— Mīts, ziepene vai nejēdzība

Par Ilmāra Zvirgzda romānu Reģistratūra (Zvaigzne ABC, 2022)

Iespējams, pie ikviena grāmatas lasoša un pētoša, aizrautīga un viscaur literatūrās gremdēta cilvēka dažreiz ierodas velns vai eņģelis, kas saka: arī tu vari rakstīt… Arī tev ir ko teikt šai pasaulei, jo tu esi daudz piedzīvojis, miris un atdzimis īstajos vai iedomātajos ceļojumos tekstā un ne tikai. Teksts ir lamatas, kurās viegli iekļūt, ja tā lieta iet, bet grūti izkļūt, ja iet pavisam labi, tāpēc teksti aprij radošos un pakļauj lasošos, ieliekot viņiem rokā rakstāmspalvu. Tikmēr pār tekstu radīšanai pakļautā literāta galvu lidinās žanru, izklaides un komercliteratūras maitasputns, kas pievērš sev uzmanību un liek cerēt uz pavisam reāliem panākumiem gan autoram, gan izdevējam. Kā jau mītam, šim scenārijam nav negatīvas vai pozitīvas nokrāsas, tas vienkārši ir viens no ceļiem.

Tā vai tamlīdzīgi droši vien ir radies arī tulkotāja, atdzejotāja un literāta Ilmāra Zvirgzda (1971) debijas romāns Reģistratūra. Līdz šim autors ir bijis līdzdalīgs Mārtiņa Lutera, Amosa Oza, Etgara Kereta, Bībeles jaunā izdevuma un daudzu un dažādu citu tekstu iznākšanai labā latviešu valodā. Bet nu ķēries klāt, kā raksta izdevējs Zvaigzne ABC, intelektuālam kriminālžanram. Es pieļauju, ka šis ir gadījums, kad autoram vienkārši gribējās rakstīt un bija iespēja nonākt līdz rezultātam. Turklāt, neskatoties uz to, ka Zvirgzda līdzšinējā pieredze bijusi saistīta arī ar atdzejošanu, romāns izdevies izteikti episks – tajā nozīmē, ka tas ir veidots no nebeidzamiem galvenā varoņa pieredzes stāstu un domu gabaliņiem. Kā, banāli sakot, raiba sega. Un tāpēc vien tas ir piemērs tam, kā latviešu proza, izmantojot jau tajā esošo spilgto personību talantu jeb “iekšējos resursus”, bagātinās ar jauniem vai klasiski anekdotiskiem stāstiem.

Bet kas ir romāna Reģistratūra galvenais āķis? Ne jau kriminālmotīvs vai noziedzīgu notikumu virtene, bet gan galvenais varonis, kurš, kā jau narcistisks vēstītājs, atklāj savu pretrunīgo dabu visai krāšņi: tas ir vīrietis vārdā Leo Pancers, kurš ik darbadienu no plkst. 9.00 līdz 17.00 reģistrē un pieskata zobārstniecības privātprakses īpašnieces Ingeborgas Bahmanes pacientus. Viņš norāda pacientiem, kā uzvesties, fiksē viņu personas datus un papildina pacientu kartītes, kārto maksājumus un attiecības ar apdrošinātājiem, novērojot vairākus šīs savdabīgās un visai slēgtās pasaules arhetipus (kašķīgs vecis, resna meitene, dīvaina sieviete vai vecene, vīrieši uzvalkā u. tml.). Lai gan romāns sākas kā kafkisks stāsts par kārtējo ofisa darbinieku, kurš ir noteiktas sistēmas vergs, Leo ir brīvību mīlošs indivīds, kurš darbalaikā ap plkst. 10.00 var atļauties kafejnīcā baudīt kruasānu ar kafiju, atstājot reģistratūru grūti iedomājamā pamestībā un vienlaikus saņemot labu samaksu par šīs pasaules uzturēšanu kārtībā. Klientiem un saviem dzīves partneriem viņš vienmēr piekrīt. Prot gan garāžas sienu salabot, gan īstos cilvēkus atrast. Guļ gan ar priekšnieci, gan viņas meitu, jo, kā domā viena no sievietēm, “būt kopā ar viņu nozīmēja vienmēr atrasties ceļā” (65. lpp.). Viņš ir daudz ceļojis pa Āfriku un Eirāziju, strādādams dažādus necilus darbus un piedzīvodams nemitīgus starpkultūru un praktiskas dabas kuriozus, bet peļņu pārsvarā guvis, pārdodot eksotiskajās zemēs iegūtās senās grāmatas.

Žēl, ka grāmatu pārdošanas motīvs romānā netiek attīstīts, lai gan, protams, neizskatās, ka Leo grāmatas vispār lasītu, viņa nemitīgās atkāpes ar stāstu gabaliņiem vienmēr skar tikai kontekstu – kādi ir bijuši cilvēki apkārt, kādi citu kultūru tikumi ir smiekla vērti, kāda vispār ir cilvēka daba un attieksme, piemēram, pret laiku. Tajā visā jūtams pats autors ar nemainīgi viedo balsi, bet jāatceras, ka Leo ir pašpārliecināts cilvēks un atļaujas daļēji zaimot to, ko it kā labi iepazinis: sievietes, reliģijas, ieražas, konceptus. Iespējams, Ilmārs Zvirgzds te izveidojis diezgan nežēlīgu 21. gadsimta superlatvieša tēlu – kosmopolītu, ciniķi, varošu un darošu seksualitātes un uzņēmības iemiesojumu.

Kas šo romānu padara par žanru literatūru? Pavisam necils un, iespējams pilnībā lieks notikums ar zobārstes radinieku, kurš izkrīt pa privātprakses logu, kā arī uzņēmuma mazā krāpšanās ar ārzemju veselības apdrošinātājiem. Lai gan autors ir mēģinājis pievērst uzmanību gan nāvei, gan arī krāpniecības shēmai, tam visam romānā ir pavisam neliela ietekme uz personāžu emocionālo dzīvi. Leo it kā atdzīvojas brīdī, kad privātpraksei uzglūn naudas izspiedēji un ir drauds nokļūt policijas ķetnās, vēl vairāk – kad notiek dīvainā nāve. Ziepju operai līdzīgajai romāna otrai pusei, kad Leo “intervē” Bahmanes un mirušā dzimtas pārstāvjus, atklājot dažādus ģimenes noslēpumus (tas sakauj romāna cēlo toni lupatās), laikam būtu jāaizskar lasītāji emocionāli.

Ziepenes vietā labāk koncentrēšos uz domu, ka šajā mītā par reģistratūru Leo ir gan “vārtu sargs”, gan iekāres objekts, kamēr uz zobārstes kustīgā “troņa” jeb krēsla valda Ingeborga Bahmane,¹ viņas meita ir sūtne uz citām pasaulēm (morgu), resnā meitene no pacientu klāsta pēkšņi izrādās IT dieviete un tekstā tiek cildināta trīs reizes, savukārt privātpraksei ik dienas uzglūn klienti jeb mazie velni ar slimiem zobiem… Šādu mītu pasauli pavisam maz spēj satricināt tādas lietas kā viena traucējoša radinieka nāve vai mantiskās problēmas, te tīri dabiski izskatās arī deus ex machina princips, dzimtas peripetijas un ziepju operas pavērsieni. Vienīgais, kas traucē – detaļas un pavedieni, kas neturpinās un neko neizšķir, jo mīts taču ar laiku sakārtojas, atmetot visu lieko.

Romāns visdrīzāk valdzinās ar galvenā varoņa mazajām un lielajām atkāpēm, kas mēdz sākties ar “atcerējos, kā…”. Tur arī viena no romāna šarmantajām problēmām: autoram ir bijis tik daudz ko stāstīt un likt savā varonī, ka brīžiem nepaliek skaidrs, kāpēc bija vajadzīgs žanra “jumts”. Izklaidēšanai? Protams. Bet, pieļauju, autoram patiks kāda dzīves patiesība, kuru te atklāšu: ja grāmata sižeta dēļ ir patiešām aizraujoša un stāsta pavediens ir tik garš un spēcīgs, ka nelaiž vaļā, tad šo tekstu lasītājs visdrīzāk ņems līdzi ne tikai gultā un transportā, bet arī, piemēram, tualetē. Reģistratūra laiž vaļā itin viegli, jo to var lasīt pa gabaliņiem. Vislabāk rūpīgi, ar manikīra šķērītēm griežot ārā eksotiskās intermedijas.

1. Varētu šo tēlu saistīt ar austriešu rakstnieci Ingeborgu Bahmani (1926–1973), taču tam vajadzētu dziļāku analīzi. Iespējams, tāpat kā visai grāmatai.  (atpakaļ uz rakstu)