejoļu krājumu Variācijas par mēness tēmu (Neputns, 2022)

 

Arta Ostupa ceturtais dzejas krājums Variācijas par mēness tēmu ir augstvērtīgas latviešu laikmetīgās dzejas paraugs, kurā autors atkāpjas no iepriekšējā krājumā Žesti (Neputns, 2016) izkoptās dzejprozas un tā vietā pievēršas dažādu formu meklējumiem, padarot krājumu arvien svaigu un nenogurdinošu. Šķiet, ka Ostups vairāk par citiem šobrīd rakstošiem latviešu dzejniekiem aktīvi domā par sava teksta formu, rūpējoties par to, lai dzejolis būtu noslīpēts teju visos aspektos. Gribas teikt, ka viņam dzeja ir forma, respektīvi, lasot Variācijas, rodas iespaids, ka ik vārds izvēlēts absolūti apzināti, balsoties visdažādākajos apsvērumos, bet vienmēr paturot prātā tādus aspektus kā vārda garums, muzikalitāte, fonētiskās savādības, protams, vārda nozīmju ietilpība, bet vienlaikus – konkrētība un nepārprotamība (tāpat Ostups inovatīvi strādā ar interpunkciju un – labākajās Malarmē parašās – balto lapas tukšumu (pauzēm) starp vārsmām). Tas pats attiecas uz nākamajiem līmeņiem: rindu, pantu un dzejoli. Pantu rindas, tāpat kā Žestos teikumi, ir blīvas, bet ne neuztveramas, tās ir līdzīga garuma, tādējādi veidojot vienmērīgu lasījuma ritmu, tajās vienmēr ir kāda nianse, kas uztverama par rindas smaguma centru. Savukārt katra atsevišķa dzejoļa ietvaros tiek domāts par dramaturģiju, lielāko uzsvaru liekot uz noslēgumu, – lai tas iedarbojas vizuāli un līdz ar to iespiežas atmiņā. Īsumā sakot, Variācijas ir nostrādāts, profesionāls un piesātināts dzejas krājums.

Protams, Ostupa sakarā regulāri un neizbēgami tiek runāts par modernisma literatūras ietekmēm, kas nenoliedzami klātesošas un neatsveramas arī Variācijās. Grāmatas satura estētika sakņojas augstā modernisma tradīcijā, kur godāta frāzes tīrība, intertekstualitāte, daudznozīmība un valodas iespēju vienlaicīga izzināšana un problematizēšana. Inteliģentais skats pagātnē, kas Ostupam bijis raksturīgs vismaz kopš otrā krājuma, šajā grāmatā virzās priekšplānā – vairāki dzejoļi veidoti kā atsauces uz dažādām vēsturiskām personībām – rakstniekiem, mūziķiem, arī dzejnieka radiniekiem. Ostups ļoti labi sevi apzinās kā daļu no kontinuuma, no kāda plašāka mākslas heterogēna veseluma, kas bijis pirms viņa un kas turpina ienākt tagadnē dažādās transformācijās. Gan agrāko laiku dzejdari, gan pats pagātnes traumatiskais mantojums šo dzeju padara arī par (kultūr)vēstures filtru, kurā atdzīvojas Rietumeiropas daudzveidīgā doma. Ostups vai nu definē dažādu indivīdu nozīmi, kāda tā bijusi pašam dzejniekam, vai arī caur noteiktu poeto-biogrāfisku epizožu ieskicēšanu pieskaras plašākam laikmeta raksturojumam. Tas viss caur Variācijām top, lietojot okazionālismus, tagadnizēts jeb tagadniskots. Mūsdienu latviešu kontekstā ieplūst pērnie pianisti, dzejnieces, represiju upuri un talantīgi cietēji, kas parāda, ka mūsu šī brīža redzējums – gan poētiskais, gan vispārējais – nav nošķirts, bet atrodas garākā un bagātā un arī reizumis traģiskā tapumā. 

Taču mani pašu visvairāk grāmatā uzrunā autora tēlainība – Ostups četru savu grāmatu rakstīšanas laikā ir uzkrājis tādu tēlu konstruēšanas pieredzi, ka ir stingri nostājies vietējās dzejas scēnā kā oriģināls tēlainās domāšanas demiurgs. Tīri strukturāli Ostups veido gan vienkāršas, gan izvērstas metaforas, bet viņam nostiprinājies arī savs tēmu un avotu loks. Pirmkārt, kā jau krājuma nosaukumā norādīts, Ostupa sistēmā svarīga sastāvdaļa ir astronomiskie tēli: mēness, zvaigznes, arī citas meteoroloģiskas norises – vējš, mākoņi, laikapstākļi. Mēness viscauri grāmatai parādās dažādās interpretācijās, bet bieži vien kā kosmisks atgādinājums par mērogiem: mēs, šeit uz zemes, atrodamies sīkā kontekstā, ja salīdzina ar debess ķermeņiem. Mēness izseko dzejas “es” kā mierinājums un bieds vienlaicīgi – mūsu dramatiskās dzīves ir relatīvi maznozīmīgas, bet tas var būt arī atbrīvojoši, turklāt mūsu mazumā mums tāpat ir iespēja ievērot skaistumu. Izplatīta ir arī botāniskā tēlainība: koki, dārzi, augi un citi dzīvās dabas dalībnieki. Šajā aspektā Ostups regulāri lieto oriģinālas personifikācijas. Protams, piedēvēt augiem cilvēciskas īpašības noteikti nav nekāds jauninājums (lai atceramies Šekspīru vai Danti), tomēr Ostupa krājumā ir iespējams saskatīt izteikti laikmetīgu perspektīvu. Dzejnieks nevis vienkārši saskata antropomorfisko kādā lakstā, bet caur savām personifikācijām nostāda floras elementus vienlīdzīgā hierarhijā ar dzejas “es”. Jau pirmajā dzejolī, kur pasaule “atvērtu savas mežiem piebirušās acis” (7. lpp.), daba tiek pozicionēta gan kā patiesības potenciāls, gan – būtne ar redzi, raksturu, daudzveidību. Šādā ziņā krājums ir pateicīgs ekokritiskam lasījumam, kurā analizēt Ostupa dzejā aprakstītās zaļās sfēras līdztiesību un aģenci.

Tēlainība Ostupa tekstos mani interesē arī savtīgu iemeslu dēļ. Mans sievastēvs reiz, atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš raksta prozu, teica: “Tāpēc, ka nemāku zagt.” Asprātība, protams, maķenīt ciniski iezīmē pragmatisku uztveri, kur prioritārs ir materiāls vai vismaz nemateriāls labums, bet vienlaikus – velk paralēles starp radošumu un piesavināšanos. Literatūras tapšanas process ir cieši saistīts ar sava veida zagšanu, un Ostupa grāmata ir teksts, no kura man ārkārtīgi gribas zagt. Tas katrā lappusē piedāvā kādu valodisku atradumu, kas izsauc to niezošo izjūtu, kas apvieno skaudību, apbrīnu un nožēlu, ka es nebiju pirmais, kas nonācis pie tieši šīs metaforas. Šādā ziņā Ostups ir dzejnieku dzejnieks, respektīvi, citiem dzejniekiem kā centrālajai mērķauditorijai rakstošs autors, kurš sliecas nočiept labākos salīdzinājumus, iekams tos nav ieraudzījuši citi. Autors šīs līdzības veido, atrodot kādu kopīgu, negaidīti vienojošu aspektu šķietami nesaistītos fenomenos – Ostupam dzeja ir darbība, kurā iespējamas sakarības, kādas ikdienas dzīvē nepastāv. Tā ir lokuss, kur savienoties nesavienojamām parādībām, bet ar noteikumu, ka saistība ir attaisnota – tāpēc tie ir “atradumi”, nevis gaisā pagrābta konstrukcija, plaisa starp salīdzināmajiem joprojām var būt plata, bet kāds satuvinājums vienmēr kaut kur pastāv. Un tad, kad ir savākušies pietiekami daudz atradumu, tie agri vai vēlu sāk veidot sakarības paši savā starpā – sakarības starp sakarībām jeb dzejoli. Tātad, ja atsevišķa metafora ir līnija starp diviem punktiem, tad panti ir komplekss zvaigznājs. (Protams, Ostups šajā grāmatā spēlējas arī ar valodas elementu izjaukšanu (kā Helderlīnam veltītajā darbā (14. lpp.)), bet lielākoties viņa teksts ir koherents un balstīts kāda veida – varbūt jukušā, bet tomēr – loģikā, kur nozīmīga loma atvēlēta pārsteidzošajiem savienojumiem.)

Pati zagšana gan var izpausties visdažādākajos veidos, turklāt ir izšķiramas dažādas literārās zagšanas pakāpes. Zemākais jeb primitīvākais, protams, ir klajš plaģiāts, kur Ostupa tekstu es uzdotu par savu. (Jāpiezīmē, ka plaģiāts tomēr ir kas krasi atšķirīgs no citāta, kas uzskatāms par daudz izsmalcinātāku paņēmienu, jo citēšanā svarīgākais nosacījums ir oriģinālā vienuma savādošana – pagriešana jaunā gaismā vai kāda veida papildināšana, ievietošana tādā kontekstā, kas to skaidro negaidītā skatījumā.) Niansētāks un izaicinošāks paņēmiens ir stilizācija, kurā ierasts  norādīt (kaut tas nav obligāti) uz to, kas tiek apspēlēts, proti, teikt – “Dzejolis Arta Ostupa manierē” vai tamlīdzīgi. Taču patiesībā Ostupa sakarā mani visvairāk interesē tā zagšanas paņēmienu pakāpe, kurā neviens lasītājs nekad neuzzinās, ka esmu zadzis. Manuprāt, tieši šāda veida zādzība ir visveiksmīgākā, turklāt – tieši tā stutē lielāko daļu manas radošās darbības. Es kā rakstnieks lasu tieši tādēļ, lai izkoptu savu zagšanas māku. Rakstniecības neatņemama sastāvdaļa ir ietekmēšanās un atdarināšana (un vispār – tā jau ir fantastiska un fundamentāla pieredze – atklāt, ka “es gribu tāpat”), tāpēc, kad esam sapratuši, kam vēlamies līdzināties, ir tikai vēlams, ka šī tieksme notiek apzināti, nevis “pēc izjūtas” taustoties. Taču, kad sākam teorētiski artikulēt pašu šīs apslēptās zādzības procesu, saprotam, ka runa nav par vienkāršu atņemšanu, bet gan par cieņpilnu turpināšanu. Mēs balstāmies iepriekš uzrakstītā tekstā, kas turpinās mūsos kā attiecīgā oriģināla jauna dzīve, kā atzars, kā viens no daudziem iespējamiem pavedieniem. Un Ostupa Variācijas manī sadzen daudz šādu jaunu asnu, daudz šādu sakņu vai galotņu, kuras aizvien kairina iztēli un kņudina jaunrades prieku.

Viens piemērs no daudziem: dzejolis Vasara 54. lappusē. Pirmā rinda: “pulksteņi iznesti dārzā skaitīt zvaigznes”. Ja es šo pārņemtu, es domātu par metaforas apgriešanu otrādi: zvaigznes kā pulksteņa atzīmes, Zemes orbīta kā laikrāža mūžīgais aplis, kosmiskā rotācija kā laika fiziska manifestācija. Sekunžu tikšķis kā bezgalīga atskaite bez sākuma un beigām – tāpat kā visuma saules. Lūk, jauna dzejoļa sākums: “Zvaigžņu tik daudz, cik bijis sekunžu”. Ostupa otrā un trešā rinda: “vārds bite uzbur lapseni un mana elpa/ atraisās kā sikspārnis nakts griestos”. Te varam, teiksim, domāt par vārda, pirmkārt, miesiskošanos, otrkārt, kļūdainību – vārds, kas netrāpa, kas pārtop insektā, radikālā gadījumā: vārdi kā kukaiņi, kas izlido no mutes un aizspindz – kur kurais. Tad – elpa kā sikspārnis, kas atraisās nakts griestos, piedāvā daudz produktīvu asociāciju, piemēram, lidoņi, kas, ja reiz var atraisīties, ir arī – miera stāvoklī – sasieti, tātad varam rakstīt: “Sakļauto spārnu trako krekls.” Nakts griesti, savukārt, izraisa prātā ainu, kurā melnās debesis šķiet tik tuvas, ka atvērta lauku pļava pārvēršas par mūsu privāto skabūzi. Pa asociāciju ķēdi lecot uz priekšu: zvaigznāji kā plaisas tapsējuma visumā, kambara kaļķa debesis… Katra no šīm domu celiņa pieturām var kādā brīdī vēlāk parādīties jaunā dzejolī, kuram var nebūt redzama sakara ar Ostupa grāmatu, bet kura pamatā būs Variāciju lasījums. Un tā var turpināt līdz Vasaras beigām utt., tāpēc uzskatu, ka Ostupa grāmatas vērtība, cita starpā, slēpjas spējā radīt jaunus tekstus lasītājā, turpināties, pateicoties metaforu daudzajiem izmestajiem nozīmju virzieniem. Šī ir grāmata, kas ne tikai ievelk pagātnes tekstu mūsdienās, bet arī rada augsni nākotnes dzejai. Tā, lai svinētu Ostupa jauno grāmatu, es no tās zagšu, mācoties šo nākotni rakstīt. Un zinu, ka neesmu tāds viens.